Referāts
Referāts
Latgales tautastērps
Zane Rubene
Priekuļu pamatskola
9.klase
Saturs
Saturs……………………………………………..2
Ievads……………………………………………..3
Latgales tautastērps………………………….4
Ziemeļlatgales tautastērps…………………5
Dienvidlatgales tautastērps……………….6
Ievads
Latgales kultūru (tātad arī apģērbu) stipri ietekmējuši īpatnējie ekonomiskie, vēsturiskie un ģeogrāfiskie apstākļi (jauktais iedzīvotāju sastāvs, peļņā iešana un arī atšķirīgā reliģija). Latgales tērpiem ir daudz kopīgu iezīmju ar Austrumvidzemes, Krustpils un Augšzemes novadu tērpiem, kas norāda uz seno latgaļu un sēļu kultūru kopību. Tautas tērpu piegriezumos, rotājumos un detaļās ir saskatāmas arī slāviskas ietekmes.
Latgales tautastērpi
Latgales novada tērpam ir raksturīgi tunikveida krekli ar virsū šūtiem uzplečiem un ieaustu vai izšūtu sarkanu rakstu. Arī godatērpa priekšauti ir izšūti ar sarkaniem rakstiem. Brunči parasti ir rūtaini, tie apsieti ar rakstainām jostām. Ziemeļlatgalē brunči ir atšķirīgi – balti ar rotātu apakšmalu. Villaines ir baltas ar bagātīgu krāsainu izšuvumu. Latgalē raksturīgas arī rakstaini austās linu snātenes ar mežģīņu, bārkšu un izšuvumu rotājumu. Rotaslietas. Villaiņu saspraušanai parasti lieto Latgalē populārās burbuļsaktas. Galvas rotājums jaunavām – sarkani zīļu vainagi, sievām – galvas auti.
Vīriešu tautastērpi visā Latgalē ir līdzīgi. Parasti valkāja garos vai pusgaros svārkus, kurus šuva no vadmalas dažādos pelēkos toņos. Kā svārku rotājums varēja būt melna samta apmalojumi un ielaidumi, kā arī ādas apšuvumi. Svārkus apsēja ar pītām jostām vai svītrainajām celainēm. Garie zābaki vai puszābaki parasti taka valkāti virs garajām biksēm. Pie goda tērpa nēsā melnu rateni ar platām malām un vidēji augstu dibenu. Vasarā vairāk nēsāja salmu cepures.
Latgales tērpu kompleksā izšķir divus raksturīgus variantus:
Ziemeļlatgales tautastērps,
Dienvidlatgales tautastērps.
Tautastērpu attīstībā atspoguļojas tautas tūkstošgadīgās vēstures procesi. Jau mūsu ēras pirmajos gadu simtos dažādām latviešu cilšu grupām bija savdabīgasapģērba, rotāšanās un apbedīšanas tradīcijas. Pēc atrastajām senlietām un audumu fragmentiem iespējams rekonstruēt pat 7. līdz 13. gs. valkāto apģērbu. Kā piemēram, mākslinieces Astras Reines zīmējumā , varam apskatīt šādas rekonstrukcijas variantu. Jau toreiz kā latgaļu, tā arī lībiešu sievietes valkājušas tunikveida linu vai vilnas kreklus bez apkakles un ar jostu (izmantotas pītas vai celu un audeņu tehnikās austas jostas ) apjoztus baltus vai brūnganus vilnas brunčus. Uz pleciem pārsegtas tumši zilas villaines, kas bagātīgi rotātas ar gredzentiņiem, spirālītēm un rakstainiem celu apaudiem. Sākotnēji visās baltu apdzīvotajās zemēs sastopami bronzas spirālīšu vainagi. Sievas valkājušas galvasautus un no 14. gs. arī galvai pieguļošas auduma cepurītes ar bronzas rotājumiem. Vīriešu apģērbs sastāvējis no linu krekla, biksēm, vilnas vai pusvilnas auduma svārkiem, jostas, vilnas apmetņa, cepures un ādas vai lūku apaviem.
16. – 17. gs. tautastērpi ir sastāvējuši no tiem pašiem apģērba gabaliem, bet rotājumu ziņā ir bijuši trūcīgi. Tas tiek saistīts ar 13. -15. gs. notikumiem , kad feodālo karu izpostītajā un izlaupītajā zemē, bieži plosījās bads un mēris, kam sekoja pagrimums.
Latviešu zemnieki bija dzimtcilvēki, tas viņus piesaistīja vienam apvidum. Visu dzīvei nepieciešamo, no vietējiem izejmateriāliem un ar primitīviem darbarīkiem, zemnieki sev izgatavoja paši. Šādu apstākļu rezultātā izveidojās etnogrāfiskie novadi , kuri pastāvēja līdz pat 19. gs. vidum.
Latviešu klasiskā tautastērpa valkāšanas laiks attiecas uz 19.gs vidu. Kopējas tērpu iezīmes bija etnogrāfiski izveidojušajos novados. Katrā pagastā savukārt varēja būt nelielas atšķirības tērpu detaļās vai rotājošajos elementos
Rotas
Latviešu tautastērpi pirms vāciešu iebrukuma, 12.gs. beigās un 13.gs sākumā ir raksturīgi ar visbagātākajām un daudzveidīgākajām rotām. Jau mūsu ēras pirmajos gadsimtos plaši sāk izmantot metālus un parādīties arvien vairāk metāla rotaslietas. Sākumā tās pārsvarā ir darinātas no bronzas, vēlāk arī sudraba, dzelzs, kaula, raga, dzintara un stikla.
Baltu rotas mūsu ēras otrā gadu tūkstoša pirmajos gadsimtos bija ļoti iecienītas plašos Austrumeiropas apgabalos. Sieviešu rotas ir raksturīgas ar tipu daudzveidību, ornamentu krāšņumu un graciozitāti. Vīriešu rotām ir raksturīga masivitāte un pamatīgums. Tādas vīriešu rotas kā karavīra aproce un pūces sakta var pat atspoguļot tās nēsātāja sociālo stāvokli. Rotas bieži ieguva arī amuleta nozīmi. Bieži rotu ornamentālajie rakstiem bija kāda īpaša nozīme. Diemžēl daudziem ornamentāliem rakstiem un kompozīcijām mūsdienās vēl nav atrasti pilnīgi un viennozīmīgi izskaidrojumi.
Ziemeļlatgales tautastērps
Par Ziemeļlatgales tautastērpu varētu runāt Balvu, Ludzas un Rēzeknes rajona teritorijās, kā arī Abrenes novadā.
Vēl 19.gs. pirmajā pusē šeit raksturīgi ir baltie sieviešu godatērpi. Kā krāsā, tā rotājumā šie tautastērpi ir radniecīgi 12. – 13. gs. latgaļu sieviešu tērpiem. Tikai 19.gs. otrajā pusē Ziemeļlatgalē ieviesās tādi paši rūtoti un svītroti brunči kā Dienvidlatgalē. Arī pārejās Ziemeļlatgales tautastērpa daļās daudz kas ir pārņemts no Dienvidlatgales. Salīdzinoši daudzveidīgāks un krāšņāks ir balto lina kreklu sarkanais izšuvums, kurā saskatāmas radniecīgas iezīmes ar baltkrievu kreklu rotājumu. Tautastērpu pārsedza parasti ar balto goda villaini, kura bija galos un malās bagātīgi izšūta ar zilganzaļganu toņu dzijām. Vasarās sedzās ar snātenēm. Saktas ne vienmēr tika nēsātas, pat krekla aizdarēs tās tika aizstātas ar sasienamajām lentītēm.
Meitu galvas rota bija vainagi, kas izšūti uz sarkana tūka, bet sievas sēja galvasautus vai lakatiņus. Raksturīgākās jostas ir skujainās vai svītrainās celaines. Jostas varēja sasiet dažādi – divreiz aptīt ap vidu un sasiet priekšā mezglā vai pēc divkārtīgas apņemšanas ap vidu priekšā krusto un galus aizbāž aiz tās aptinuma. Zeķes – vilnas rakstainās ziemā un nātnas vasarā.
Dienvidlatgales tautastērpi
Dienvidlatgales novadam ir pieskaitāms Daugavpils, Ludzas, Rēzeknes, Preiļu rajons un Madonas rajona austrumdaļa.
Brunči varēja būt rūtaini vai svītraini ar īpatnēji latgalisku krāsu salikumu. Rūtainie brunči pārsvarā tika austi košās, kontrastainās krāsās. Ļoti iecienīta šajā novadā ir sarkanā krāsa. Vērojama tendence apvienot siltos toņus ar vēsajiem. Linu vasaras brunčus parasti auda vēsā, pelēcīgā toņkārtā. Arī kreklu rotājošajā izšuvumā ir raksturīga sarkanā krāsa. Pie goda tērpa sievietes sedza ļoti greznas villaines, kas no Krustpils un Austrumvidzemes villainēm atšķīrās tikai ar krāsu salikumu. Ikdienas tērpa snātenes parasti bija baltas vai retāk arī no krāsaina linu auduma gatavotas. Vēsākam laikam auda arī rūtainās villaines – lielo skustu. Goda villaines sasprauda ar sudraba burbuļsaktām.
Sievas nēsā galvasautu, zem kura dažkārt sēja pārpieri, to izšuva uz taisnstūrveida linu auduma ar sarkanu un zaļu vilnas dziju. Galvasautu darināja no gara un šaura smalka linu auduma. Parasti viens vai abi galvasauta gali izšūti ar balinātiem vai sarkaniem linu diegiem, noslēgumā knipelēta vai tamborēta mežģīne. Meitas nēsā sarkanus vainagus ar stikla zīlīšu rotājumu. Vainaga aizmugurē tika sietas krāsainas zīda lentes. Latgalei populārākās jostas ir celaines, tomēr sastopamas arī šauras audenes. Jostas parasti darinātas spilgtos un vēsos toņos. Zeķes adītas no baltas vilnas ar krāsainu ieadītu augu rakstu. Vasarā parasti nēsātas kokvilnas zeķes gludā vai mežģīņadījumā. Pie goda tērpa bieži nēsātas stikla krelles.
Latviešu tautastērpi pirms vāciešu iebrukuma, 12.gs. beigās un 13.gs. sākumā ir raksturīgi ar visbagātākajām un daudzveidīgākajām rotām. Jau mūsu ēras pirmajos gadsimtos plaši sāk izmantot metālusun parādīties arvien vairāk metāla rotaslietas. Sākumā tās pārsvarā ir darinātas no bronzas, vēlāk arī sudraba, dzelzs, kaula, raga, dzintara un stikla.
Baltu rotas mūsu ēras otrā gadu tūkstoša pirmajos gadsimtos bija ļoti iecienītas plašos Austrumeiropas apgabalos. Sieviešu rotas ir raksturīgas ar tipu daudzveidību, ornamentu krāšņumu un graciozitāti. Vīriešu rotām ir raksturīga masivitāte un pamatīgums. Tādas vīriešu rotas kā karavīra aproce un pūces sakta var pat atspoguļot tās nēsātāja sociālo stāvokli. Rotas bieži ieguva arī amuleta nozīmi. Bieži rotu ornamentālajiem rakstiem bija kāda īpaša nozīme. Diemžēl daudziem ornamentāliem rakstiem un kompozīcijām mūsdienās vēl nav atrasti pilnīgi un viennozīmīgi izskaidrojumi.
Izmantotāliteratūra
http://www.liis.lv/majtur/darbmac/etnografija/Latgale.html
http://www.gudrinieks.lv/referati/konspekts/latgales-novada-tautasterpi.html
9