Saturs
Ievads…………………………………………………………………………………3
Imantas iedzimtais……………………………………………………………………………….4
Dzīve uz ledus aiz okeāna………………………………………………….…..….5
Secinājumi………………………………………………………………………..….7
Literatūras saraksts……………………………………………..……….………….8Ievads
Mūsdienās, manuprāt, ir ļoti daudz cilvēku, kas interesējas par hokeju un, kurš gan nepazīst, nu jau mirušo, bet leģendāro, „Rīga 2000” hokejistu Sergeju Žoltoku. Tieši tāpēc es izvēlējos rakstīt referātu par šo leģendāro cilvēku.
Manuprāt, šim darbam ir liela nozīme tajā, ka šis cilvēks vienmēr paliks hokeju fanu atmiņā, arī manā, tāpēc vēlos par viņu uzzināt kaut ko jaunu un vēl nedzirdētu. Man ir tā iespēja iepazīstināt ar sportista bērnību, jaunības gaitām NHL un arī nedaudz par viņa pēdējo izšķirošo spēli pret Minskas „Dinamo” un arī par savu dzīvību.
Imantas iezimtais
Sergejs Žoltoks dzimis 1972.gada 2.decembrī Rīgā Imantā. Rīga viņam vienmēr palika visskaistākā pilsēta, bet Imanta – visforšākais tās rajons. Žoltoks bija Latvijas, Rīgas un Imantas patriots, un vienmēr vēlējies dzīvot Latvijā. Tieši tāpēc viņš izmantoja katru izdevību būt šeit, nekad neatteica spēlēt Latvijas izlasē, ja vien tas bija iespējams, un tāpēc arī bez domāšanas piekrita spēlēt klubā „Rīga 2000” NHL lokauta laikā 2004.gadā. Ar Rīgu viņu saistīja arī realizētie projekti un aizsāktās ieceres: viņš atbalstīja Latvijas jauniešu hokeja attīstību, bija iecerējis izveidot bērnu hokeja skolu, ar Dinamo jauniešu komandas maiņas partneri Viktoru Moiseiko pie Slāvu tilta Žoltoks atvēra autostāvvietu Auto 33 . Savukārt kopā ar Artūru Irbi viņš jau vairākus gadus rīkoja izsoli, kuras ienākumi tika novirzīti īpaši izveidotajam fondam bērniem, kuriem dzīve nodarījusi pāri. Izsolīts tika abu hokejistu sakrātais sporta ekipējums, ripas un nūjas un ar vairāk nekā 115 NHL spēlētāju autogrāfiem.
Sergeja vecāki Dženija un Anatolijs agri izšķīrās, un liela nozīme puikas audzināšanā bija vectēvam Andrejam Janovičam, kurš bija kaislīgs Rīgas Dinamo līdzjutējs. Tieši vectēvs aizveda savu astoņgadīgo mazdēlu pie trenera Pjotra Hmeļņicka. Slodze bija liela: rīta treniņš sākās 7:00, vakara nodarbības – 22:30. Treneris, ar kuru Sergejam saglabāja kontaktu līdz pat liktenīgajai spēlei Minskā, atceras, ka jau toreiz Sergejs no citiem atšķīrās ar savam vecumam neraksturīgu nopietnību, precizitāti un akurātu pieeju, un šādu attieksmi pret hokeju, treniņiem un spēlēm Sergejs saglabāja vienmēr. Turklāt Sergejam piemita spēja pārredzēt laukumu, paredzēt trīs gājienus uz priekšu jeb lasīt spēli. Sākot trenēties, viņš pat neprata slidot, un viņam bija plakanā pēda, tāpēc vectēvs ievietojis slidzābakos speciālas pēdiņas, kas slidošanu padarīja par īstām mocībām. Mazais hokejists tomēr nepadevās.Dzīve uz ledus aiz okeāna
Sergejs Žoltoks bija labākais neatkarības laika Latvijas hokeja uzbrucējs un viens no pirmajiem un nedaudzajiem latviešu spēlētājiem Nacionālā Hokeja līgā. 1990.gadā PSRS jauniešu izlase viesojās Kanādā, un par tur pieredzēto laikrakstam Sports jaunais hokejists toreiz stāstīja: „Kanādā hokejistam ir jāspēlē hokejs, jo par pārējo rūpējas palīgdienesti. Kaut mūsu spēlēs dažreiz ģērbtuves bija vēl sliktākas nekā Rīgas Sporta pilī, tomēr serviss visur bija daudz augstākas par mūsu. Oilers ģērbtuvēs ir arī atlētikas zāle, galda tenisa galds, kosmētikas un ārsta kabineti, frizētava. Viss vienā kompleksā. Varētu stāstīt vēl un vēl.”
Pagāja pāris gadu, un Žoltoks pats jau nokļuva šai vidē. Viņam bija tikai divdesmit gadu, kad viņš debitēja NHL klubā Bostonas „Bruins” , kas savos sarakstos bija Žoltoku paņēmusi ar augsto 55.numuru. Tomēr Bostona jauno hokejistu pamatsastāvā neiekļāva, un Žoltoks vairākas sezonas spēlēja Bostonas fārmklubā (hokeja kluba otrā vienība, kur audzina jaunos hokejistus) „Providensā”. Tikai nedaudzās atsevišķās lielās līgas spēlēs viņu izlaida uz laukuma. Vienā no tādām reizēm viņš guva savus pirmos vārtus NHL, proti, 1993.gada 18.novembrī, spēlējot pret Sanhosē „Sharks”, kuras vārtus tovakar sargāja… Artūrs Irbe.
Līdz 1996.gadam, kad Žoltoks nokļuva Otavas „Senators” , viņš spēlēja AHL un IHL līgās. 1996.gadā „Senators” gan bija viena no pēdējo gadu vājākajām NHL komandām, tomēr tieši šeit Žoltokam pa īstam izdevās ielauzties NHL, kas gan viņu nekad nelutinās ar ilglaicīgiem līgumiem, un nereti sezonas noslēgums nāks ar neziņu par nākamo sezonu un gatavošanos spēlēt atkal jaunā klubā. 2002.gadā kādā intervijā Žoltoks saka: „Man NHL ir nepārtraukts pārbaudījums.” Otavai sekoja Monreālas „Canadiens” , un 1999./2000.gada sezona tās sastāvā bija līdz tam labākā Žoltoka karjerā, jo vairāki vadošie spēlētāji bija guvuši savainojumus, un treneri deva iespēju Žoltokam vairāk spēlēt, un viņš sevi arī apliecināja, šajā sezonā komandas labā gūstot 38 punktus (26+12), to starpā – septiņus uzvaras vārtus.
Pēc Monreālas – sezona Edmontonā, bet no 2001.gada rudens Žoltoks trīs sezonas spēlēja Minesotas „Wild” , kuru pats vērtēja ļoti augstu, jo tajā bija laba organizācija un tā ļoti laba trenera vadībā spēlēja izteiktu komandas spēli, kas vienmēr bija ļoti nozīmīgi Žoltokam. „Wild” sastāvā Žoltoks nokļuva līdz Stenlija kausa pusfinālam un aizvadīja savas individuāli labākās sezonas. Un tieši te ieguva ļoti labu draugu – kanādiešu hokejistu, komandas biedru Dārbiju Hendriksonu, kurš bija klāt arī Sergeja nāves brīdī un turēja viņa roku līdz pēdējam brīdim.
2004.gada martā klubs Žoltoku negaidīti aizmainīja uz Našvilas „Predators” . 2004.gada rudenī, sākoties NHL klubu īpašnieku streikam, Žoltoks iesaistījās klubā Rīga 2000, un ar Rīgas kluba formu aizvadīja arī savu pēdējo spēli 2004.gada 3.novembrī Minskā, Baltkrievijas atklātajā čempionātā. Sergejam bija svarīgi spēlēt, neskatoties uz todien slikto pašsajūtu, jo spēli klātienē vēroja viņa Minskā dzīvojošais tēvs un citi radinieki. Jau 2003.gadā viņam bija konstatēta sirds aritmija: 2003.gada oktobrī „Wild” spēlē pret Kalgari „Flames” Sergejs 2.trešdaļā noģība. Izejot pārbaudes gan Amerikā, gan Paula Stradiņa slimnīcā Rīgā, ārsti tomēr atļāva turpināt spēlēt. Hokejists izlaida septiņas spēles un tad atgriezās un laukuma, priecīgs, ka ar viņa sirdi viss esot vislabākajā kārtībā un nav iemesla uztraukties.
Neilgi pirms „Rīga 2000” un Minskas „Dinamo” spēles beigām Žoltoks atstāja laukumu un ārstu pavadībā devās uz ģērbtuvēm. Tās viņš nesasniedza: pa ceļam noģība un vairs nepamodās. Ārsti apmēram stundu cīnījās par viņa dzīvību, bet nesekmīgi. Un tieši tā aizgāja mūžībā leģendārais hokejista Sergejs Žoltoks.Secinājumi
1. Sergejs Žoltoks bija savas pilsētas visīstākais patriots.
2. Daudz darbojies labdarības izsolēs, jo izsolēs tika izpārdotas hokejistu ekipējums, ripas, nūjas ar NHL sportistu parakstiem.
3. Uzskatu, ka hokejista karjera bija izveidojusies pateicoties vectēvam Andrejam Janovičam un tajā, ka nekad nepadevās kaut vai pats jutās slikti, tieši tas bija noteicošais faktors viņa nāvē.
4. Plakanā pēda nav traucējusi spēlēt NHL.
5. Bijis izcils spēlētājs tajā, ka pārredzēja laukumu 3 reizes uz priekšu jeb lasīt spēli.
6. Pirmos vārtus guva 1993.gada 18. novembrī, kad spēlēja Bostonas fārmklubā pret Sanhozē „Shars”, vārtus tovakar sargāja Arturs Irbe.
7. 2003.gadā Sergejam Žoltokam tika konstatēta sirds aritmija, bet arī tas netraucēja viņam spēlēt tālāk.
8. Miris 2004.gada 3.novembrī Baltkrievijā, kad HK „Rīga 2000” spēlēja ar Minskas „Dinamo”.Literatūras saraksts
• Sportnet [Skatīts 30.03.08.] Pieejams: http://www.spotnet.lv/index.php?option=archive&id=34&page=0&count=0
• Vikipēdija [Skatīts 30.03.08.] Pieejams: http://lv.wikipedia.org/wiki/Sergejs_%C5%BDoltoks