3 tēli mērnieku laikos

Triju tēlu raksturojums. Kāda nozīme romānā tēla ārējam izskatam un izturēšanās manierēm.

Liena – “Viņa bija skaista, slaika meita ar tumšbrūniem matiem un acīm, pašos jaukākajos dzīvības gados jeb viskrāšņākā ziedonī. Laipnība, līdzcietība un jauks dzīvības prieks ziedēja kupli viņas vaigā. Smaidi uz viņas lupām bij tik skaisti kā rīta blāzma pie debesīm, un nereti zibēja viņiem asa, bet tik vien nevainīgi jocīga viltībiņa it kā patlaban lecošas saules stari.” Liena bija ļoti jauka meitene, viņa vienmēr izpalīdzēja, ja kādam tas bija ne

e
epieciešams. Viņa bija godīga un čakla. Viņai sagādāja prieku kādam palīdzēt vai darīt kaut ko labu.

“Agrāk viņa rādījās pret Prātnieku vai nu cieta, vai zobgalīga, vai arī, kā saka, lepna; tomēr laipnībā nebij redzams vairāk nekas kā tik gadīga pieklājībaa un sveša cilvēka cienīšana.”

Kaspars – “Patlaban ienāca jauns cilvēks pilnīgā augumā, ar melnu, gandrīz mežīgu bārdu un matiem. Viņa sejs bij skaisti bāls, kluss un auksts kā balta mūra siena. Visa šā cilvēka izskats prasīja gandrīz bijāšanas un cienīšanas.”

“Kaspars, pēc sa

a
ava ieraduma it kā tāļumā skatīdamies, brītiņu padomāja, tad ņēma krēsliņu un nosēdās pie mātes gultas.” Viņs allaž izteica visu ko domā. Viņam bija vienalga ko par viņu domā citi, viņam bija vienaldzīgs arī viņa izskats. Viņš bija ļoti atklāts ci
i
ilvēks, viņs visu varēja pateikt acīs un viņam nebija bail, ko pa vinu pēc tam teiks citi.

“Kaspars sēdēja auksts, kluss un mierīgs it kā marmors; nekāds nosarkums nejauca viņa vaiga skaistā bāluma, neviens vilciens viņa sejā nekustējās, un acīs nebij radzama nekāda sirds viļņošanās.”

“. Kaspara sejs palika tāds pats nopietns, auksts un ciets kā allaž varbūt vēl jo vairāk nekā allaž.”

Oļiniete – “Viņam līdz nāca kāda sieva, ap trīsdesmit pieci gadiem, videjā augumā. Mugurā viņai bij ne visai balts kažoks, nošūts pa šuvju vietām melnām siksniņām, puszābaki kājās, puķots, paliels lakats ap galvu, sega ap pleciem un nastiņa padusē.” Viņa vienmēr gribēja izskatīties labi un tā tas arī bija, bet viņa protams gribēja izskatīties vēl labāk.

“ Viņa bij labi vecīga,bet ģērbusies diezgan gr

r
rezni un tikko ne pašā pirmākā tā apgabala modes apģērbā,kaut gan tas, vienīgi bez kādiem galvas lakatiem,starp kuriem atradās apakšējais jeb apaļiski sasietais pat no zīda, bij viss pašausts, glīti un pat skaisti izstrādāts.” Viņa bija šausmīgi lepna sieviete. Viņa darīja visu tikai sevis pašas labā, viņai nerūpēja citi.

“Oļiniete, kura rādījās Prātniekam it īpaši laipna, iztaisīja tā, ka Lienai, uz kapsētu braucot, neiznāca nevienās kamanās vietas, un, pēc tam . .”

“Tāļāk viņš nedabūja izrunāt, jo Oļiniete viņā nemaz neklausījāš, bet pa
a
askrēja garām ar lielmanīgu rūpju un gādāšanas pilnu seju. Kamēr viņi pagalmā runāja, tikām Oļiniete it kā pārmezdama un ar apspiestām dusmām stāstījs Annužai, ka . .”

Lienei viņa allaz pavēlēja ko darīt, viņā Lienē nemaz neklausījās, viņai bija vienalga. Viņa sevi vērtēja prāk augstu.

5 ekonomiskās problēmas romānā un to atspoguļojums mūsdienās.

1. “Pirmie, kas zied, bet augļus nenes, ir tie, kuri ar ticību lielās, lepojas un grib ar to vien uzsvērt visus cilvēka pienākumus pret savu tuvāko un atlīdzināt jeb izdzēst sevmīlības noziegumus, meklēdami pie citiem neticības, caur ko sevi grib ierādīt iekšā par ticīgiem, jo tad vien viņi var izskatīties par augstu stāvošiem, jo kad citus pagrūž gar zemi. Šie ir tie bīstamākie un ļaunākie cilvēki uz pasaules, jo no redzamas čūskas var izsargāties, bet neredzamas ne.” Mūsu pasaulē ir daudz ļaunau cilvēku, kuriem ir viegli nodarīt sāpes citiem. Viņi to nenožēlo, bet gan turpina to darīt, viņiem tas ir kā hobijs. “Jaunā ielā 38 kāds piedzēries deģenerāts izmetis caur stikliem pa dzīvokļa logu savu divgadīgo dēlu. Dievs ir stāvējis mazam bērnam klāt- tikai laimīgas sagadīšanās dēļ mazais zēns negāja bojā mokošā nāvē, jo tas iekrita puķu dobē, dažus centimetrus no armatūras nožogojuma.

Pašlaik 2001. gadā dzimušais Kristiāns atrodas Centrālajā slimnīcā. Mediķi viņam konstatējuši smagus ķermeņa sasitumus, griezumus ar stikliem un smadzeņu satricinājumu.

Kā policijai pēcāk stāstījusi pati zēna māte, tad tonakt kopā ar savu civilvīru esot lietots alkohols. No rīta, ap pulksten 05:00 esot gājuši gulēt. Mazais zēns esot nogūlies blakus mātei, bet viņas piedzīvotājs par to sadusmojies un triecis bērnus pret logu rūtīm. Bērna māte pamodusies tikai pēc tam, kad izdzirdējusi stikla plīšanas skaņas. Izskrienot uz ielas ieraudzījusi, ka mazais bērns asiņains guļ puķu dobē.

Tikmēr piedzērušais deģenerāts mierīgi ieņēmis mazā bērna vietu gultā un gatavojies gulēt.

Patreiz Liepājas Valsts policija lemj par krimināllietas uzsākšanu.”

2. “Otrie, kuri skaisti zied un nes bagātus augļus, ir tie, kuri apliecina savu ticību ar darbiem un tikumiem. Jauki stāv tādiem kokiem viņu ziedi un tādiem cilvēkiem viņu ticība, kaut gan tik pat vienu, kā otru ir ļoti maz. Tādi cilvēki nelīdīs nekad otra sirdī neticības meklēt un tad gandrīz ar prieku izpaust, it kā pirmajiem to dara, – viņiem pietiek darba pārpārim būt nomodā par savām sirdīm. Tomēr ikkatru vājumu, ko viņi pie sava tuvākā redz, rauga ar mīlestību un līdzcietību dziedēt.”

Nav daudz civēku, kripalīdz neprasot nekā pretī, bet ir daudz tādu, kuriem ir pienākums to darīt.

“20. decembrī Mirdzas Ķempes ielā 5 bija izcēlies ugunsgrēks. Noskaidrojies, ka pamatīgos dūmus un nama iemītnieku izbīli izraisīja degoši sadzīves atkritumi pagrabstāvā. Kopumā degšanas platība bija neliela- aptuveni viens kvadrātmetrs. Liesmas izcēlušās neuzmanīgas rīcības dēļ, taču pateicoties ugunsdzēsēju ātrai rīcībai, izdevies izglābt kādu sievieti, kura evakuēta no piedūmotajām telpām.”

3. “Trešie, kuru ziedi ir neievērojami vai arī pavisam nenomanāmi, ir tie, kuri ar ticību nelepojas, bet darbus dara; tie ir tie nicinātie zamaritieši, kuri paceļ dažu nelaimīgu iz asinīm, kam pirmajie ar skaisto ticības ziedu lepnumu iet garām. Tie nebaidās soda, bet baidās netaisnības un necilvēcības, nelūkodami, vai viņu priekšā guļ kristīts cilvēks vai pagāns, bet lūkodami tik uz to, kurš par viesiem nelaimīgāks un kuram vispirms palīdzības vajaga, turklāt nemaz necīzdamies, lai viņu darbi nāktu zināmi. Nekad viņi nelielās, bet tik strādā, un , ja arī viņu darbi nav nekādi lielie, tad tomēr viņi netiesā citu, jo viņi zin, cik grūti ir piepildīt Kristus bauslību, kur pat ienaidnieks jāmīlē, tādāļ tad citu tiesātājus atrod tik starp pirmajiem, kuri itin gudri izvēlējušies sev to pusi, kur nav nakas jādara, un tādi allaž strādniekus nicina.”

Ir tomēr nedaudz cilvēku, kuri vēlas palīdzēt arī citiem, neprasot nekā pretī, viņiem ir ļoti patīkami darīt kādu ļoti laimīgu.

“Līdz 3. janvārim Liepājā notiek labdarības akcija ‘Lai mūsu bērni veseļojas ar smaidu’ Centrālās slimnīcas bērnu nodaļas labiekārtošanai.

Ideja par labdarības akciju pieder Ievai Zvagulei, Natālijai Vecvagarei un Indrai Grasei. I. Zvagulei un N. Vecvagarei šā gada vasarā bērni ārstējās un viņas bija spiestas atzīt, ka, lai arī medicīniskais personāls irpretimnākošs, ar to vien ir par maz. Bērniem, kam slimnīcā jāuzturas ilgāku laiku, nepieciešami arī labāki sadzīves apstākļi. Nepieciešamas gultas, mēbeles, rotaļu telpa, gultasveļa, segas, spilveni un trauki. Māmiņas arī uzskata, ka jāuzlabo speciālais medicīnas ekipējums.

Akcijas laikā darbosies labdarības tālrunis 9006880, uz kuru piezvanot, būs iespēja ziedot vienu latu ikdienā nepieciešamā medicīniskā aprīkojuma, segu, spilvenu, galda piederumu, palātu aprīkojuma un citu nepieciešamo lietu iegādei. Ir atvērts arī konts bankā, uz kuru var pārskaitīt ziedojumus. Ziedojumus var pārskaitīt uz Liepājas domes kontu Unibankā. Konts: 12–001130001; subkonts: 61308301110. LUB Liepājas filiāle, bankas kods: UNLALV2X012. Liepājas Latviešu biedrības namā var nodot dāvanas – grāmatas un rotaļlietas, kuras tiks nogādātas slimnīcā, lai mazajiem pacientiem būtu prieks.”

4. “Pēdīgi – ceturtie, kuri nedz zied, nedz nes augļus, ir tie, kuriem nav nedz ticības, nedz darbu un kuriem nav nakas svēts un nekas grēcīgs. Šie ir gan tie visu tukšākie, bet tomēr ne visu bīstamākie cilvēki, jo ļaunumā viņi netiek pirmajiem līdz. Tādi nemēdz ļaunuma meklēt nedz pie sevis, nedz pie citim, kamēr pirmajie pie citiem gandrīz tik ļaunuma vien.” Ir cilvēki, kas uzskata, ka nav jēgas dzīvot, līdz ar to mūsuvalstī kļūst mazāk iedzīvotāju.

“Vakar, 2.janvārī, plkst.6.30 Daugavpils rajona Maļinovas pagastā pakāries bērnu šūpolēs atrasts 1977.gadā dzimušais Jevgeņijs, informēja Daugavpils Policijas pārvaldē.

Vakar plkst.16.20 Daugavpilī, Ķīmiķu mikrorajonā, Stropu meža masīvā, pakāries koka zarā atrasts 1986.gadā dzimušais Fjodors.

Pēc sākotnējas informācijas, abi vīrieši izdarījuši pašnāvību. Pie abiem atrastas pirmsnāves vēstules. “

5. “Ar vārdu sakot, jaunais Gaitiņš bij kādam vīram precības lietās pretinieks – šis tad iekārināja Oļiņus uz Gaitiņu māju, iedeva pats vecam Gaitiņam divdesmit pieces rubļus naudas un piemānīja viņu slepen, lai dod tos mērniekam uz labu robežu iztaisīšanu, bet pats gādāja atkal par to, ka tas vieglprātīgais nabaga vecītis ar to Jūdasa kumosu aizrītos, ko bij no viņa saņēmis.”

Mūsu valstī un ne tikai mūsu krāpšana ir ļoti izplatīta. Daudzi ir gatavi darīt visu, lai dabūtu naudu tāpat vien nedarot nekādu darbu.

“Ja atsūtīsiet slepeno kodu no telefonu priekšapmaksas kartes, jums ir iespēja laimēt simt latus sarunām par brīvu.” Aptuveni tāds ir īsziņas teksts, ar kuru līdz šim nezināmai personai izdevies apkrāpt ne vienu vien liepājnieku. Pēdējo nedēļu laikā iedzīvotāji sūdzējušies gan policijā, gan mobilo telefonu veikalos. Policija aicina cilvēkus nebūt tik lētticīgiem.

Liepājas policijas pārvaldē jau saņemti septiņi iesniegumi par krāpšanas gadījumiem, taču neapmierināto ir ievērojami vairāk. Īsziņas sūtītas no dažādiem telefoniem. Arī īsziņu teksti bijuši atšķirīgi. Viens no tiem skan aptuveni tā: „Jūs esat laimējis simts latus sarunām „Tele2” tīklā par brīvu, ja jūs pusstundas laikā nopirksiet zelta zivtiņas priekšapmaksas sarunu karti par kādu konkrētu summu un atsūtīsiet uz redzamo numuru slepeno kodu.”

5 spilkti tēli un to loma romāna galveno ideju atklāsmē.

Annuža – “Annuža dzīvoja arvienu savā zināmā pirtiņā, kurā bij uzaudzinājusi Anniņu, ..” “Viņai bij tagad divas meitas, no kurām viena jāauklē, otra jāapgādā un abas jākopj.”

Liena – “Turpretī šās asaras, kuras tagad grauza Lienas acis, bij tās dziļās nelaimības asaras, pēc kurām nemēdz nākt vairs laimība vismazāk bez rūgtuma un dzīves smaidi vismazāk bez asaru atmiņām.”

Ranķis – “.. Un sacīja: “Lūk, Ranke, kamēr mēs meklējam zādzību veltīgi un dzenājām zagļus bez pēdām, tikām nāk un ..”.”

Oļiniete – “Oļiniete, kura rādījās Prātniekam it īpaši laipna, iztaisīja tā, ka Lienai, uz kapsētu braucot, neiznāca nevienās kamanās vietas, un, pēc tam . .” “ “Ak tu laikam domā Kasparu – to jau Oļiniete iztrieks punktum ar kruķi iz m’ajas,” Švauksts, smiedamies un lūpas šķībi saraudams, sacīja.”

Kaspars – “., bet aiz nenieka un gluži netīši esmu, kā varu sacīt, Oļiņu Lienu iemīlējis; tomēr neesmu viņai par to vēl ne vārda bildis, .” “Viņu sirdis bij, tā sakot, no pašas bērnības kā audzin saaugušas.”

Leave a Comment