Ievads.
Bizantijas impērija bija Romas un Austrumu helēnisko valstu kultūras mantiniece. Visā agro viduslaiku posmā tā bija spilgtas un savdabīgas garīgās un materiālās kultūras centrs. Atšķirībā no Rietumeiropas kultūras Bizantijas kultūru daudz mazāk ietekmēja barbaru tautas. Tomēr tā nebija vienīgi grieķu kultūra. Gluži otrādi, tā ir savdabīga tādēļ, ka apvieno romiešu un helēniskās kultūras tradīcijas ar impērijas robežās dzīvojušo tautu oriģinālo kultūru, kuras sākumi meklējami sirmā senatnē. Bizantijas kultūru radījuši ne tikai grieķi, bet ari ēģiptieši, sīrieši, Mazāzijas un Aizkaukāza tautas, Krimas ciltis un slāvi, kas bija apmetušies uz dzīvi impērijas teritorijā. Bizantijas kultūru daļēji ietekmēja arī arābi.
Bizantijas ziedošās pilsētas joprojām bija izglītības centri, kur, balstoties uz antīkās pasaules sasniegumiem, turpināja attīstīties zinātnes un amatniecība, tēlotāja māksla un arhitektūra. Bizantijas tirgotāji tirgojās ar tālām aizrobežu zemēm, nodibināja diplomātiskus sakarus ar dažādām valstīm, par kurām viņiem bija vajadzīgas ziņas. Tas veicināja un paplašināja ģeogrāfijas un dabas zinātņu attīstību. Preču-naudas attiecību attīstība radīja sarežģītu civiltiesību sistēmu un sekmēja jurisprudences uzplaukumu. Visā Bizantijas kultūras vēsturē pastāvēja arī dažādi viedokļi, no vienas puses, baznīcas pārstāvji, kas aizstāvēja baznīcas askētisko ideālu, ka miesa jāpakļauj garam, cilvēks —reliģijai, slavināja stipras monarha varas un varenas baznīcas idejas; no otras puses, brīvdomības pārstāvji, kas parasti izvirzīja dažādas pret baznīcu vērstas ķeceru mācības un zināmā mērā aizstāvēja cilvēka personas brīvību, kā arī cīnījās pret valsts un baznīcas despotismu. Visbiežāk tie bija cēlušies no pilsētas iedzīvotāju aprindām, sīkajiem feodāļiem, garīdzniecības zemākajiem slāņiem.
Īpaša nozīme ir Bizantijas impērijas tautas kultūrai. Tā ir ļoti daudzpusīga un izpaužas dažādos veidos. Bizantijas impērijas tautas kultūra aptver tautas mūziku un dejas, baznīcas izrādes un teātra izrādes, kas saglabājušas antīko mistēriju iezīmes, tautas varoņeposu, kas apdzied slavenu karotāju varoņdarbus, satīriskās fabulas, kurām ir ass atmaskotāj raksturs un kuras izsmej slinko un cietsirdīgo bagātnieku netikumus, viltīgos mūkus, pērkamos tiesnešus utt. Nav iespējams par augstu novērtēt tautas meistaru ieguldījumu Bizantijas arhitektūras un glezniecības pieminekļu radīšanā, lietišķajā mākslā un mākslas amatniecībā.
Bizantijas kultūra (IV— XV gadsimtā)
Zinātnes attīstība Bizantijā. Izglītība.
Agrīnajā periodā Bizantijā vēl bija saglabājušies senie antīkās izglītības centri Atēnas, Aleksandrija, Beiruta un Gaza. Taču sakarā ar kristīgās baznīcas uzbrukumu antīkajai pagānisma izglītībai daži no šiem centriem panika. IV gadsimtā likvidēja zinātnes centru Aleksandrijā un ugunsgrēkā aizgāja bojā slavenā Aleksandrijas bibliotēka, bet 415. gadā fanātiskie mūki saplosīja izcilo zinātnieci (sievieti) matemātiķi un filozofi Ipatiju. 529. gadā Justiniāns slēdza augstāko skolu Atēnās, kas bija pēdējais antīkās pagānisma zinātnes centrs.
Vēlāk par izglītības centru kļūst Konstantinopole, kur IX gadsimta tiek nodibināta Magnauras augstāka mācību iestāde, kurā līdztekus teoloģijai māca arī laicīgās zinātnes. 1045. gadā nodibināja Konstantinopoles universitāti, kurā bija divas fakultātes — juridiskā fakultāte un filozofijas fakultāte. Konstantinopolē nodibināja arī augstāko medicīnas skolu. Visā Bizantijas impērijā darbojās zemākās skolas, tiklab baznīcas klosteru skolas, kā arī privātās skolas. Lielās pilsētās un klosteros bija bibliotēkas un skriptoriji, kuros pārrakstīja grāmatas.
Sholastiskā teoloģiskā pasaules uzskata kundzība un baznīcas terors nevarēja nomākt Bizantijā zinātnieku jaunrades darbu, kaut arī kavēja tā attīstību. Tehnikā, sevišķi ar amatniecību saistītajās nozarēs — keramikā, stikla izgatavošanā, juvelieru mākslā, zīda aušanā un citās ražošanas jomās, kur bija saglabājušās senās receptes un iemaņas. Bizantija agro viduslaiku periodā ievērojami aizsteidzās priekšā Rietumeiropas zemēm. Diezgan augstā attīstības līmeni Bizantija vēl joprojām bija dabas zinātnes. Matemātikā līdztekus seno autoru darbu komentēšanai (vispazīstamākie šajā ziņā ir V gs. matemātiķa un filozofa Prokla Diadoha komentāri Eiklida «Elementu» pirmajai grāmatai) attīstījās arī patstāvīgs zinātniskās jaunrades darbs, ko stimulēja prakses — celtniecības, irigācijas un jūrniecības — vajadzības. IX—XI gadsimtā Bizantijā sāk lietot no arābu rakstības aizgūtos indiešu ciparus. IX gadsimtā darbojās izcilais zinātnieks Leons Matemātiķis. Plašu popularitāti viņam sagādāja viņa izgudrotā gaismas telegrāfa sistēma. Viņš pirmais izmantoja burtu zīmes par simboliem, tādējādi liekot pamatus algebrai.
Kosmogrāfijas un astronomijas jomā norisa asa cīņa starp antīko sistēmu aizstāvjicm un kristiešu pasaules uzskatu. VI gadsimtā Kosma Indijas braucējs savā «Kristīgajā topogrāfijā» izvirzīja uzdevumu apgāzt Ptolemeja kosmogonijas sistēmu. Visa Kosmas naivā kosmogonija bija pakļauta Bībeles priekšstatiem par to, ka Zemei ir plakana Četrstūra veids. Tā atgādina šķirstu, kam apkārt ir okeāns, bet pāri klajas debess velve. Taču antīkie kosmogoniskie priekšstati Bizantijā saglabājās arī IX gadsimtā. Astronomiskie novērojumi gan bieži savijās ar astroloģiju, taču šie novērojumi Bizantijā nekad netika pārtraukti.
Amatnieciskās ražošanas un medicīnas vajadzības stimulēja ķīmijas attīstību. Līdzās alķīmijai (kas meklēja maģiskus eliksīrus un līdzekļus, ar kuriem parastos metālus pārvērst par zeltu) Bizantijā attīstījās arī Īstu ķīmijas zināšanu sākumi. Te saglabājās stikla ražošanas, keramikas, mozaīkām vajadzīgo krāsaino stikliņu, emaljas un krāsu izgatavošanas antīkās receptes. VII gadsimtā Bizantijā izgudroja «grieķu uguni» — aizdedzinošu maisījumu, kurš radīja liesmu, ko nevarēja dzēst ar ūdeni un kas pat uzliesmoja, saskaroties ar ūdeni. «Grieķu uguns» sastāvu ilgu laiku turēja lielā slepenībā, un tikai vēlāk konstatēja, ka «grieķu uguns» sastāvēja no naftas, kas sajaukta ar asfaltu, nedzēstiem kaļķiem un dažādiem sveķiem. «Grieķu uguns» izgudrošana uz ilgu laiku nodrošināja Bizantijai pārsvaru jūras kaujās un palīdzēja saglabāt tās hegemoniju uz jūras cīņā ar arābu floti.
Ievērojamus panākumus Bizantijas zinātnieki guva medicīnā. Bizantijas mediķi ne tikai komentēja Galena un Hipokrāta darbus, bet ari apkopoja praktisko pieredzi.
Bizantiešu plašie tirdzniecības sakari un diplomātiskie sakari veicināja ģeogrāfijas zināšanu attīstību. Iepriekš minētajā Kosmas Indijas braucēja «Kristīgajā topogrāfijā» saglabājušās interesantas ziņas par dzīvnieku un augu valsti, tirdzniecības ceļiem un iedzīvotājiem Arābijā, Austrumāfrikā un Ceilonas salā, kuras Kosma apmeklējis savu ceļojumu laikā, kā ari par Indiju, kuras dabu viņš aprakstījis pēc aculiecinieku nostāstiem. Svarīgas ģeogrāfiska rakstura ziņas atrodamas arī Bizantijas vēlākā perioda ceļotāju un svētceļnieku darbos. Līdztekus ģeogrāfijas zināšanu paplašināšanai bizantieši iepazinās arī ar dažādu zemju floru un faunu. Šīs zināšanas savukārt apkopotas Bizantijas dabas zinātnieku darbos. X gadsimtā sastādīta lauksaimniecības enciklopēdija — «Geoponika», kas apkopoja antīkās agronomijas zinātnes sasniegumus. Tajā pašā laikā Bizantijas kultūrā aizvien vairāk izpaužas tieksme pielāgot empīriskās zinātnes sasniegumus reliģiskajiem priekšstatiem.
Teoloģija un filozofija.
Līdz ar kristiānisma uzvaru Bizantijā par valdošo pasaules uzskatu kļuva reliģiski dogmatiskais pasaules uzskats, tāpēc lielu nozīmi ieguva kristīgā teoloģija. Agrajā periodā Bizantijas teologi visu uzmanību veltīja tam, lai izstrādātu ortodoksālās ticības mācības sistēmu cīņā pret ariāriešu, monofizitu, manihejiešu ķecerībām, kā arī pret pēdējiem mirstošā pagānisma piekritējiem. Teologi Vasilijs no Cezarejas un Gregorijs Teologs (IV gadsimtā), Joans Zeltamute (IV un V gadsimtā) savos daudzajos traktātos, sprediķos un vēstulēs centās sistematizēt pareizticīgo teoloģiju.
Atšķirībā no Rietumeiropas Bizantija nekad nav izbeigusies antīkās filozofijas tradīcija, kaut arī tā bija pakļauta baznīcas dogmai. Pretstatā Rietumeiropas sholastikai Bizantijas filozofi nodarbojās ar visu skolu un virzienu antīkās filozofijas mācību pētīšanu un nevis ar Aristoteļa darbiem vien. Bizantiešu sacerējumi filozofijā bieži vien tika rakstīti kā komentāri antīko filozofu sacerējumiem.
XI gadsimta Bizantijas filozofijā atkal atjaunojas Platona ideālistiskā sistēma, taču tā laika filozofi Platona mācību izmanto, lai pamatotu savas tiesības kritiski izturēties pret teoloģijas autoritātēm. Ievērojamākais šā virziena pārstāvis Bizantijas filozofijā XI gadsimtā bija filozofs, vēsturnieks, jurists un filologs Mihails Psels. Psela «Loģika» bija pazīstama ne vien Bizantijā, bet arī Rietumos.
XII gadsimtā Bizantijas filozofijā ievērojami pastiprinās materiālistiskās tendences, atkal rodas interese par Demokrīta un Epfkūra materiālistisko filozofiju. Tā laika teologi skarbi kritizēja Epikūra piekritējus, kuri domāja, ka nevis dievs, bet liktenis valda pār Visumu un cilvēka dzīvi.
Reakcionāri mistiskā virziena un racionālistiskā virziena ciņa sevišķi pastiprinājās Bizantijas impērijas pastāvēšanas pēdējos gadsimtos. Mistisko virzienu vadīja teologs Gregorijs Palama (apmēram 1297—1360), kas balstījās uz fanātiski noskaņotajiem Atona kalna mūkiem. Palamas mācības pamatā bija ideja, ka cilvēks pilnīgi saplūstot ar dievību lūgšanas laikā, kad to apstaro mistisks gaišums. Pret Palamas mistiku aktīvu cīņu sāka Kalabrijas zinātnieks humānists Varlams (XIII gs. beigas — 1348. g.). Varlams, kaut arī nekonsekventi, aizstāvēja tēzi par prāta pārsvaru pār ticību. Valdošā baznīca atbalstīja Palamu un sāka vajāt Varlamu.
XIV un XV gadsimtā Bizantijā aizvien plašāk izplatījās jauns virziens zinātnē un filozofijā, kas sociālā un idejiskā ziņā bija tuvs Rietumeiropas humānismam. Visspilgtāk šis virziens izpaudās XV gs. zinātnieku, filozofu un politisko darbinieku Manuela Hrisolora, Georgija Hemista Piifona un Nikejas Visariona darbos. Visu šo zinātnieku pasaules uzskata raksturīgas iezīmes ir interese par cilvēka garīgo dzīvi, individuālisma sludināšana, antīkās kultūras dievināšana. Tā nav nejaušība, ka tieši šie darbinieki bija cieši saistīti ar Rietumeiropas humānistiem un, pēc viņu pašu apgalvojuma, tos stipri ietekmēja.
Vēstures sacerējumi.
Bizantijā bija tik stabilas antīkās historiogrāfijas tradīcijas kā nevienā citā viduslaiku pasaules valstī. Daudzu Bizantijas vēsturnieku darbi vēstures vielas izklāsta un kompozīcijas, antīko reminescenču un mitoloģisko tēlu pārpilnības. laicīgās ievirzes un kristiānisma vājās ietekmes, kā arī valodas ziņā ir stipri līdzīgi grieķu historiogrāfijas klasiķu — Herodota, Tukidida un Polibija darbiem.
Sevišķi daudz ievērojamu vēsturnieku Bizantijā darbojās VI gadsimtā un VII gs. sākumā. Šā laika historiogrāfija mums atstājusi vairākus vēstures darbus, ko sarakstījuši talantigie vēsturnieki — Prokopijs no Cezarejas, Mirinejas Agatijs, Menandrs, Teofilakts Simokata. levērojamākais no viņiem bija Justiniāna laika-biedrs, vēsturnieks un politisks darbinieks Prokopijs no Cezarejas. Savā darbā «Justiniāna karu vēsture» viņš talantīgi aprakstījis sava laika dzīvi. Sajā oficiālajā darbā, sevišķi «Traktātā par celtnēm», Prokopijs slavē Justiniāna valdīšanas laiku. Bet savus patiesos uzskatus, kas atspoguļo senatoru aristokrātijas opozicionāri noskaņoto slāņu naidu pret «iznireli» Justiniānu, vēsturnieks, baidīdamies par savu dzīvību, pauž tikai memuāros. kas sarakstīti lielā slepenībā un tāpēc nosaukti par «Slepeno vēsturi». Šis sacerējums, kas «rakstīts ar žulti, nevis ar tinti», ir drīzāk politisks pamflets nekā vēstures sacerējums.
Ķeizara Konstantīna VII Purpurādzimušā (913—959) valdīšanas laikā valsts vara mēģina antīkās kultūras mantojumu pielāgot topošās feodāļu šķiras interesēm. Šajā nolūkā tika sastādīti vairāki vēsturisku rakstu krājumi un enciklopēdijas. Pats Konstantīns VII sarakstījis vairākus traktātus: «Par valsts pārvaldīšanu», «Par tēmām», «Par Bizantijas galma ceremonijām»,kuros ir, kaut ari tendenciozas, bet vērtīgas ziņas par tā laikmeta dzīvi, kā ari daudzi svarīgi vēsturiski un ģeogrāfiski dati, to skaitā ziņas par krievu zemēm.
XI un XII gadsimts ir Bizantijas historiogrāfijas ievērojama uzplaukuma laiks. Rodas daudzi izcili vēsturnieki — jau iepriekš minētais Mihails Psels, Anna Komnena, Ņikita Akomināts no Honām un citi. Svarīga nozīme šā laikmeta historiogrāfijā ir talantīgi, kaut ari loti tendenciozi uzrakstītajam Annas Komnenas sacerējumam «Aleksiāde». Tas ir panegiriks par godu viņas tēvam ķeizaram Aleksejam 1 Komnenam. Šajā vēstures sacerējumā, kas stāsta par pašas Annas Komnenas piedzīvotajiem notikumiem, sevišķi veiksmīgi aprakstīts Pirmais krusta karš, Alekseja 1 kari ar normaņiem, kā ari pastāstīts par to, kā Aleksejs 1 apspiež paulikiāņu sacelšanos. Annas cienīgs sāncensis bija otrs talantīgais tā laika vēsturnieks Nikita no Honām (XII gs. beigas — XIII gadsimts). Savā darbā «Romeju vēsture» viņš reālistiski un talantīgi aprakstījis traģiskos notikumus Ceturtā krusta kara laikā, kad bizantieši iekaroja Konstantinopoli.
Līdzās jau aplūkotajam Bizantijas historiogrāfijas virzienam, kura pārstāvjus stipri ietekmēja antīkais kultūras mantojums, Bizantijā bija ari citi virzieni, kas veidojās baznīcas teoloģiskās dogmatikas ietekmē. Visraksturīgākā šī virziena izpausme ir Bizantijas hronistu sacerējumi, kuri atspoguļo viduslaiku kristiānisma pasaules uzskatu. Šīs hronikas parasti sarakstīja vienkāršie mūki, kas nebija spējīgi kritiski novērtēt vēstures avotus. Viņi savāca kopā bezgala daudz visdažādāko, dažkārt pat leģendāru ziņu un faktu. Pēc tam viņi savās klusajās klosteru cellēs sarakstīja kompilatīvas hronikas par notikumiem no pasaules radīšanas līdz mūsu dienām. Tajā paša laika šie hronisti, kam dažreiz gadījās tuvu saskarties ar darba tautas dzīvi, iepazina tautas domas un ilgas, apguva tautas valodu. Tāpēc viņi labāk un precīzāk nekā vēsturnieki aprakstīja svarīgākos notikumus vienkāršās tautas dzīvē. Ievērojamākie Bizantijas hronisti bija Joans Malala (VI gadsimtā) un Georgijs Amartols (VIII un IX gadsimtā).
Hronistu sacerējumi bija ļoti populāri plašos iedzīvotāju slāņos. Tos bieži tulkoja kaimiņu tautu valodās, arī slāvu valodās.
Bizantijas literatūra.
Bizantijas literatūrā ir loti daudz dažādu žanru. Tajā darbojušies talantīgi rakstnieki, retori un dzejnieki. Tāpat kā historiogrāfijā, arī literatūrā jāatzīmē divi galvenie virzieni – viens virziens, kas cieši saistīts ar antīko kultūras mantojumu, otrs – kas atspoguļo literatūrā baznīcas pasaules uzskatu. Abu Šo virzienu starpā norisa sīva cīņa, un, kaut arī kristiānisma pasaules uzskats guva virsroku. Bizantijas literatūrā nekad neizzuda arī antīkās tradīcijas. IV—VI gadsimtā bija sevišķi plaši izplatīti antīkās literatūras žanri: runas, vēstules, epigrammas un mīlas lirika, erotiskais stāsts. Kopš VI gs. beigām un VII gs. Sākuma rodas jauni literatūras veidi baznīcas dzeja — himnogrāfija, kuras ievērojamākais pārstāvis bija Romans Lakstīgalas mēle. Himnogrāfijai raksturīgs abstrakts spirituālisms, bet tajā pašā laikā tajā izmantotas tautas melodijas un ritmi; šie darbi sarakstīti tautas valodā. Lielu popularitāti iegūst ari Īpašs baznīcas literatūras žanrs — reliģiska rakstura didaktiski stāsti plašām tautas masām, tā sauktie svēto dzīves apraksti — hagiogrāfija. No VII gs. Līdz IX gs. vidum hagiogrāfija bija galvenais Bizantijas literatūras žanrs. Tajā reliģiska rakstura leģendāri nostāsti par brīnumiem un «svētajiem mocekļiem» fantastiski savijās ar Bizantijas tautas sadzīves elementiem. Dažos «svēto dzīves aprakstos» atspoguļojas patiesie vēstures notikumi.
Kopš IX gs. otrās puses, bet sevišķi X gadsimtā Bizantijas rakstnieki un zinātnieki sāk krāt antīkās kultūras pieminekļus. Patriarhs Fotijs, Konstantīns VII Purpurādzimušais un vairāki citi darbinieki daudz darījuši, lai saglabātu helēniskās kultūras pieminekļus. Patriarhs Fotijs sastādīja atsauksmju krājumu, kurā aplūkoja 280 antīko autoru sacerējumus un izdarīja no tiem vispusīgus izrakstus. Sis krājums nosaukts par «Miriobiblionu» («loti daudzu grāmatu apraksts»). Daudzi jau pazuduši seno rakstnieku sacerējumi uzglabājušies līdz mūsu dienām tikai Fotija izrakstu krājumā.
Galma aprindās loti plaši izplatījās prozā un galvenokārt dzejā sarakstītie kurtuāziskie romāni, parasti par antīkās vēstures un mitoloģijas tematiem.
X un XI gadsimtā Bizantijā no tautas episkajām dziesmām par slaveniem varoņdarbiem cīņā ar arābiem izveidojas ievērojamais eposs par Digenisu Akritu. Šajā eposā ar izcilu poētisku veiksmi slavināti ievērojamā Bizantijas feodāļa varoņdarbi karā un viņa mīlestība uz daiļo meiteni Jevdokiju. Eposs par Digenisu Akritu pamatvilcienos veidojies no tautas daiļrades elementiem, taču tajā ir ari daudz feodālās ideoloģijas iezimju. Ir saglabājies ši XI un XII gadsimta eposa tulkojums slāvu valodā, kas bija loti populārs senajā Krievzemē.
Tēlotāja māksla un arhitektūra.
Bizantijas mākslai viduslaiku mākslas vēsture ir loti liela nozīme. Bizantijas meistari, pārņēmuši helēniskās mākslas, kā arī impērijā dzīvojošo tautu mākslas tradīcijas, uz šī pamata radīja paši savu mākslas stilu. Taču ari šeit izpaudās baznīcas ietekme. Bizantijas māksla centās cilvēku no šis pasaules ciešanām un posta aizvest reliģiozās mistikas pasaulē. Tāpēc abstraktās spirituālistiskās tendences glezniecībā pakāpeniski guva pārsvaru pār antīkās pasaules reālistiskajām tradīcijām, kuras tajā tomēr nekad pilnīgi neizzuda. Bizantijas glezniecības stilam raksturīgs plakanu krāsainu siluetu un plūstošu, ritmisku līniju savienojums, izsmalcināta krāsu gamma, kurā visvairāk sastopami purpura, violetie, zilie, olīvzaļie un zelta toņi, kas kopā veidoja emocionāli loti iedarbīgus mākslas darbus. Galvenais glezniecības veids Bizantijā bija sienu mozaīka un freska. Izplatījās ari savdabīgs stājglezniecības veids — svētbilžu glezniecība. Svētbildes gleznoja uz dēļa ar tempera krāsām, bet agrīnajā posmā (VI gadsimtā) — ar vaska krāsām. Lielu popularitāti bija ieguvusi grāmatu miniatūra.
IV—VI gadsimtā Bizantijas glezniecībā vēl jūtama ievērojama antīko tradīciju ietekme, kas izpaudās grīdu mozaīkās, ķeizaru Lielajā pili Konstantinopolē. Šīs laicīgā rakstura mozaīkas antīkajai glezniecībai tuvā reālistiskā veidā attēloja žanra ainavas no bizantiešu tautas dzīves. Turpmāk Bizaņtijas glezniecībā aizvien lielāku pārsvaru gūst Bībeles sižeti un formas spiritualizācija. IX un X gadsimtā monumentālajā glezniecībā izveidojas stingra sistēma, kurā noteikts, kādā kārtībā uz katedrāļu sienām arī velvēm izvietojami reliģiskie sižeti. Taču ari šajā laikā Bizantijas glezniecība vēl saglabā ciešas saites ar antīkajām tradīcijām.
Viens no Bizantijas glezniecības izcilākajiem sasniegumiem ir Konstantinopoles Sv. Sofijas katedrāles mozaīkas, kurās jūtamas ciešas saites ar antīkajām tradīcijām un kurās antīkais formas reālisms savienots ar dziļu apgarotību. Bizantijas Sofijas katedrāle ir arhitektūras sasniegums, kam nebija precedenta grandiozitātes, celtniecības meistarības, dekorējuma bagātības un iekštelpas izteiksmības ziņā. Sofijas katedrālei ir nozīme ne tikai unikālam šedevram, bet arī kā vienam no izejpunktiem krusta kupola dievnama attīstībā.
XI un XII gadsimta Bizantijas glezniecībā parādās aizvien skopākas līnijas, svinīguma un stilizācijas elementi; svēto tēli kļūst bargāki, askētiskāki, abstraktāki, krāsas — tumšākas. Vienīgi XIV gadsimtā un XV gs. pirmajā pusē Bizantijas glezniecība piedzīvo pēdējo īslaicīgo, bet spilgto uzplaukumu, ko dēvē par «Paleologu renesansi». Šis uzplaukums bija saistīts ar humānisma tendenču izplatīšanos tā laika Bizantijas kultūrā. Tam raksturīga mākslinieku tieksme atbrīvoties no vispārpieņemtajiem baznīcas mākslas kanoniem, attēlot nevis abstraktu, bet gan dzīvu cilvēku ar visām viņa kaislībām, priekiem un bēdām. Izcili tā laika mākslas pieminekļi ir Konstantinopolē Horas klostera (tagad Kahrije-Džāmi mošeja) mozaīkas un freskas (XIV gadsimts). Taču mēģinājumi atbrīvot cilvēka personību no baznīcas dogmatiskās domāšanas valgiem Bizantijā bija vēl diezgan nedroši un nekonsekventi. Bizantijas māksla XIV un XV gadsimtā vēl paliek baznīcas mākslas ietvaros, tā nespēja pacelties līdz Itālijas renesanses reālismam, tā vēl aizvien bija tikai stingri kanonizēta ikonogrāfija, tajā joprojām saglabājās spirituālisma iezīmes, atteikšanās no šīs pasaules.
Augstu attīstības līmeni Bizantijā sasniedza lietišķā māksla. Bizantiešu mākslas izstrādājumi no ziloņkaula un akmens, kā ari no emaljas, keramika, mākslinieciski izstrādāts stikls un audumitika augstu vērtēti viduslaiku pasaulē un plaši izplatījās aiz Bizantijas valsts robežām.
Ievērojams ir ari Bizantijas devums viduslaiku arhitektūras attīstībā. Bizantijas arhitekti jau V un VI gadsimtā sāk lietot jaunu pilsētas plānošanas veidu, kas raksturīgs visai turpmākajai viduslaiku arhitektūrai. Jaunā veida pilsētu centrā atradās galvenais laukums ar katedrāli, no kuras starveidīgi uz visām pusēm iet ielas. V un VI gadsimtā Konstantinopolē sāk būvēt vairākstāvu mājas, kam pirmajā stāvā ir arkādes. Līdz ar feodālisma attīstību feodāļu pilis aizvien vairāk sāk līdzināties cietokšņiem. Cietokšņiem līdzīgas mājas cēla pat dažās pilsētās, sevišķi Peloponēsā XIII un XIV gadsimtā. Izcili Bizantijas laicīgās arhitektūras pieminekļi ir ķeizara pils Konstantinopolē.
Augstu attīstības līmeni sasniedz baznīcu arhitektūra. 532.-537. gadā pēc ķeizara Justiniāna pavēles Konstantinopolē tika uz celta ievērojamā Sv. Sofijas katedrāle, kas ir visizcilākais Bizantijas arhitektūras piemineklis. Katedrāli sedz milzīgs kupols, kurš liekas peldam gaisā. Kupols nostiprināts uz galvenajiem balstiem burām (kupola diametrs 31,4 metri). Centrālajam kupolam no divām-pusēm piekļaujas sarežģīta, pakāpeniski pieaugošu pus kupolu sistēma. Sv. Sofijas katedrāles interjers pārsteidz ar neparasti krāšņo un izsmalcināti gaumīgo izpildījumu. Sienas un daudzās kolonnas katedrāles iekšienē bija apšūtas ar krāsaina marmora plāksnēm, kas veidoja patīkamu krāsu gammu, kā arī ar brīnišķīgām mozaīkām.
Bizantijas valsts sabrukums XV gadsimtā un smagās neveiksmes ārpolitikā negatīvi ietekmēja Bizantijas kultūras attīstību. Reakcionāri mistisku mācību izplatīšanās uzspieda savu zīmogu arī tā laika mākslai, kurā atkal gūst pārsvaru shematisms, sausums, mākslas formu pakļaušana zināmam kanonam. Turku uzbrukums izvērtās par lūzuma momentu Bizantijas impērijā dzīvojošo tautu kultūras attīstībā. Literārā jaunrade un mākslas jaunrade, it īpaši tautas daiļrade, nepasīka, tomēr turku kundzības apstākļos tā ieguva savdabīgu raksturu.
Konstantinopoles krišana 1453. gadā iezīmēja tūkstošgadīgās impērijas galu. Tomēr Bizantijas pastāvēšana stipri ietekmēja Eiropas un Krievijas vēsturi un kultūru.
Izmantotā literatūra
Viduslaiku vēsture I Zvaigzne, 1971.
T.Kačalova Mākslas vēstures pamati I Zvaigzne ABC 1995.
Eiropas kultūras vēsture, autoru kol. Zvaigzne ABC 1998.
Pasaules vēsture, viduslaiki, skolotāju grāmata Raka 1997.
Žurnāls Mistērija 2006. Nr. 2