Godi un tradīcijas ir tautas kultūras sastāvdaļa, ar kuru palīdzību tā nevar pazust citās tautās. Nemirstīgas ir tās tautas, kuras ciena un godā senču tikumus un paražas.
Latviešiem kā senai tautai bija izkopta sava kultūra, ar kuras palīdzību viņus varēja atšķirt no citām tautām. Tikumi un paražas, kā arī tradīcijas pavadīja viņus visā dzīvē.
Krustabas ir pirmais lielais mūža gods, kad jaundzimušajam bērnam deva vārdu. Senos laikos vārda došanu saistījās ar bērna uzņemšanu dzimtā.
“Pāde” senos laikos apzīmēja gan krustāmo bērnu , gan krustību rituāla izpildītāju, kurš vēlāk kļuva par kūmu jeb krustvecāku. Nosaukums “krustabas” atvasināts no vārda “krusts”, jo šai zīmei ir svarīga nozīme vārda došanas rituālā. Latviešu tautai krusts bija pazīstamas kā svētības, aizsardzības un patvēruma zīme. Nosaukums “krustabas” jeb “krustības”, salikteņi “krusttēvs”, “krustmāte”, “krustmeita”, “krustdēls” atspoguļo raksturīgo krustabu iezīme: kūmu solījumu sargāt bērnu, zvērējot pret krustu.
Krustabās piedalījas:
Pāde – krustāmais bērns
Dižais kūma jeb vedējs – krusttēvs
Dižā kūma, vārda kūma – krustmāte
Nesējīša – bērna aukle, nesēja
Mazās kūmas jeb sānu kūmas – citi radi
Liecinieki jeb krustabnieki – pārējie krustabu viesi
Māte un tēvs – krustāmā bērna vecāki
Devītajā dienā pec bērna dzimšanas dzimtas locekļi izlēma, vai uzņemt bērnu dzimtā. Ja bērns bija godā dzimis un vesels, tad uzņēma, bet, ja negodā dzimis vai vārgulis, tad neuzņēma. Varbūt, ka lemšanā piedalījās tikai dzimts vīrieši – ieroču nesēji.
“Kālabade svētu rītu pulkiem jāja balēliņi?
Viena maza dvēselīte apakš baltas vilainītes.”
Tautasdziesmās redzams, ka lielais lēmums tika pieņemts pie ūdens:
“Krievēniņu, leitēniņu iemetām ūdenī,
Savu baltu bāleliņu iecēlām laiviņā.”
Laika gaitā krustabas sajaucās ar kristīgās ticības rituāliem. Tāpēc, mēs esam spiesti vest bērnu kristīt uz kristīgo baznīcu, bet pārējās paražas lielākoties paliek nemainīgas.
RADĪBAS:
Senos laikos bērni parasti piedzima pirtī. Latviešiem pirts vienmēr bija godā, šad tad to sauca arī par Māras un Laimas pirti, jo viņas bija klāt dzemdību laikā. Māras ziņā bija augums un vieliskās dabas norises, taču Laimas – liktens, laime, laba izdošanās. Lai dzemdības būtu vieglākas, grūtniece uz pirti gāja izlaistiem matiem, arī atpogāja apģērbu un atslēdza mājā durvis, atdara lādes un atvēra vākus.
RAUDZĪBAS:
Pēc radībām māti un jaundzimušo apciemoja radinieces un kaimiņienes. Šī tradīcija lielākoties ir sieviešu darīšana, vīriešus jaunās mātes istabā ielaiž nelabprāt. Atnācējām vienmēr līdzi ir ciema kukulis, ar kuru pacienāt jauno māti. Dažreiz viešnas paliek līdz nākamajai dienai un palīdz apkopties jaunajai mātei. Raudzībās nācejas ņem bērnu rokās un nedaudz paauklē.
PIRTĪŽAS:
Dažas dienas pēc dzemdībām rīko pirtīžas – mātes un bērna kopējo mazgāšanu un pēršanu, pēc kurām seko mielasts. Pirtīžas rīko, lai veicinātu labklājību, veselību un novērstu ļaunumu no mātes un bērna. Pirtīžās piedalās sievas, kuras palīdzējušas dzemdībās. Pirti kurinot, malkas pagales saskaita pa pāriem, un pirmajai pagalei jāpieliek klāt pīlādža zars pret ļaunumu, ozola pagali lieto – zēnam, liepas – meitenei.
KŪMU AICINĀŠANA:
Kūmu izvēle ir sevišķi svarīga, jo zaudējot vecākus, tie var kļūt par bērna aizbildņiem. Tāpēc par krusttēvu un krustmāti aicina tikai tādus cilvēkus, kuri varētu aizstāt vecākus un labvēlīgi ietekēt bērna augšanu un nākotni. Izvēlē ir arī svarīgas kūmu rakstura īpašības. Izvēlētie vienmēr ir godīgi, čakli un turīgi ļaudis. Dēlam parasti aicināja 2 krusttēvus un 1 krustmāti, meitai otrādi.
ĀTRAIS MIELASTS:
Krustabu viesi sabrauc sētā jau no paša rīta, grezni ģērbušies un atveduši līdzi ciema kukuli un dāvanu bērnam. Pirmā diena sākas ar ātro mielastu; viesi sastājas cieši, lai bērnam augtu cieši un līdzeni zobi. Mielastā dot baltu ēdienu – pienu, sieru, baltmaizi, lai pādei būtu gaiša nākotne.
PĀDES VEŠANA MĀRAS BAZNĪCĀ:
Pādi saģērbuši, kūmas sēžas goda ratos un brauc meklēt bērnam vārdu. Bērna vecāki nebrauc. Vārdu atrod Māras baznīcā.
DZIMTAS APSPRIEDE:
Vissenāko paražu, kad dzimtas locekļi apspriedās par bērna uzņemšanu dzimtas kopībā, vēlāk aizstāja ar lemšanu par to, kurš būs pādes vedējs pie krusta un kura kūmas vārdu pāde iegūs.
“Ko kūmiņas, darījāt, aiz kalniņa sastājuši?
– Mēs pādīti dalījām, cits citam nedodamis.”
PĀDES KRUSTĪŠANA:
Svarīgāka darība krustīšanā ir zvērēšana, kad dižie kūmas apsolās gādāt par bērnu. Otra zīmīgākā ir vārda došana.
PĀDE ATGRIEŽAS SĒTĀ:
Bērna vecāki un citi mājinieki gaida kūmu un bērna pārbraukšanu ar nepacietību.
“Gaidi, gaidi māmulīte, pārbrauks tavi gaidāmie,
Pārbrauks meita ar vārdiņu, ar visām kūmiņāmi.”
PĀDES DĪDĪŠANA:
Pirms mielasta vai tā laikā tiek izpildīta raksturīga krustabu deja, kuru izpildīja kūmas ar pādi rokās, lai iedītītu tai labu tikumu un labvēlīgi ietekmētu bērna nākotni un mūžu.
“Nesēdi krustmāte kā beka birzī,
Ņem savu pādīti, ritini dietu.”
Pādi dīdot, katrs kūma teic vai dzied kādu novēlējumu.
“Es, pādīti dīdīdama, augsti rokas cilināju:
Lai pādīte drīz izauga, lai drīz ņēma valodiņu.”
Pēc dīdīšanas, pādei dot naudu un citas veltes.
KRUSTABU MIELSTS:
Pirmā diena beidzas ar mielastu, arī šoreiz galdā liek gaišus ēdienus. Pa mielasta laiku iedzer alu un novēl pādei laimi, gaišu un bagātu dzīvi, labus tikumus, veselību un Dieva palīgu. Notiek apdziedāšana un dejošana.
ŠŪPUĻA DARINĀŠANA UN KĀRŠANA:
Otrajā krustabu dienā kūmas gādā un kar bērnam šūpuli. Šūpuli kar saulainā vietā pie loga. Krustabās bērnu pirmo reizi šūpulī liekot, vispirms bērna vietā ieliek akmeni, lai apmānītu skauģus un novērstu ļaunumu no bērna. Pēc tam māte liek šūpulī dāvanu – maizi, naudu.
PĀDES VELTĪŠANA:
Tā ir bērna apdāvināšana, ko kūmas un citi krustabnieki izdara pēc kārtas, iešūpojot bērna šūpuli un dziesmā vai dainā izsakot sava devuma vērtību un labumu. Krusttēvu aicina pirmo, un no viņa gaida naudu. Krustmāte kādreiz arī dod naudu, bet biežāk dāvina pādei kreklu, villaini vai citu apģērba gabalu. Arī citi viesi apdāvina pādi.
KRUSTABU NOSLĒGUMS:
Krustabniekiem dod mājienu, ka laiks sākt posties mājās, bet viesi ne vienmēr gatavi uz vietas paklausīt.
“Netika kūmām projām iet:
Patika mūs’ tēva salds alutiņš.”
Atvadoties notiek vairākas izdarības, ar ko visai sētai un tās iemītniekiem vēl labu laimi. Viena no šādām izdarībām ir nātru izmīdīšana, kas izdarīta ar dziedāšanu, pagalmā izejot.
I Z M A N T O T Ā L I T E R A T Ū R A
1. Auns O. Latviešu tautas dzīvesziņa. R.: Zvaigzne, 1991., 6.-33.lpp
2. Karaša D. Latviskās sadzīves tradīcijas un godi. R.: Zinātne, 1991., 116.-119.lpp