Ievads.
„ Ceļš no tumsas uz gaismu ir pilnīga dvēseles pagriešana no naktij līdzīgās sienas īstajā dienā, tas ir ceļš augšup, ko mēs saucam par īstu filozofiju. ”
Platons (427.- 347.g.) ir viens no izcilākajiem antīkās filozofijas pārstāvjiem un kultūras veidotājs. Viņš dzīvoja periodā, kad vergturu demokrātija Atēnās jau bija pārdzīvojusi savu augstāko uzplaukumu un lielā mērā izsmēlusi sava attīstības iespēja, laikā, kad sabiedrību plosīja asas sociālās un politiskās pārmaiņas.
Platon cēlies no slavenā Atēnu aristokrātu dzimtas. Iesaistās politikā, taču drīz vien ir spiests aprast, ka gan dzīvei, gan politikai ir sava ēnas puses- intrigas, vardarbība, korupcija un citas netaisnība. Pēdējais piliens Platona skolotāja Sokrāta notiesāšana uz nāvi. Tas varētu būt par pamatu vienam no Platona izcilākajiem darbiem ” Valsts”, kurā vīlies pastāvošajā valsts formās viņš cenšas konstruēt ideāli valsts modeli. Savas ideālās valsts modeli Platons centies ieviest arī reālajā dzīvē, taču šie mēģinājumi bija neveiksmīgi, līdz ar to šie viņa valsts ideāli palikuši tikai filozofisko ideju līmenī. Platons ir Sokrāta skolnieks un tāpat kā Sokrātam arī Platonam filozofija aplūst ar pašu dzīvi, tā virzībā uz gaismu un patiesību. Platons turpina un attīsta seno grieķu filozofiju, taču viņš akcentē izmaiņas, kura ienesuši sofisti un viņa skolotājs Sokrāts, proti, par galveno pētīšana objektu kļūst cilvēks: viņa uzskati, tikumi un kultūras daudzveidīgās izpausmes, īpaši valoda, sabiedriskā un politiskā darbība.
Platona nozīmīgākais veikums līdzās viņa darbiem ir Atēnu akadēmijas nodibināšana, ka pastāvēja gandrīz tūkstoš gadu un bija viens no svarīgākajiem antīkās pasaules zinātniskajiem un izglītības centriem.
Līdz mūsu dienām nonākuši 42 Platona dialogi un 13 vēstules. Platona filozofiskie meklējumi lielā mērā izauguši no Sokrāta filozofija, tos iespaidojusi viņa dzīve, ka beigās Platons kļūst par Sokrāta ideju paudēju.
Viens no pazīstamākajiem Platona darbiem ir viņa dialogs „ Valsts ”, kas izceļas ar iztirzāto problēmu daudzveidību un domu bagātību.
Savā referātā aplūkošu Platona darba „ Valts ” septīto grāmatu.
Septītā grāmata.
Grāmatas tematiskā pamatievirze saistās ar ideāla valsts valdnieka audzināšanas projekta iztirzājumu, idejiskais pamats ar taisnīguma problēmu. Taisnīgums pēc Platona uzskatiem ir ne tikai atsevišķa pilsoņa un valsts laimes priekšnosacījumi, bet arī valsts vienotības, tas ir esamības garantija un ideālas valsts struktūra pamatprincipi. Ar taisnīguma izjūtu aitā arī pārējās problēmas, kā izglītība un audzināšana ideālā valstī, par cilvēka dvēseli un tās izziņas iespēju, kā arī par dvēseles un ķermeņa attiecībām. Platons mudina paust Sokrāta idejas, pats ir uzticīgs klausītājs un sarunu biedrs, kas ļauj sajust paša Platon attieksmi un idejas.
Līdzība ar alu.
Platons tiecas gara acīm izlauzties mainīgo lietu un cilvēku iedibināto attiecību, vēlmju un ilūziju, maldu un iekāres uzliktajai barjerai. Viņa skatienam parādās ideālā, tīro formu pasaule. Kāda ir šī pasaule un kā cilvēks līdz tai nonāk? Par to mums vēstī šī līdzība ar alu, kurā jau no bērnības atrodas cilvēki, kuru kājas un kakls ieslēgti važās. Viņi nav spējīgi pagriezt galvu, viņi nav redzējuši sevi un citus savādāk kā tikai kā ēnas un pretējās sienas, kas rodas no uguns, kas deg aiz viņiem un krīt uz pretējo sienu. Šīs ēnas ir viņu vienīgā realitāte, jo citu viņi nezin. Viņi pat nezin, ka tāda vispār pastāv. Platons dod iespēju viņiem dziedināties no šiem maldiem. Viņš lika iedomāties , ka vienu no gūstekņiem atsvabina no važām, lai viņam parādītu , ka viņš ir maldījies, Tas tiek aplūkots divos veidos:
1. atbrīvošanās notiek dabiskā gaitā, bez pārdabiskas varas iejaukšanās;
2. atbrīvošana notiek piespiedu kārtā.
Abos šajos gadījumos tiek pretstatītas divas pasaules jeb dzīves, proti, tā, kas bija alā un tā, kas paveras, iznākot no alas. Abos gadījumos šī pārej būtu nepatīkamo, jo viņi nepazītu priekšmetus, kuru ēnas redzējuši un alas sienas,. Tagad rodas jautājums: vai tādā gadījumā ieslodzītais kļūtu pārliecināts, ka agrāk alā redzētais ir tuvāks īstenībai nekā tas, ko viņam rāda pašlaik? Vai viņš spētu pieņemt to, ka viss iepriekš redzētais ir bijis maldi, bet tagad viņš atrodas tuvāk īstenībai un ir pievērsies lietu patiesajai būtībai, tādēļ arī pareizāk redz? Šis atbrīvotais gūsteknis to nespēj pieņemt, jo ir apžilbis no spožās saules gaismas. Viņš vēlētos atgriezties tur, kur viņš droši varēja skatīties un visām lietām un kur viss bija skaidrāk saskatāms.
Savukārt, ja viņš ar varu būtu izvilkts no alas, vai viņā nemājotu dusmas un nožēla, jo viss, ko tagad sauc par īstenību, būtu viņa acīm aizmiglots? Tomēr Platons liek saprast, ka izziņas process, pielāgošanās apkārtējiem apstākļiem un visu lietu pakāpeniska attīstība viņu novestu pie visu lietu patiesās būtības. Viņš varētu brīvi spriest par lietu patieso būtību, nevis saskatīt to mānīgo un mainīgo dabu. Pēc tam viņā attīstītos likumsakarību un cēloņu meklēšanas un secinājumu izdarīšanas prasme. Šāda lietu attīstība varētu mainīt viņa agrākos uzskatus, viņam pavērtos iespēja salīdzināt dzīvi alā ar pašreizējo dzīvi. Ar dzīvi, kuru lietas ir kļuvušas viegli saskatāmas un kur tās ieguvušas pavisam jaunu veidolu.
Platons šo „jauno” dzīvi pielīdzina laimīgai pārmaiņai un atbrīvotā biedrus, kas palikuši alā saista ar nožēlu. Cik laimīga ir dzīve šim atbrīvotajam gūsteknim? Platons liek saprast, ka pat visaugstākais, kas tu spēj būt alā nav pielīdzināms viszemākajam, kas tu esi virs zemes. Tas tiek pamatots ar to, ka iepazīstot jauno pasauli tev nav ne mazākās vēlēšanās atgriezties alā, kur viss bija tikai ēnas. Lai mēs to spētu labāk iztēloties Platons liek mums iedomāties ainu, ka uz zemes dzīvojošais gūsteknis, tiek ieslodzīts atkal alā. Kādā stāvoklī šis cilvēks atrastos. Atbilde:„ Vai viņš nebūtu nevarīgs un smieklīgs, pirms viņa acis pēc ilgāka laika atkal nebūtu pieradušas? Par viņu tad runātu, ka viņš uzkāpis augšā un atnācis atpakaļ ar bojātu redzi, un tāpēc nav vērts pat mēģināt kāpt augšā, un to, ka gribētu ieslodzīto atraisīt un vest augšup, vajadzētu sodīt ar nāvi, ja izdotos viņu dabūt rokā”. Citāts parāda arī ieslodzīto uzskatus par zemi, proti, tā tikai bojā redzi, tādēļ nav pat vērts kāpt augšā.
„Labā ” ideja.
Līdzība ar alu un cilvēkiem tajā Platons secina „Pasaule, ko mēs redzam, pielīdzināma cietumam, uguns cietumā- saule saules gaismai, uzeja un augšējās pasaules aina- dvēseles augšupejai uz to pasauli, kas tikai ar prātu tverama.” Tagad nonākam pie secinājuma, ka pacelšanās no alas ēnu pasaule uz īsto lietu pasauli pielīdzināma dvēseles pārcelšanās no juteklisko lietu pasaules inteligiblajā pasaulē. Labais piešķir lietām patiesumu, bet cilvēkam dāvā patiesas izziņas spējas.
Bieži jēdziens ideja tiek lietot, lai apzīmētu tikai prāta tveramo realitāti, kas pretstata to jutekliskai pasaulei un paceļas pāri tai, pāri laikam un pārmaiņām. Taču ideja nav tikai doma, tā rāda iespēju būt domai. Tā ir primāra un atbrīvota no visa jutekliskā. Ideja padara katru lietu par to, kas tā ir.
Pēc Platona domām reālo lietu un parādību pasaule ir ēnu un atspulgu pasaule. Īstā, tas ir, ideju pasaule paceļas pāri mainīgajai, laika plūduma pakļautajai pasaulei, ideju pasaule ir mūžīga un nemainīga. Pēc Platona domām patiesība slēpta dziļi cilvēkā pašā, to tikai jāprot ieraudzīt.
Platons izšķir divu veidu dvēseles- pirmā, kas no gaišās dzīves nonākusi tumsā un otrā, kas no tumsas nonākusi gaismā un ir apžilbusi no tās. Platons sumina otro dvēseles tipu, bet par pirmo jūt tikai nožēlu. Viņaprāt dvēsele katram palīdz saprast, tikai vajag šo prasmi iemācīties: „Un kā acis nevar redzēt, ja viss ķermenis nepagriežas no tumsas gaismā, tāpat arī visai dvēselei ir jāpagriežas prom no visa topošā, līdz tā var panest skatīšanos uz īsto būtību un uz to pašu spožāko būtību, ko mēs saucam par labo.”
Tālāk tiek izvirzīts jautājums par audzināšanu, kas saskaņā ar Platona pieņēmumiem ir saistīta ar līdzekļiem kādi jālieto, lai cilvēkam atvieglotu pacelšanos pie inteligiblo lietu vērojuma. Darbā izskan uzskats, ja cilvēkā jau no bērnības neļaus attīstīties dažādām kārībām, tad viņa dvēsele no tām atbrīvosies un spēs pievērsties patiesībai. Platons uzskata, ka šīs spējas var attīstīt ar paradumu un vingrināšanos, bet saprāts „ ir pati dievišķākā spēja, kas nekad nezaudē savu spēku. No tā var secināt, ka labākie cilvēki, kas dzimuši, lai būtu filozofi, neizkopj šīs spējas un domā tikai par sevis izkopšanu un pilnveidošanu, un viņi necentīsies domāt par valsts lietām, tādejādi valstī valdīs mazvērtīgi cilvēki. Tādēļ izskan doma, ka filozofiem jāiesaistās valsts vadīšanā. Viņiem valsts interesēs jākāpj lejā no savu ideju augstumiem pie pārējiem cilvēkiem un jāpieradinās raudzīties un dzīves ēnas pusēm.
Šo rīcību Platons neatzīst par labu, pēc viņa domām valstij jāiekļaujas labākajiem pilsoņiem, lai viņus izmantotu valsts saliedēšanā. Turklāt būtisks nosacījums filozofu iesaistīšanai valsts pārvaldē ir viņu motivācija- viņi netieksies pēc varas, kā tas ir ar politiķiem.
Valdnieka audzināšana.
Visā valdīšanas procesā visnozīmīgākā ir audzināšana, tā ir visas valsts dzīves pamats. Tā kā vadītāju varai vairs nav satversmes ierobežojumu, tad to, kas valstij ir labs, nosaka viņu izglītības laikā iemantotā izpratne. Ceļš un labā izpratni un patiesības meklēšana ir dialektika. Tā māca saprast kopējo pamatu un katras lietas būtību. „Svarīgākais visu mācību uzdevums ir vest dvēseli no mainīgās tapšanas pie nemainīgās esamības,” apgalvo autors.
Platons izstrādājis veselu sistēmu, pēc kuras būtu jāmāca jaunie valdnieki. Būtiska ir vēlme iegūt izglītību pēc brīvas gribas, tās nevar būt pienākums piespiedu kārtā, jo zināšanas nav paliekošas. Audzināšanai liela vieta paredzēta atlētiskai un dažādu mākslu un zinātņu apguvei. Tika atzītas četras zinātnes- aritmētika, ģeometrija, astronomija un mūzika. Šīs nodarbes palīdz apgūt dialektisko spriešanu, kas spēj vest uz prātam aizsniedzamo inteligiblo patiesību augstāko punktu.
Apgūstot aritmētiku jāizmanto tādi skaitļi ko iespējams vienīgi domāt. Ģeometrijai ir liela nozīme karavīru apmācībai. Tās prasme palīdz iekārtot nometni, izvērst karaspēku un galvenais tā spiež vērot mūžīgo esamību, nevis tikai tapšanu. Astronomijas apguvē jāapzinās, ka zvaigžņu raksti stipri atpaliek no īstenajām lietām, neskatoties uz savu skaistumu un pilsonību. Taču mūzika ausīm ir tas pats, kas astronomija acīm, taču jāņem vērā, ka ausis nedrīkst vērtēt augstāk par prātu un ideālā harmonija ir pārāka par dzirdamo.
Visā izglītošanas procesā tiek kārtoti stingri eksāmeni, lai atlasītu labākos no labākajiem, kuri ir piemēroti filozofu- valdnieku amatam. Izcilākie 50 gadu vecumā tiek izraudzīti visaugstāko un cienījamāko uzdevumu veikšanai. Lielākā daļa laika viņiem jāvelta filozofijai, bet kārtas secībā viņi nodarbojas arī ar valstij svarīgām lietam „ nevis tāpēc, ka tas sagādā viņiem lielu prieku, bet tāpēc, ka tas ir nepieciešams.”
Nobeigums.
Platons ar savu daiļradi centās izkopt sava laika cilvēka domāšanu, māksliniecisko gaumi un sabiedriski politiskos uzskatus un tikumus. Šos mērķus gan Platonam neizdevās realizēt, jo tie bija pretrunā ar tā laika sabiedrības attīstības likumsakarībām.
Filozofijas attīstības gaita ir apstiprinājusi Platona teorijas patiesību, pasaules skatījuma formām, kas katrai paaudzei un kultūrai jau ir dotas gatavā veidā.