Putni.

Putni.

Mūsdienās putni kļuvuši par izplatītāko un sugām bagātāko sauszemes mugurkaulnieku klasi. Pasaulē ir 8600 putnu sugas. Mūsu republikā reģistrētas 313 (ieskaitot caurceļotājus, ziemotājus un ieceļotājus). Klasi iedala 27 – 30 kārtāsStrausveidīgo putnu kārtā ir tikai viena suga – Āfrikas strauss, kas dzīvo Āfrikas savannās un pustuksnešos. Spārni reducēti, tāpēc krūšu kaulam nav citiem putniem raksturīgās šķautnes. Pakaļējām ekstremitātēm ir 2 pirksti (vienīgais gadījums starp putniem). Ap vienu tēviņu uzturas 2 – 5 mātītes, kas olas dēj kopīgā ligzdā. Tēviņš tās perē naktī, mātītes – pārmaiņus dienā. Skaisto spalvu, kā arī gaļas dēļ putni stipri izmedīti.

Pingvīnveidīgo putnu kārtā ir 15 sugas, kas izplatītas dienvidu puslodē. Pingvīnveidīgie ir lieliski peldētāji un nirēji. Priekšējās ekstremitātes pārveidojušās par pleznām un lidošanai neder. Krūšu kaulam ir labi attīstīts ķīlis, kauli nav pneimatiski, ir smagi. Spalvu tērps ļoti blīvs, ūdens un vēja necaurlaidīgs. Barojas jūrā ar zivīm, gliemjiem, vēžiem. Dējumā 1 vai 2 olas. Mazuļi šķiļas akli, p ar tiem rūpējas abi vecāki.
Zosveidīgo putnu kārtā ir 157 sugas – pīles, zosis, gulbji, u.c., no kuriem Latvijā sastopamas 30 sugas. Zosveidīgie dzīvo jūrās un saldūdeņu piekrastēs. dažām sugām pāri ir ļoti noturīgi (gulbjiem), citiem (pīlēm) saglabājas tikai uz neilgu laiku pēc riesta.
Pūčveidīgo putnu kārtā ietilpst 133 sugas, mūsu republikā atzīmētas 13 sugas, no tām ligzdo 10 sugas. Pūces ir plēsīgi putni, kas parasti medī naktīs, pārtiek galvenokārt no grauzējiem un tādēļ ir izteikti derīgi putni. Mazākās pūces mūsu republikā ir mājas apogs, apodziņš un bikšainais apogs, lielākais – ūpis. Visas pūces ierakstītas Latvijas Sarkanajā grāmatā.
Zvirbuļveidīgo putnu kārta sugu ziņā (5093 sugas) ir visbagātākā, jo sastāda apmēram 60% no putnu sugu kopskaita. Sadalās 50 – 70 dzimtās. Te pieder sīki un vidēji lieli putni (mūsu republikas putnu faunā lielākais ir krauklis, mazākais – zeltgalvītis). Pārsvarā tie ir kukaiņēdāji, bet ir arī augēdāji un vistēdāji. Mazuļi ir ligzdguļi – no olām tie izšķiļas nevērīgi, akli, kaili vai vāji apspalvoti un ligzdā paliek, kamēr izveidojas normāls apspalvojums. Zvirbuļveidīgie putni ir izplatīti visā kontinentā, izņemot Antarktīdu. Ar tiem visbagātākie ir tropu meži. Latvijā reģistrētas vairāk nekā 110 sugas, no tām ligzdo 90.

Latvijas putni.
Aptuveni trešā daļa Latvijas putni pieder zvirbuļveidīgo kārtai, vairums no tiem ir lauku un mežu visparastākie iemītnieki. Arī īpatņu skaitā tā ir pati bagātākā putnu grupa. Lielāko daļu šīs kārtu sugas sauc par dziedātājputniem. Tie apdzīvo seklus ūdeņus un piekrastes pļavas. Lielākā daļa šīs kārtas sugu pie mums caurceļo. Visbiežāk tos varam sastapt Baltijas jūras piekrastē. Otra sugām bagātākā ir tārtiņveidīgo putnu kārta. Pie tārtiņveidīgajiem pieder vairums bridējputni un visas kaijas. Pēc sugu skaita trešajā vietā ir zosveidīgie putni. Šai kārtai pieder gandrīz visi mūsu ūdens putni – pīles, zosis, gulbji. Daudzus šīs kārtas putnus medī. Piekūnveidīgo kārtu pārstāv Latvijas faunā reti kļuvušie dienas plēsīgie putni. Vēl nesenā pagātnē dažas to sugas uzskatīja par kaitīgām un pat apkaroja. Tagad visi šīs kārtas putni ierakstīti Latvijas Sarkanajā grāmatā. Dažas lielo ērgļu sugas ir visretāk sastopamie putni mūsu republikā. Arī nakts plēsīgo putnu kārtai – pūčveidīgajem – pieskaitāmas retas vai pavisam retas sugas. Vienīgi meža pūci vēl varam uzskatīt par parastu mūsu putnu. Mūsu republikā daudz uzmanības tiek veltīts putnu aizsardzībai un to skaitu saglabāšanai. Latvijā atrodas vieni no vecākajiem rezervātiem mūsu valstī – Moricsala un Slītere. Nozīmīgi vietu putnu aizsardzībā ir pašam jaunākajam – Teiču rezervātam. Tā teritorijā ir lielākais republikas purvs, kurā atrodas bagātākās dzērvju un citu reto purva putnu ligzdošanas vietas. Paveiktais dabas aizsardzības jomā mūsu republikā ar optimismu ļauj lūkoties Latvijas putnu nākotnē. Tagad parasts kļuvis kādreiz reti sastopamais mūsu lielākais putns – paugurknābju gulbis. Vēl nesenā pagātnē ar likumu aizsargātais krauklis jau pieskaitāms pie putniem, kur skaitu nepieciešams ierobežot.
Putnu redze.
Gan no galvas, gan no muguras smadzenēm uz dažādām ķermeņa daļām atiet nervi. Galvenie nervi uz spārniem un kājām iziet no muguras smadzenēm.
Putniem ir labi attīstīta dzirde. Par to liecina arī daudzu putnu skaistā dziedāšana un mātīšu spēja atrast tēviņu, saklausot tā aicinošos saucienus. Putniem nav ārējās auss, iekšējā auss un vidusauss pēc uzbūves līdzīga rāpuļu ausij, bet pēc funkcijām maz atšķiras no zīdītāju auss.Vēl attīstītāka putniem ir redze. Plēsīgajiem putniem acis atrodas satuvināti galvas priekšpusē, lai varētu koncentrēt uzmanību uz laupījumu. Pārējiem putniem tās ir sānos, lai plašākā leņķī varētu saskatīt ienaidnieku.
Putnu iekšējā uzbūve.

Mutes dobums putniem nemanāmi pāriet barības vadā. Daudzām putnu sugām, piemēram, ērgļiem, vanagiem, vistām, baložiem, barības vada apakšējā daļā veidojas apjomīgs paplašinājums – guza. Citiem putniem, piemēram, zosīm, guzas nav. Guzas sieniņās ir daudz dziedzeru. Barība guzā stāv ilgu laiku, dziedzeru izdalīto sekrētu ietekmē izmiekšķējas un notiek tās iepriekšēja sagremošana. Dažiem putniem, piemēram, baložiem, guzā izdalās tā sauktais piens, ko putni izmanto mazuļu sākotnējai barošanai. Varbūt tāpēc arī radies teiciens par putna pienu. Putnu kuņģis sadalās divos nodalījumos: dziedzerkuņģī un muskuļkuņģī. Dziedzerkuņģis ir tikai nedaudz resnāks par barības vadu, biezākām sienām un ar daudziem dziedzeriem, kas izdala gremošanas fermentus. Muskuļkuņģim ir biezas muskuļotas sienas, kas izklātas ar ragvielai līdzīgu pārklājumu. Muskuļkuņģa sienām ritmiski saraujoties, barība tiek saberzta. Tam piepalīdz sīkie akmentiņi, smilšu graudiņi un citas vielas, kas nonāk putnu kuņģī. Tāpēc putnu muskuļkuņģi funkciju ziņā var salīdzināt ar zīdītāju zobiem, kas veic barības sasmalcināšanu. No muskuļkuņģa atiet divpadsmitpirkstu zarna, kas nemanāmi pāriet tievajā zarnā, tā apmet vairākas cilpas, pāriet taisnajā zarnā un beidzas ar kloāku.

Ūpis.
Pūčveidīgo (nakts plēsīgo) putnu kārta
Pūču dzimta

Ūpis ir iekļauts Latvijas Sarkanajā grāmata 1. Kategorijā. ir mūsu lielākā pūce. Ūpis ir liels putns ar 65 – 70 cm garu ķermeni un masu līdz 3 kg Tāpat kā augumā daudz mazākajai un bieži sastopamajai ausainajai pūcei, ūpim uz galvas ir raksturīgas spalvu “austiņas”. Apspalvojums dzeltenbrūns, ar dažādām tumšām svītriņām un raibumiem. Acis sarkanīgi oranžas.
Latvijā pašreiz ūpis vēl sastopams vairākos rajonos, taču visai lokāli un nevienmērīgi.
Latvijā ūpis ir nometnieks un daļēji klejotājs. Ligzdo lielākos, maz skartos mežu masīvos un upju klinšainās piekrastēs. Ūpja raksturīgākie riesta saucieni – dobja ūjināšana – reizēm dzirdami jau februārī un martā, galvenokārt gan aprīlī, bet reizēs pat maijā. Parasti sāk dēt aprīlī.
Mūsu republikas mežaudzēs ūpja ligzda visbiežāk atrodama zemē – zem nelielas kuplas eglītes, pie celma, augoša vai izgāzta koka stumbra vai kādā citā daļējā aizsegā. Latvijā ūpis mēdz ligzdot arī upju smilšakmens krauju nišās vai alās, piemēram, pie Gaujas vai Braslas. Pāris gadījumos tā atradusies vecu kūdru ieguves karjeru saliņās. Ūpis ligzdu negatavo.
Gadā mēdz būt viens perējums. Pilnā dējumā 2 – 3 (1 – 6) olas. Olas ir baltas. Latvijā ūpis sāk dēt martā 3. Dekādē vai aprīlī. Perēšana ilgst 31 – 37 dienas. Perē tikai mātīte. Mazuļi izšķiļas nevienlaicīgi ar vairāku dienu atstarpi. Sākumā mazuļus baro tikai mātīte, bet tēviņš apgādā ar barību visu ģimeni. Vēlāk medī abi vecāki. 5 –10 nedēļu vecumā, vēl neprazdami lidot, ūpēni sāk klaiņot apkārt. Apmēram 12 nedēļu vecumā tie jau lido diezgan labi.
Ūpja galvenā barība ir sīkie grauzēji un citi zīdītājdzīvnieki līdz zaķa lieluma, kā arī putni. Protams, ka lielākos dzīvniekus (zaķus, rubeņus u.tml.) tam izdodas nomedīt retāk. Ūpis ir īsts nakts putns, kas medī naktīs un krēslā.

Sarkankakla zoss.
-Zosveidīgo putnu kārta
-Pīļu dzimta

Sarkankakla zoss ir sevišķi reta suga un ir iekļauta Latvijas Sarkanās grāmatas 1. kategorijā. Sarkankakla zoss ir tikai nedaudz lielāka par meža pīli (masā apmēram 1,0 kg). Apspalvojums spilgts un kontrastains: kakla priekšpuse, guza un rīkles apvidus ir rūsganbrūns, piere, galvas virsa, krūtis un spārni melni (ar divām baltām svītrām). Aste un ķermeņa sāni balti.
Mūsu teritorijā sarkankakla zoss sastopama ļoti reti – caurceļojot. Līdz šim zināmi tikai daži šīs sugas sastapšanas gadījumi.
Sarkankakla zoss ir gājputns, kas ligzdošanas vietās ierodas maija beigās – jūnija sākumā, aizceļo augustā. Dienas un nakts migrants. Ziemo Kaspijas jūras dienvidu piekrastē, Irānā, taču atsevišķi putni ziemu pavada arī Viduseiropā. Tulīt pēc atlidošanas putni sadalās pāros un izklīst pa ligzdošasnas biotopiem. Sarkankakla zoss ligzdošanas biotops ir tundras un mežtundras zonas upju terašu stāvās kraujas, kā arī klintis pie ezeriem un upēm, reizēm – tundrasa ezeru salas. Parasti ligzdo nelielās kolonijās pa 4 – 5 pāriem tuvu kopā. Ligzdu sarkankakla zoss sagatavo no dažādām sausām zālēm un bagātīgi izklāj ar dūnām. Gadā viens perējums. Pilnā dējumā mēdz būt 3 – 6 nespodri zaļganas vai iedzeltenas olas. Sāk dēt ap 10.jūniju. perē tikai mātīte. Perēšana ilgst 24 – 26 dienas. Ap 20.augustu jaunie sāk lidot. Augēdāj putns.

Lauka Balodis
-Baložveidīgo kārta
-Baložu dzimtas suga

Lielākais no Latvijā sastopamajiem baložiem. Ķermeņa garums apmēram 41 cm, masa aptuveni 300 – 600 g. Augums spēcīgs, galva neliela.
Putna galva un kakls pelēkzili. Kakla sāni zaļgani ar sārti metālisku mirdzumu un baltu pusmēnesveida laukumu. Arī krūtis sārti brūnganas ar metālisku mirdzumu. Mātītes nedaudz mazākas, krāsojums nav tik spilgts – mazāk zilo, vairāk pelēko toņu. Jauniem putniem nav baltā plankuma kakla sānos un trūkst spalvu metāliskā mirdzuma.
Lauka balodis ziemo Eiropas dienvidos un Āfrikas ziemeļos. Latvijā ierodas aprīļa vidū. Dzīvo pa pāriem. Ligzdu parasti būvē apmēram cilvēka auguma augstumā, vai augstāk, pat 5 m augstumā. Ligzda gatavota pavirši, dažreiz var redzēt, ka olas spīd tai cauri. Izmanto citu putnu atstātās ligzdas.
Šie baloži ir bailīgi. Ja tos bieži traucē perēšanas laikā, putni pamet olas. Baložiem raksturīgi riesta lidojumi un tālu skanoša balss “grūū-grūū-grūū”.
Pārtiek no dažādu augu sēklām, ogām, ēd arī kukaiņus un citus sīkus dzīvnieciņus.
Lauka baloži ir labi lidotāji, tomēr tos var panākt piekūni vai vistu vanagi.
Putni reizēm pielāgojas dzīvei pilsētas dārzos un parkos.

Izmantotā literatūra:
1) http://www.google.lv/
2) http://www.rsp.lv/datorlaboratorija/kvali/

Scroll to Top