Rūdolfs Blaumanis
(1863 – 1908)
Dzīve un daiļrade
Saturs
R. BLAUMAŅA DZĪVE … 1 – 6. lpp
Pirmās publikācijas un pievēršanās rakstnieka darbam.
Kokneses periods.
R.Blaumaņa darbība 19.gadsimta 90.gadu otrajā pusē. Sasniegumi novelistikā.
R. Blaumaņa darbība «Pēterburgas Avīzēs». Dramatur¬ģija.
R. Blaumanis 1905. gada revolūcijas laikā.
R. Blaumaņa darbība laikrakstā «Latvija». Mūža pēdē¬jie gadi.
R. BLAUMAŅA DAIĻRADE … 7 – 16. lpp
R. Blaumaņa novelistiskas īpatnības.
R. Blaumaņa pirmie stāsti un noveles.
90. gadu otrā puse. Meistarnoveles.
LAIMES IZPRATNE R.BLAUMAŅA PROZĀ … 17 – 21. lpp
MANS VIEDOKLIS PAR LAIMI R.BLAUMAŅA DAIĻDARBOS
… 22 – 23. lpp
RŪDOLFS BLAUMANIS
1863-1908
R. Blaumanis ir viens no izcilākajiem latviešu rakstnie¬kiem reālistiem. Kā latviešu literatūras klasiķis un psiho¬loģiskā reālisma meistars R. Blaumanis atstājis vērtīgu ieguldījumu novelistikā un dramaturģijā. Rakstnieks dar¬bojies arī lirikā un publicistikā, bijis populārs humorists un satīriķis.
R. BLAUMAŅA DZĪVE
Bērnības un skolas gadi. R. Blaumanis dzimis 1863. gada 1. janvāri Vidzemē, Ērgļu muižā. Rakstnieka vecāki bija muižas kalpotāji. Savus vecākus rakstnieks vairākkārt izmantojis par prototipiem literārajā daiļradē. Īpaša nozīme R. Blaumaņa dzīvē bijusi viņa mātei Karlīnei. R. Blaumaņa māti zīmīgi raksturojusi rakstnieka brāļa sieva: «Viņa bija garīgi ļoti modra: zināja no galvas daudz raksturīgu sakāmvārdu, tautasdziesmu, dažādu pantiņu. Viņai bija zināmi daudzi oriģināli sakāmvārdi, kādus tagad vairs nedzird.» Māte Blaumanim bija pirmā, pie kuras viņš apguva īsto tautas valodu. Vēlāk, jau bū¬dams rakstnieks, Blaumanis mēdz mātei lasīt priekšā savus darbus, lai viņa ieklausītos valodā un, kur vajadzīgs, to labotu. Māte, kā atzina rakstnieks, bijusi viņam ari «vispatiesākais kritiķis». R. Blaumanis veltījis mātei savu pirmo latviešu valodā iznākušo stāstu un noveļu grāmatu «Pie skala uguns».
R. Blaumaņa tēvam Matīsam nākamā rakstnieka izaug¬smē bijusi mazāka loma. Savu tēvu par prototipu viņš izmantojis vairākos prozas darbos (piemēram, «Nāves ēnā» — vecais Dalda). No tēva stāstījumiem rakstnieks ieguvis vairākus sižetus un lauku cilvēku raksturojumus.
Kad R. Blaumanim bija pieci gadi, vecāki Ērgļu muižu atstāja un sāka dzīvot no barona iznomātajās mājas — Brakos. Šeit Blaumanis pavadījis sava mūža lielāko daļu. Jau no bērnības viņš sīki iepazinās ar tautas dzīvi, ieklau¬sījās Braku gājēju un kaimiņu valodā. Braku kalpus un kaimiņus rakstnieks vairākkārt izmantojis par prototipiem novelēs, stāstos un lugās. Tieši Brakos rakstnieks īsti iemīlēja savu tautu, un dzīvei Ērgļu novadā ir liela nozīme R. Blaumaņa tapšanā par latviešu rakstnieku.
R. Blaumaņa vecāki vēlējās, lai skolas izglītību dēls apgūtu vācu garā, lai dzīvē viņam būtu vieglāk tikt uz augšu. Kad R. Blaumanim bija deviņi gadi, vecāki viņu nodeva Rubīnu Annas privātskolā Ogres pagastā, kurā skolas izglītību apguva gandrīz tikai meitenes. Šājā skolā Blaumanis mācījās trīs gadus. Te viņš ieguva arī pirmās zināšanas literatūrā, iepazinās ar atsevišķiem Gētes un Sillera darbiem.
No 1875. gada līdz 1881. gadam R. Blaumanis mācījās 2. Rīgas vācu apriņķa tirdzniecības skolā. Tirdzniecība nākamo rakstnieku neinteresēja, bet šajos gados sākās viņa pirmie literārie mēģinājumi. R. Blaumanis rakstījis dzejoļus un mēģinājis sarakstīt pat kādu patētisku drāmu. Joprojām viņš jūsmojis par Silleru. Pabeidzis tirdzniecī¬bas skolu, R. Blaumanis sāka strādāt par kantoristu Fār-baha tirdzniecības kantori.
Pirmās publikācijas un pievēršanās rakstnieka darbam.
R. Blaumanis pirmos literāros darbus sacerēja vācu va¬lodā. 1881. gadā viņš vācu laikraksta «Zeitung fūr Stadt und Land» redakcijai iesniedza savu pirmo stāstiņu «Wie dergefunden» («Atkalatrastā»). Stāstiņš tika publicēts, un tas rosināja R. Blaumani arvien intensīvāk pievērsties literatūrai. Mācoties Rīgā un strādājot tirdzniecības kan¬torī, Blaumanis bija sabojājis veselību, un viņam vaja¬dzēja kantorista darbu atstāt, turklāt tas viņu ari nein¬teresēja.
R. Blaumanis atgriezās Brakos, intensīvi nodevās paš¬mācībai, cik iespējams lasīja un rakstīja arī pats. Brakos Blaumanis dzīvoja no 1882. gada līdz 1885. gadam. Tieši šajā laikā, kā stāsta Blaumaņa biogrāfi, rakstnieka psihē noticis lūzums — viņš, kas skolās un darbā bija orientēts uz vācisko, sāka saprast, ka viņam jākļūst par latviešu rakstnieku. Sākās ari nopietnas latviešu valodas studijas.
Kokneses periods.
Kad Blaumaņa veselība bija uzlabo¬jusies, viņš devās uz Kokneses muižu, kur strādāja par rakstvedi un mācījās pie pārvaldnieka lauksaimniecību. Kokneses muižā Blaumanis nodzīvoja divus gadus. Te rakstnieks pamatīgi iepazinās ar muižas intrigām pie¬sārņoto dzīvi, kuru vēlāk salīdzinājis ar purvu. Muižā R. Blaumaņa simpātijas ieguva muižas staļļa puisis Pēte¬ris Jirgensons —vēlākais Edgara prototips novelē «Purva bridējs» un drāmā «Ugunī». Rakstnieks draudzējās ar muižas kalpotājām Madi Svili un Madi Kapmali, kuras savukārt rosinājušas radīt Kristīnes tēlu. Kokneses muižas pārvaldnieks ar savu neganto raksturu kļuvis par proto¬tipu Slaucējam stāstā «Spijēnos» un Frišvagaram drāmā «Ugunī». Pats savu Kokneses perioda darbību Blaumanis zināmā mērā atspoguļojis Aldera tēlā drāmā «Ugunī», 1886. gadā ar parakstu Jirgensonu Pēteris rakstnieks «Mā¬jas Viesa» literārajā pielikumā publicēja savu pirmo dze¬joli «Nakts».
Sanaidojies ar muižas pārvaldnieku, Blaumanis atstāja Koknesi, bet muižas dzīves vērojumi, kā arī rakstnieka personiskie pārdzīvojumi uzspieda zīmogu viņa turpmā¬kajai daiļradei.
Divarpus gadus, no 1887. gada līdz 1889. gadam, R.Blaumanis atkal pa¬vadīja Brakos. Sākās sistemātisks rakstnieka darbs.
1888. gadā R. Blaumanis trešo vispārīgo dziesmu svētku laikā devās uz Rīgu, iepazinās ar vairākiem latviešu māk¬sliniekiem, un viņam radās nodoms pārcelties uz dzīvi pil¬sētā. 1890. gadā Blaumanim izdevās dabūt vietu laikrak¬sta «Zeitung lūr Stadt und Land» redakcijā, kurā viņš strādāja par latviešu kultūras dzīves korespondentu. Tam bija liela nozīme Blaumaņa darbībā, jo te viņš iepazinās ar daudziem latviešu kultūras dzīves notikumiem. Redak¬cijas darbā Blaumanim izveidojās draudzīgas attiecības ar vācu rakstnieku Viktoru fon Andrejanovu, kurš viņu mudināja nopietni pievērsties rakstnieka darbam. Kaut arī Blaumanim tajā laikā bija jau latviešu valodā iespiesti darbi, viņš neticēja plašākām latviešu literatūras attīstī¬bas iespējām. Blaumanis toreiz izteicis savas domas, ka tā nekad nebūs liela, jo latviešu rakstniekiem nebūšot tik lielas auditorijas, kas sniegtos pāri mazās dzimtenes šau¬rajam robežām.
Reizē ar pirmajiem stāstiem R. Blaumanis sāka pievēr¬sties arī dramaturģijai. 1890. gada rudenī notika pirmās R. Blaumaņa komēdijas «Zagļi» pirmizrāde. Luga ieguva atzinību skatītājos. Nākamā gada nogalē Rīgas Latviešu biedrības teātris izrādīja lugu «Ļaunais gars», 1893. gadā drāmu «Pazudušais dēls». Abas pēdējās lugas salīdzinā¬jumā ar A. Alunāna dramaturģiju jau nozīmēja lielu soli uz priekšu latviešu dramaturģijas attīstībā.
1893. gadā iznāca R. Blaumaņa stāstu un noveļu grā¬mata «Pie skala uguns». Tā guva dzīvu atbalsi lasītājos un apliecināja jauna, īpatnēja reālisma talantīgu aizsā¬kumu latviešu prozā. Latviešu literatūras vēsturē Ŗ. Blau¬maņa reālisms ieguvis apzīmējumu psiholoģiskais reālisms.
R.Blaumaņa darbība 19.gadsimta 90.gadu otrajā pusē. Sasniegumi novelistikā.
Ilgāku laiku pavadījis Brakos un tur saimniekojis, Blaumanis 1889. gada rudenī pārcēlās atkal uz Rīgu un sāka strādāt Plātesa firmas izdevumu «Mājas Viesis» un «Mājas Viesa Mēnešraksts» redakcijā. R. Blaumanis šeit strādāja kopā ar Aspaziju, J. Poruku, A. Deglavu, draudzējās ar V. Purvīti, J. Rozentālu, J. Gresti, P. Blauu un A. Būmani, kas komponējis mūziku viņa komēdijai «Skroderdienas Silmačos». «Mājas Viesa Mēnešraksta» vadītājs P. Zālīte bija tipisks sīkburžuāzis-kās inteliģences darbinieks un, cenzdamies iegūt literatū¬ras mecenāta slavu un vēl jo vairāk nopelnīt, piesaistīja savam izdevumam labākos latviešu rakstniekus. Taču Blaumaņa darbība redakcijā nebija ilga, un gan P. Zā¬lītes reakcionārās nostājas, gan arī personisku iemeslu dēļ 1901. gada pavasari Blaumanis demonstratīvi no_ re¬dakcijas aizgāja. Kopā ar Blaumani no līdzdalības «Mājas Viesa Mēnešrakstā» atteicās ari J. Poruks. P., Zālīte velak asi nokritizēja R. Blaumaņa «Skroderdienas Silmačos» un drāmu «Indrāni».
90. gadu otrā puse bija visai rosīgs R. Blaumaņa dar¬bības periods. Atzīmējama rakstnieka pieaugošā interese par drāmu un drāmas teorijas jautājumiem. Šāja laikā R. Blaumanis sasniedza meistarību novelistikā. Deviņdes¬mito gadu beigās sarakstītas noveles «Romeo un Jūlija», «Salna pavasari», «Purva bridējs», «Dancis pa trim», «Andriksons» un «Nāves ēnā».
R. Blaumaņa darbība «Pēterburgas Avīzēs». Dramatur¬ģija.
1901. gada rudenī R. Blaumanis sāka strādāt Pēter burga O. Raviņa izdotajā laikraksta «Pēterburgas Avīzes». O. Rāviņš bija latviešu liberālās buržuāzijas pārstāvis un, būdams labās attiecībās ar carisko patvaldību, 1900. gadā dabūja atļauju jauna laikraksta izdošanai. «Pēterburgas Avīzes» bija liberāls izdevums. Revolūcijas priekšvakarā O. Rāviņš centās tam piešķirt progresīvu raksturu. Laik¬rakstu slēdza 1905. gadā. Šājā izdevumā par literārās daļas vadītāju strādāja rakstnieks A. Niedra, ar kuru kādu laiku Blaumanim bija draudzīgas attiecības. Blau¬manis tika uzaicināts par humoristiski satīriskā pielikuma «Purva mala> vadītāju. Tajā ar parakstiem Grāvracis un Matīss Ķezbers iespiesta virkne Blaumaņa humoristiski satīrisko darbu. Blaumanim izdevās laikrakstā iedabūt ari Raiņa publikācijas. Sakarā ar to, ka R. Blaumanim bija labas attiecības ar cenzoru M. Remiķi, viņam 1903. gadā izdevās iegūt atļauju Raiņa dzejoļu grāmatas «Tālas no¬skaņas zilā vakarā» publicēšanai samērā maz apcirptā veidā. Kādu laiku Blaumanis vadīja ari laikraksta lite¬rāro daļu. Taču redakcijas darbā viņam bija daudz nepa¬tikšanu, materiālas grūtības, arī Pēterburgas klimats slikti ietekmēja veselību, un viņš no laikraksta aizgāja.
No 1904. gada marta līdz 1906. gadam Blaumanis dzī¬voja Brakos un ļoti intensīvi pievērsās dramaturģijai. Gadsimtu mijā viņš bija uzrakstījis komēdijas «No salde¬nās pudeles» un «Skroderdienas Silmačos», kā arī savas labākās drāmas «Indrāni» (1904) un «Ugunī» (1905). Abas drāmu pirmizrādes saistīja skatītāju uzmanību, un ari pats rakstnieks saprata, ka tās ir viņa labākās lugas.
R. Blaumanis 1905. gada revolūcijas laikā.
1905. gada revolūciju Blaumanis sagaidīja Brakos. Nebūdams revo¬lucionārs, viņš tomēr simpatizēja tautas masu kustībai. Slimodams un intensīvi rakstīdams, Blaumanis no revolu¬cionārās kustības turējās nomaļus. 1905. gada rudenī viņš uzstājies Valmierā kādā sanāksmē un runājis par skolu jautājumu. Sākoties soda ekspedīciju trakošanai laukos, Blaumanis pārcēlās uz Rīgu. Viņš atbalstīja rakstniekus, kas bija piedalījušies revolūcijā (K. Skalbi, J. Akurateru, K. Strālu, L. Laicenu), slēpis tos savā istabā, apgādājis ar līdzekļiem, apmeklējis cietumā. 1905. gada revolūcijas notikumi atraduši zināmu atbalsi ari R. Blaumaņa daiļ¬radē. Atzīmējams, ka bez autora vārda «Latviešu Strād¬nieku kalendārā 1907. gadam» publicēts garāks R. Blau¬maņa dzejojums «Gaismas nesēji», kas vērsts pret ca¬rismu. Blaumanim bija ari vairāki citi humoristiski
satīriski darbi par šo tematiku, ka ari tēlojums «Mana bēgšana» u. c.
R. Blaumaņa darbība laikrakstā «Latvija». Mūža pēdē¬jie gadi.
1906. gadā Rīgā Blaumanis samērā grūto mate¬riālo apstākļu dēļ kļuva par latviešu liberālās buržuāzijas laikraksta «Latvija» līdzstrādnieku. Rakstnieks vadīja laik¬raksta literāro daļu, kurā izveidoja humoristiski satīrisku pielikumu «Skaidiena». Savus humoristiski satīriskos dar¬bus Blaumanis «Skaidiena» parakstīja ar pseidonīmu Puliers. «Latvijas» redakcijā strādāja ari rakstniece Anna Brigadere.
Mūža pēdējos gados pasliktinājās R. Blaumaņa vese¬lība. 1908. gadā viņš sarakstīja savu pēdējo lugu — «Sest¬dienas vakars».
1908. gada sākumā R. Blaumanis smagi saslima un vairs neatlaba. Bija atkal uzliesmojusi tuberkuloze, ar kuru rakstnieks slimoja jau agrāk, bet viņam pietrūka līdzekļu, lai ārstētos. Ar Annas Brigaderes, Jāņa Rozentāla un Jāņa Grestes iniciatīvu nauda ziedojumu veidā tika sa¬vākta tautā, un 1908. gada rudenī, draugu pavadīts, R. Blaumanis aizbrauca uz Takaharju sanatoriju Somijā. Taču bija jau par vēlu. Rakstnieks nomira 1908. gada 4. septembrī, tika pārvests uz dzimteni un apglabāts Ēr¬gļu kapos. Vienā no savām pēdējām vēstulēm viņš rak¬stīja Annai Brigaderei: «Negribas jau man mirt, ļoti negribas, bet mani kremt daudz vairak_ tas, ka es ka rakstnieks apklusīšu, taisni kur es domāju radīt savus pilnīgākos darbus.» Latviešu tauta bija zaudējusi lielu rakstnieku, izcilu personību.
LAIMES IZPRATNE R.BLAUMAŅA PROZĀ
Rūdolfs Blaumanis ir viens no izcilākajiem prozaiķiem, viņu pilnā mērā var saukt par latviešu psiholoģiskās noveles pamatlicējiem. Visus R.Blaumaņa stāstu un noveļu varoņus daļēji vieno tiekšanās pēc laimes, pēc harmonijas, saskaņas ar sevi, ar saviem līdzcilvekiem, ar dabu, ar tautas kultūru.
Katrs no R.Balumaņa varoņiem ir individuāls, neatkārtojams varonis ar saviem uzskatiem, domām, vēlmēm, un katrs no viņiem tiecas pēc laimes.
Tā Bērtulis (stāstā “Bērtuļa priksts) redz to vieglā dzīvē un brandavība kausā, Mālnieks (novelē “Salna pavasarī”) – mierīgā dzīvē, kurā visu var nopirkt par naudu, pat “prātīgu saimnieci”; Slaucējs (st. “Spijēnos”) – mantas vairošanā un bagātībā, vecā Vešeriene (“Purva bridējs”) – laulībā ar pārtikušu un gādīgu vīru. Tomēr lasot visus šos un citus R.Blaumaņa prozas darbus, nākas secināt, ka ne visus manis minētos varoņus var nosaukt par laimīgiem, pat tieši pretēji.
R.Blaumaņa lielākajā daļā labāko noveļu centrā izvirzās prāta un jūtu konflikts. Prāts – pārstāv materiālo sfēru, jūtas – garīgo sfēru, to, ko cilvēks spēj sajust ar sirdi. Jūtas var likt atsacīties no bagātības, lai būtu kopā ar mīļoto cilvēku, starp racionālu dabas izmantošanu un veco kultūras sakņu saglabāšanu izvēlēties pēdējo. Autora simpātijas arvien nostājas to varoņu pusē, kuri, kaut arī nabagi, tomēr starp bagātību un jūtām izvelas pēdējo. Diezgan skaidri tas tiek formulēts stāstā “Spijenos” (1888.):
Tu maldies […], ja tu domā, ka tas, kas trūcīgos apstākļos dzīvo, nevarētu būt laimīgs. Laime neatkarājas, paldies dievam, no ārīgiem apstākļiem vien. To neviens labāk nezina kā tu pats. Tu gan pie visas bagātības neesi laimīgs,” tā norāda Silabriedis savam pārtikušajam kaimiņam Slaucējam.
R.Blaumanis vairakkārt atgādina, ka bagātība, aprēķina dēļ noslēgta laulība laimi nest nevar. Spilgti piemēri tam ir noveles “Raudupiete” (1889.) un “Laimes klēpī” (1903.). Abi stāsti ir par sievietēm, kuras bagātībai ziedojusas savu jaunību, skaistumu un mīlestību, aprecoties ar veciem, nemīlamiem, bet lielu īpasumu saimniekiem. Raudupiete sagaida sava vecā vīra nāvi, tagad viņai ir kārotā brīvība, bagātība. Tomēr laimes nav. Prieku nedod pat viņas vārgais dēlēns. Tagd viņa vairak par visu veletos būt kopā ar mīlamu cilvēku, pat ja šo mīlestību viņai vajadzētu pirkt par naudu, kā reiz nu jau mirušais saimnieks bija nopircis viņas mīlestību. Tomer Kārlis seko savai sirdsbalsij, nevēloties atkārtot Raudupietes jaunības kļūdas. Savādāk ir ar Ievu stāstā “Laimes klēpī”. Jaunā meitene ir kļuvusi par vecā Lauska sievu. Taču vēl vīram dzīvam esot viņas sirdī ienāk mīlestība pret Jāni. Viņa apzinās, ka ir precēta sieviete, arī viņas vīrs izturas pret viņu ļoti labi un sirsnīgi. Taču nemiers neatstāj viņas sirdi. Viņa strādā vairāk par citiem, viņa kārtīgi iet uz baznīcu, lūdzot Dievu, visbeidzot viņa padzen Jāni, lai to neredzētu savā tuvumā. Taču cilvēks savām jūtām pavelēt nevar. Un, kad Ievas savainojums sāk nevis dzīt, bet tiesi otrādi paliek lielāks, jaunā sieviete ilgojas pēc nāves, jo šajā gadījumā vienīgo atpestīšanu viņa redz aiziešanā no dzīves.
R.Blaumanim nav neviena darba, kurā bagātība cilvekam patiesi būtu atnesusi laimi. “Īstā laime ir pieticībā,” raksta R. Blaumanis.
Ja aplūko kopumā latviešu lieteratūrā sastopamo motīvu – laimes un bagātības attiecības, tad lielais vairums rakstnieku simpatizē tieši spejai atteikties no naudas un varas kārdinājuma par labu milestībai. Te var minēt kaut vai br.Kaudzīšu “Mērnieku laikus”(1979.), kuros autori nepārprotami simpatizē Lienai.
Paralēli šim motīva ienāk arī tā saucamo sirdsšķīsto ļaužu motīvs. Latviešu literatūra kontekstā atkal var minet br. Kaudzīšu “Mērnieku laikus” (Ilze), Apsīšu Jēkaba “Bagāti radi” (1886.), “Pie pagasta tiesas” (1885.). J.Poruka “Sirdsšķīstos ļaudis” (1896.). Arī R.Blaumanis simpatizē cilvekiem ar skaidru dveseli, cilvekiem, kuri paliek uzticīgi savām kulturas saknēm, latviskajam garam un tradīcijām. Tā piemēram var minēt jautro stāstu “Brīnumu zālīte” (1894.), kuru caurvij doma, ka zāles pret visām slimībām ir jaunas sievietes krietnums. Paralēli var minēt arī drāmu “Indrāni”, kuru pieņemts uzlūkot kā klasisku paaudžu konflikta risinājumu. Tomer ittin labi var izjust, ka autors sirds ir veco, latviskās kultūras kopēju pusē. Un tas nav tikai māksliniecisks paņemiens, ar kura palīdzību 19.gs. beigu rakstnieki tiecās izglītot savu lasītāju, rādot viņiem patiesās morāles vērtības. R.Balumanis nekādā ziņā nav pielīdzināms vecajam Stenderam, kurš katra sava stāstiņa galā pievieno pamācību, lai pat visneapķērīgākais lasītājs it skaidri sapratu autora domu. R.Blaumanis netiecas moralizet. Nevienu no saviem varoņiem viņs klaji nenosoda. Savos sirds dziļumos R.Blaumanis ir sapnotājs, kurs velas skatīt pasauli gaišās krāsās, tai pat laikā nekļūstot par romantiķi. Ne velti viņa laikabiedrs, rakstnieks un dzejnieks K.Skalbe savās atmiņās par viņu rakstīja:
Man nav gadījies sastapt cilvēku ar tik gaišu un labsirdīgu dvēseli, kāda bija Blaumanim. Par to domājot vien, jau paliek silti, it kā priekšā kāds smaidīdamsturētu kažoku. Blaumanis meklēja draudzību. Draudzībā viņš bija dāvinātājs. Es nezinu cilvēka, kas tā spētu iejusties otra liktenī un dzīvot līdzi cita priekiem un bēdām kā Blaumanis. Varbūt te slēpjas viņa mākslinieka būtība.”
Tādus cilvekus Blaumanis meklēja arī savā daiļradē. Tomer nekādā ziņā nevar teikt, ka viņa stāstu varoņi pilnībā pielīdzināmi J.Poruka sirdsšķīstajiem ļaudīm, kas vienmēr seko saviem uzskatiem, ir dziļi dievbijīgi, visus mīl, pret visiem izturas vienādi laipni un izpalīdzīgi. Blaumanis, budams reālists, labi apzinājās, ka šādi cilveki reālajā dzīvē praktiski neeksistē. Viņa varoņus māc šaubas par to, kas labs un kas ļauns (“Andriksons”), kas pareizi un kas nepareizi (“Nāves ēnā”), kā nosķirama kaisle no mīlestības un jūtu skaidrības (“Baltais”), vai ir jāsamierinās ar savu likteni, vai arī jācīnās par savu laimi un mīlestību, pat ja tādējādi kāds cits tiek padarīts nelaimīgs (“Purva bridējs”). Gandrīz visi R.Blaumaņa varoņi atrodas nemitīgā jūtu un prāta cīņā. Ar šo jēdzienu noteikti vispirms nāk prātā R.Blaumaņa nemirstīgais darbs “Purva bridējs” (1898.) un Kristīne, kurai jāizvēlas starp mierīgu, pārtikušu dzīvi pie gādīga vīra sāniem un jaunu cilvēku, kuru viņa mīl, kaut arī viņam ir ļoti strauja daba un viņš ir dzērājs. Šis nekādā gadījumā nav tas gadījums, kad jaunajai sievietei jāizvelas starp jauno, bet trūcīgo iemīļoto un vecu, bagātu saimnieku, kā darbos “Raudupiete”, “Salna pavasarī”, “Laimes klēpī”. Šoreiz cīņa ir ievērojami smagāka. Kristīnes sirds tiecas pie Edgara, uz kuru nekādā ziņā nevar paļauties. Acu priekšā ir arī mātes piemērs, kura savulaik arī bija aprecējusies ar dzērāju un pieredzējusi daudz rūgtu dienu. Taču Kristīni ir bildinājis arī cits cilvēks – pārtikušais saimnieks Akmentiņš, jauns, bikls, tikumīgs cilvēks, kurš Kristīnei ir gatavs piedāvāt draudzību un gaidīt, kamēr viņa spēs viņu iemīlēt. Kad Vešeriene nosauc Akmentiņu par laimīgu cilveku, viņš atbild:
Par laimīgu manis nesauciet, par tādu manis nesauciet! […] Kam vel ir vēlēšanās, kas pēc viņa domām varētu piepildīties, bet nepiepildās, tas […] to citu laimi arī tā nesajūt, kā īsti vajadzētu…
Tai pat laikā Blaumanis uzsver, ka laime nevar būt pilnīga, tikai retais cilvēks var sevi saukt par laimīgu, jo cilvēkam vienmēr ir pēc kaut kā jātiecas, lai pilnveidotu savu dzīvi, lai tiektos sasniegt arvien jaunus un jaunus mērķus. Kristīne pakļaujas savām jūtām, taču rodas jautajums, vai viņa spēs būt laimīga, jo ļoti labi apzinās, ka viņas attiecības ar Edgaru tiek dibinātas uz ļoti nestabiliem pamatiem. Tāpat es nodomāju, ka cilveki spētu justies pilnīgi laimīgi, zinot, ka sagŗavuši citu cilveku cerības, sajā gadījumā tas ir Akmentiņš, kuram daudzi R.Blaumaņa pētnieki un jo īpaši tie, kas analizējusi šo noveli, nav pievērsuši īpasu uzmanību, it kā atstājot viņu tikai kā blakustēlu.
Šo tēmu Blaumanis arī uzsver novelē “Raudupiete”, runājot par Kārļa jauno ģimeni:
Viņi ir mierā viens ar otru un ar savu likteni. Mantas viniem netrūkst… Un tomēr Kārlis šad un tad nopūšas un nav tik laimīgs kā varētu būt. […] Jaunā sieva ir dziļi aigrābta, kā tumša ēna Raudupietes lāsts apņem viņas jautro prātu. Vai mirušā bērna gars viņai tiešām atnesīs nelaimi? Varbūt viņās grūtās stundas, kas tai pēc neilga laika būs jāpārcieš? Viņas sirds baiļojas, un berna zilās acis, kurās tā nekad nav skatījusēs, arī viņu moca…( novelē “Raudupiete”)
Kā ēna pār jaunlaulāto sievu gulst neizjusta mīlestība (“Sapnis”), nodarītais noziegums nomāc prieku par izglābto bērnu dzīvībām (“Andriksons”), dilēma, vai viena cilvēka var būt vērtīgāka par cita cilvēka dzīvību (“Nāves ēnā”).
Tomēr visbiežāk R.Blaumaņa interesi ir saistījis jūtu un prāta konflikts – izvēle starp naudu, pārticību un mīlestību. Ļoti izteikti tas novelē “Salna pavasarī” (1898.), kur Liene padodas mantas kārdinājumam un piekrīt laulībām ar Mālnieku, klusībā cerot, ka vecais vīrs patiesi, kā viņš pats teicis, itin drīz nomirs. Iespejams, ka tā tas arī notiks un jaunā sieviete pavisam drīz pēc kāzām būs brīva un bagāta sieviete, taču tikpat labi tas var notikt pēc daudziem gadiem un viņu gaida Raudupietes liktenis. Bet varbūt arī šos dažus gadus viņa nespēs nodzīvot laulībā un viņa vēlēsies mirt kā Ieva novelē ““aimes klēpī”” kuru pats R.Blaumanis kādā polemikā nosaucis par tiesu “Salna pavasarī” turpinājumu. Taču autors uz šīm jaunajām sievietēm nebūt neskatās nososdoši, drīzāk pat pretēji – viņš tām dziļi jūt līdz. Pats R.Blaumanis atzīst, ka dzīvē itin bieži šādiem kārdinājumiem nepadoties ir ārkārtīgi grūti. Ne velti viņš raksta Ādolfam Grestem:
Kā man visa dvēsele tvīkst pasam būt labam un kļūt labākam, tā man arī gribas, lai citi, un it sevišķi mani mīļie kļūtu arvien pilnīgāki. Man ir tāda savāda dziņa: es meklēju ideāla starp dzīviem. To materiālu es ar nemaldāmu instinktu arvien atronu: Melngaili, Būmani, Janci, Tevi… Bet nāk tā atplakšana: parādās viena vājība pēc otras, kurai vinas valkātājs pretī stāties negrib. Un tad mana dvēsele savus taustekļus vērš uz citu pusi. (1906.gada 11.novembrī)
No saviem varoņiem, kas nosacīti izdarījusi nepareizo izveli, autors nebūt nenovēršas, drīzāk varetu teikt, ka viņš tiem dziļi jūt līdzi.
Rezumējot par R.Balumaņa laimes izpratni varētu apgalvot sekojošo:
1. R.Blaumaņa skatījumā laime ir cilveka nemitīga tiekšanās pēc arvien jauniem mērķiem, kas būtu saskaņā ar cilvēka iekšējo būtību, tikumību, arī ar latvisko dzīvesdziņu;
2. Situācijās, kad cilvēks tiek nostādīts izveles priekšā starp pārticību un pakļausanos savām jūtām, mīlestībai, R.Blaumanis uzskata, ka laimi var sasniegt tikai, ejot mīlestības ceļu; cilvēka likteni un mīlestību nedrīkst aizēnot materiālās vērtības, ir jāpakļaujas savai sirdsbalsij;
3. Laime nav šķirama no mīlestības – dziļi tikumiskas, bez jutekliskas kaislības, tīri dvēseliskā līmenī;
4. Blaumanis uzskata, ka bagātība un pārticība nav vel atnesusi nevinam tādu īstu laimi, ja vien līdzās nav mīlosa un gādīga cilveka, ja vien šīs bagātības dēļ netiek aizmirsti dvēseles dziļākie sapņi, alkas.
Tomēr, lai cik arī es gari un plaši neapcerētu, kas ir laime un kādam būtu jābut laimīgam cilvēkam, vienmer noteikti paliks kaut kas nepateikts. Tādēļ savu pārskatu par laimes izpratni R.Blaumaņa prozā es vēlētos beigt ar A.Austriņa vārdiem par R.Blaumani:
Par Blaumani tikpat grūti ko teikt kā par straumi: kur tā rit pa oļiem, tur tā skaidra, atvarā tumši dziļa, bet ir arī līkumi, kur tā nes dūņas, kurn ūdens izliekas nedzīvs un gulošs. Tomēr, vai caur treknam pļavām un mežiem, straume nerimstoši rit pretim jūrai – mūžībai, zilās bezgalības zvaigžņu spogulim.
Mans viedoklis par laimi R.Blaumaņa daiļdarbos.
Man laime ir būt veselai. Kad esmu paēdusi un aprūpēta un blakus ir kāds, kas mani mīl. Esmu laimīga kad esmu kopā ar savu ģimeni vai draugiem. Esmu laimīga kad maniem mīļajiem cilvēkiem viss ir kārtība. Tomēr cilvēku priekšstati par laimi var būt diezgan atšķirīgi. Rūdolfa Blaumaņa daiļdarbos cilvēki meklē laimi gan bagātībā, gan mīlestībā.
R. Blaumaņa daiļdarbos vecāki ļoti mīl savus bērnus un uzskata, ka viņu bērni būs patiesi laimīgi tikai tad kad dzīvos pārticībā. Vecāki domā, ka laim nevar atrast plikā mīlestībā. Tieši tā domā vecais Ābrams Blaumaņa lugā „Skroderdienas Silmačos”, kurš aiz mīlestības pret dēlu grib viņam atrast bagātu sievu, jo tikai tad dēls būs laimīgs.
„labu tik prieks tevis pasa
Vecais tatte tiesam grib.
Re! Tai skuķei nav ne grasa,
Tikai plika mīlestib. „
Blaumaņa daiļdarbos vecāki vispār mīlestību neredz kā argumentu laimei. Viņuprāt laime slēpjas mantā. Arī Blaumaņa novelē „Purva bridējs” Kristīnes mamma visādi cenšas pasargāt Kristīni no nabagā Edgara, kuru Kristīne ļoti mīl, bet kuram ir nelāgs paradums dzert un uzdzīvot. Vešeriene domā, ka Kristīne laimīga būs tikai ar bagāto Akmentiņu.
„Ja viņš tavas dzīves neizpostīs, tad tu reiz dzīvosi laimīgi. To es bīstos, un to es ticu. Es jau cita nekā negribu kā vienīgi tavu laimi.”
„Es cerēšu un cerēšu, ka tu reiz tiksi par Akmentiņieni.”
Jaunieši arī domā par savu materiālo laimes nodrošinājumu, bet parasti tas paliek otrā plānā aiz mīlestības. Piemēram, Kristīne lieliski apzinājās, ka Edgars ir pļēgurs un žūpa, un ka ar viņu kopā viņa nebūs laimīga, bet tomēr beigās, manuprāt, viņa klausa sirdij un paliek kopā ar Edgaru.
„Agrāk, kad viņš vēl Poļos nebij bijis, man viņš patika kā kaut kurais glītais puisis, bet tagad tur ir kaut kas, kas velk un velk klāt… es pate nezinu! Vai tās ir viņa palaidnības? Tas tak nevar būt. Es tak neesmu traka… Un tomēr atkal: jo vairāk viņā klenderē, jo vairāk man viņa žēl. Man gribas ar visu varu viņu dabūt uz ceļa… Tu saki: vai es viņam solījusēs: Es ar viņu par citu neko šai gada laikā neesmu runājuse kā par viņa… viņa dzīvi. Esmu viņam pārmetuse viņa dzīvi, un viņš man apsolījies laboties. Tā tas iet no vienas reizes uz otru. Viņš netur vārda, bet es tomēr atkal prasu, lai viņš apsolās, un cerēju, ka es viņu tak pēdīgi grozīšu… Ak, es esmu gluži kā negudra!”
Toties Liene no Blaumaņa lugas „Salna pavasarī” laimi saskatīja bagātībā. No sākuma viņa šaubās vai manta viņu tiešām darīs laimīgu.
„„Riebums sagrāba Lienes dvēseli. Šī veča sieva! Nekad! … Bet māja! Bet māja un manta, un brīva un viegla dzīve!”
Beigās viņa tomēr izšķiras par mantu un vieglu dzīvi bagātībā pie veca nesmuka vīra nevis pie jaunā, bet nabagā Andra.
„Un, kad visi bija dzēruši, tad viņa zināja, ka bija gluži pareizi darījuse, Mālniekam solīdamās.” Jo visos ģīmjos aiz izrādītā prieka un izbrīnēšanās bija bijuse manāma vairāk vai mazāk paslēpta skaudība. „
Blaumaņa daiļdarbos cilvēki it kā ļoti skaidri zina ko viņi vēlas un izdara izvēles, bet ne vienmēr tās izrādās pareizas un viņiem beigās nākas ciest. Manuprāt, ar to Blaumanis vēlas parādīt cilvēku tuvredzību un uzstāda tradicionālās vērtības laimes sasniegšanas pamatā.
Referāta materiāls ņemts no macību grāmatas “Literetūra 10.
klasei”, «Zvaigzne ABC» izdevniecība.
Grāmatā ir 320 lappuses.
Izmantots materiāls atrodās grāmatas 211 – 237 lpp.