Volfgangs Amadejs Mocarts

Volfgangs Amadejs Mocarts
(1756-1791)

18.gs Austriešu komponists, Vīnes klasiķis. Volfganga Amadeja Mocarta māksla iezīmē vieno no pasaules mūzikas kultūras augstākajām virsotnēm.
Dzimis Austrijas pilsētā Zalcburgā, arhibīskapa galma orķestra vijolnieka ģimenē. Jau trīs gadu vecumā Volfgangam radās liela interese par mūziku un klavesīna spēli. Kad zēnam bija četri gadi, tēvs sāka viņu mācīt spēlēt šo instrumentu. Piecu gadu vecumā Mocarts jau sacerēja nelielus darbiņus. Viņa izcilās spējas pamudināja tēvu doties koncertceļojumos un parādīt šo brīnumbērnu pasaulei. 1763. gadā sākās pirmais Mocarta ceļojums uz Minheni, Vīni un citām Vācijas pilsētām, vēlāk arī uz Parīzi un Londonu, kur sešus septiņus gadus vecais zēns visus pārsteidza ar savām apbrīnojamām spējām. Šajos ceļojumos Mocarts daudz ko redzēja, satikās ar ievērojamiem mūziķiem, mācījās pie tiem, taču ilgstošā ceļošana pasta karietēs jūtami iedragāja jau tā vājo zēna veselību.
12 gadu vecumā Mocarts uzrakstīja savu pirmo operu “Šķietamā vientiese”. Taču itāliešu komponistu un mākslinieku intrigu dēļ to neizrādīja. Itāliešu mākslinieki tenkoja, ka operu esot uzrakstījis Mocarta tēvs, un uzskatīja, ka būtu necienīgi ļaut divpadsmit gadu vecam zēnam diriģēt operas izrādi.
Lai labāk apgūtu operu komponēšanas mākslu, Mocarts devās koncertceļojumā uz Itāliju. Arī te viņš visus pārsteidza ar savu izcilo talantu. Noklausoties Romā kādu grūtu kora dziedājumu, Mocarts mājās pēc atmiņas to uzrakstīja. Boloņas mūzikas akadēmijā viņš pusstundas laika veica uzdevumu, kuram bija paredzētas 4 stundas.
Uzturoties Itālijā, Mocarts uzrakstīja dažas operas, kuras tika arī izrādītas. Pēc ceļojuma viņš atgriezās Zalcburgā un, paklausīdams tēvam, kļuva par arhibīskapa galma orķestra mūziķi. Viens pēc otra radās daudzi ievērojami skaņdarbi – simfonijas, svītas, mesas, koncerti. Bija iespējam paretam uzrakstīt arī kādu operu.
Taču Mocarta attiecības ar arhibīskapu arvien saasinājās, jo arhibīskaps savus mūziķus uzskatīja par zemākas kārtas cilvēkiem. Par pazemojošo dzīvi arhibīskapa galmā Mocarts kādā vēstulē rakstīja: “Divi personiskie kambarsulaiņi pie galda sēž goda vietās. Man atļauts vismaz tuvāk nekā pavāriem sēdēt.” Kādā sarunā arhibīskaps pārmetis Mocartam, ka neviens viņam tik slikti nekalpojot kā Mocarts un ka viņš varētu dabūt simtiem citu Mocarta vietā. Kad Mocarts gribējis iesniegt atlūgumu no dienesta, kambarkunga grāfs viņu nav ielaidis pie arhibīskapa, bet dusmās ar kājas spērienu izvadījis pa durvīm. Šķiet, ka šo spērienu Mocarts atcerējies, rakstot zobgalības pilno Figaro āriju par grāfu Almavivu operā “Figaro kāzas”.
Pēc šīs sadursmes Mocarts Zalcburgā vairs nepalika, bet apmetās uz dzīvi Vīnē. Vienīgais viņa eksistences avots bija privātstundas un nelielie ienākumi, ko izdevēji maksāja par kompozīcijām. Vīnes periodā Mocarts radīja daudzas savas ievērojamās simfonijas, stīgu kvartetus, klavierkoncertus. Vīnes vācu teātrim viņš sacerēja komisku operu “Bēgšana no seraja” (serajs – telpa sultāna pilī), kas guva ļoti lielus panākumus. Vīnes itāliešu operteātrī Mocarta operas netika izrādītas, jo šā teātra direktors itāliešu komponists Antonio Saljēri, saskatīdams Mocartā konkurentu, visiem spēkiem kavēja viņa darbu iestudēšanu. Ar lielām grūtībām izdevās izrādīt vienīgo operu “Figaro kāzas”.
Panākumi bija neredzēti lieli, taču pēc deviņām izrādēm operu no repertuāra noņēma. Daudz draugu un cienītāju Mocartam bija Prāgā, kur ilgstošus panākumus guva ne tikai opera “Figaro kāzas”, bet arī Mocarta nākamā opera “Dons Žuāns”.
Kad Vīnē ar savu teātri ieradās Mocarta paziņa Šikandērs, Mocarts saņēma pasūtījumu uzrakstīt operu “Burvju flauta”. Publikas sajūsma par jauno operu bija milzīga. Šai laikā komponists rakstīja arī “Rekviēmu” – mirušo piemiņas mesu.
Pārmērīgs darbs un itāliešu intrigas galīgi sagrāva Mocarta veselību. Nebeidzis “Rekviēmu”, Mocarts 35 gadu vecumā nomira.
Vīnes sabiedrība Mocarta nāvi pat nepamanīja. Apbedīšanas diena bija ļoti drēgna un nemīlīga. Mocartu aizveda uz kapsētu un apraka tikai kapracis. Mocarta ģimene bija trūcīga un nevarēja nopirkt kapa vietu, tādēļ Mocartu apglabāja kopējā nabagu kapā, ko vēlāk nevarēja atrast.
Volfganga Amadeja Mocarta mūžs ir spilgts paraugs tam, cik nožēlojama un beztiesīga 18.gs bija vācu mākslinieku dzīve, lai gan cilvēces vēsturē tas dēvēts par prāta un apgaismības gadsimtu.
Savas īsās dzīves laikā Mocarts uzrakstīja ap 600 dažādu skaņdarbu – ap 20 operu, 49 simfonijas, 25 klavierkoncertus, 7 vijoļkoncertus, 30 stīgu kvartetus un kvintetus, daudzas sonātes, mesas, dziesmas. Mocarta darba temps, radīšanas vieglums, muzikālā atmiņa bija fenomenāli. Kaut gan Mocarta dzīve bija smaga, viņa darbos reti ieskanas traģiskas nokrāsas. Mocarta mūzika ir gaiša un pacilājoša.
Visvairāk Mocartam paticis rakstīt operas. Viņa labākie šā žanra darbi ir “Figaro kāzas” un “Dons Žuāns”, kā arī “”Bēgšana no seraja” un “Burvju flauta”. Divas pēdējās operas komponētas pēc vācu dziesmu spēļu parauga vācu valodā. Pārējās sacerētas itāliešu valodā pēc itāliešu operas parauga.
Galvenie skaņdarbi:

 Skatuves mūzikas žanrā:
Operas: “Figaro kāzas”, “Dons Žuāns”, “Burvju flauta”
 Vokāli – instrumentālās mūzikas žanrā:
“Rekviēms” – d moll
 Simfoniskās mūzikas žanrā:
Apmēram 50 simfonijas,
Ievērojamākās 40.simfonija – sol minorā
41.simfonija – Do mažorā
 Instrumentālās kamermūzikas žanrā:
Serenāde stīgu orķestrim “Mazā naktsmūzika”,
Stīgu kvarteti
Sonātes vijolei, klavierēm.
 Koncertžanrā:
Vijoļkoncertus, klavierkoncertus