Pirms 200 gadiem, tālajā 1796.gadā, uz 19.gadsimta sliekšņa Garlībs Merķelis nāca klajā ar grāmatu “Latvieši, sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadsimteņa beigās”.
Latviešu lasītājam vairāk zināmi vēlākie “Latviešu” izdevumi, kas atšķiras no pirmā. 1796. gada izdevumā lasāms Johanna Gotfrīda Zeimes dzejolis. Ieskatam dažas rindas:
“Kad bandīti tikai ar dunčiem slepkavo,
Balina viņu galvaskausus uz moku ratiem;
Kad nāciju mežonīgās ordas Zemes žņaudz,
par varoņdarbu tas tiek saukts.
par varoņdarbu tas tiek saukts.
Diemžēl vēlākajos “Latviešu” izdevumos šo rindu nav.
Zeimes ideja, – ar savu darbību cerējis aizraut līdzi citus muižniekus rīkoties adekvāti, tādējādi dāvājot brīvību simtiem tūkstošiem latviešu, jo brīvība ir viņu likumīgais īpašums. Jāsecina, ka G. Merķeļa “Latvieši” nav jāuzlūko kā negaidīta parādība, bet gan jāvērtē kā sava laika tipiska publikācija, kas reprezentē vienas konkrētas sabiedrības daļas centienus pārveidot sabiedrību apgaismības ideju garā, t.i., to demokratizēt, piešķirt vienlīdzību, tiesiskumu, brīvību un dot izglītību. Kaut arī zināmas piesardzības dēļ grāmata “Latvieši” tika izdota Vācijā (Leipcigā), tās parādīšanās izraisīja neapmierinātību. Drīz sekoja uzbrukumi G. Merķelim, tomēr tie bija bezrezultatīvi. Jāatceras nedaudz agrāk iznākušā darba “Verdzības vēsture” autora Jannaua samērā bēdīgais liktenis, kuram pēc sava apgaismības ideju garā rakstītā apcerējuma publicēšanas atlikušais mūžs bija jāaizvada faktiski no sabiedrības izstumtam un atraidītam.
Lai pēc iespējas mazāk cilvēku uzzinātu par tāda darba eksistenci, cīņā pret šo grāmatu bija klusa. Nostāsti vēstī, ka lielākā daļa grāmatas “Latvieši” pirmizdevuma Rīgā tika organizēti izpirkta un iznīcināta, kā rezultātā saglabājies tikai rets eksemplārs. Jādomā, ka šādu vai līdzīgu kampaņu organizēja Krievijas pārvalde.
Pret Merķeļa darbu cīnījās, viņu uzskatīja par apmelotāju, viņa rakstītais nosaukts par nepatiesību. Vairāki mūsdienu vēsturnieki izteikušies līdzīgi par 18. gs. apgaismības rakstošajiem baltiešiem, tādējādi nepamatoti cenšoties noniecināt šo autoru veikumu latviešu un igauņu atbrīvošanā. Šāda literatūra 18. gs. otrajā pusē Eiropā bija populāra, to varētu nosaukt par zināmu modes lietu. Tomēr aplami būtu uzskatīt, ka Baltijas zemnieku dzīves, likteņa attēlošana bija tikai tiekšanās pēc popularitātes. Tībe centās iestāstīt, ka “Latvieši” faktiski esot smieklīgu anekdošu kopojums par nereālām lietām un autors to rakstījis neizprotamā naidā pret muižniecību. Līdz ar to sabiedrībai tika uztiepts viedoklis, ka G. Merķelis kā nepateicīgs mācītāja dēls, kurš izbaudījis sliktu izturēšanos pret sevi, strādājot pie muižnieka par mājskolotāju, cenšoties atriebties visai muižniecībai.
Citāda attieksme pret G. Merķeļa darbu bija ārzemēs. Vienā no tālaika plaši zināmām avīzēm – “Jēnas Vispārējā Literatūras Avīze” par “Latviešiem” izteicās visnotaļ pozitīvi. Samērā īsā laikā dienas gaismu ieraudzīja tās tulkojumi franciski un dāniski. Francijas sūtnis Berlīnē 1799. gadā uzaicināja G. Merķeli uz savu rezidenci, kur mēģināja pierunāt vidzemnieku pārcelties uz pastāvīgu dzīvi Francijā un iestāties tās dienestā.
Taču bija arī gadījumi, kad G. Merķelis un viņa „latvieši” tika cildināti un ņemti par paraugu. Būtiski atšķīrās arī baltvāciešu attieksme pret G. Merķeli atkarībā no vecuma. Vecākā paaudze, jo sevišķi muižniecība, savā vairākumā tiem tipiskā konservatīvisma dēļ nespēja pieņemt G. Merķeli un viņa idejas, bet jaunākās paaudzes literāti gandrīz vienbalsīgi izteicās pozitīvi par viņu un pieņēma savā vidē, tādēļ G. Merķelim nebija problēmu atrast sev drošu pamatu tālākai darbībai.
Ar laiku G. Merķeļa “Latviešus” sabiedrība sāka vērtēt objektīvāk, pamanot tajā gan pozitīvo, gan arī trūkumus, starp kuriem sevišķi izcēlās vienpusība un samērā izteiktie pārspīlējumi. Merķeļa darbs arī turpmākajos gadsimtos saglabāja savu ietekmi uz sabiedrību, kalpoja kā liecība par dzimtbūtnieciskās sistēmas antihumānismu.
Dzīves novakarē viņš arī nonāca pie atziņas, ka bija maldījies savās cerībās par dzimtbūšanas atcelšanas likumu humāno un zemniekiem draudzīgo raksturu.
21.gadsimts pasaulē un Latvijā iezīmējas kā informatizētas sabiedrības izveides gadsimts. Tomēr Latvijas valstij būtu jāpieliek visas pūles, lai latvieši kā nācija pastāvētu arī turpmāk. Kā mums, latviešiem, kādreiz nepārtraukti atgādināja Padomju laikos – kāda starpība, kādā valodā runā cilvēks, ka tik labs būtu. Tomēr, manuprāt, nomāktība ir katra konkrēta cilvēka galvā, ne apkārtējā pasaulē. Pasaule ir tāda, kāda tā ir un, vai nu mēs to tā arī uztveram, un agri vai vēlu sameklējam apkārtējā realitātē un sevī pašā kādu nodarbi, no kuras mēs gūstam prieku, vai arī visu mūžu staigājam apkārt nomākti un ar diskomforta sajūtu, bēdājoties par netaisnīgu likteni, slikto valdību u.c. kreņķiem. Neviens jau mūsu vietā lietas mums apkārt nesakārtos, ja nesāksim paši ar sevi.