Apgaismība, apgaismotāji un to idejas

Apgaismība, apgaismotāji un to idejas

Apgaismība, apgaismotāji un to idejas

Apgaismība ir uzskatu virziens, kura pārstāvji iestājas par tālaika sabiedrības sadzīves, politikas utt. trūkumu novēršanu, mēģinot mainīt cilvēku uzskatus, morāli. Apgaismības pamatā ir priekšstats, ka cilvēku apziņai ir galvenā loma cilvēces attīstībai un tādēļ tieši cilvēku tumsonība un vājie, sliktie uzskati ir daudzo sabiedriskās dzīves trūkumu galvenais cēlonis.

Apgaismotāji ir inteliģentu rakstnieku kustība, kuri ar savām grāmatām, stāstiem centās (cenšas) mainīt cilvēku uzskatus, valsts politiku, sabiedrību kā tādu. Lai gan šīs kustības dalībnieki nereti tika arī plaši kritizēti, daudzi no apgaismotājiem paveica to, ko vēlējās – mainīja cilvēku tumsonīgo domāšanu, kā arī pat mainīja dažādu valstu domāšanu, kārtību tajās. Pazīstamākie apgaismotāji ir jauno laiku vidū dzīvojušie: Voltērs, Ž.Ž. Ruso, D.Didro, J.G. Herders, G.E. Lesings, Dž. Loks, Monteskjē, J.V. Gēte, F. Šillers u.c.

Voltērs (Fransuā Marī Aruē)

(1694. – 1778.)

Dzimis Parīzē, rakstījis lugas, satīriskus apcerējumus, dzejoļus, traģēdijas, citus rakstus. Voltērs spēcīgi iestājās pret viena valdnieka pārvaldi (monarhiju) tālaika Francijā. Tāpat Voltērs bija pārāk greznās un ietekmīgās baznīcas kritizētājs, kā arī iestājās pret augstmaņiem. Tādēļ Voltērs bija tāds kā vienkāršās franču (un ne tikai) atbalstītājs un iestājās par cilvēku vienlīdzību un vispārēju humānismu.

Džons Loks

(1632. – 1704.)

Angļu filozofs, piedzimis Raitonā. Viena no galvenajām Lokaidejām bija par to, ka valsti vajadzētu pārvaldīt tādai valdībai, kurai uzticas valsts iedzīvotāji (tauta), kā arī valsts varu var izvirzīt tikai un vienīgi tauta. Tātad Loks spilgti atbalstījis mūsu laikos tik izplatīto valsts iekārtu – republiku, par ko liecina arī cits Loka uzskats un mācība: katram cilvēkam ir tiesības uz dzīvību, brīvību, privātīpašumu, pilnvērtīgu dzīvi. Loka citāts: „Visi cilvēki piedzimst labi, vienlīdzīgi, neatkarīgi un savādākus tos padara tikai apkārtējie notikumi.”

Deivids Hjūms

(1711 – 1776)

Filozofs, dzimis Edinburgā (Skotijā). Hjūms vairāk pievērsies cilvēka prāta kā tāda fenomenam. Viņš uzskatījis, ka cilvēka uzvedību nosaka viņa morāle, morāles vērtības. Tas nozīmē, ka cilvēks uzvedas tieši tā, ka viņam tas mācīts, vai kā viņš pats to iedomājas par labu esam. Tādēļ Hjūms plaši pievērsās idejai, ka cilvēki labi jāizglīto, tie labi jāaudzina jau no mazotnes, tiem strikti jānorāda labais un sliktais šajā pasaulē, lai tie nepievērstos sliktajam.

Imanuels Kants

(1724. – 1804.)

Vācu filozofs no tālaika Prūsijas, dzimis tālaika Kēnigsbergā (mūsdienu Kaļiņingradā). Izveidoja izziņas teoriju, kas pēta izziņas un zināšanu dabu, izcelsmi un robežas. Uzskatījis, ka pastāv divi cilvēku apkārtējo lietu uztveres principi: pirmais, primitīvāks, kad cilvēks uztver tikai to, ko redz savu acu priekšā un viņam ar to pietiek, otrs, attīstītāku prātu princips – redzētā analizēšana, apspriešana, nonākot pie neapgāžamas lietas esamības.

Johans Volfgangs fon Gēte

(1749. – 1832.)

Dzimis Frankfurtē pie Mainas (Vācijā). Viens no visu laiku izcilākajiem vācu dramaturgiem un dzejniekiem. Bijis valsts darbonis, nodarbojies ar dabaszinātnēm. Centies pievērst cilvēkus dabaszinātnēm, uzsvēris cilvēku nepieciešamību būt izglītotiem. Bijis izteikts humānists, citāts: „Lielajām tautām sava pārspēka dēļ nevajadzētu apspiest un pakļaut mazākās.” Daudzu ļoti pazīstamu darbu autors – „Fausts”, „Jaunā Vertera ciešanas” u.c.

Frīdrihs Šillers

(1759. – 1805.)

Dzimis Marbahā (Vācijā), dzejnieks, dramaturgs, filozofs, vēsturnieks un viens no populārākajiem, lasītākajiem apgaismības autoriem līdzās Voltēram. Aizstāvējis etnisku tautu tiesības uz savu vēsturisko zemi, tautu un individuālu cilvēku tiesības būt brīviem. Iestājies pret monarhiju un pārāk lielu valsts varas greznību salīdzinājumā ar tautu. Pazīstamākie darbi – „Laupītāji”, „Vilhelms Tells”, „Orleānas jaunava”, „Dons Karloss” u.c.

1