IEVADS
Mana zinātniski pētnieciskā darba tēma ir latviešu un igauņu brīnumpasaku salīdzinājums. Šī darba mērķis ir iepazīt tuvāk gan latviešu, gan arī igauņu folkloru, saskatīt kopīgo un atšķirīgo, kas sastopams šo tautu folklorā. Lai pētītu abu tautu vēstītājfolkloru, par pamatu izvēlējos brīnumu pasakas. Manu izvēli noteica tas, ka mani saista brīnumi, un brīnumu pasakās tie ir neatņemama sastāvdaļa.
Kas tad īsti ir brīnums?
“Brīnums- neparasts parastā, negaidīts gaidītā, kas mūs pārsteidz ar savu nejaušību un neizprotamību. Ikdienišķā dzīvē brīnums ir katra parādība, kas nesaskan ar parasto dzīves gaitu.” (“Latviešu konversācijas vārdnīca II”.)
Ikdienas dzīvē brīnumi ir reti sastopami, tāpēc cilvēkus tie arī tik ļoti piesaista. Brīnumi cilvēka dzīvi padara daudz krāšņāku, tajā pašā laikā arī neizprotamāku. Taču tas nav interesanti, ja visas lietas un parādības ir ar prātu izskaidrojamas. Noraidošākā attieksme pret brīnumiem ir zinātnei, jo tie nav izskaidrojami ar likumiem un vispārpieņemtām zināšanām.
Tomēr brīnumu pasakās ne tikai ir aprakstīti dažādi brīnumi, bet arī ar to palīdzību var izzināt tautas senatni, jo pasaku izcelšanās ir meklējama tālā laikā. Ar pasaku palīdzību ir iespējams uzzināt mūsu senču dzīves ieradumus un vērtības, izprast viņu slēptākos sapņus un ilgas.
“Pasakas ir spoguls, kur tautas gara un iedomu ģīmetne jeb seja nospogulējusies.”
(Auseklis “Vēstules no Lielvārdes”.)
Taču pasakām ir starptautisks raksturs, tāpēc vienas tautas pasakās vērojama arī citu tautu ietekme. Pasaku izplatīšanos ir veicinājuši gan lieliski attīstītie satiksmes līdzekļi, gan arī pašu ļaužu tieksme uz ceļošanu.
Nekad nebūs iespējams pilnībā izpētīt pasakas, jo to ir milzīgs daudzums. Tomēr katram domājošam cilvēkam, kad viņš izkļuvis no mazbērna vecuma, pasakas nav vairs tikai laika kavēklis vai izklaide, tās sniedz arī daudz iespēju redzesloka paplašināšanai un savas tautas kultūras izziņai.
LATVIEŠU FOLKLORISTIKA
Jebkuras tautas kultūrā un vēsturē, jebkurā sabiedrības attīstības posmā liela nozīme ir folklorai- vienai no vecākajām sabiedriskās apziņas formām. Folkloras kā ideoloģiska veidojuma sākumi rodas reizē ar vissenākajām cilvēka garīgās aktivitātes izpausmēm. Līdz ar cilvēka valodas un praktiskās darbības attīstību veidojas vēlākie folkloras veidi un formas. Tajā atrodami pirmie cilvēka mēģinājumi saskatīt, apkopot un vispārināt svarīgākos vērojumus indivīda dzīvē, izprast sabiedrības, apkārtējās vides un pasaules norišu likumsakarības, no kurām atkarīga atsevišķa cilvēka un kolektīva eksistence un tālāka attīstība. No senajām, sinkrētiskajām (viengabalainajām) garīgās kultūras formām vēlāk izaug folklora kā savdabīgs tautas mākslas veids, kurā daudzu gadsimtu laikā uzkrājas tautas idejiskie, mākslinieciskie, zinātniskie un gluži praktiskie uzskati un atziņas. Folkloras pasaules skatījums un estētiskie pamatprincipi kļūst par nacionālās literatūras pamatu, folklorā uzkrātais morālo, ētisko un sociālo parādību vērtējums nodrošina sociālās un nacionālās kontinuitātes saglabāšanos.
Latviešu tautas kultūras vēsturē folkloras apzināšanai un izpētei ir sevišķa nozīme specifiskajos Latvijas vēsturiskās attīstības apstākļos. Šī vēsturiskā realitāte lielā mērā izskaidro to, ka folklora, kas līdz pat 19. gs. vidum faktiski ir vienīgā iespējamā tautas uzskatu un centienu izpausmes forma, feodālisma perioda rakstītajos avotos atspoguļojas relatīvi maz, turklāt vairumā gadījumu negatīvā raksturojumā.
Katoļu baznīca aizsāk arī vienu no pamatlīnijām latviešu kultūras un folkloras vērtējumos nākošo gadsimtu laikā. Ir formulētas cīņas programma pret tautas garīgo kultūru līdz pat 19. gs. sākumam . Viena no spilgtākajām cīņas izpausmēm 16. – 17. gs. ir t.s. raganu prāvas. Māņus par pārdabiskajiem spēkiem un cilvēku spējām stāties sakaros ar ļaunajiem gariem Eiropas katoļu baznīcas ideologi jau kopš 14. gs. stimulēja, lai apkarotu savus politiskos un idejiskos pretiniekus. Baltijas raganu un burvju vajāšanas pieaug līdz ar reformācijas un katolicisma cīņu par hegemoniju. Pirmā ragana Latvijā tiesāta 1559. gadā Grobiņā, šie procesi kulmināciju sasniedza 17. gs. pirmajā pusē. Raganu prāvu protokoli sniedz interesantas ziņas par folkloras dzīvi tautā. Vairumā gadījumu apsūdzības saistītas ar ticējumiem par vilkačiem, par cilvēka piedalīšanos pārdabisku spēku sanāksmēs, nokļūšanu pazemē. Dažu prāvu protokoli nepārprotami liecina, cik dzīvi tautā bijuši vēstītājas folkloras motīvi par vilku kā dieva suni, par pūķi kā svētības vai posta nesēju, par tautas medicīnas izmantošanu ārstniecībā vai ļaunuma atnešanai. Tautas teiku vai pasaku motīvi parādās tiesas prāvā 1612. gadā
Limbažos, kurā apsūdzētie zemnieki stāstījuši par vācu kunga drēbēs ģērbto velnu ar deviņām galvām Rīgas Doma baznīcā.
Spilgtākais apgaismes virziena pārstāvis Latvijā ir Gothards Frīdrihs Stenders (1714 – 1796). Viņš atstājis nozīmīgas pēdas latviešu kultūras vēsturē, arī folkloristikā. Savas darbības mērķus un programmu Stenders formulē 1766. gadā Jelgavā izdoto “Jauku pasaku in stāstu” priekšvārdā, kur raksta par pienākumu nicināto zemnieku tautu audzināt un izglītot, kā arī nepārprotami noraida domu par dzimtbūšanas iekārtas kritiku. Tautasdziesmas Stendera vērtējumā ir “blēņu dziesmas”, kas apkarojamas tāpat kā tautas pasakas (“Tās vecās bābu pasakas, kas tāpat bez ziņas un tikai par laika kavēšanu izdomātas ir”). No šādas attieksmes izaug Stendera metode folkloras izskaušanā – sagādāt latviešu zemniekam piemērotu mākslas dzeju, pasakas un stāstus, kas feodālā jūga nesējam mācītu vajadzīgās īpašības un “smalkākas jušanas”. Stendera paša sacerēto pasaku pamatā ir Eiropas klasiskā fabula, kā arī vācu tautas pasakas. Stendera fabulu folkloristiskais substrāts, protams, bez autora piekarinātajiem skaidrojumiem un “mācībām” samērā plaši iekļaujas tautas pasakās par dzīvniekiem.
Folklorai “Latviešu draugu biedrība” sāk pievērsties pēc 1864. gada, kad par biedrības priekšnieku uz nākošajiem 30 gadiem kļūst A. Bīlešteins (1826 – 1907). Jau savā pirmajā gada sapulcē viņš par svarīguma ziņā otro biedrības uzdevumu izvirza latviešu folkloras vākšanu un izdošanu.
Fragmentārās , bieži arī tendenciozās liecības par latviešu folkloru feodālisma gadsimtos ļauj secināt, ka
1) folklora saglabāta un sargāta kā nepieciešams nacionālās kultūras elements, kā pretspēks uzspiestajai feodālajai kultūrai,
2) folkloras eksistence saturā un formā cieši saistīta ar tautas dzīves un darba norisēm, ar gadskārtu un ģimenes ieražām,
3) folklora aktīvi dzīvo un veidojas, tajā risinās mutvārdu daiļradei specifiskie attīstības procesi ( raudu un episko dziesmu atmiršana, kristiānisma mitoloģijas un ziņģu folklorizēšanās).
Fricis Brīvzemnieks (1846-1907) uzskatāms par latviešu folkloristikas pamatlicēju. Viņš gatavoja otru latviešu folkloras izdevumu. Tas iznāca 1881. gadā. 19. gadsimta 70. gadu beigās F. Brīvzemnieks pārtulko krieviski 148 latviešu pasakas un teikas, kuras 1887. gadā izdod Daškova Etnogrāfiskais muzejs Maskavā, bet Rīgā Derīgu grāmatu nodaļa izdod nelielu pasaku kopojumu jaunatnei “Mūsu tautas pasakas” (27 teksti). Ar šiem pirmajiem vēstītājas folkloras krājumiem F. Brīvzemnieka darbība lika pamatus latviešu folkloristikai. Pasaku izdevumā vērojama cenšanās sniegt pasakas par spēkavīriem un varenu darbu veicējiem, varoņteikas.
Latviešu folkloras vākšanas stimulēšana, uzkrāšana un publikāciju gatavošana 70. gadu beigās sasniedz savu kulmināciju.
70. gadu vidū Auseklis uzsver nepieciešmību pierakstīt tautas pasakas.
“Jau atmodas laikmetā radās pirmie tautas dārgakmeņu krājēji. Bet noskaņu laikmetā no viņu vidus ceļas Barons un Lerhis-Puškaitis, šie nenogurstošie mākslinieki, kas sīkos akmentiņus ierindo krāsainās mozaīkās un tad visu saliek monumentālā kopumā. Tā rodas milzīgie “Latvju dainu” un “Latviešu tautas pasaku” krājumi- tautas lirikas un epa bagātie kopojumi..”
Ansis Lerhis-Puškaitis (1859-1903) savu mūža darbu latviešu pasaku un teiku vākšanā un publicēšanā sāk jau 80. gados, jaunlatviešu ideju un F. Brīvzemnieka aicinājumu ierosināts. Skolas darba vajadzībām A. Lerhis-Puškaitis sāk pierakstīt tuvākajā apkārtnē pieejamo vēstītāja folkloru. 1891. gadā Jelgavā nāk klajā viņa “Latviešu tautas pasaku” pirmā daļa ar 197 pasakām, tajā pašā gadā seko otrā un trešā daļa – paša un ar līdzstrādnieku palīdzību uzrakstītas teikas un pasakas. 1893. gadā iznāk ceturtā daļa ar pirmajos sējumos iespiestā materiāla variantiem. Ar to A. Lerhis-Puškaitis it kā noslēdz savu sākotnēji plānoto darbu – izdot paša savāktos vēstītājas folkloras materiālus. Tad savu vākumu (1229 vienības) A. Lerhim-Puškaitim nodod F. Brīvzemnieks. Šis materiāls veido pamatu krājuma piektajai daļai, kas iznāk 1894. gadā ar nosaukumu “Latviešu tautas teikas un pasakas”. Pēc sestās daļas (1896) iznākšanas A. Lerhis-Puškaitis ķeras pie septītās daļas – visu atlikušo materiālu sagatavošanas. 1903. gadā laida klajā septītās daļas pirmo pusi. Rokrakstā paliek septītās daļas otrā puse, ko neizdod kārtotāja nāves dēļ. A. Lerhis-Puškaitis latviešu vēstītājā folklorā saredz vispirms animistisko priekšstatu atbalsi: “..pamata domas teikām, pasakām un pasaciņām ir izaugušas no viena un tā paša celma: no virszemnieku satiksmes un apakšzemniekiem. Kauču gan varoņu teikas un stāstu pasakas ietērptas jaukos jo jaukos tēlojumos, tā ka aiz pušķu daudzuma daža pasaka krautin apkrauta, tad tomēr īstā viela un miesa šim greznumam spīd cauri: arī to veļi iet, veļi nāk – gaita tā pati, kas vienkāršjām raganu, pūķu, lietuvēnu, vilkaču, vadātāju, naudas etc. teikām.”
Pasaku darbība saistīta ar norisēm trijās sfērās – apakšzemē, virszemē un debesīs; cilvēka sakari un attiecības ar pazemes un debesu valstīm, pēc A. Lerha-Puškaiša domām, ir galvenais latviešu teiku un pasaku saturs.
A. Lerha-Puškaiša “Latviešu tautas teikas un pasakas” septiņos sējumos sniedz samērā precīzu ieskatu latviešu pasaku un teiku repertuārā 19. gadsimtā un ir vienīgais latviešu prozas folkloras avots līdz pat 20.-30. gadiem, kad krājuma materiāls tiek ietilpināts P. Šmita pasaku un teiku izdevuma pamatkodolā.
20. gadsimta 20. – 30. gados Latvijas folkloristika vislielāko ieguldījumu devusi vēstītājas folkloras izpētē. P. Šmita pasaku un teiku izdevums, A. Mednes dzīvnieku pasaku tipu rādītājs, P. Birkerta tautas anekdotu krājums ir liels solis uz priekšu latviešu prozas folkloras apzināšanā: faktiski ir publicēts viss nozīmīgākais šo žanru materiāls. Pēc pašu sakārtotāju datiem, P. Šmits savos 15 sējumos publicējis 7895 pasakas un teikas, P. Birkerta krājumā ievietoti 4050 anekdotu varianti, bet A. Mednes pasaku tipu rādītājā apzinātas 3614 latviešu pasakas par dzīvniekiem.
P. Šmits savam krājumam izvēlas jaunāko – A. Ārnes pasaku tipu klasifikāciju, kuras 485 tipos iespējams iekļaut lielāko daļu latviešu pasaku. No vēsturiski ģeogrāfiskās skolas izriet arī P. Šmita uzskati par kultūras, arī folkloras izplatības pamatvirzienu no rietumiem uz austrumiem, kā arī neveiksmīgā attieksme pret teicēju kā pasakas satura un formas veidotāju. Skolas iespaidā kārtotājs daudzos gadījumos izdarījis teksta labojumus un īsinājumus, kā arī pārstāstījis saīsināti atsevišķus pasaku fragmentus. Vairāk vērības P. Šmits pievērš uzrakstītājiem, tā turpinot cīņu pret t. s. fantazētājiem tautas pasaku un teiku laukā, pret viltojumiem un sagrozījumiem, jo “svarīgākā prasība tomēr paliek tā, lai tikai pasaku motīvi būtu īsti”. Plašās zināšanas latviešu un cittautu vēstītājā folklorā, kritiskā attieksme pret dažādām hipotēzēm starptautiskajā folkloristikā, kā arī paša izstrādātā vēsturiski etnogrāfiskā metode P. Šmitam palīdz izteikt daudz pareizu un nozīmīgu spriedumu par latviešu pasaku un teiku sižetu un motīvu paralēlēm internacionālajā folkloras materiālā, par iespējamiem, kaut arī hipotētiskiem folkloras ģenēzes avotiem pirmatnējos dabas un sabiedriskās dzīves vērojumos, ideoloģiskajos uzskatos. P. Šmits atzīst, ka jaunākos laikos pasakām vienmēr bijis savs idejisks uzdevums, ka tās bijušas noteiktu uzskatu vai pamācību paudējas, ētisko un morālo pretstatu tēlotājas. Plašākus secinājumus par sociālajiem un idejiskajiem uzskatiem autors nesniedz, taču runā par “kādas augstākas taisnības dibināto optimismu tautas tradīcijās, kur taisni galvenais pasaku skaistums pastāv šai dažādu dzīves sarežģījumu brīnišķīgā atrisinājumā, kur taisnība vienmēr ņem virsroku pār netaisnību”. Atzīmējot vēl latviešu folkloras (pasaku) un literatūras (cittautu pasaku tulkojumi latviešu valodā) savstarpējo sakaru un ietekmju raksturojumu, kā arī teiku satura un mitoloģisko tēlu reālistisko analīzi 13.-15. sējumā, jāsecina, ka P. Šmita “Latviešu pasakas un teikas” ir nozīmīgas vēl šodien kā plašākā, zinātniski komentēta latviešu vēstītājas folkloras publikācija.
Pozitīvi vērtējams arī A. Mednes (1907-1950) darbs latviešu pasaku tipu rādītāja sagatavošanā. 1940. gadā publicētajā rādītājā, pamatojoties jau uz S. Tompsona papildināto A. Ārnes rādītāju, ietverts Latviešu folkloras krātuvē līdz 1939. g. vidum apzinātais dzīvnieku pasaku materiāls.
1933. gadā rakstnieka, partijas un valsts darbinieka Jāņa Straujāna (1884-1938 ) ierosmē un redakcijā M. Gorkija dibinātajā pasaules
literatūras labāko darbu sērijā iznāk latviešu pasaku krājums krievu valodā.
30. gadu sākumā strādādams par TASS pārstāvi Rīgā, J. Straujāns krājuma sagatavošanā iesaista Latvijas progresīvos kultūras darbiniekus (E. Birznieku-Upīti, A. Kurciju, P. Rozīti u. c.). Šīs sadarbības rezultātā krājumā ievietotās 142 latviešu tautas pasakas (no A. Lerha-Puskaiša u.c. iespiestiem krājumiem) kļūst piejams arī Padomju Savienībā.
“Tautas pasaku zinātniska pētīšana, viņu vecuma noteikšanai ir tāds darbs, kurš vēl jāveic. Bez tā nevar būt nopietnas tautas vēstures,” raksta ievērojamais partijas darbinieks vēsturnieks Vilis Knoriņš (1890-1939) otras J. Straujāna sagatavotās izlases “Latvju tautas teikas un pasakas” priekšvārdā. “Tautas teikas un pasakas ir visas tautas darinājums, nozīmīgi dzejas darbi, kas radušies smagos dzīves apstākļos, taču saglabājuši tautas masām raksturīgu optimistisku dzīves skatījumu, kā arī tautas valodas bagātības. Tautas dzejai bijusi progresīva loma latviešu nācijas veidošanas procesā, tā vajadzīga arī sociālistiskās kultūras veidošanai.”
1956. gadā iznāk folkloristu kolektīva sastādīta pasaku izlase ar 162 tekstiem un tās tulkojums krievu valodā divos izdevumos; tā tulkota arī lietuviešu un vācu valodā. Krājums domāts plašām lasītāju masām, sevišķi- jaunatnei. Sastādītāji centušies parādīt visu pasaku žanra paveidu labākos paraugus. “ Krājuma sagatavošanas darbā izmantoti visi līdz šim publicētie pasaku krājumi, kā arī Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Etnogrāfijas un folkloras institūta fondu materiāli. Sniegti arī pasaku pirmpublicējumi. Pasaku teksti publicēti negrozīti, tikai atsevišķos gadījumos labojot novecojušas valodas formas vai neestētisku izteiksmi. Izloksnē uzrakstītās pasakas sniegtas literārajā valodā,” – tā izlases ievadā raksturoti sastādītāju mērķi, materiāla avoti un rediģēšanas principi. Krājums iedibina arī vēlāko tradīciju visu žanru izlašu publicēšanā, proti– grāmatas ievadā sniegt svarģāko attiecīgā žanra satura un formas īpatnību raksturojumu. Pēc šī principa veidots arī pagaidām plašākais, K. Arāja sastādītais pasaku krājums (595 teksti), kas tulkots arī krievu valodā. Šie sējumi pietiekami daudzveidīgi atspoguļo latviešu pasaku satura un formas galvenās iezīmes, ievadapcerējumos (autors O. Ambainis) dota attiecīgo pasaku žanra paveidu (pasakas par dzīvniekiem, brīnumu un sadzīves pasakas) pamatlīniju analīze, bet komentāros – publicēto pasaku avotu vai arhīva fondu signatūras norādes un pieraksta vieta.
Salīdzinājumā ar tautasdziesmām vēstītājas folkloras nozarē teorētiskajos pētījumos paveikts mazāk. Latviešu vēstītājas folkloras pētīšana saistīta galvenokārt ar materiālu publikācijām lavtiešu, krievu, vācu u.c. valodās.
IGAUŅU FOLKLORA
http://www.homework.lv/hw/files_answers/2099-827498.doc
Igauņu tautas gara mantu vākšanu iesāk vācu estofili Tor-Helle, Forzelijs-Beklers (17.gs.), A. Haupels, Šlēgels (18.gs.), Rozenpletners, Luce, Knipfers, Neijs, Holcmaijers, Kerbels, Vīdemans u.c. (19.gs.). Tautiskās atmodas laikā tautas tradīciju vākšana pāriet igauņu rokās (Fēlmans, Kreicvalds) un sasniedz savus augstumus 1880-1890 J. Hurta vadībā. Blakus viņam daudz savācis arī M.J. Eizens, mazākā mērā Dr. M. Veske. Ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ Igaunija bija kultūras un tirdzniecības preču apgrozībā tilts starp Krieviju un Rietumeiropu un pārņēma daudz ģermāņu un austrumslāvu elementu. Vismazāk tautas tradīciju patapināts no latviešiem (tikai dažas līgo un bērnu dziesmas: arī bērnu biedēklis “buža” un lamu vārds “ragana”). No krieviem aizgūts daudz teiku, leģendu, anekdotu un mitoloģisku priekšstatu: sumpurņi, sv. Jurģis ar saviem suņiem (t.i. vilkiem), pērkona rūcinātājs Ilja, burvja nosaukums Vōlu. Zināma krievu ietekme vērojama arī uguns un pirts kultā, viesuļa un drudža motīvos, nostāstos par vilkačiem, zvejnieku māņticībās u.t.t. Krievu iespaids Igaunijā ieviesās nevis caur Narvu, bet pa Pliskavas- Pečoras kultūras vārtiem. Caur Narvu gājis gan vislielākais tautas dziesmu eksports uz somu pusi, kas atkal savukārt izplatījuši tautas dziesmas Karelijā. Daudz stiprāka ir zviedru ietekme, kas no zviedru kolonijām Rietumigaunijas piekrastē un salās izplatījās iekšzemē, ko sekmēja arī zviedru mācītāji. No zviedriem aizgūtas daudzas rotaļas un dejas, dažādas svētku, kāzu u.c. parašas, svētie: Pent (Bengts), Piret (Brigita), Dagdas salas milzis Leigers (zviedru lekare); dažādi ticējumi par burvjiem un miroņiem. Tomēr no visiem ārējiem iespaidiem neapšaubāmi pirmā vietā jāmin vācu. Tas ir tik stiprs, ka nav folkloras nozares, kurā nebūtu saskatāmas vāciskās īpatnības. No vāciem patapināts viduslaiku katoliskās Rietumeiropas pasaku repertuārs, liels skaits dažādu parašu, māņu un ticējumu. Igaunijas burvju un maģijas pasaule savā tagadējā veidā ir nākusi no Vācijas. Vācu īpatnis, šķiet, ir piena un labības pūķis Dienvidigaunijā un Sāmsalā; vācisks ir arī igauņu vilkacis, kaut gan Dienvidigaunijas un līdz ar to arī vecākais vilkaču slānis sakrīt ar krievisko. Bez tam vāci ir papildinājuši un atsvaidzinājuši jau agrāk pazīstamās milžu teikas, ietilpinot tajās kristīgo velnu, kam Igaunijā ir tipisks nosaukums “vecais pagāns”. Ciktāl rūķīši un un apakšzemes gariņi ir vāciski vai zviedriski, nav vēl izpētīts. Jaunākā dzelzs laikmetā vērojami skandināviešu iespaidi, piesātināti ar vikingu pasaules uzskatu. Šie jūras sirotāji atnesa Igaunijā nostāstus par brīnumdaiļām ūdens meitām, treknām jūras govīm u.t.t. Īstās un īpatnējās igauņu tautas mitoloģijas pamatā ir ticējumi dabas gariem, veļiem un burvjiem. Grūti izskaidrot dabas kulta izcelšanos no veļu kulta; jādomā, ka primārais pamatojums meklējams ticībā, ka dabā līdzīgi cilvēkam ir dvēseles. Par dzīvot spējīgākiem izrādījušies meža gari, kuri bieži vien liekas tīras dabas būtnes, kas ir neitrālas cilvēkiem; bieži viņu uzdevums ir sargāt meža augus, dzīvniekus un putnus. Turpretim kā vadātāji un slimību gari tie pa daļai saplūst ar mežā nomirušiem. Otra plaša garu kategorija ir ūdens gari. Igaunijā tie izveidojušies ilgstošā ģermāņu ietekmē, sākot ar gotiem un vēlāku laiku vācu paraugiem Sāmsalā. Ugunskults Igaunijā maz attīstīts; arī Salatēvs ar saviem dēliem pasakās ir vairāk poēzijas nekā ticējumu tēls. Daudz populārāki ir vēja gari, jo vējam ir liela nozīme zemkopībā un zvejā. Jaunāko laiku ticējumi par veļiem saplūda kopā ar vairākkārt teikās daudzināto “mājānācēju”, kas blakus velnam igauņu mitoloģijā ir populārākā pārdabiskā būtne. Vismazāk īpatnību ir igauņu ticējumiem par burvībām, kas katolicisma ietekmē ir pilnīgi eiropiskas. Vispār nav nekādas sevišķas starpības starp burvi un parasto cilvēku: principā burt var un prot katrs. Burvības jēdziens ir vairāk vai mazāk negatīvs, un burvis ir ļaunā un velna kalpībā. Burvja pozitīvās funkcijas aprobežojas ar pareģošanu un ārstēšanu. Kā kaimiņos tā arī Igaunijā burvji parādās viesuļa un vilkača veidā, raida ar savām šautrām nāvi cita lopos, piesavinās svešu mantu, labību un pienu. Burvis, velns, fetišs un mājas kungs dzimtcilvēka apziņā saplūduši par vienu tēlu, kura nosaukums norāda uz vācu un zviedru paraugiem. Populāri Igaunijā arī ģermāņu milži, kas no vienas puses ir proporciju fantāzijas darināti priekšstati kā cēloņi dažādiem dabas veidojumiem (milžu gultām, pēdām, vagām, akmeņiem), tāpat kā tie domāti kā lielu celtņu, sevišķi baznīcu meistari. No otras puses tie ir pārspīlējuma dziņas radīti, pārdabiskos apmēros uzpūsti cilvēcīgi varoņi ar lielu augumu, ēstgribu, miegu un spēku, kas projecēti par vīriešu ideāltēlu; ir arī milzu sievietes. Tautas apziņā velns izveidojies varenāks par Dievu, kas dzīvē nevar pierādīt savu labdarību, taisnību un mīlestību. Tautas iztēlē Dievs ir nenozīmīgs debesu tētiņš. Pasaku repertuāram parasti ir vairāk vai mazāk starptautisks raksturs. Igaunijā saduras 2 pasaku strāvas- krievu un vācu. Pārsvarā, acīmredzot, ir Rietumeiropas motīvi. Turpretim stāstīšanas mākslā pirmo vietu ieņem seti, kas dzīvoja krievu ietekmē, lai gan Igaunijā nav izveidojies tāds klasisks stils kā Krievijā. Zvēru pasakas nav izkoptas; tās popularizējis vairāk Kreicvalds ar vācisko Lapsas kūmiņu. Turpretim burvju pasakas ir ļoti izplatītas. Sevišķi interesantas ir leģendas un didaktiski moralizējoši stāsti. Igaunijā tās ieplūdušas gan no Romas, gan grieķu katoļu avotiem. Par spīti reālās dzīves grūtībām radies daudz joku stāstu- sevišķi par muļķīgo veco pagānu (velnu) un viltīgo Ansi.
Pēdējo gadu pētījumi ir pierādījuši arī lībiešu un igauņu folkloras sasaisti, īpaši tas sakāms par dažādiem ticējumiem, kas saistīti ar jūru un zvejniecību.
FRĪDRIHS REINHOLDS KREICVALDS (1803-1882) –
IZCILĀKAIS IGAUŅU FOLKLORISTS
UN PASAKU PĒTNIEKS
Kreicvalds ir igauņu rakstnieks – nacionālāis literatūras pamatlicējs un izcilākais folklorists. Viņš ir kurpnieka dēls, mācījies pagasta un apriņķa skolā. 1823. g. nolicis mājskolotāja eksāmenu, 1825. abitūrējis ģimnāziju Pēterburgā, 1826. –1832. studējis medicīnu Tērbatas universitātē, pēc tam bijis ārsts Veravā. 30 gadu vecumā Kreicvalds sāka rakstīt, vispirms tulkodams un lokalizēdams vācu autoru darbus. Bijis aktīvs publicists, savas tautas apgaismotājs. Sevišķi nopelni Kreicvaldam folkloras laukā. Kreicvalds savācis vairākus simtus tautas dziesmu. Kopā ar H. Neusu izdevis Mythische und magische Lieder der Esten (1854) ar komentāriem; pievienojis aprakstu par igauņu tautas ticējumiem un parašām par jaunu izdotai Forzelija- Beklera grāmatai Der Esten aberglaubische Gerbrauche, Weisen und Gemohuheiten (1854). Pēc F. R. Fēlmaņa nāves Kreicvalds turpināja vākt materiālus par tautas varoni Kalevipoegu un sastādīja epu, kam bija ļoti liela nozīme igauņu tautiskās apziņas modināšanā. „Kalevipoegs“ tulkots vācu (2 reizes), krievu, somu, franču un latviešu valodā (E. Zālīte).Pēc tautas dziesmu motīviem Kreicvalds sarakstījis Igauņu tautas senās teikas, kuru stilā jūtama vācu romantiķu
(brāļu Grimmu un sevišķi Tīka) ietekme. 1865. g. viņš izdevis dzeju krājumu Wiru lauliku laulnd („Virijas dziesminieka dziesmas“), ko var uzskatīt par pirmo igauņu dzejas antoloģiju. Ar Kreicvaldu sākas igauņu mākslas dzeja. Ievērību pelna arī viņa vēlākie dzeju tulkojumi: 2 reliģisku dziesmu krājumi Rahunurme Lilled („Miera pļavas puķes“1875), kā arī romantiskās likteņtraģēdijas Tuletorn („Ugunstornis“ 1871) un Vanne ja onnistus („Lāsts un svētlaime“ 1875) pēc E. fon Hovalda darba motīviem. 1885. g. iznāca Kreicvalda liroepiskais darbs Lembitu, kam pamatā Šveices rakstnieka J. Vidmana filozofiskā poēma Budda .
PASAKU KĀ VĒSTĪTĀJFOLKLORAS ŽANRA
RAKSTUROJUMS
No tā laika, kad 1812 brāļi Grimmi laida klajā savasslavenās pasakas un pētījumus par vācu tautas pasakām, daudzi nodarbojušies ar jautājumu, kas ir tautas pasakas. Tomēr līdz šim vēl neviens nav devis atbildi, kas pilnīgi apmierinātu visus pētniekus. Pārsvarā literatūras teorijā pieņemts brāļu Grimmu viedoklis, ka tautas pasakas ir vienkārši nostāsti, kas pierakstīti no tautas mutes, lai kāds būtu to veids un izcelšanās. Bet tādas plašas izpratnes robežās mēģina nodibināt precīzu pasaku materiāla klasifikāciju, uz kuras pamata tās varētu šķirot atsevišķās grupās. No tādiem mēģinājumiem starptautiski atzīta ir sistēma, ko izstrādājis Anti Ārne, viens no t.s. somu folkloristu skolas dibinātājiem. Pēc Ārnes iedalījuma pasaku materiālā ietilpst:
1. zvēru pasakas,
2. īstās pasakas,
3. joku pasakas.
Centrālo grupu veido īstās pasakas, kas sevī ietver:
a) burvību pasakas,
b) leģendu pasakas,
c) stāstu pasakas.
Savienotājs loceklis, pēc folklorista Ārnes domām, starp novelēm un anekdotēm ir pasakas par muļķa velnu. Savas lietderības dēļ Ārnes sistēma, kurā katrs pasaku sižets apzīmēts ar atsevišķu numuru, pieņemta zinātniskos pētījumos un folkloras krātuvēs kā pasaku pamatklasifikācijas forma. Starp atsevišķām pasaku grupām grūti atrast daudz ko kopēju. Zvēru pasakas ir nostāsti, kuru “varoņi” ir mājkustoņi vai meža zvēri, tātad tās ir senas fabulas, kas Eiropā bija populāras kopš viņu pirmā grieķu autora Ēzopa. Burvību jeb brīnumpasakas, ko daži pētnieki uzskata par vienīgām īstām pasakām, savā struktūrā pamatojas uz reālu un fantastisku motīvu sajaukumu (briesmonis, milzis, pūķis, uzvara pār velnu, maģiska bēgšana no briesmoņa, jauneklis, kas pārvērsts par zirgu, ceļojums uz debesīm u.t.t.). Cilvēks un dzīvnieks, augs un akmens, nedzīvs priekšmets un gars tur dzīvo vienā plāksnē, gars pārvēršas par matēriju, matērija kļūst garīga. Leģendu stāsti, kā rāda to nosaukums, vēstī par reliģiska rakstura notikumiem, par varoņiem un vientuļiem, par ziedojumiem un atlīdzību, par glābtiem noziedzniekiem un ļaundariem. Stāstu pasakas pamatojas uz sadzīves motīviem, kas sastopami reālā dzīvē un pazīstami no ievērojamu novelistu (sākot ar Bokačo) darbiem un romāniem. Joku stāsti ir ļoti raiba grupa, satur humoristiskus nostāstus (piemēram, par meistarzagli), jokus par muļķa kaimiņiem, beidzot visādus jokus, ko dzird pilsētā un laukos, kafejnīcā un restorānā. Jau šis vispārīgais pasaku pamata grupu raksturojums vien ļauj noprast, cik sarežģīts un strīdīgs ir jautājums par pasaku izcelšanos un veidošanos. Brāļu Grimmu laikmetā romantiskā jūsma par tautas gara darbiem iedomājās to lielākās daļas avotu aizvēsturiskā un priekškristīgā Eiropas kultūrā, uzskatot tos par seno mītu un pusvēsturisku nostāstu atliekām u.tml. Vēlāk radās t.s. mitoloģiskā teorija, pēc kuras pasakās tēloti alegoriski personificēti dabas spēki: saule, pērkons, dienas un nakts maiņa, ziema un vasara u.t.t. Iepazīstoties ar Indijas pasakām, radās jauns mēģinājums meklēt gandrīz vai visu pasaku sižetu pirmsākumu Indijā, un tāpēc tiecās noskaidrot ceļus, pa kuriem gadu tūkstošos tās aizsniegušas Eiropu. Šo teoriju nosauca par monoģenētisko pasaku izcelsmes teoriju. Tās izplatīšanās izraisīja plašu reakciju, un jaunā skola centās pierādīt, ka pasaku materiāls varēja izcelties dažādos, cits no cita neatkarīgos centros. Ir izvirzītas vēl daudzas citas teorijas. Tagad vairs nav šaubu, ka nevar atvasināt visu materiālu no viena avota, un ka tas jādiferencē, pamatīgi izpētot nevien atsevišķo grupu, bet arī atsevišķo sižetu attīstības vēsturi. Šos paņēmienus lieto somu pētnieku skola, kas pievērš uzmanību pasaku ģeogrāfiskai un hronoloģiskai izplatībai. Attiecībā uz zvēru pasakām viegli konstatēt to literāro izcelšanos, tāpat leģendu stāstiem, kuru avots ir rietumu un austrumu baznīcas kultūra ar savu mācību un grāmatām. Joku stāsti lielā vairumā radušies un rodas sakarā ar atkārtotiem ikdienas dzīves notikumiem.
Ļoti grūti noskaidrot burvību pasaku kategorijas izcelšanos, ir ticams, ka tās ienākušas Eiropas folklorā no austrumiem. Vispār tautas pasakas, atšķirībā no literatūras, ir ceļojoša un starptautiska parādība, daudzu tautu un dažādu kultūru kopdarbības iznākums. Tās uzglabā ļoti senus pamatvilcienus, sevišķi ciešu pamatmotīvu kombināciju, bet sīkumos mainās socioloģisku un psiholoģisku faktoru ietekmē. Ar to saistās jautājums, ciktāl pasakas ir nacionālas, raksturīgas videi, kurā tās uzglabājas un sazaro. Šis jautājums atrisināms ļoti vienkārši: katra tauta dod priekšroku zināmām pasakām, bet citas atmet; tādā kārtā var spriest par to, kuri pasaku sižeti raksturīgi kādai tautai. Baltijas tautām, somiem, igauņiem un latviešiem, ļoti raksturīga pasaka par stipro dēlu, kas Latvijā pazīstams starp citu kā Lāčplēsis. Tipiski zemnieciskas struktūras tautās pasaku teicēji ar patiku stāsta par muižnieku. Citiem vārdiem, aiz pasaku elastiskās struktūras un spējas piemēroties dzīves apstākļiem, tajās tikpat labi kā literatūras sacerējumos atspoguļojas tautas dzīve un uzskati. Bez tam ir īpaša veida pasakas, kas cieši saistītas ar vidi, kurā tās dzīvo, proti, teikas. Tās atšķiras no citām pasakām ar to, ka viņas attiecas uz zināmām vietām, vēsturiskiem notikumiem, personām u.t.t. Ļoti bieži tās satur naivu izskaidrojumu, kā cēlušies zināmi priekšmeti, iestādījumi, nosaukumi u.t.t. Tas tomēr nekavē iegūt tām starptautisku raksturu. Pasaku pētīšana Latvijā notikusi gan teorētiskā, gan praktiskā virzienā, tomēr visvairāk pūļu veltīts pētīšanas organizācijai, pasaku krāšanai un izdošanai. Latvijas folkloras krātuvē 1937. gadā bija 19706 pasaku variantu. Pirmais ievērojamākais latviešu pasaku vācējs un izdevējs bija A. Lerhis- Puškaitis, kas 1891.- 1903. laida klajā pasaku krājumu 7 sējumos ar nosaukumu “Latviešu tautas pasakas un teikas”. Uzrakstīto pasaku skaita pieaugums un vajadzība saskaņot pasaku publikāciju ar zinātnē pieņemto Ārnes sistēmu bija iemesli, kas Latvijas valsts laikā spieda izdarīt latviešu pasaku jauninājumu. Vispirms 1923 A. Švābe sāka izdot “Latvju tautas pasakas”, bet pasākums apstājās 1924 pēc 1 ½ sējuma iznākšanas. 1925. g. profesors P. Šmits sāka publicēt pēc A. Lerha- Puškaiša u.c. avotiem sakopotās un rediģētās “Latviešu pasakas un teikas”, noslēdzot šo izdevumu 1937. gadā ar 15. sējumu. Šmita pasaku krājuma klasifikācija pamatojas uz somu skolas principiem, kā tos formulējis A. Ārne. Materiāls sakārtots šādi: I sējums- zvēru pasakas, II- IX sējums- burvību pasakas, IX sējums arī leģendu pasakas, tālāk romantiskās pasakas, anekdotes un joki, teikas. Protams, Ārnes sistēma ir shematiska, un tajā atstāta vieta tādām pasakām, kas viņam vēl nebija zināmas. Šmits pa daļai aizpildījis šīs plaisas un tā pierādījis latviešu tautas pasaku neparasto bagātību. Piemēram, zvēru pasaku grupā Ārne devis tikai 118 variantus, latviešu pasaku krājumā ir 241. Citās grupās gan attiecības ir citādas, tomēr latviešu pasaku variantu bagātība ir ļoti liela. Šmita sakopotās pasakās, salīdzinot ar agrākiem pasaku krājumiem, ir daudz pirmpublicējumu, piemēram, I sējums, kas veltīts zvēru pasakām, no 505 variantiem 260 jauni. Pirmos 9 sējumos ir 2897 varianti, no kuriem 1466 iespiesti pirmoreiz un uzrakstīti uz laukiem g.k. ar lauku skolotāju palīdzību. Šeit sakrāti varianti no visas Latvijas teritorijas un publicēti pasaku teicēja runātajā dialektā. Tam ir sevišķa nozīme pasaku pētīšanā, mēģinot noskaidrot to izcelšanos. Latviešu pasaku krājums, aptverot visus pamatvariantus, līdz ar to rāda attīstību mūsu zemē, latviešu un kaimiņu tautu sakaru ietekmi. Valsts ziemeļu daļā sastopamās pasakās nereti manāma igauņu folkloras ietekme, dienvidos- poļu un baltkrievu, austrumos- krievu, zemes vidienā dažkārt arī vācu ietekme. Tādā kārtā latviešu krājums ir arī interesanta ilustrācija dažādām kultūras krustošanās parādībām. Vismaz pa daļai mēs varam noskaidrot, kuras pasakas pēc savas izcelšanās ir autentiskas un īpatnēji latviskas. Tautu pasaku autentiskie varianti pēc būtības neatšķiras no visā Eiropā pazīstamiem variantiem, un tie nekādā ziņā neizskaidro dzejiskās izdomas popularitāti- šīs popularitātes avoti meklējami pavisam cita tipa faktoros. Ja mēs gribam noteikt orģinālos, vietējos elementus kādā pasakā, ir nepieciešams salīdzināt citus tās elementus; sevišķi jāpētī tajā ietvertais dzīves uzskats, jo tas raksturo sabiedrības stāvolkli, no kuras to manto pēcnieki. Aplūkojot vēstītājfolkloru no šī viedokļa, latviešu pasakas ir ļoti interesantas. Minēšu tikai vienu zīmīgu piemēru. Ēzopa fabulā par vardēm, kas lūgušas sev karali, latviešu varianta galvenā vieta skan: “tad Ūdens māte sūtīja starku par varžu kungu”. Grieķu Zevs (modernākos variantos – Dievs) te pārvērsts latviešiem raksturīgā dabas dievībā – Ūdens mātē. Tādi gadījumi tautas pasakās sastopami diezgan bieži.
BRĪNUMU PASAKU VĒRTĒJUMS
Nozīmīgu vietu latviešu vēstītājā folklorā ieņem brīnumu pasakas, kas satura ziņā ir ļoti daudzveidīgas, kā arī māksliniecisko tēlu izveidojuma un variantu skaita ziņā pārspēj pasakas par dzīvniekiem. Kopā ar sadzīves pasakām tās feodālisma apstākļos ieņēma galveno vietu tautas pasaku teicēju repertuārā. A. Ārnes katalogā tās nosauktas par īstajām pasakām un sastāda centrālo daļu viņa pasaku klasifikācijā. Aprakstošā termina “īstās pasakas” vietā precīzāk runāt par brīnumu vai fantastiskām pasakām, jo šajā pasaku grupā visplašāk un daudzveidīgāk izmantota fantastika. Daudzveidīgais fantastikas izmantojums brīnumu pasakās nosaka arī pasaku sižetu, motīvu un tēlu bagātību.
Tādos brīnumu pasaku tēlos kā dažādi pārdabīgie briesmoņi – pūķi, milzu čūskas, milži, daudzgalvainie velni varam saskatīt senās mitoloģiskās domāšanas atbalsis.
Radot šīs pasakas, cilvēki savus vairāk vai mazāk plašos dabas un sabiedrības novērojumus iemiesoja fantastisku dzīvnieku un cilvēkam līdzīgu būtņu tēlos. Noteikti dabas un sabiedrības spēki un to īpašības koncentrēti fantastiskos tēlos, kas sevī apvieno reālas būtnes iezīmes ar dabasspēku hiperbolizētu fantastisku attēlojumu. Tā, savijot reālo ar fantastisko, veidoti mitoloģiskie dievi; šāda tēlu veidojuma iezīmes saskatāmas arī pasakās par dievu un velnu. Varena spēka iemiesojumi parasti ir koku rāvēji, kalnu stūmēji, upju racēji u.c.
Brīnumu pasaku fantastikas izmantojumā vērojama arī gluži pretēja parādība. Ja mitoloģiskajā domāšanā redzama parasto cilvēcisko īpašību pārnešana uz nereālām, izdomātām būtnēm, tad par jaunāka perioda fantastikas izlietojumu var uzskatīt fantastisku, hiperbolizētu īpašību, sava laika cilvēku ilgu un cerību iemiesošanu reālu cilvēku tēlos. Pēc šī principa veidoti visi galvenie brīnumu pasaku pozitīvie tēli: trešais dēls, spēka dēli, lielie izgudrotāji, gudrie puiši utt.
Fantastisko folkloras tēlu pamati ir tīri reālistiki. Reālās dzīves novērojumus saistot ar savām ilgām un cerībām pēc tā, kas pašreiz gan vēl ir nerealizējams, bet tautas apziņā dzīvo kā iespējams un nepieciešams nākotnes sapnis, ļaudis radījuši bagāto tautas pasaku tēlu galeriju.
Latviešu brīnumu pasaku vidū atrodami tikai nedaudz variantu, kas visā darbības risinājumā balstās uz sena, pirmšķiru sabiedrības periodā veidota sižeta. Tās ir pasakas, kurās varonis dodas cīņā ar pūķi (variantos ar čūsku, lāci, velnu), kas prasa sev cilvēkus pārtikai, tāpat daži varianti, kuros stāstīts par tēva un meitas, brāļa un māsas vai cilvēka un dzīvnieka savstarpējām precībām.
Pie populārākajiem latviešu brīnumu pasaku tipiem pieder pasakas par cīņu ar daudzgalvaino velnu, par apburtās vai nolaupītās princeses atbrīvošanu no velna varas, par tēva trešā dēla gaitām ķēniņa vai kunga kalpībā, par bāreni un mātes meitu. Šo pasaku sižetu lielā izplatība izskaidrojama galvenokārt ar to, ka tajos visplašāk un spilgtāk atklājas galveno, iemīļotāko latviešu brīnumu pasaku varoņu darbība un to pozitīvās īpašības.
Tautas uzskati par taisnību un netaisnību, sapņi par gaišāku nākotni nosaka brīnumu pasaku tematiku; tautas uzskati, laikmets, sociālā vide ietekmē arī pasaku tēlu veidošanu. Jau pats pozitīvo un negatīvo personu pretnostatījums liecina par pasakas teicēja simpātijām pret vienkāršo darba cilvēku, liecina par sociālās nevienlīdzības nosodījumu. Visas tautas vērtējumā pozitīvās īpašības pasakas teicējs piešķir pozitīvajam varonim, kamēr pretinieku tēlos sakoncentrēts viss ļaunais, viltīgais, tautai naidīgais.
Galvenos varoņdarbus stiprinieks veic viens, tomēr tas savā darbībā vienmēr saistīts ar kolektīvu. Tas pasakās parādīts vispirms ar varoņa palīgu – kalnu gāzēju, mežu cirtēju, koku rāvēju, skrējēju, pūtēju u.c. tēliem. Katrs no tiem pārstāv kādu hiperbolizētu spēku, bez kura varonim nav iespējams veikt savu uzdevumu.
Iemīļots un izplatīts latviešu brīnumu pasaku varonis ir tēva trešais dēls. Parasti tas ir jaunākais no trīs brāļiem, nereti saukts arī vienkārši par dēlu, salīdzinājumā ar vecākajiem brāļiem to sauc par muļķīti. Izjūtams šāda raksturojuma pamats – par muļķi trešo dēlu uzskata vispirms viņa vecākie brāļi, tuvākās apkārtnes cilvēki. Šādas apkārtnes nostājas pamati atrodami zemnieka dzīves reālajā īstenībā: pieaugušo bērnu nesaskaņās par mantojumu, kurās jaunākais nereti tika nobīdīts malā. Reizē ar to trešā dēla raksturojums pasakas sākumā, salīdzinot ar viņa darbību vēlāk, mākslinieciski kalpo spilgtākai varoņa īsto pozitīvo īpašību pasvītrošanai, tautas morālā un garīgā spēka raksturošanai.
Plašu un mākslinieciski spilgtu izveidojumu latviešu brīnumu pasakās atradusi bāreņu un sērdieņu tēma. Latviešu brīnumu pasakās gandrīz pilnīgi trūkst spēcīgu, kareivīgu sieviešu tēlu. Arī skaistās, gudrās un laipnās ķēniņa meitas un princeses latviešu folklorā ir vairāk varoņa cīņu mērķa vai uzvaras balvas simbols nekā dzīvs, pilnasinīgs sievietes tēls.
Sarežģīts, daudzveidīgs latviešu brīnumu pasakās ir velna tēls. Tas kalpojis par ļauno, cilvēkam naidīgo spēku nesēju. Ļoti daudzveidīgu izmantojumu velns ieguvis gan brīnumu, gan arī sadzīves pasakās un teikās. Pasakās un galvenokārt teikās atrodam velnu – nizprotamo, noslēpumaino dabasspēku personificējumu. Tas dzīvo purvos un mežos, nereti ir bagātību un dārgumu glabātājs. Brīnumu pasakās viena no velna iezīmēm ir naidīga attieksme pret cilvēkiem. Te velns ir daudzgalvains briesmonis, kas uzbrūk cilvēkiem vai arī pieprasa cilvēku upurus. Šīs īpašības dēļ velnam rodas sadursme ar pasakas varoni, kas dodas atbrīvot sagūstītā ķēniņa meitu.
Dažās pasakās darbojas velns, citur galvenā negatīvā persona ir kungs, bet pasaku raksturojumā tie maz atšķiras, šai tēlā saplūst feodālā muižnieka reālās īpašības ar tradicionālo velna ļaunuma raksturojumu.
Pasaku nobeigums mēdz būt īss un koncentrēts. Lielākā daļa brīnumu pasaku beidzas ar īsu konstatējumu, ka pasakas varonis uzvarējis savus pretiniekus un dzīvo laimīgi vēl šodien, ja nav miris. Izplatītas tādas pasaku beigas, kas domātas klausītāju atgriešanai reālajā īstenībā vai vienārši uzjautrināšanai. Tādos gadījumos teicējs parasti apgalvo, a arī viņš piedalījies pasaku notikumos un tikai gluži nejauši vai kāda neticama, jocīganotikuma dēļ tam bijis jāatgriežas mājās.
Saglabājot senos motīvus un pārveidojot tos atbilstoši tautas masu ideoloģiskajām un mākslinieciskajām prasībām, kā arī ienesot pasakās mākslinieciskā formā ietvertas sava laika ilgas un cerības, brīnumu pasakas uz vienkārša sižeta pamata izaugušas par daudzveidīgu, krāšņu tautas literatūru.
Raksturīgo pasaku stilu vispirms noteic valodas vienkāršība un lakonisms. Šis lakonisms liecina par to, cik tuvi un saprotami bijuši pasakas notikumi sava laika tautas masām.
Latviešu pasaku stila īpatnība ir darbības vārda laiku maiņa atsevišķos pasakas sižeta posmos. Darbības laikiem strauji mijoties, tiek sasniegts īpatnējs valodas dinamisms.
LATVIEŠU UN IGAUŅU TAUTAS PASAKU SALĪDZINĀJUMS
Jo vairāk mēs tuvojamies jaunākiem laikiem un turklāt vēl Eiropas tautām, jo grūtāk mums ir noteikt, šo Eiropas jaunlaiku pasaku dzimteni. Šādas pasakas, kā jau ir aizrādīts, tiek stāstītas nevien visā Eiropā, bet gandrīz visā pasaulē. Pasaku ienākšanā Latvijā liela nozīme ir gan vāciešiem, gan krieviem, kā arī mūsu kaimiņiem leišiem un igauņiem. Arī pie leišiem un igauņiem lielākā daļa ceļojošo pasaku pārnākušas no vāciešiem un krieviem.
Igauņu un latviešu pasakām ir daudz kas kopīgs. Runājot par kompozīciju, viena no galvenajām iezīmēm, kas raksturīgas pasakām, ir tas, ka tās parasti sākas ar vārdiem- reiz senos laikos dzīvoja u. tml. Šis princips ļoti iecienīts ir igauņu pasakām, arī latviešu pasakas šādi sākas, bet ievēroju, ka latviešu tautas pasakas biežāk sākas ar vārdiem- kādai mātei, vienam tēvam u. tml. Arī pasaku beigas ir līdzīgas, tās beidzas laimīgi, ļaunie tēli tiek sodīti, pozitīvie varoņi dzīvo laimīgi līdz mūža galam. Pasakās par tēva dēliem, kungu puišiem, stipriniekiem un citiem līdzīgiem tēliem, pasakas beigās muļķītis vai vienkāršs puisis apprec ķēniņa meitu, piemēram, pasakās “Par putnu pārvērstā līgava”, “Tā viduvējā”, “Gudrinieks”. Abām tautām raksturīgi, ka pasakas beidzas ar atziņu, piemēram, igauņu pasakā “Trīs vēlēšanās” un latviešu pasakā “Laima izpilda trīs vēlēšanās”. Abām šīm pasakām ir viens un tas pats sižets, kas pierāda, ka daudzām tautām pasakas ir līdzīgas. Līdzīgas pasakas ir arī “Pelnrušķīte”, kura ir sastopama arī citu tautu folklorā. Salīdzinot šīs pasakas, latviešu ir daudz koncentrētākas un īsākas nekā igauņu.
Latviešu pasakām raksturīgi vecvārdi, piemēram, neguģējās, nogremsties, pačunčināt u.c. Savukārt igauņu pasakās sastopami īpašvārdi, kas raksturīgi tikai igauņu tautai: Alutaga, Kunglas zeme, Tīdus u.c.
Ievēroju, ka Igauņu brīnumpasakās nav raksturīgs tāds tēls kā pūķis, tajās ir dīvaina izskata nezvēri, čūskas. Savukārt latviešu brīnumpasakās raksturīgi pūķi, daudzgalvaini briesmoņi, piemēram, pasakā “Kā brālis pūķi pārvar un māsas izglābj”.
Kā jau visās brīnumpasakās, arī latviešu un igauņu pasakās raksturīgi hiperbolizēti tēli un notikumi, lietu un cilvēku pārvēršanās.
Igauņu pasaka “Zelta vērpējas” sākas ar vārdiem:
“Gribu pastāstīt jums no seno dienu pūra..”
Šādi ievadvārdi nav raksturīgi daudzām pasakām. Darbība pasakā notiek gan mežā, gan burves būdā, gan arī ķēniņa pilī. Galvenie tēli ir burve, trīs meitas un ķēniņdēls. Šie tēli ir tipiski pasaku tēli, kuru raksturojumā tiek izmantoti dažādi mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi, piemēram, māsu raksturojumā sastopami salīdzinājumi- meitas kā puķes, jaunākā kā pupas pākstīte-, kas izceļ māsu skaistumu un čaklo dabu. Pasakā spilgti parādīta burve kā negatīvais tēls, kas panākts ar vārdiem, kuriem ir nepatīkama noskaņa- kliba vecene. Saistībā ar burvi parādās arī tādi tēli kā kaķis un gailis.
Pasakām raksturīgi skaitļi ir trīs un deviņi, kuri sastopami arī šajā igauņu pasakā (trešā diena, devītās dienas vakars, trīs māsas). Šie skaitļi piešķir pasakai maģiskuma noskaņu.
Pasakā “Zelta vērpējas” tiek tēloti brīnumaini notikumi: putni spēj runāt, burve pārvērš vienu no māsām par ūdensrozi, meitas vērpj dziju no zelta liniem.
Šajā pasakā raksturīgs arī tas, ka pasakas stāstījuma vidū teicējs uzrunā lasītāju.
“Kamēr jaunie ļaudis mēness un zvaigžņu gaismā viens otram, savas sirds ilgas atklādami, teica mīļus vārdus, dosimies pie medniekiem, kas mežā bija pazaudējuši savu vadoni.”
Šādi tiek panākta vides un notikumu maiņa. Strauja notikumu darbība ir viena no iezīmēm, kas piemīt pasakām.
Šī pasaka, tāpat kā vairums, beidzas laimīgi: ļaunā burve tiek sodīta, māsas apprec ķēniņdēlus un viņu īpašumā nonāk burves lielā bagātība. Taču pasakas beigās tiek saglabāta arī neliela noslēpumainība, kas lasītāju spēj ieinteresēt vēl vairāk.
“Klīda valodas, ka burvei bijuši vēl daudzi vezumi ar zelta liniem, kas ierakti zemē, bet, kurā vietā, to neviens nezināja pateikt.”
Latviešu pasakā “Zirgs par palīgu” parādās jau labi pazīstamie tēli: ķēniņš, trīs dēli, no kuriem viens ir muļķītis. Kā jau vienmēr, arī šajā pasakā muļķītis izrādās gudrākais no brāļiem, ko viņš pierāda sargājot pļavu, no kuras katru nakti pazūd siens. Kaut arī šis tēls tiek saukts par muļķīti, viņa raksturojumā parādās daudzas pozitīvas īpašības un viņš izstaro labestību. Vēl šajā pasakā parādās arī raganas tēls, un tāpat kā igauņu pasakā “Zelta vērpējas”, arī šajā pasakā raganas tēlojumā parādās kaķis. Pasakā tiek tēlots vēl viens negatīvais tēls- velns.
Arī pasakā “Zirgs par palīgu” sastopami maģiskie skaitļi: trešais vakars, trīsreiz, trīs ķēniņa meitas, sešgalvainais, deviņgalvainais, divpadsmitgalvainais velns.
Šajā pasakā ir spilgti epiteti: sudraba zirgs, zelta zirgs, dimanta zirgs u.c. Pamanīju arī salīdzinājumus, piemēram, aizjāja kā tauriņš.
Pasaka beidzas laimīgi- muļķītis izglābj visas ķēniņa meitas, apprec vienu no viņām un iegūst ķēniņa labvēlību.
Pasaku salīdzinājums parāda, ka latviešu un igauņu pasakās ienāk līdzīgi tēli, notikumi, mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi un citas detaļas. Manāmas arī nianses, kas atšķiras starp šo tautu pasakām.
TĒZES
1. Zinātniski pētnieciskā darba mērķis ir izpētīt un salīdzināt latviešu un igauņu tautas pasakas. Par pamatu ņemtas šo tautu brīnumpasakas.
2. Folklora ir savdabīgs tautas mākslas veids, kurā uzkrājas cilvēku atziņas no senajiem laikiem līdz mūsdienām. Latviešu folkloras veidošanā liela nozīme ir bijusi daudziem ievērojamiem cilvēkiem, piemēram, G. F. Stenderam, F. Brīvzemniekam, P. Šmitam u.c.
3. Igauņu folklorā ir jūtama ietekme gan krievu, gan zviedrus, gan arī citu zemju folkloras ietekme. No tām igauņi pārņēmuši daudzus sižetus,vēstījuma nianses, izplatītākos un populārākos tēlus, to raksturavaibstus.
4. Kreicvalds Frīdrihs Reinholds ir igauņu 19.gs. rakstnieks, kuram ir ievērojami nopelni vēstītājfolkloras krāšanas un pētīšanas jomā. Viņš ir vairāku pasaku krājumu izdevējs, daudzi viņa oriģinālsacerējumi balstīti folkloras sižetu un tēlu pasaulē.
5. Pasakas dažādos laikos definētas dažādi. Tomēr par izplatītāko un literatūras teorijā apstiprināto kļuvusi brāļu Grimmu dotā pasaku definīcija: tautas pasakas ir vienkārši nostāsti, kas pierakstīti no tautas mutes. Tās tiek iedalītas 3 grupās: zvēru, brīnumu un sadzīves pasakas.
6. Brīnumu pasakas skaita ziņā ir visplašākā pasaku grupa gandrīz visu zemju vēstītājfolklorā, sevišķa vieta tām ir latviešu tautas pasaku klāstā. Tajās visplašāk tiek izmantota fantastika.
7. Latviešu un igauņu brīnumpasakām raksturīgi vairāki kopīgi tematiskie loki – stiprinieku cīņas, bārenītes labie darbi, vienkāršo tautas gudrinieku pārākums par velnu. Atšķirīgi ir latviešu un igauņu tautas pasakās radītie tēli. Īpaši tas sakāms par mistiskajiem un fantastiskajiem tēliem.
8. Pasakām ir starptautisks raksturs, tāpēc atšķirīgu tautu pasaku sižeti var būt līdzīgi, kaut gan ir sastopamas arī atšķirības. Ko apliecina arī somu folklorista Ārnes radītās pasaku izplatības teorijas.