Ievads.
Fīrers, vadonis, „ Bavārijas Musolīnī” , Noziedznieks Nr. 1 šie un daudzi citi ir vārdi, kuros tika un tiek saukts viens no 20. gs. ietekmīgākajiem cilvēkiem. Cilvēks, kurš dzīvē visu panāca tikai saviem spēkiem. Cilvēks, kurš no necila ciema puišeļa izauga par cilvēku dzīvību noteicēju. Cilvēks, kurš rīkojās nesavtīgi, lai gūtu pašlabumu. Ādolfs Hitlers.
Es nekad nebiju ieinteresēta par vēsturi it sevišķi par cittautu vēsturi un patiesībā nelikos zinis, kas ir Ādolfs Hitlers. Līdz pagaišajā gadā redzēju filmu par Ādolfu Hitleru. Šī filma pilnībā mainīja manas domas gan par vēsturi, gan par to, ko cilvēki ir pārcietuši, kad es vēl nebiju dzimusi.
Filmā es atklāju un aptvēru to, cik varens var būt viens cilvēks. To cik viņš var būt nežēlīgs un naida pilns. Es uzzināju gan par holokaustu, gan par viņa varu Vācijā, par otro pasaules karu un par visa beigām – viņa nāvi. Tomēr galvenais mana referāta mērķis ir uzzināt – kā šis pasaulē ievērojamais cilvēks nonāca līdz varai. Kā šis cilvēks kļuva par Vācijas, Eiropas un citu valstu likteņu noteicēju? Tieši tāpēc es vēlos apskatīt Hitlera dzīvas ceļu no viņa dzimšanas līdz brīdim, kad viņš kļuva par Vācijas kancleru.
Ādolfs Hitlers dzimis 1889. gadā Augšaustrijas robežpilsētiņā Braunavā pie Innes. Viņa tēvs Āloiss Hitlers bija ideāls tipisks sīks ierēdnis, punktuāls, stingrs, apzinīgs. 1885. gādā viņš trešoreiz stājās laulība, apprecēdams savu māsīcu Klāru Pelcu. Viņa sieva bija pazemīga laulātā draudzene un mīļa māte. Kad agri nomiruši vairāki bērni, viņa 1889. gada 20. aprīlī dāvāja dzīvību savam vienīgajam dēlam. Bērns bija mīlēts un gaidīts. Klāra, cik vien labi spēdama, centās mazo Ādolfu pasargāt no tēva. Pedantiskajam Āloisam bija ātra daba, un viņš ar bērniem apgājās bargi. Sevišķi tēvu saniknoja viņa atvases Ādolfa sliktās sekmes skolā, un viņš puikam lika trūkties. 1900. gadā Ādolfs sāka mācīties Lincas reālskolā. Jau pirmajā klasē zeperis palika otru gadu. 1904. gadā, gadu pēc tēva nāves, zēns pārgāja uz mazpilsētas Šteiras reālskolu, ko ar lielām mokām pabeidza. Hitlers nicinājis jebkādas zināšanas. Uzzināju, ka grāmatā „ Mein Kampf ” viņš pedagogus nosaucis par „ mērkaķiem ” un „ stulbeņiem ”.
Ādolfam Hitleram nebija skaidra priekšstata par savu nākamo arodu. Visas jaunekļa jūtas un domas bija pievērstas Riharda Vāgnera pasaulei. Divpadsmit gadu vecumā viņš pirmoreiz apmeklēja Lincas operu. Viņš skatījās „ Loengrīna ” uzvedumu. Jaunais un viegli uzbudināmais Ādolfs jutās Vāgnera skaņu un teiku „ savaldzināts”.
Daži vēsturnieki un publicisti uzskata, ka Hitlers misiju būt politiķim atskārtis jau sešpadsmit gadu vecumā. Tolaik viņš kopā ar draugu Augustu Kubičeku pirmoreiz noskatījies Vāgnera „ Rienci ”, kas Hitleru ārkārtīgi satricinājusi un aizgrābusi.
Pēc skolas beigšanas Hitlers Lincā piekopa tādu kā izsmalcināta bohēmieša dzīvesveidu. Jauneklis eleganti ģērbās. Mācījās zīmēt, spēlēt klavieres, rakstīja dzejoļus, gleznoja un komponēja. Māte Klāra, atbrīvojusies no tirāna vīra, mīļo dēliņu lutināja, kā mācēdama.
1907. gadā Hitlers sasparojies devās uz Vīni. Viņš sapņoja, ka Donavas metropolē kļūs par slavenu gleznotāju. Hitlers pieteicās uz vietu konservatīvajā Tēlotājas mākslas akadēmijā, nolika iestājeksāmenus, bet izgāzās zīmēšanas pārbaudē.
Gadā beigās Ādolfs atgriezās Lincā. Māte pēc ilgstošas slimības gulēja uz nāves gultas. Kad viņa nomira Ādolfs bija satriekts. Pēc mātes bērēm Ādolfs atgriezās Vīnē. Sākumā Hitleram iztiku nodrošināja bāreņa pensija.
Šī fāze bija Hitlera biogrāfijas pagrieziena punkts. Mātes nāve un neizdevusies mākslinieka karjera jauno vīrieti satrieca. Taču pat šie šokējošie pārdzīvojumi nespēja izraut viņu no sapņu pasaules un atsaukt īstenībā. Viņam trūka spēka izprast neveiksmju cēloņus, visu labi apdomāt un dzīves ceļu pielāgot ārējiem apstākļiem un reālistiskam savu spēju vērtējumam.
Arī tad, kad acīm redzami sāka izsīkt finansiālie līdzekļi, Hitlers sākumā pat nepūlējās atrast patstāvīgu nodarbošanos un nodrošinātu regulāru iztiku. Toties sacerēja vācu varoņdrāmas, mēģināja komponēt operu, skicēja dekorācijas. Viņš centās atdarināt savu elku Rihardu Vāgneru. Tajā pašā laikā viņš nakšņoja vīriešu un bezpajumtnieku patversmēs, viņam gandrīz nebija naudas, par ko nopirkt apģērbu. To mazumiņu, kas jaunajam vīrietim bija, viņš tērēja operas biļetēm. Līdzekļu trūkuma dēļ Hitlers arvien vairāk saskārās ar realitāti. No 1910. gada viņš pelnīja iztiku, pēc pastkaršu motīviem zīmēdams ievērojamākās vietas – pazemojums katram, kas sevi uzskata ne vien par gleznotāju , arhitektu un pilsētplānotāju, bet arī par operu komponistu. Nākamajā gadā bāreņa pensija viņam tika atņemta. Austrija Hitleram bija līdz kaklam. Ādolfam 1913. gadā beidzot izdevās daļu no tēva mantojuma dabūt naudā, viņš izceļoja uz Minheni. Minhene tolaik tika uzskatīta par mākslas metropoli. Taču Hitlers vai nu neprata, vai neuzdrošinājās maņu orgānus atvērt sava laika ziņkārīgajai mākslai, kā arī kultūras un sabiedriskajai attīstībai. Hitlera pasaules skatījums bija nostiprinājies jau reālskolas laikā Lincā: dzejnieka un skaņraža mīti un paša sirdssapņi.
Grāmatā „Mana cīņa” Hitlers atzīst, ka Minhenē gribējis strādāt par arhitektu. Taču viņš nebija spējīgs spert praktiskus soļus, lai šo vēlmi piepildītu.
Uz Minheni Hitlers pārcēlās arī praktisku iemeslu dēļ. Viņš neparko negribēja iet karadienestā nīstās daudznacionālās valsts armijā. Viņam šķita, ka Bavārijā viņš no nicinātās Hābsburgu monarhijas varas iestādēm var justies drošs. Taču jau 1914. gada janvārī Minhenes kriminālpolicija potenciālo jauniesaucamo apcietināja un nogādāja Zalcburgā, kur viņam bija jāstājas iesaukšanas komisijas priekšā. Trauslā miesasbūve Hitleru pasargāja no apsūdzības dezertēšanā un karadienesta. Komisija nosprieda: „ierindas un ārrindas dienestam nederīgs, pārāk vājš. Nespējīgs nest ieročus. ”
Atgriezies Minhenē, Hitlers no jauna nodevās bezmērķīgai dzīvei. Tas cik ļoti gleznotāja kandidāts un varonis no savas necilās un nedrošās eksistences ir cietis, atklājās, izceļoties pasaules karam. Hitlers jutās atbrīvots.
Miljoniem vāciešu un eiropiešu jutās līdzīgi Hitleram. Vairāk nekā pēc četriem desmitiem gadu cilvēki vēl nepazina kara šausmas vai bija tās aizmirsuši. Vēlme izlauzties no iegrožojošās pilsoniskās ikdienas pārauga skurbumā. Ļaudis alka pēc varas un slavas. Miers tika nicināts. Tas likās kā šķērslis starp apnicīgo tagadni un slavas pilno saulaino nākotni.
1914. gada 3. augustā Hitlers nosūtīja steidzamu lūgumu Bavārijas karalim, kurā lūdz atļaut viņam, austrietim, brīvprātīgi cīnīties Bavārijas armijā. Lūgums tūdaļ tika izpildīts. Ādolfs Hitlers drīkstēja iet karā par Vāciju. Divdesmit piecu gadu vecumā viņš beidzot bija nonācis karadienestam gatavās vācu tautas skavās. Viņš pie tās krampjaini turējās. Un otrādi – vēlāk arī Ģermāņi atrada ceļu pie vīra no Braunavas un kļāva viņu pie savām krūtīm. Apskāviens ilga līdz pat nāvei.
Pēc trim mēnešiem Ādolfs Hitlers pabeidza ierindas pamatapmācību. Oktobra vidū Hitlers kopā ar Lista pulku devās uz Flandriju. Viņa vienība tūlīt pat tika raidīta kaujā. Nāves izkapts pļauj. Bailes netiek pieminētas. Tās nedrīkst parādīties. Jo dominē nāves dziņa. Lista pulka brīvprātīgie varbūt nebija īsti iemācījušies cīnīties, toties mirt viņi prata kā veci karavīri.
Lielajam vairākumam šādu „ veco karavīru ” dzimtenē bija mājoklis, amats, ģimene un regulās ienākumu avots. Hitleram šāda patvēruma trūka. Karš viņam bija viss. Arī tad, kad tā cena – dzīvības briesmas – no abstraktiem draudiem kļuva par īstenību, armija palika Hitlera vienīgais patvērums. Tāpēc viņš parasti atteicās no atvaļinājuma dzimtenē. Viņš nezināja kurp doties.
Pēc dažām nedēļām frontē Hitlers tika paaugstināts par jefreitoru, drīz vien par drosmi apbalvots ar otrās šķiras dzelzs krustu. Tomēr par apakšvirsnieku viņš tā arī nekļuva, jo bija savādnieks. Hitlers nedzēra alkoholu, nesmēķēja un nepiedalījās biedru kopīgajos gājienos uz piefrontes meitumājām. Viņš laiku pavadīja lasot un savrup no pārējiem kareivjiem savā nodabā kaut ko prātoja. Gadījās, ka Hitlers sāka satrauktus monologus, bet pēc tam no jauna iegrima dienām ilgā klusēšanā.
Pēc diviem frontē pavadītiem gadiem Hitlers tika ievainots. Viņš nokļuva Bēlicas lazaretē. Atveseļošanās laikā viņš apmeklēja reiha galvaspilsētu un Minheni. Līdz ar to kareivis nāca saskarē ar dzimtenē notiekošo. Ātrās un slavas pilnās uzvaras vietā bija stājusies nāve un trūkums.
1917. gada marta sākumā Hitlers atkal dienēja frontē. Nenogurstoši cīnoties par uzvaru. Par to viņam 1918. gada 4. augustā pēc pulka adjutanta ebreju izcelsmes leitnanta Hugo Gūtmaņa ieteikuma tika piešķirts pirmās šķiras Dzelzs krusts. Pēc trim dienām cauri vācu līnijām izlauzās tanki. Militārā ziņā karš bija zaudēts, bet tomēr tas tika turpināts. Hitlers joprojām ticēja uzvarai, bet pamanīja karavīru dedzīgo vēlēšanos pēc miera.
Oktobra vidū Hitlers nonāca angļu sinepju gāzes uzbrukumā. Drīz pēc tām viņš uz laiku zudēja redzi. Ievainoto nogādāja Pāzevalkas lazaretē. Vācija bija ienaidnieku varā. Hitlers apgalvoja, ka tā nebija raudājis kopš dienas, kad stāvēja pie mātes kapa. Šajās dienās Hitlers apzinājās savu likteni. Viņš apgalvo, ka tolaik skaidrāk par skaidru atskārtis, cik bezgalīgi žīdi ienīst Vāciju, un izdarījis secinājumus: „ Es nolēmu kļūt par politiķi.”
Atlabstošais slimnieks devās uz Minheni. Tur viņš tika piekomandēts 2. kājnieku pulka 1. rezerves bataljonam. Hitlers kopā ar karabiedriem pildīja sardzes dienestu Traunšteinā Kīmas novadā un kopš 1919. gada februāra kārtības nodrošināšanas vienībā Minhenes centrālajā stacijā. Drīz vien tika noslepkavots Bavārijas ministru prezidents Kurts Eisners. Hitlers ir nofilmēts ebreju politiķa bēru gājienā. Tūlīt pēc tam Minhenē sākās jukas. Aprīlī pasludināja „Sarkanās armijas diktatūru”. Kareivis Ādolfs Hitlers, kam 1918. gada 10. novembra revolūcijas sākšanās lika liet karstas asaras, neizrādīja ne mazākās pretošanās pazīmes.gluži otrādi viņš pat ļāvās ievēlēties par kareivju deputātu padomes rezervistu. Kālab? Kāpēc viņš necīnījās, lai sakautu sarkano revolūcijas režīmu? Tāpēc, ka Ādolfs Hitlers un viņa biedri pirmām kārtām bija lojāli armijai, pat ja to komandēja komunistiskais režīms.
Arī pēc komunistiskās padomju diktatūras sagraušanas Hitlers tāpat kā iepriekš palika armijā. Tā ka bija īstais brīdis viņš atklāja savus antirevolucionāros uzskatus. Un tika atalgots. Hitlers kļuva par bataljona pilnvaroto, pēc tam par izmeklēšanas komisijas locekli.
Pēc kāda laika pulkvedis uzdeva Ādolfam novērot Vācu strādnieku partijas (DAP) sanāksmi. 1919. gada 12. septembra vakarā kādā no Minhenes traktiera dibenistabām Golfrīds Fēders, kuru Hitlers pazina no „oratoru kursiem” , runāja par jautājumu „Kā un kādiem līdzekļiem ir izskaužams kapitālisms?”. Kad kāds klausītājs apstrīdēja Fēdera tēzi par žīdu procentu verdzību, runātājs palika atbildi parādā. Te iejaucās Hitlers un, kā jau nereti bija gadījies, aizbāza viesim muti. Partijas dibinātājs Antons Drakslars par Hitlera demagoga talantu bija sajūsmināts. Viņš lūdz Hitleru kļūt par viņa nelielās partijas biedru.
Hitleram DAP likās garlaicīga biedrība, tomēr viņš tajā iesaistījās. Vēl joprojām saņemdams reihsvēra algu, viņš turpmāk visu savu enerģiju veltīja partijai. Daļai vācu sabiedrības domāšanas un reaģēšanas veids bija tāds pats kā Hitleram. Ādolfs Hitlers vāciešu pārliecību par sazvērestības esamību izteica skaļi. Nevienam nepazīstamais pasaules kara veterāns kļuva par vienu no daudziem vācu paranojas solistiem. Hitlera atslēga Vācijas slēdzenei derēja. Nu varēja zelt un plaukt Hitlera „ harisma”.
Iestājies DAP, Hitlers sākumā pievērsās vienīgi propagandai. Viņš nemitīgi teica runas partijas publiskajās sanāksmēs, lielākoties alus pagrabos. Hitlera pirmajā runā klausījās aptuveni simts cilvēku. Slava par viņa demagoga talantu izplatījās ātri. viņš lika pie staba posta vaininiekus, viņus sunīdams, kā vien mācēdams. Publika tieši to bija gaidījusi. Cilvēki nebija nākuši, lai maldītos sarežģītās teorijās. Viņi gribēja dzirdēt, kas ir labs un kas slikts. Klausītāji gribēja, lai posta vaininieki tiek saukti vārdā. Hitlers dāsni deva, ko pūlis prasīja. Drīz viņa sarīkojumus jau apmeklēja ļaužu tūkstoši. Tajos netika lietišķi argumentēts, bet gan bļauts un draudēts. Varmācība vairs nebija abstrakta pļāpāšana, bet gan īstenība. Nereti notika kautiņi starp piekritējiem un pretiniekiem. Hitlers savos piekritējos viesa cerības. Viņa runas deva tiem spēku un rādija ceļu. Vēl asāk Hitlers vērsās pret iekšējiem ienaidniekiem ebrejiem. Viņu mazvērtīgā rase esot inscenējusi revolūciju un kapitulāciju un tagad ekspluatējot valsti. Vāciešiem ebreji un to izpalīgi esot jālikvidē, tikai tad viņi tikšot atpestīti. Šo vēsti visi saprata un tai uzgavilēja.
Drīz vien Ādolfs Hitlers kļuva par Minhenes tautiskās skatuves un vietējo matadoru. Līdz ar to auga viņa pašpaļāvība. 1920. gada marta beigās viņš pameta reihsvēru. Tā sniegtais patvērums vairs nebija vajadzīgs. Viņš bija atradis savu jauno, galīgo ceļamērķi – politiku. Hitlers bija atbildīgs par DAP jauno partijas programmas uzmetumu. Ebreji turpmāk vairs nedrīkstēja piederēt pie vācu tautas, viņiem bija jāzaudē pilsoņu tiesības, viņi tika padzīti no sabiedriskajiem amatiem.
Partijas vienreizīgo pievilcību veidoja viņa pārliecinošās runas dāvanas. Hitlera partijas programma tika uzņemta ar gavilēm. Ādolfs uzskicēja partijas karogu senajās reiha krāsās – melnā, baltā, sarkanā, tā centrā atradās krusts, tautiskajās aprindās iecienīts simbols. Pēc viņa iniciatīvas jau nedēļu pēc programmas pasludināšanas partijas nosaukums DAP tika nomainīts pret Vācu nacionālsociālistisko strādnieku partiju (NSDAP), kas bija daļa no stratēģijas, lai pievilinātu piekritējus arī no kreisā spārna. Hitlers kā apmāts strādāja pie sava jaunā – politiķa – uzdevuma. Visu enerģiju fokusēdams uz darbību, ko pieprata izcili – runāšanu.
Hitleram tikpat kā nebija privātās dzīves. Viņš nesmēķēja, nedzēra. Pret sievietēm bija atturīgs, pat kautrīgs. Viņš piepildījumu meklēja un atrada publiskajā runās. Ekstātiskajās uzrunās un savu veco un jauno līdzjutēju vētrainajos aplausos. Kur un kad vien varēdams, Hitlers teica politiskas uzrunas, cenzdamies iegūt „ tautasbrāļu” labvēlību. Pūliņi nebija veltīgi – viņa neapvaldītās runas piesaistīja arvien vairāk cilvēku. Daži kļuva gandrīz slimīgi atkarīgi no tām. Jo Hitlers ietērpa vārdos viņu slēpto nepatiku un naidu. Pateicoties Hitlera demagoģiskajam pievilkšanas spēkam, partijas biedru skaits ātri pavairojās: 1922. gadā NSDAP rindās jau bija gandrīz 4 tūkstoši reģistrētu biedru. Hitlers sākotnēji necentās kļūt par partijas priekšsēdi. Sākumā viņam pietika ar to, ka viņš varēja izkliegt savu pārliecību. Taču nepastāvīgais raksturs, kas mežonīgi svaidījās starp lieluma māniju un mazvērtības sajūtu, necieta kritiku. Tas viņam lika 1921. gada vasarā pārņemt partijas vadību.
Hitlers neaprobežojās ar retorisku bungu rībināšanu. Viņš ļoti drīz skatīja visaptverošas politiskās aģitācijas vērtību. Jau 1920. gada beigās viņš lika DAP vadībai nopirkt izkurtējušo laikrakstu VolkisherBeobacher. Pirkums tika finansēts no reihsvēra un privātu ziedotāju līdzekļiem. Hitleram nu piederēja patstāvīgs propagandas orgāns, ko viņš visādos veidos izmantoja. Par finansiālajiem līdzekļiem lai galvu lauza citi.
Ādolfs Hitlers pavēra jaunas perspektīvas. Smalkās dāmas un kungi tāpat kā vienkāršie partijas sapulču apmeklētāji alus pagrabos juta, ka Hitleram piemīt fanātiska griba, kas spēs gāzt nīsto sociālliberālo un humānistisko Veimāras demokrātiju un tās vietā ieviest tautisko kārtību. Šis tas, ko Hitlers teica, varēja likties parasts, neapdomāts. Gan iemācīsim viņiem manieres. Savukārt Ādolfu Hitleru kopš jaunības vilināja ietekmīgā vidusslāņa elegance, bezrūpība un izsmalcinātība. Viņš labprāt ļāvās, lai Minhenes augstākās sabiedrības dāmas viņu lutina un to vīri atbalsta. Sevišķi Hitlers bija apbūris Helēni Behšteini. Ievērojamā Minhenes klavieru fabrikanta sieva aizrautīgo Vāgnera cienītāju saveda kopā ar Baireitas maestro ģimeni. Attiecības veidojās auglīgas abām pusēm.
Savā partijā Hitlers nodibināja diktatora varu, kur visiem bija jāpieskaņojas viņa personai. Lokālpolitiskais balamute, kas izlikās, ka ar savā runām grib tikai cilvēkus atkal „ nacionalizēt”, pamazām pārtapa par politisko vadoni Hitleru.
Reihsvēra finansiālais, politiskais un galvenokārt militārais atbalsts tiesības komandēt savu paša paramilitāro formējumu SA, Minhenes salonu apbrīna un atbalsts līdz ar nepārtrauktu gandarījumu politisko sarīkojumu laikā vairoja kādreizējā sabiedrības izstumtā Hitlera pašvērtības un varas apziņu. 1922. gadā NSDAP izdevās izkļūt no Minhenes paspārnes. Vispirms uz Frankoniju. Oktobrī daudzo līdzjutēju un defilējošās SA klātbūtne, kā arī Hitlera uzstāšanās „ Vācijas dienā”. Koburgā kļuva par partijas spēka un pievilcības demonstrāciju jaunā teritorijā.
1922. gada 22. oktobrī Benito Musolīni un viņa līdzgaitnieki sarīkoja gājienu uz Romu. Nožēlojamā akcija labu gabalu no pilsētas pārvērtās milzīgās jukās. Tomēr karalis Viktors Emanuels iecēla Musolīni – par lielu pārsteigumu gan viņam pašam, gan vairākumam viņa tautiešu – par ministru prezidentu. Fašistu šefs izmantoja izdevību un ātri vien uzmetās par Itālijas diktatoru. Lielākā daļa itāliešu ar zināmām simpātijām ļāva Musolīni pilnu vaļu. Tā viņš kļuva par „ duči ”. demokrātijas nomaiņa ar fašismu tautiskajiem spēkiem, īpaši Hitlera līdzjutējiem Bavārijā rādīja priekšzīmi. Daudzi Hitleru no tā laika cildināja par „ Bavārijas Musolīni.”. Tas savukārt stiprināja viņa autoritāti, galvenokārt paša partijā.
Uzticamākie līdzgaitnieki un karjeristi, sāka Hitleru dēvēt par „vadoni”. Un bija neizbēgami, ka Hitlers kļuva par savu sekotāju, cienītāju, pat dievinātāju augošo cerību gūstekni. Vadonis darīja, ko spēja, lai viņu prasības apmierinātu. Viņš teica uzrunu pēc uzrunas, un viņa atbalstītāju pulks auga augumā.
Hitlera argumenti kopš pirmās publiskās runas nebija mainījušies. Žīdiskajai procentu verdzībai un ekspluatējošam Versaļas miera līgumam bija nākusi klāt cīņa pret „ novembra noziedzniekiem”. Hitlera dogma – ,nacionālsociālistu politiķis nenoguris pieprasīja ebreju izkaušanu no vācu sabiedrības.
1923. gada novembrī nacistu partijas biedru skaits kopš gada sākuma bija trīskāršojies un sasniedzis 60 tūkstošus. NSDAP centās izraisīt tautisku revolūciju. Taču partijai trūka piespiešanas līdzekļu: ieroču, naudas, infrastruktūras, valsts aparāta. Tā kā militāri Hitlers reakcionārus sakaut nespēja, viņš centās pārvilkt viņus savā pusē. Sākās sacensības par apsvērumu un varu.
Brīvvalsts vadība 1922. gada 8. novembrī Minhenes alus pagrabā sapulcējās uz savu politisko karaspēka parādi. Kamēr fon kārs teica runu pret reiha valdību Berlīnē, zālē iebruka SA vīri. Tika uzstādīts ložmetējs, Hitlers uzkāpa uz krēsla, ar pistoli izšāva griestos un pavēstīja: „ ir sākusies nacionālā revolūcija.” Šķita, ka Hitlers sasniedzis mērķi. Brīvvalsts vadība un karavadonis, kura vadībā viņš par Vāciju bija cīnījies kā nevienam nezināms kareivis, pakļāvās viņa gribai. Pēc dažām stundām pārdrošais pasākums sašķīda kā ziepju burbulis pret Hitlera un viņa līdzdalībnieku diletantismu. Ļūdendorfs pret virsnieka goda vārdu atbrīvoja fon Klāru, fon Losovu un fon Zeiseru. Hitleram bija jāatzīst, ka apvērsums tikpat kā izgāzies. Nākamajā dienā nacisti devās solidaritātes gājienā pa Minhenes iekšpilsētu. Bavārijas pavalsts policijas jātnieki nekārtībām pielika asiņainu punktu. Četrpadsmit dumpinieki un četri policisti gāja bojā, bet Hitlers un viņa cīņu biedri pa to laiku bēga. Taču dažās dienās viņi tika apcietināti. Lūdendorfs tika attaisnots, Hitlers dabūja vismazāko sodu – piecus gadus ieslodzījuma cietoksnī.
Hitlers izcieta savu sodu. Šis laiks viņam ļoti noderēja, jo viņš varēja smalki izdomāt savas turpmāko darbību norisi. Hitlera vīra dūša bija viņa kategoriskā daba. NSDAP bija Hitlera veidojums. Neviens vācu politiķis netika tik ļoti identicifēts ar šo partiju kā viņš. Hitlers un viņa cīņu biedri nenodarbojās ar partijas politiku, viņi devās krustakarā.
Pamazām nacistu nenogurstošā cīņa sāka dot augļus. Visā Vācijā tika dibinātas partijas organizācijas un SA vienības. Partijas biedru skaits līdz 1928. gada beigām pieauga līdz 170 tūkstošiem – gandrīz trīskārt vairāk nekā pirms puča.
Ar SA palīdzību Hitlers iekšpolitisko klimatu nokaitēja arvien vairāk. Triecienvienība tika iedrošināta ideoloģiskos pretiniekus terorizēt: nevēlamiem žurnālistiem, inteliģentiem un māksliniekiem draudēja un viņus iespaidoja fiziski. Šahts Brīnimgam zem četrām acīm ieteica iekļaut valdībā Hitleru – ar gudru ziņu, ka tad kabinetā kā lietpratēju iesaistīs arī viņu pašu.
Pēc ilgām cīņām un daudzām neveiksmēm un veiksmēm Ādolfs Hitlers bija sasniedzis mērķi. Asociālais amatiergleznotājs no Austrijas provinces pilsētiņas Braunavas pie Innes 1933. gada 30. janvārī bija kļuvis par Vācijas impērijas kancleru. Viņu atbalstīja miljoniem vāciešu. Pirmoreiz pēc Štrēzemaņa pie stūres bija ticis politiķis, kam bija skaidri mērķi un kas zināja, kādu politisku kursu vēlas ieturēt. Hitlers bija apņēmies sev un savai politikai iegūt arī vēl atlikušo atbalstu. Ar pārliecinošu pierunāšanu un, ja tas nelīdzētu, tad ar varu.
karavadonis, kura vadībā viņš par Vāciju bija cīnījies kā nevienam nezināms kareivis, pakļāvās viņa gribai. Pēc dažām stundām pārdrošais pasākums sašķīda kā ziepju burbulis pret Hitlera un viņa līdzdalībnieku diletantismu. Ļūdendorfs pret virsnieka goda vārdu atbrīvoja fon Klāru, fon Losovu un fon Zeiseru. Hitleram bija jāatzīst, ka apvērsums tikpat kā izgāzies. Nākamajā dienā nacisti devās solidaritātes gājienā pa Minhenes iekšpilsētu. Bavārijas pavalsts policijas jātnieki nekārtībām pielika asiņainu punktu. Četrpadsmit dumpinieki un četri policisti gāja bojā, bet Hitlers un viņa cīņu biedri pa to laiku bēga. Taču dažās dienās viņi tika apcietināti. Lūdendorfs tika attaisnots, Hitlers dabūja vismazāko sodu – piecus gadus ieslodzījuma cietoksnī.
1924. gada 20. decembrī Hitlers iznāca no cietuma. Piecu gadu vietā fīrers bija nosēdējis tikai 13 mēnešus. Lakā, kad Hitlers atkal parādījās politikā partijas stāvoklis nebija visai spožs. Faktiski tā bija sadalījusies vairākos patstāvīgos, savstarpēji naidīgos grupējumos, ar kuru līderiem fīrera vietnieks Rozenbergs bija nonācis domstarpībās.
No visiem šiem grupējumiem ietekmīgākā bija Štrasera organizācija. Viņš visus spēkus veltīja stipras partijas izveidošanai un cīņai par mandātiem reihstāgā. Vienojoties ar citām nacionālistiskajām grupām 1924. gada maijā ieguva apmēram divus miljonus balsu un divus mandātus reihstāgā. Turklāt 1924. gada Bavārijas landtāga pavasara vēlēšanām „Nacionālais bloks” kļuva par otro spēcīgāko partiju Bavārijā.
Pēc iznākšanas no cietuma fīrera uzdevums bija no jauna apvienot partiju. Fīrers sāka ieviest „kārtību” nacistiskajā partijā burtiski nākamajā dienā pēc iznākšanas no cietuma. Pirmais kapitulēja Štreihers. Otro savu līdzdalībnieku – Dreksleru, kuru Hitlers vienkārši atstūma no valdības. Arī Rems tika izsvītrots no nacistu kandidātu saraksta reihstāga deputātu vēlēšanām. Turklāt cīņa starp Hitleru un Štraseru sākās nekavējoties. Štrasers bija ne tikai ietekmīga, bet arī Hitleram absolūti nepieciešama persona. Ja fīrers sarautu saites ar Štraseru, fašistiskās kustības ģeogrāfija sašaurinātos līdz Bavārijas teritorijai, bet Hitlers saprata, ka cīņu viņš var uzvarēt tikai visas nācijas mērogā. Beigās formāli pakļāvies Hitleram, Štrasers kā atlīdzību saņēma visu Ziemeļvāciju, galvaspilsētu Berlīni ieskaitot.
1925. gadā Hitlers lika jaunus pamatus savai partijai, iepriekš no tās izsviedis Remu un panācis kompromisu ar Štraseru. Hitlera galvenais atklājums ir atziņa, ka nepieciešams izveidot spēcīgu un monolītu aparātu varas uzurpēšanai.
Pēc neilga laika par Hitlera aģentiem lielkapitālā vidē kļuva Tisens, Kirdorfs, Keplers un Dītrihs. Tieši viņi sagatavoja nacistu sensacionālos panākumus 1930. gada septembra vēlēšanās. Līdztekus tam, ka tika nodibināti sakari ar monopolistiem, pašā partijā turpinājās cīņa par vienvadību – galvenokārt ar tā saucamo „kreiso spārnu”, ko vadīja Štrasers. Hitlera un Štrasera cīņa daudzējādā ziņā noteica stāvokli Nacionālsociālistiskajā partijā laikā no 1925. līdz 1933. gadam. Štrasers, ārēji pakļāvies Hitleram pēc viņa iznākšanas no cietuma, tomēr nezaudēja cerības uz virsvadību partijā. Taču 1925. gadā vēl nebūt nebija zināms, kurš kuru gāzīs. Tomēr nozīmīga loma Hitlera uzvarā pār Štraseru bija tam, ka fīrers tolaik jau varēja rīkoties ar lieliem līdzekļiem, kurus viņš smēlās no rūpniekiem. Turklāt Štrasers savus darbiniekus aicināja uz mērenību.
Tagad Hitlers nodarbojās ar kārtējiem uzdevumiem. Viņa svarīgākais pienākums tagad vairs nebija ne jaunu biedru vervēšana, ne arī skaļa propaganda, bet gan nacistu rindu saliedēšana. 1929. gadā partijā oficiāli tika atcelta aizklātā balsošana. Veidodami savu varas mašīnu un pēc tam arī savu valsti, nacisti tajā iedibināja daudzas iezīmes, kas piemita viņiem pašiem. Nacistu birokrātijas defekti un trūkumi bija Hitleram izdevīgi. Kā vēsta aculiecinieki, fīrers veicināja jucekli partijā. Viņam bija vajadzīgi ne tikai akurāti un paklausīgi ierēdņi, bet arī nevaldāmi rīkļu rāvēji.
Lai nostiprinātos Hitlera personiskā vara, bija nepieciešamas patstāvīgas izpurināšanas partijā. Pat valdošajiem nacistiem bija jāatceras, ka viņu amati un ietekme ir pilnīgi atkarīgi no fīrera. Līdztekus spēcīgas partijas veidošanai Hitlers 20. gadu otrajā pusē radīja arī daudzas palīgorganizācijas, kurām nākotnē vajadzēja nomainīt visas Vācijā pastāvošās biedrības, savienības un apvienības. No NSDAP masu organizācijām galvenā bija „Hitler-jugend” (Hitlera jaunatnes organizācija). 1928. – 1929. gadā nacistiskās partijas aparāts pamatos bija izveidots.
1929. gada 29. oktobrī Ņujorkas biržā notika nebijusi finansiāla katastrofa ar to sākās pasaules ekonomiskā krīze. Sevišķi smagi krīze skāra Vāciju. 1928. – 1929. gadā stāvoklis valstī tik tiko sāka stabilizēties. Stāvoklis Vācijā krasi pasliktinājās jau 1930. gadā, taču tas bija tikai sākums. Vācu tautai krīze bija gigantiska katastrofa. Visvairāk no krīzes cieta strādnieku šķira. Hitlera panākumi bijuši tieši proporcionāli tam kā pasliktinājies „vidējā vācieša” ekonomiskais stāvoklis. Vidējā slāņa katastrofiskais posts deva nacistiem lielas rezerves un veicināja Hitlera augšupeju.
1929. gadā, tas ir ekonomiskās krīzes sākums, NSDAP biedru skaits krasi pieauga. Deklasētajiem sīkburžujiem, kas bija zaudējuši eksistences līdzekļus un pamatu zem kājām, nacistu organizācijas deva daudz gan materiālo, gan morālo privilēģiju. Ienākumus zaudējušais sīktirgotājs labprātāk nekā agrāk iestājās SA trieciennieku vienībās.
1929. gada oktobrī nomira Štrēzemanis. 1930. gada marta beigās par Vācijas reihskancleru kļuva Brīnings. Brīnings savu amatu ieguva pēc vienošanās starp prezidentu. Tomēr „stiprajam kancleram” gāja slikti. Brīnings atlaida parlamentu un izsludināja jaunas vēlēšanas. Ja Brīnings būtu varējis paredzēt, pie kādām sekām novedīs reihstāga atlaišana 1930. gada jūlijā, viņš nekad nebūtu spēris šādu soli. Hitlers kļuva par pilntiesīgu reakcijas partneri tās politiskajā cīņā.
1930. gada septembra vēlēšanās nacisti guva milzīgus panākumus. Hitlers ieguva 107 mandātus reihstāgā. 1930. – 1931. gadā krīze Vācijā padziļinājās. 1931. gada jūnijā izputēja viena no lielākajām Vācijas bankām. Prezidenta vēlēšanās 1932. gada martā Hitlers ieguva gandrīz 11,5 miljonus balsu. Taču Hindenburgs ieguva 7 miljonus balsu vairāk. Otrajā kārtā par Hitleru balsoja 13 miljoni 418 tūkstoši vēlētāju, bet par Hindenburgu – 19 miljoni.
Lielus panākumus nacisti ieguva landtāgu vēlēšanās. 24. aprīlī nacisti, kuriem pirms tam bija tikai 9 deputāti iedabūja landtāgā 162 savus piekritējus, visiespaidīgāko uzvaru nacisti ieguva reihstāga vēlēšanās 1932. gada jūlijā, kad NSDAP saņēma 13 miljonus 745 tūkst. balsu un 230 mandātus. Jau 1932. gadā nacistiem kļuva skaidrs, ka izšķirošo uzvaru vēlēšanās viņi negūs.
Ar 1932. gada novembri nacistu „zvaigznes ” sāka rietēt. 5. novembra reihstāga vēlēšanās hitlerieši pirmo reizi pēc 1930. gada zaudēja 2 miljonus no vairāk nekā 13 miljoniem balsu. Hitlera popularitāte plašu iedzīvotāju slāņu vidū neapturami mazinājās. 1931. gada 10. oktobrī ar Brīninga gādību notika Hitlera 1. tikšanās ar Hindenburgu, un fīrers pieprasīja savu daļu no valsts „pīrāga”. Trīs dienas pēc Hindenburga un Hitlera tikšanās Brīnings sastādīja jauno ministru kabinetu. Nacisti tajā neietilpa.
VKP bija Vācijā vienīgā partija, kas konsekventi cīnījās un mobilizēja masas pret nacismu. 31. jūlijā notika reihstāga vēlēšanas – 1932. gada piecos mēnešos tās bija jau ceturtās. Nacistiem tās bija visrezultatīvākās vēlēšanas. Arī pašā nacistiskajā partijā toreiz bija vairāk nekā miljons cilvēku, neieskaitot 400000 trieciennieku un esesiešu. Tomēr Hitlers nespēja sev nodrošināt vairākumu parlamentā.
SA aizlieguma atcelšana kļuva par signālu terora pastiprināšanai. Nacistu terors pastiprinājās burtiski ar katru dienu. 4. augstā pieci trieciennieki cietsirdīgi nogalināja komunistu Pitrcuhu. 22. augustā pieciem sadistiem piesprieda nāvessodu. Tad Hitlers spēra apbrīnojami nekaunīgu soli: viņš nosūtīja slepkavām telegrammu, kurā tos nosauca par saviem „biedriem” un slavēja viņu „bezierunu uzticību”. Rems apmeklēja slepkavas cietumā un apsolīja panākt nāvessoda atcelšanu.
Visu 1932. gada augustu Šleihars, Pāpens, Hindenburgs turpināja sarunas ar Hitleru. Šleihers tikās ar fīreru un lūdz viņam palīdzēt izveidot divpartiju valdību – NSDAP – (Centrs). Taču Hitlers sev pieprasīja kanclera amatu. Šleihers apsolīja visu, ko tas gribēja. 12. augustā Pāpens piedāvāja Hitleram tikai vicekanclera amatu. Bet Hindenburgs paziņoja, ka nedomā dot varu partijai, kurai parlamentā nav vairākuma.
12. septembrī atlaida reihstāgu. Tika noteiktas jaunas vēlēšanas – jau piektās šajā nelaimīgajā gadā. 5. novembrī pēc vēlēšanām, noskaidrojās, ka nacisti cietuši sakāvi un ka viņu augšupejā sākušies atplūdi. Pēc kārtējās saķeršanās ar Hitleru – Pāpēns nolēma atkal atlaist parlamentu un izsludināt vēl vienas vēlēšanas. 17. novembrī Pāpens atkāpās no amata. Hindenburgs piedāvāja Hitleram sastādīt valdību, kas balstītos uz vairākumu reihstāgā. Taču tieši to Hitlers nespēja izdarīt. Tikšanā beidzās bez rezultāta. 3. decembrī nacisti cieta zaudējumus Tīringenē: landtāga vēlēšanās viņi zaudēja 40 % balsu.
Virsotņu novirzīšanās pa labi palīdzēja nacistu fīreram vienoties ar Vācijas īstajiem valdniekiem – viņš panāca to, pēc kā tik neatlaidīgi tiecās jau kopš savas karjeras sākuma.
Daudzajos pētījumos par Hitleru un hitlerismu liela uzmanība veltīta masu propagandai, ko nacisti piekopa pirms nākšanas pie varas. Hitlerieši savā propagandā izmantoja paņēmienus, kas vācu vēlētājiem bija jaunums. Katrs vēlēšanu apgabals tika apstrādāts speciāli – ieskaitot vistālākās nomales.
Nav šaubu, ka Hitlera taktikai, viņa prasmei piemēroties dažādiem sabiedrības slāņiem un starpslāņiem, viņa galējai bezprincipalitātei bija liela nozīme vēlēšanās, kurās miljoniem cilvēku balsoja par NSDAP. Viņi nesaprata, ka par vāciešu fašistu patiesajiem nodomiem nedrīkstēja spriest pēc viņu runām un deklarācijām. Bet it īpaši vēlēšanu laikā viņi rīkojās pēc viņa principa: „valoda dota, lai slēptu domas.” Meli un viltus vienmēr bijuši nacistu vadības galvenais ierocis cīņā par varu. Meli bija arī apgalvojums, ka varu viņiem nodevis vēlētāju vairākums. Patiesībā nacistiskajai partijai nekad neizdevās iegūt vairākumu Veinmāras republikas reihstāgā.
Pēc ilgām cīņām un daudzām neveiksmēm un veiksmēm Ādolfs Hitlers bija sasniedzis mērķi. Asociālais amatiergleznotājs no Austrijas provinces pilsētiņas Braunavas pie Innes 1933. gada 30. janvārī bija kļuvis par Vācijas impērijas kancleru. Viņu atbalstīja miljoniem vāciešu. Pirmoreiz pēc Štrēzemaņa pie stūres bija ticis politiķis, kam bija skaidri mērķi un kas zināja, kādu politisku kursu vēlas ieturēt. Hitlers bija apņēmies sev un savai politikai iegūt arī vēl atlikušo atbalstu. Ar pārliecinošu pierunāšanu un, ja tas nelīdzētu, tad ar varu.
Pielikums.
Ādolfs Hitlers gada vecumā. Vietējās avīzes izgriezumā
lasāma ziņa viņa piedzišanu. 1989. gads
Hitlers (pirmais no labās) ar biedriem 16. Bavārijas rezerves kājnieku pulka.
Hitlera vara pieņemas spēkā: neveiksmīgais pučs. 1923. gada 9. novembris.
Hitlers starp ģenerāli Ērihu Lūdendorfu un kapteini Ernstu Rēmu tieši pirms notikuma.
Hitlers kārtējā nacionālsociālistu demonstrācijā Dortmundē. 1933.gads
Izmantojamās literatūras saraksts.
1. Rafaels Zēligmanis, Hitlers, vācieši un viņu vadonis, JUMAVA, 2005.
2. R. D. Korrnvels, Pasaules vēsture divdesmitajā gadsimtā, Zvaigzne ABC, 1993.
3. Daniils Meļņikovs, Ludmila Čonaja, Noziedznieks numur 1, Avots, 1985.
4. Vēsture pamatskolai – jaunākie laiki, Zvaigzne ABC, 2006.