Saule latviešu folklorā.
Reizē ar likteņa lēmējiem dieviem un auglības dieviem senie latvieši pielūdza dabas dievības. Viena no tām bija Saule. Dabas parādības pielūdza un dievināja, jo no tām bija atkarīga daļa cilvēku dzīves. Par to liecina Saules un citu ornamentu izmantošana dažādās rotās, godu tērpos, kapu pieminekļos un citās senā latvieša nozīmīgās lietās, kas spēj simbolizēt vai aizsargāt. Saule latviešu mitoloģijā ir dabas dievību galvenais tēls. Saule ir mūžīgās kustības un dzīvības simbols, visa redzētāja un zinātāja. Saule latviešu folklorā bieži tiek salīdzināta ar māti, kas silda un žēlo, un dzīvības uzturētāju. Saules vīrs ir Mēness. Tiek uzskatīts, ka Saules un Mēness bērni ir zvaigznes Latviešu tautas dziesmās tiek apdziedāta arī Saules radu saime – Saules tēvs, Saules māte, Saules māsas, Saules brāļi, Saules bērni, Saules dēli, Saules vedeklas, arī Saules kalponītes. Saulei latvieši veltī visus savus saulgriežu (ziemas un vasaras, pavasara un rudens) svētkus.
Saules zīme.
Visvienkāršākā Saules zīme ir aplis, tomēr parasti Saules zīme tiek papildināta kā daudzstūris, kur izšķiramas divas galvenās grupas: astoņlapu rozetes apaļais veidojums, kas ir vislabāk pazīstamā Saules zīme un četrstūrainās Saules zīmes.
Saules zīme bieži tiek lietota sieviešu rotās un apģērbos, visvairāk Saules zīmju ir atrodamas uz tiem darbarīkiem, kas meitām vajadzīgi pūra darināšanai. Saules raksti ir paši svarīgākie sieviešu goda tērpu rotājumos, tāpat tie ir neiztrūkstoši kāzās līgavainim dāvināmo cimdu un zeķu rakstos.
Pasaule, Saule, Aizsaule
Spriežot pēc vārdiem, Saule atrodas visa vidū, Pasaule (kurā mēs mītam) – zem Saules, bet Aizsaule (mirušo dvēseļu, arī Dieva mājoklis)- virs Saules.
Saules dainas.
Saule latviešu dainās tiek attēlota kā sildītāja, māte žēlotāja. Ļoti daudz ir tādu dainu, kurās Saule minēta kopā ar dievībām. Dainās varam izsekot Saules dzīves gājumam. Bieži tiek pieminēta Saules plašā radu saime.
Teikas.
Saule.
Senos laikos Velns bija nodomājis debesis sadragāt. Izsūtījis savus kalpus pa pasauli, lai labi lielu akmeni pārnesot. Kalpi pārnāk: esot atraduši gan aplam lielu akmeni, bet nejaudājuši cilāt. Sūtījis vēl otru pulku kalpu palīgā. Pārnesuši akmeni, lielu, lielu. Velns grābis milzeni, sviedis pret debesīm. Akmens rūkdams aizgājis pret gaisu, bet par ķibeli aizķēries aiz zemes malas, palicis stāvam un sācis spīdēt: gadījusies saule no viņa.
Saule un Mēness.
Vienreiz vecos laikos apgulās varena milzu čūska uz lielas krūšņas un drebēja no saltuma. Beidzot tā rājās Saulei: «Saule! visus tu sasildi, bet mani nē!»Saule atteica: «pati esi pilna saltuma un tad tikai gaidi uz mani, lai es sildu kā mazu bērnu. Kas tev lika par tādu ledus gabalu būt?» Čūska nejauki saskaitās par tiem vārdiem un tūliņ skrēja pie burvju vecākā Sauli apsūdzēt. Bet ceļā čūskai notika nelaime: ieraudzīja līķi vedam un nevarēja vairs ne no vietas pakustēt. Par laimi drīzi pēc tam nāca kāds cilvēks pretim. Nu čūska patika vaļām un aizsteidzās pie burvju vecākā, sacīdama: «Ņem savu kara spēka un ej Sauli pārmācīt, jo viņa mani ienīdusi.»Salasījās milzumis burvja, iesākdami ar Sauli karu. Iesākumā Saulei klājās pagrūti: burvji pārspēja; bet tad tā paaicināja Mēnesi palīgā. Mēness arī tūliņ posās. Izcēlās sīvs cīniņš: burvju rokas vicojās kā pātagas pa gaisu un burvju galvas šķīda uz visām pusēm. Saule ar Mēnesi bija uzvarējuši.Bet projām ejot, Mēness par to labumu prasīja Saulei, lai atdodot savu meitu par sievu.
Mīklas.
• Zelta kamols pa kalnu veļas. Saule debesīs.
• Zelta ciba ezerā. Saule pie debess
• Zila villaine, balta sakta. Saule pie debess.
• Pilna pasaule rungu,
visas sēž zelta vainagā. Saule ar stariem.
• Skaista puķe ezerā: dienu
zied balta, rītā un vakarā sarkana. Saule pie debess.
• Salmu kaudze pie debesīm,
bet neviens salms nekrīt zemē. Saules stari.
• Sarkana gotiņa purvu brien. Saule pa miglu.
• Vakarā nomirst, rītā atdzīvojas. Saule.
• Liela, liela pļava, divi gani, viens
zelta, otrs sudraba. Saule un mēness.
• Divas māsiņas iet pa kalnu, viena
otru dzenas, nekad nevar panākt. Saule un Mēness.
• Govs gulstas, vērsis ceļas. Saule noriet, un
Mēness uzlec
• Dienā virs galvas, nakti pazemē. Saule
• Zelta ritulis iet pa ceļu, uzrit un
norit no kalna. Saule
• Dienu viens, nakti daudz. Saule un zvaigznes
• Divi lieli strīdējās: kā viens nāk,
tā otrs bēg. Saule un Mēness
Ticējumi.
• Ja saule lec uz gaišām debesīm, tad būs labs laiks;
ja uz mākoņainām, tad būs lietus.
• Kad ziemeļu pusē ap saules noiešanu ir sakrājušies
biezi mākoņi, tad būs lietus.
• Kad saule rītā sarkana, būs slikts laiks
• Vasarā, kad saule spīd spoži, tad gaidāms jauks
laiks; ja bāli, tad pērkona negaiss.
• Kas vaļējām acīm var saulē skatīties, tam ir maz
grēku.
• Saulei nevar ar pirkstu rādīt, tad pirksts nopūst.
• Nevajagot saulainā dienā klāt logiem priekšā
aizkarus, jo tad saule apskaitoties un visu dienu
vairs nespīdot.
• Uz saules nevajag skatīties, tad paliek akls.
• Ja saule aptumšojas, tad viņa raud par cilvēku
grēkiem.
• Kad saulei spīdot lietus līst, tad tās ir bāra
bērnu asaras.
• Ja pa sapņiem redz sauli spīdam, būs vispārējs
labums.
• Kas saulītei lecot esot dzimis, tas esot gudrs.
• Saule, kad noslīdējusi līdz pat apvāršņa maliņai,
tad meitenei, kura grib būt skaista, jāskrien
pretī saulei ar izplēstām rokām, kamēr tā noriet.
• Saule noejot esot jāsvētī, tad nevajagot nekādu
darbu strādāt.
Pasaka.
Saule, Sals un Vējš.
Sensenos laikos Saule, Sals un Vējš gājuši kopā pa vienu ceļu, un iedami visi trīs savā starpā sarunājušies. Saule saka: „Es esmu stiprāka par jums abiem.’’ Sals saka: „ Nē es esmu stiprāks.”
Visi atzīstas, ka stipram ir labi pasaulē dzīvot: lai tas iet kur iedams, visi no viņa bīstas. Bet kā nu lai izšķir, kurš ir tas stiprākais? Ejot viņi satiek vienu cilvēku. Tas, redzēdams trīs ceļa gājējus, noņem cepuri, paklanās un iet tālāk savu ceļu. Viņš nebija vēl necik tālu pagājis, kad ceļa gājēji sauc to atpakaļ. Viņi grib zināt, pret ko gan īsti cilvēks paklanījies, jo laikam ne pret visiem trim. Tā nu šie jautā „Saki tu, cilvēks, mums taisnību pret kuru o mums trim tu paklanījies, laikam jau ne pret visiem trim kopā.”
Cilvēks domāja, domāja, bet nezināja, ko atbildēt. Sacīt, ka pret visiem trim, nezin, vai tas būtu labi. Ja sacīs, ka pret vienu tad nezin pret kuru būtu labāk. Saule var stipri karsēt, Sals var stipri saldēt, un Vējš var izkaltēt zemi. Kam dot to godu? Beidzot viņš sadomāja: „Vai nebūs labāk, ja sacīšu, ka Vējam? Lai Saule ir cik karsta būdama, bet, kad Vējš sāk pūst, tūliņ laiks paliek vēsāks. Lai arī Sals var stipri saldēt, bet, kad Vējš sāk pūst no dienvidu puses, tūliņ paliek siltāks.” Tā apdomājies, viņš saka: „Es paklanījos pret Vēju.”
Saulei tas nepatīk, un viņa piedraud cilvēkam: „Tu to pieminēsi visu savu mūžu, ka tu Vēju atzini par labāku.”
Bet Vējš mierina cilvēku, sacīdams: „Nebaidies tu ne no Saules, ne no Sala! Ja viņi gribēs tev ko ļaunu darīt, tad piemini tikai mani!”
Vasarā Saule sadomā cilvēkam atriebties un sūta savus starus uz cilvēku, cik vien viņai karstuma. Cilvēkam paliek tik karsti, ka nezin vairs kur dēties: ne ārā, ne istabā nav spirgtuma. Jāiet ūdenī glābties, bet cik ilgi tad ūdenī sēdēsi? Te cilvēkam ienāk prātā Vējš, un viņš nosaka: „Kaut jel vējiņš sāktu pūst, nebūtu vairs tik karsti!” Tūliņ Vējš sāka pūst no ziemeļu puses, un tai pašā brīdī laiks palika vēsāks. Cilvēks sāka atkal strādāt savu darbu, un Saulei bija jāatzīstas, ka Vējš ir tomēr stiprāks.
Ziemā atkal Sals gribēja atriebties cilvēkam un uzsūtīja tādu aukstumu, ka, pat istabā sēdot, bija kažoks jāvelk mugurā. Cilvēks nu atkal atminējās Vēju un sacīja: „Kad jel vējš sāktu pūst, tad arī mākoņi sāktu staigāt un aukstums paliktu mazāks.” Tūliņ arī Vējš sāka pūst no dienvidu puses, sacēlās sniega putenis, un aukstums uzreiz palika mazāks. Nu arī Sals redzēja, ka Vējš ir stiprāks.
Satiekoties ar Sauli, Vējš sacīja: „Stiprākais ir tas, kas nelielās ar savu spēku. Tikai darbā var redzēt, kam ir vairāk spēka.”
Secinājumi.
Saule latviešu folklorā ir ne tikai debess spīdeklis, kam piedēvētas dažādas īpašības un darbības, bet arī centrālais tēls debesu mītu sistēmā. Saule ir dzīvības un mūžības simbols, ko senie latvieši izmantoja, lai parādītu savu ticību. Viņi izmantoja Saules ornamentus rotās, tērpos un amuletos.
Manuprāt, Saule asociējas ar gaišumu un mīļumu. Spriežot pēc tautas dziesmām, tā arī ir. Saule tiek salīdzināta ar māti. Pie Saules apģērba minētas baltas, zelta vai sudrabotas sagšas, kas var būt izrakstītas zeltītiem dzīpariem. Vēl Saule ir tērpusies zīda kleitā.
Es domāju, ka Saule bija ieņēmusi lielu nozīmi senā latvieša dzīvē, jo, ievērojot ticējumus, varēja noteikt gaidāmo laiku, kas bija svarīgi, lai varētu padarīt nozīmīgus darbus un izvairīties no ļaunuma
Saturs.
• Saule latviešu folklorā 1 lpp
• Saules zīme 2 lpp
• Pasaule, Saule, Aizsaule 2 lpp
• Saules dainas 3 lpp
• Teikas. Saule. Saule un Mēness. 4 lpp
• Mīklas. 5 lpp
• Ticējumi. 6 lpp
• Pasaka. ‘Saule, Sals un Vējš.’ 7 lpp
• Secinājumi. 8 lpp
• Izmantotie materiāli. 9 lpp