Mitoloģija ir būtiska cilvēces kultūras sastāvdaļa. Saskarsmē ar mitoloģiju veidojusies reliģija, literatūra, dažādu zinātņu pirmsākumi un filozofija. Tā radusies cilvēces sākumposmā, taču arī tālākajos laikposmos mitoloģija ir ietekmējusi kultūras attīstību. Varētu teikt, ka mitoloģija ir cilvēces garīgais šūpulis. Katras tautas vienreizību un oriģinalitāti raksturo tās kultūra, kura balstās attiecīgajā mitoloģijā. Lai iepazītu nāciju, jāsāk ar tās mītu un mitoloģisko priekšstatu sistēmu studijām. Mūsdienās ir iespējams attīstīt sakarus ar visas pasaules tautām un nācijām, tāpēc tas būtu pašsaprotami iepazīt izvēlētās tautas kultūru.
Latviešu mitoloģijā kodolu veido dievības un mitoloģiskas būtnes. Latviešu mitoloģijā visas dievības un būtnes var iedalīt sešos līmeņos:
1) dabas, kosmiskās dievības (Saule, Mēness, Pērkons);
2) universāla mitoloģiska būtne- Dievs;
3) likteņa lēmējas dievības (Laima);
4) auglības dievības (Jumis);
5) mātes (Zemes māte, Vēja māte);
6) sētas, dzimtas sargātāji, labklājības veicinātāji gari, dēmoni (sētas gariņi u.tml.).
Pirmais līmenis ir dabas un kosmiskās dievības. Senajās hronikās kā galvenais dievs ir minēts Pērkons. Pērkona vārds sasaucas ar lietuviešu Perkūnu, prūšu Perkunu, slāvu Perunu, senindiešu Pardžanju un skandināvu Fjorginu un tāpēc ļauj to iesaistīt indoeiropiešu mītisko tēlu kopībā. Pēc funkcijas Pērkonu varētu pielīdzināt grieķu Hēfaistam. Tautas dziesmās Pērkons ir debesu kalējs, kura kaltās ogles kā sudrabs sabirst paklātajā villainē. Pēc šādām īpašībām viņu vairāk var pielīdzināt senslāvu saules dievam Svarogam. Pērkona dziesmu ciklā raksturīgākais ir arhaiskais mīts par Saules meitas vai kādas citas pie debesu sfēras piederīgas būtnes (Ausekļa, Mēness, Dieva dēla) precībām, kāzām. Pērkons ir vienīgā latviešu dievība, kam ir plaša ģimene: dēli, meitas un vedeklas. Pērkons bieži saplūdis ar Dieva tēlu.
Latviešu mitoloģijā debess spīdekļu kulta izpausmes visvairāk atsedzas etnogrāfiskajā materiālā, īpaši ornamentikā (mācība par ornamentiem un rakstiem), kā arī gadskārtu ieražās, kuru rituālu cikliskums veidojies ciešā kopsakarā ar Saules gaitu debesu kalnā un zemes dzīves atkarību no tās. Saules un pārējās debess parādības latviešu folklorā atspoguļotas divējādi. Dominējošais ir personificēts reālu dabas parādību tēlojums, kurā akcentēts ciešais saistījums ar cilvēka dzīvi un saimniecisko darbību, kā arī saules un citu spīdekļu kustības debesjumā. Otrs aspekts ir kosmosa parādību tēlojums. Tās centrā ir Saule un Saules meitas, viņu attiecības ar Ausekli, Mēnesi, Dieva dēliem, kas līdzīgas zemes jauniešu sadzīvei. Saules mītos iekļaujas arī Dieva dēli un Saules meitas. Mēness parasti tēlots kā karavīrs greznā ietērpā vai arī kā cīnītāju sargs. Latviešu mītos Saules un Mēness domstarpības rodas par pienākumu sadali dienas un nakts apgaismošanā vai sakarā ar Mēness centieniem atņemt Auseklim saderēto Saules meitu.
Otrais līmenis latviešu mitoloģijā ir saistīts tikai ar vienu dievību- Dievu, kas vēsturiskās attīstības gaitā izgājis savdabīgu ceļu, gan saglabādams daudz ko no savas sākotnējās būtības, gan iegūdams specifiskas iezīmes. Par senāko Dieva nozīmi atzīst tā identificēšanu ar debesīm. Dievs nosaka gan zvaigžņu gaitu pie debesīm, gan labā uzvaru pār ļauno, gaismas uzvaru pār tumsu, gan cilvēka mūža ritumu un pacelšanos labklājības kalnā. Cilvēka likteņa lemšanā Dievs darbojas paralēli Laimai, kas ir galvenā šajā jomā. Latviešu mitoloģijā Dievs parādās kā personificēta būtne, kuras darbība skar visus kosmolītiskos līmeņus, galvenokārt debesis un zemi; pazemē Dieva ietekme nav būtiska. Debesu sfērā Dievs nosaka gan reālo spīdekļu vispārīgo kārtību, gan arī kārto mītisko būtņu savstarpējās attiecības.
Trešo līmeni latviešu mitoloģijā veido likteņa dievības.
Laimas nozīme ir divas galvenās līnijas: 1) priekšstats par veiksmi, izdošanos, labiem dzīves apstākļiem; 2) Laima –likteņa dievība, kuras tiesības un pienākums ir lemt, likt, laist, vēlēt, rakstīt jaundzimušā mūžu, likteni. Pie Laimas ar lūgumiem parasti griežas kristībās, precības un kāzās; viņu piesauc kā aizstāvi pret līdzcilvēku pārestībām un sociālo netaisnību sērdieņu un ļauno valodu dziesmu ciklos un pasakās.
Dēkla ir spilgti izteikta Kurzemes novada dievība. Dēkla rūpējas par dzemdētājām, zīdītājām, viņu bērniem, dodot tiem miegu un veselību.
Trešā likteņa dievība ir Kārta. Tās funkcijas saplūst ar Laimas funkcijām. Īpašu vietu šai grupā ieņem Māra. Māras darbību raksturo divas patstāvīgas līnijas. Tās ir rūpes par jaundzimušā ģimenes locekļa un mātes veselību un turpmāko labklājību, kā arī aktīva līdzdalība sievietes, īpaši sērdienes dzīves grūtību pārvarēšanā, arī gādība par sievietes pārziņā esošu ganāmpulku.
Ceturtais latviešu dievību līmenis – īpašvārdos nosaukti auglības gari. Lopkopja darbu veicinātājas dievības Māršava un Māra ir līdzīgas filoloģiskā aspektā, bet atšķirīgas funkciju un izplatības ziņā. Māršava folklorā interpretēta kā svētības nesēja, labklājības, auglības veicinātāja. Māra saistīta ar lopkopību, kur piedalās visās lopu kopējas ikdienas gaitās.
Ūsiņš ir zirgu aizstāvis. Sākotnēji Ūsiņš bijis gaismas dievs. Ūsiņš saistījies ar priekšstatiem par debesīm un gaismu. Ūsiņu raksturo kā saistību ar pirmo pieguļas un ganu dienu, sējas sākumu. Ūsiņš veic konkrētus darbus: sukā un baro kumeļus, jāj pieguļā. Ūsiņam upurēts gailis, olas, alus. Rudenī, pieguļas laikam beidzoties, kā zirgu patrons godināts Mārtiņš. Tenis ir cūku aizstāvis.
Druvu auglības dievība ir Jumis. Jumja kults cieši saistīts ar tiešo darba procesu- labības novākšanas beigu posmu.
Piektais līmenis – mātes aptver ļoti plašu un daudzveidīgu priekšstatu kopu. Latvieši pielūguši Lauka, Meža, Jūras, Dārza, Vēja, Puķu, Zemes, Uguns, Mēslu un Kara mātes. Bieži ar mātes vārdu apveltītas dažādas dabas parādības, objekti, tā atsedzot dabas un cilvēku ciešo vienotību. Folklorā pārstāvēto matronu vidū dominē Veļu māte un tās funkcionālie sinonīmi- Zemes un Kapu māte.
Sestais līmenis ir vārdā nesaukti mājas gari- pavarda, sētas un saimes dieviņi, mantas vilcēji pūķi, vilces. Ar tiem kontaktējas tikai saimnieks vai saimniece. Tie uzturas dažādās vietās- pavardā, klētī, maltuvē, rijā, vībotņu krūmā, akmeņu kaudzē pagalma stūrī, aiz sētas vai pie lieliem kokiem. Dažos avotos par dieviņiem saukti veļi, mirušo dvēseles.
Tomēr, no visām šīm dievībām un mitoloģiskajām būtnēm latviešu folklorā, visvairāk dainās, biežāk pieminēta ir Māra, kas ir viena no mūsu dievībām. Ilgu laiku latviešu mitoloģijā valdīja uzskats, ka dainu Māra ir Jaunās Derības Marija, Jēzus Kristus māte, kas ir augstu godājama un pielūdzama katoļu dievībās, kur to dēvē par arī Dievmāti. Šādu uzskatu it kā atbalstīja arī tas, ka Livonijai šurp atbraukušie misionāri savā laikā bija devuši Māras zemes nosaukumu, ka Marijai bija veltīta, piemēram, Alūksnes (Marienbur), Saldus (Frauenburg), Rīgas Doma katedrāle (Māras baznīca). No tā nu varēja secināt, ka lībiešu un baltu cilšu iekarotāji un kristītāji bija pietiekami darījuši Dievmātes Marijas popularizēšanai, lai viņas vārds no Bībeles un katoļu baznīcas izplatītos arī folklorā un mītos. Norādījumi, par to, ka Māras baznīca atradusies ārā, brīvā dabā, arī sameklējami dainu tekstos. Protams, vēlāk vārds “Baznīca” apzīmē kristīgās ticības svētvietu – rituālu kopšanai īpaši celtu ēku.
Tāpat kā Dievs ir Pasaules Tēvs, tā Māra – mācītāju uzskatā – ir Pasaules Māte, Dieva mātišķā seja. (Mārai visciešāk der Zemesmātes vārds.)
Cilvēka augumu dod, uztur un atkal paņem Māra, jo viņas gādībā ir visa sataustāmā pasaule. Dainās Mārai ir daudz dažādu apzīmējumu, kas saistās ar viņas plašo darbības lauku, piemēram: Pasaules Māte Mira, Zemes Māte, Veļu Māte, Ļaužu Māte, Lopu Māte, Meža Māte, Jūras Māte u.c. Sakarā ar miršanu viņu uzrunā par Veļu Māti, arī par Zemes Māti, tikai retu reizi saucot vārdā – Māra.
Māras zīme parasti tiek attēlota kā vienādmalu trijstūris, kāsis, pusloks ar virsotni uz leju. Attēlojot šo zīmi horizontālā plaknē, tās malas raugās uz ZR un ZA, tie ir virzieni, kur Latvijā vasaras Saulgriežos Saule noriet un Jāņu rītā uzlec. Zīmei piemīt dziļi simboliska jēga un pretējs spēks Dieva trijstūrim, tādēļ, tos apvienojot, iegūst līdzsvaru un saskaņu. Abas šīs zīmes uzvelkot vienu pāri otrai, iegūst sešstūru lietuvēna krustu.
Latviešu mitoloģijā Dievs nozīmē “debesis”. Dainās Dievs rūpējas par labu ražu, ir ētiskās kārtības noteicējs, soda ļaunos. Kopā ar Laimu Dievs ir arī likumdevējs, spēka un gudrības avots (“Tev, Dieviņ, spēks, varīte,/ Tev gudrais padomiņš.”). Atsevišķās dainās teikts, ka Dievam nav ne tēva, ne mātes, ne sievas, ne bērnu, taču parasti viņš darbojas kopā ar Laimu. Dažkārt Laimu aizvieto Māra, Dēkla vai Saule. Dainās attēlotas Dieva un Saules ķildas saistībā ar Dieva dēlu un Saules meitu precībām. Tā kā Dievs valda pār visu pasauli, viņu lūdz ne vien cilvēki, bet arī dzīvnieki un pat nedzīvi priekšmeti.
Pasakās un teikās Dievs parasti attēlots sacensībā ar Velnu. Dievs parasti attēlots kā attapīgs, savukārt Velns – vientiesīgs. Vēlākajos laikos (dzimtbūšanas periodā) sacerētajās pasakās velns iegūst pārcilvēcisku spēku (sprauž matos ecēšas) un ir muižkungs vai vagars, savukārt Dievs ir apspiesto un nelaimīgo aizgādnis, kas parādās veca vecīša un ceļavīra izskatā. Tādā izskatā viņš lūdz kādu pakalpojumu un tie, kas pret viņu ir laipni, saņem dāsnu atalgojumu.
Latviešu valodā vārds “dievs” jāraksta ar lielo burtu, ja šis vārds ir attiecīgā dieva vārds (piemēram, Dievs latviešu mitoloģijā).
Dievs aktīvi darbojas visos latviešu folkloras žanros, visvairāk gan tautasdziesmās.
Tautasdziesmās Dievs tiek tēlots kā vīrs pelēkā mētelī, cepuri galvā, apjozies ar zobenu. Dievs parasti pārvietojas braukšus. Viņa zirgi ir zelta segliem un sudraba iemauktiem. Tāpat kā Mēnesim, arī Dieva kumeļiem ir zvaigžņu sega mugurā. Dievs tēlots kā vispārējas kārtības un saskaņas nodrošinātājs, visuma pārvaldītājs. Nekas nenotiek bez Dieva ziņas. Ar Dieva klātbūtni un padomu cilvēka dzīvē ir saistīti galvenokārt 3 nozīmīgi dzīves notikumi: dzimšana, kāzas un nāve. Dievs palīdz puisim izvēlēties līgavu, ar Dieva likumu „svešs ar svešu satikās, mīļi mūžu nodzīvoja”. Dievam tiek lūgts arī nomirt, darbu darot, taču Veļu valstībā Dievs neiejaucas.
Ar bērna piedzimšanu un krustībām galvenokārt saistīta Laima. Teikts, ka Dievs radījis cilvēku, devis tam dzīvību, taču kopumā krustību dziesmu ciklā Dievs darbojas salīdzinoši maz.
Pasakās un teikās Dievs tēlots kā pretinieks Velnam. Tomēr šī cīņa nav cīņa starp galējo ļaunumu un labo. Dievs un Velns tēloti kā bagāti lauku māju saimnieki, zemkopji, turklāt kaimiņi. Dievs ir apķērīgāks un izveicīgāks par Velnu, ko viņš arī nekavējas izmantot, ar viltu dabūjot no Velna sev vēlamo.
Teika par Dievu
Reiz dzīvoja tikai Dievs un Velns šai pasaulē. Dievs, pavasarim sākoties, iejūdza zirgu arklā un gāja tīrumus art. Uzaris tīrumus, viņš iesējis graudus. Velns, krūmos govis ganīdams, visu noskatījās un domā: «Ko gan Dievs par jokiem dara? Nākšu katru dienu še krūmos noskatīties, kas te gan iznāks.» Dieva labība auga acim redzot. Zem karstiem saules stariem tā nogatavojās, Rudenī Dievs nāca labību pļaut. Tā pļaujot pienāk Velns un prasa, ko šis te darot. «Tā un tā, pavasari sēju un tagad pļauju labību, sagādāju ziemai sev maizīti.»
Nākošā pavasarī Velnam apnīk govis ganīt un viņš iet pie Dieva strādāt uz pusēm. Velns saka uz Dievu: «Šogad sēsim labību, es ņemšu to sējuma dalu, kas aug virszemes, un tu ņem to, kas aug zemes apakšpusē. Labi, Dievs mazliet padomā un iestāda tupeņus. Rudenī Velns novāc savu ražu, lakstus, un Dievs savu, tupeņus. Ziemā Velns ēd lakstus spļaudams, bet Dievs tupeņus svilpodams.
Nākošā pavasarī Velns saka uz Dievu: «Es šogad ņemšu sējuma apakšas un tu ņem augšas. Labi, Dievs mazliet padomā un iesēj kviešus. Rudenī noņem katrs savu ražu. Ziemā Dievs ēd plāceņus katru dienu, vēderu turēdams, bet Velns lielās dusmās grauž rugājus.
Piemēros redzams, ka pretstatā vientiesīgajām un prātā ne tik stiprajam Velnam Dievs ir viltīgs. Viltība agrāk tika uzskatīta vairāk par vērtību, jo tā liecināja par gudrību, spēju domāt.
Vēlākajos laikos sacerētajās pasakās Velns iegūst pārcilvēcisku fizisko spēku, dzīvo kā lielkungs, muižkungs vai vagars [tātad kā izteikti negatīvs tēls latviešu folklorā]. Bet Dievs tēlots kā apspiesto un nelaimīgo cilvēku aizgādnis, kas dod morālu atbalstu. Dievs ierodas pie cilvēkiem ubaga izskatā, lūgdams naktsmājas. Tie, kas Dievam palīdz, tiek bagātīgi atalgoti.
Latviešu dievība, kas pārvalda tumšo un ļauno ir Velns. Velns ir pazemes un veļu valdnieks Latviešu mitoloģijā, uz to norāda pats vārds “Velns”, kas cēlies no vārda “velis”. Senā Velna mitekļus vēl šobaltdien palīdz atrast vietu nosaukumi – Velna ala, Velnezers. Elles jēdziens ienāk tikai ar kristietību. Tad arī Velns kļūst par visa ļaunuma iemiesojumu, bet latviešu folklorā viņš ir lētticīgs, vientiesīgs, viegli uzvarams ne tikai Dievam, bet arī cilvēkiem. Velns simbolizē materiālo dzīvi, Dievs – garīgo dzīvi, gudrību un radošās spējas. Velns vienmēr cenšas apmānīt cilvēkus un tas viņam neizdodas, un tas vienmēr paliek muļķa lomā. Velns dara visu, ko viņam liek un viņš ir gatavs maksāt ar naudu. Velns ir līdzīgs cilvēkam un dzīvniekam. Velnam ir tikai daļa no cilvēka, tam ir cilvēka augums un pārējā līdzība ir ar dzīvniekiem. Tam ir govs aste, āža kājas un ragi. Latviešu teikās minēts arī tas, ka velns piedalījies gan zemes radīšanā, gan cilvēka veidošanā.
Mūsu teikās velns ir sastopams divās šķiramās nozīmēs. Tas Velns, kas ir Dieva pretinieks – viens pats jauns gars, lai arī dažreiz viņam ir savi apakšnieki (padotie). Visvairāk mūsu pasakās un teikās tiek daudzināti tie velni, kas kā jauni gari parasti dzīvo ezeros, purvos, vecās rijās un dažreiz arī ellē jeb apakšzemē. Šie velni visā Eiropā tiek daudzināti ar melnu ādas krāsu, ar ragiem un ar astēm, un ir pārnākuši pie mums līdz ar kristīgu ticību. Tādas kristīgas ticības būtnes, kā jau agrāki ir aizrādīts, ir mūsu mitoloģijā arī Māra, Jānis, Miķelis un citi svētie. Nav taču jādomā, ka kristīgu ticību latvieši būtu piesavinājušies tikai no svētiem rakstiem un ka katrs kristīts cilvēks tūliņ jau būtu arī mācīts teologs. Nekad gan laikam nebūs diezgan brīdināts, ka šādi kristīgo laiku rietumu Eiropas mīti nav jāuzskata par latviešu pagānu laiku mītiem. Kā vispārīgi mūsu pasakas. tā arī sekojošās teikas par velniem pieder pie ceļojošām Eiropas tradīcijām, lai arī vienu otru teiku ir latviešu stāstītāji piedzejojuši klāt.
Teika par Velnu
Senos laikos, kad Dievs ar Velnu un citām dievībām dzīvoja kosmosā un bija draudzīgi, Dievs izdomāja taisīt zemi. Viņš nosūtīja Velnu pakaļ dūnu pikucim. Velns aizskrēja un to paņēma, bet, Dievam neredzot, mazu gabaliņu nozaga un ielika mutē. Dievs paņēma dūņas izveidoja no tām bumbu, un tās sāka rūgt. Tā izrūga līdz tagadējās Zemes izmēriem, bet tajā pašā brīdī, kad Dieva bumba sāka kļūt lielāka, arī Velna mutē dūnas sāka augt lielākas. Velns vairs nevarējis saturēt mutē, tās izspļāva. Dievs uz Velnu sadusmojās un to nosūtīja pazemē.
Kristīgās ideoloģijas nostiprināšanā rezultātā Velna vārdā tika sāktas dēvēt alas, akmeņus, ēkas un citas vietas, kur agrāk notikušas kulta darbības. Tautasdziesmās velnam ierādīta salīdzinoši nenozīmīga vieta. Velna māte, elle un Velns minēti galvenokārt apdziedāšanās dziesmās un dziesmās par muižu un kungiem.
Auseklis (Auseklītis, Ausekliņš, Ausekliņis, Ausekleņis, arī Ausekliņa, Auseklīte) ir mitoloģiskais tēls latviešu folklorā, viens no biežāk pieminētajiem mitoloģiskajiem debesu iemītniekiem tautasdziesmās. Citos folkloras žanros Ausekļa pieminējumi ir ļoti reti.
Viens no pamatmotīviem, kur darbojas Auseklis ir mitoloģiskās debesu kāzas. Auseklis lielākoties ir Saules vai Saules meitas precinieks, taču dažkārt arī vedējs vai panāksnieks. Ausekļa kā precinieka vietā nereti minēti arī Dieva dēli, Mēness vai Pērkons.
Dieva dēli ir mitoloģiskas būtnes, kas minētas tautasdziesmās. Pazīstamākais tautasdziesmu motīvs, kurā darbojas Dieva dēli, ir debesu kāzas. Dieva dēli šajā motīvā ir Saules meitas precinieki (tāpat kā Auseklis un Mēness). Dieva dēlu pieminējums lielākoties ir daudzskaitlī, tomēr tiešs cik viņu ir, minēts netiek. Retāk minēts viens Dieva dēls. Dieva dēli kā jau debesu iemītnieki ir ģērbti ļoti krāšņi. Viņiem ir ziediem rotāta cepure, zīda zeķes, stikla kurpes, pelēks vai zelta mētelis vai kažoks. Tāpat kā visu debesu sētas iemītnieki, arī Dieva dēli dara lauku saimniekam labi pazīstamus darbus, piem., līž līdumu, piedalās aršanas un sēšanas darbos, pļauj sienu. Dieva dēli pazīstami arī kā amatnieki: viņi būvē tiltu, ceļ pirti, stalli, kaldina Saules meitai jostu.
Latviešu mitoloģijā Jumis (Jumeits, Jumiķis, Jumaleņis, Jumīts, Jumuļeņš, Juimis u. c.) ir druvu dievība, auglības veicinātājs. Pirmajos aprakstos par jumi saukti dubultaugi, t. i., kopā saaugušas vārpas, rieksti u. tml. Ar Jumis saistīta labības novākšana, kā ietvaros norisinās Jumja ķeršana vai dzīšana. Pļaujai tuvojoties uz beigām, kopā sanāk ļaužu pulks ar barvedi, kas var būt gan saimniece, gan labākā pļāvēja, kas visus vadīja rituālajā Jumja ņemšanā.. Jumja ņemšanas aprakstos pierakstīti vairāki varianti, kā tas darāms. Dažos gadījumos uz lauka jau iepriekš tiek atstāts nenopļauts labības kušķītis, ko vēlāk sasien mezglā un uzliek tam virsū akmeni, citur šīs labības vārpas iepin vainagā un glabā klētī utt.
Laima ir cilvēku likteņa lēmēja un noteicēja latviešu mitoloģiskajos priekšstatos. Vārds Laima nozīmē ‘radīt’ un atspoguļojas mitoloģiskajā Laimē (Laimā). Laima blakus Dievam ir viena no svarīgākajām latviešu mitoloģiskajām būtnēm. Ar cilvēku Laima ir saistīta jau kopš tā dzimšanas, t. i., Laima lemj cilvēka likteni. Laima ir kopā ar sievām, kad tām jādzemdē. Tautasdziesmās minēts, kā Laima atraisītiem matiem, basām kājām tek uz pirti dzemdētājai palīgā. Pēc dzemdībām jaunā māte pirtī atstāj ziedu Laimai vai Mārai, kas viņu dzemdību laikā sargājusi. Laima ir bāreņu un visu nelaimīgo aizgādne. Bez mātes palikušie bērni patvērumu meklē pie Laimas. Laima darbojas arī lauksaimniecības sfērā, īpaši pie mājlopiem. Viņa sargā lopus pret burvjiem un raganām un cenšas atvairīt to potenciālo ļaunumu.
Mēness ir viena no galvenajiem tēliem debesu mītu ciklā. Bez vīriešu kārtas nosaukuma tautasdziesmās sastopami arī sieviešu kārtas Mēness nosaukumi: Mēnestiņa, Mēnesnīca, Menesīte. Mēnesim ir zvaigžņu mētelis vai sega un arī zobens, ko viņš dažkārt iedod savam ormanim. Tāpat kā citiem debesu iemītniekiem, arī Mēnesim piedēvēts savs nams. Mēneša zirgi ir Rīta un Vakara zvaigzne. Liela daļa tautasdziesma norāda uz zvaigžņu piederību Mēnesim. Vakarā viņš tās skaita, neatrazdams starp tām Ausekli. Saules un Mēness nesaskaņas nav vērojamas tikai debesu kāzu ciklā. Strīdi ir par pasaules apgaismošanas sadalīšanu. Saule pārmet Mēnesim, ka tas nespīd dienas laikā, ka uzlec tikai vēlu naktī, ka pa nakti nosaldējis Saules rožu dārzu u.c.
Latviešu folkloras tekstos Pērkons saukts par Pērkoņtēvu, Veco tēvu vai vienkārši Veco, Kalēju (Debesu kalēju), arī par Debesu rūcēju vai graudēju. Par vienu no galvenajiem Pērkona piederumiem tautasdziesmu tekstos minēts zirgs. Lielākoties zirgi Pērkonam nepieciešami debesu precību sakarā, taču viņš tos jāj arī pieguļā. Pērkona ieroči ir zibens, deviņi zibeņi, zobens, pātaga, dzelzu rīkste, bulta vai lode un milna. Pērkons tiek tēlots kā bargs dievs gan tautasdziesmās, gan teikās. Teikās Pērkons lielākoties parādās kā personificēts dabas spēks, kas soda tos, kas negaisa laikā strādā un viņu zaimo. Pērkonam bijis ienaidnieks Jods. Jods, Pērkonu kaitinādams, no viņa baidījies un tā visur slapstijies, gan ēkās, kokos, ūdeņos un citur, tā ka Pērkonam bijis grūti viņu atrast un pelnīto sodu nodot. Pērkona ģimenes sievietes ir lietus sijātājas.
Saule latviešu mitoloģijā ir personificēts debesu spīdeklis, centrālais tēls debesu mītu sistēmā. Tautasdziesmās Saule tēlota nerimstošā kustībā. Viņa pārvietojas ratos, kamanās ar diviem vai trim kumeļiem, pa jūru vai ezeru brien kājām vai brauc laivā. Saule tēlota kā bagātas debesu sētas saimniece, kuras ikdienas dzīve īpaši neatšķiras no lauku sētas saimnieces ikdienas. Saule un Mēness tautasdziesmās tiek apspēlēti kā reāli debesu spīdekļi, apgaismotāji. Saule rāj vai pat cērt ar zobenu Mēnesi, ka tas naktī nosaldējis Saules rožu dārzu, ka tas nakti nespīd.
Veļi ir mirušo cilvēku dvēseles, kas pēc nāves turpina dzīvi viņsaulē. Pēc nomiršanas cilvēka dvēseli sagaida Veļu māte, kas to aizvada uz veļu pasauli. Šī pasaule ir paralēla cilvēku pasaulei – veļu dzīve ne ar ko īpašu neatšķiras no cilvēku dzīves, vismaz darbu ziņā. Viņsaulē tiek turpināts šaisaulē iesāktais. Dieva dienas, Dievaines jeb veļu laiks ir īpašs laiks rudenī, kad veļi tiek mieloti un godināti.
Ūsiņš ir latviešu dievība, saistīta ar pavasari, gaismu, arī zirgu patrons. Viena no retajām dievībām, par kuru jau pirmajos vēstures avotos gūstamas vairāk vai mazāk patiesas liecības.
Ūsiņa vārda etimoloģija skaidrota visai dažādi. Vecais Stenders to saista ar vārdu ūzas – bikses, dzeltenā vaska krāsā (Stenders Ūsiņu sauc par bišu dievu). Deviņpadsmitā gadsimta folkloras materiālos parādās uzskats, ka Ūziņš esot bišu dievs, bet Ūsiņš – zirgu dievs. Tautasdziesmās minēts, ka arī Ūsiņam pašam pieder zirgi, turklāt tie ir ļoti labi un brangi.
Nozīmīgu vietu tautasdziesmu tekstos un tradīciju aprakstos ieņem upurēšana Ūsiņam.
Tautasdziesmās minēts, ka Ūsiņam upurē gaili deviņiem cekuliem, sarkanām kājām. Tradīciju aprakstos, ticējumos minēts, ka gaiļa asinis tecinātas zirga silē uz auzām, bet gaili apēduši pieguļnieki pirmajā pieguļas naktī.
Mitoloģiskie priekšstati, ko latvieši saglabājuši atmiņā dainu veidā, balstās senču pirmskristīgajā kultūrā un liecina par to, ka folkloras vākšanas laikā, 19.gs. otrajā pusē, senie ticējumi un tradīcijas vēl bijuši dzīvi un pazīstami dažā labā zemnieku sētā. Pretējā gadījumā ne Fr.Brīvzemniekam, ne Kr.Baronam šie materiāli nebūtu iegūstami, jo tie gluži vienkārši būtu aizmirsušies, kā tas noticis pie mūsu austrumu un rietumu kaimiņiem. Ar uguni un zobenu ieviestā, izkropļotā latviešu valodā sludinātā svešļaužu kristīgā ticība nekļuva par tautas pārliecību. Formāli pakļaudamies baznīcas varai, latviešu zemnieks gan ikdienā, gan dzīves svarīgākajos brīžos joprojām griezās pēc padoma un palīdzības pie senajām dievībām.
Izmantotā literatūra:
http://folklora.lv
http://home.lanet.lv/~sd10033/kult_vest/Latv_dievibas.doc
http://lv.wikipedia.org/wiki/Dievs
http://lv.wikipedia.org/wiki/Latvie%C5%A1u_mitolo%C4%A3ija
http://www.liis.lv/folklora/saites.htm