Baroks (no Itāļu barocco- samākslota, neparasts; arī baroks) – valdošais stils Eiropas un Latīņamerikas mākslā 16.gs. beigas – 18.gs. vidum. Baroks radās Itālijā pēc renesanses un manierisma un absolūtisma ziedu laikā uzplauka daudzās Eiropas valstīs, vēlāk arī Latīņamerikas zemēs.
Arhitektūrā atsevišķas celtnes un ansambļi veidoti pēc sarežģītiem simetriskiem plāniem, plastiski vienotu liela mēroga apjomu izkārtojumā uzsverot telpisko dziļumu. Brīvi izmantoja antīkās arhitektūras formas. Ēku eksterjērā un interjerā dominēja liektu līniju ritmi un dekoratīvu elementu bagātība. Arhitektūrā baroks visspilgtāk izpaudās baznīcu un piļu celtniecībā. Baznīcas veidoja plānā gareniskas vai centriskas, ar kupola segumu, konstruktīvi un dekoratīvi akcentējot fasādes (tās bieži bija ar torņiem). Daudzkrāsains dekors, gaismas efekti iekštelpās radīja piemērotu vidi teatrāliem dievkalpojumiem. Pilīs uzsvēra to reprezentatīvo funkciju: veidoja vērienīgas, krāšņas fasādes, ēkas sānspārnu ietvertu goda laukumu, interjerā – plašas parādes kāpnes, zāļu anfilādes, galerijas. Ansambli papildināja fraņču parks (veidots līdzenā vietā, lielā platībā ar vienotu celtnes un parka komponentu galveno asi. Šādam parkam raksturīgs stingrs ģeometrisks plānojums. Tā mauri, dzīvžogi, iezīmētās puķu dobes, baseini un strūklakas kārtoti noteiktā sistēmā, bet apcirpto koku alejas paver tālas perspektīvas. Franču parka tips radās Francijā 17.gs. Tā klasisks paraugs ir Versaļas pils parks.). arī pilsētbūvniecībā arhitekti tiecās pēc ansambļu izveides, reorganizējot veco, haotisko apbūvi, izveidojot laukumus, taisnas ielas.
Arhitektūras evolūcija baroka virzienā.
Baroka laika arhitekti neieviesa Itālijā īpašus ēku tipus, bet lielākoties papildināja renesanses tipa ēkas ar jauniem konstruktīviem un dekoratīviem elementiem. Tas ļāva mainīt gan celtņu ārējo veidolu, gan iekštelpu izveidi. Tika izmantoti dinamiski kātoti būvapjomi, liektas līnijas, kā arī sarantas tektoniskās saites starp ēkas fasādi un iekštelpām.
Baroka posmā Itālijā visvairāk plauka sakrālo ēku, kā arī piļu un greznu villu celtniecība. Pilis cēla visumā līdzīgas renesanses pilīm, tikai dižākas un reprezentatīvākas, bieži vien ar sānspārniem, kas ļāva veidot parādes pagalmu. Neparasti greznas bija ārpilsētu pilis un villas, ko ieskāva parki un dārzi, kurus savukārt greznoja paviljoni, mākslīgi ūdenskritumi un dekoratīvi skulpturāli veidojumi.
Viens no ievērojamākajiem Itālijas baroka agrīnā posma arhitektiem bija Domeniko Fontāna (1543-1607). Viņš savā ansambļu izveidē bieži izmantoja seno romiešu triumfa arkas formu. Viena no lielākajām D. Fontānas projektētajām ēkām ir Laterānas pils Romā (1590).
Baroka stils savu briedumu Itālijas arhitektūrā sasniedza ap 17.gs. vidu. Viena no baroka savdabīgākajām īpatnībām ir celtnes sienu izlocītās formas, galvenokārt centrisko dievnamu vai bazilikas kupola telpās. Šādā sienā dažreiz izliekumi mijas ar ieliekumiem, dažreiz ar taisniem vai asiem leņķiem.
Baroka māksla ir kompleksa māksla, tāpēc iespaidu kāpina arī prasmīgi izvietotas statujas un velvju apgleznojumi. Taču visspēcīgāk skatītāju ietekmē gaismas efekti, kas veidojas kā kontrasti starp dienas gaismas pielieto kupolu un tumšajām ēnām kapelu telpās, jo baroka bazilikai sānjomu vietā ir izveidotas kapelu virknes. Tieši zem kupola telpas žilbinošā gaisma rada to bagātīgo ēku spēli, kas pasvītro katra iekštelpas arhitektūras elementa plastiku.
Spilgtākā mākslinieciskā personība itāliešu dižbarokā ir arhitekts Lorenco Bernīni (1598-1680). 1624.gadā viņš sāka strādāt Pētera katedrālē un nostrādāja tur līdz mūža beigām. Arhitekti bija iecerējuši šo dievnamu kā centrisku celtni, kas pauž mieru un līdzsvaru. Katedrāli sāka būvēt un uzcēla līdz kupolam kā centrisku celtni. Bet, kontrreformācijai uzvarot, Vatikāna vadība izšķīrās par piebūvēm, kurām bija jāpārvērš tā par baziliku.
Bernīni iecerēja ansambli, kam vajadzēja atbilst vairākiem mērķiem: 1) aizvest skatītāju tik tālu prom no katedrāles, lai aiz fasādes balustrādes parādītos kupols; 2) izcelt katedrāles fasādi kā iespaidīgā ansambļa centrālo daļu; 3) ieslīpi veidojot katedrāles laukumu, radīt ilūziju, ka katedrāle atrodas uz relatīvi augstas pamatnes; 4) iekļaut katedrāles fasādes vertikāļu ritmiku visa ansambļa ritmos. Šai nolūkā Bernīni izveidoja pie katedrāles divus laukumus: vienu trapecveida, otru ovālu; abu laukumu kopīgā centrālā ass turpinājums. Šī ass šķērso pamatni augstam, jau agrāk uzceltam obeliskam, kas iezīmē ovālā laukuma centru. Laukumu ietver divas pusloka galerijas ar gigantisku dubultu kolonādi. Tā katedrāle tika iekļauta kolosālā ansamblī kā tā svarīgākā sastāvdaļa.
Arhitektūrā jūtama nosliece uz patētisku ,,vareno stilu’’. Baroks renesanses tektonisko skaidrību plastiski deformēja, padarīja to dinamisku, sulīgu, piesātinātu. Taisnās līnijas izliecās, kolonnas dubultojās, pilastri pāršķēlās vai apauga ar puskolonnām. Baroka telpas arhitektoniskā noformējuma pamatā parasti ir lielais orderis, bet tas nereti pazūd apdares dekoratīvajā bagātībā. Latvijā baroka ietekmei atsevišķos reģionos ir noteiktas atšķirības, tomēr kopumā nosacīti var izdalīt trīs galvenos baroka mākslas evolūcijas posmus: agrīno (no 17.gs. 50.gadiem līdz 18.gs. 30.gadiem), kad baroka arhitektonisko kompozīciju sistēmā vēl jūtama viduslaiku arhitektūras ietekme; attīstīto baroku (18.gs. 30.-60.gadi), kad šī stila formas sasniedz māksliniecisko briedumu, bet interjeros pāriet rokoko gaisīgajā ekspresijā, un vēlīno (18.gs. 60.-80.gadi), kad vērojama barokālo kompozīcijas paņēmienu un dekoratīvo formu vispārēja transformēšanās gan izsmalcināti greznajā rokoko ievirzē, gan arī klasicisma iespaidotā vispārinātas vienkāršošanās virzienā.
Baroka mākslas tradīciju iespaidā jaunas iezīmes ieguva arī pilsoņu dzīvojamās mājas veidols. Ēkas visbiežāk tika novietotas ar jumta kori paralēli ielai, fasādes kompozīcijā izmantojot simetrijas principus. Monumentalitāte un plastiskā izteiksmība tām piešķīra īpašu reprezentablitāti. Tāda piemīt pat apjomā samērā nelielām vienstāvu dzīvojamā ēkām, kādas cēla Kuldīgā, Ventspilī u.c. pilsētās.
Savdabīgas lokālas iezīmes raksturīgas barokam Austrijā (J.B. Fišers for Erlahs, J.L. Hilderbrants, F.A. Manlberčs) un vācu absolūtisma valstiņās (B. Neimanis, A. Šlīters, M.D. Pepelmanis, brāļi Āzami). Francijā baroka uzplaukums sākās 17.gs. otrajā pusē (Š. Lebrēns).
Baroks Vācijas arhitektūrā.
Katoliskajos Dienvidos radās baroka arhitektūra, kaut arī baroks šeit attīstījās 100 gadus vēlāk nekā citās zemēs.
Bez pārspīlēti greznajiem dievnamiem Vācijā 18.gs. pirmajā pusē uzcelts arī daudz piļu, jo pat nabadzīgu novadu valdnieki kāroja katrs pēc savas ,,Versaļas’’. Šo piļu celtniecībā tika ievērotas fraņču baroka tendences un apietas klasicisma tradīcijas.
Vācijas baroka pils ir frontāli izstiepta ēka ar diviem paviljoniem katrā galā un centrālo paviljonu vidū. 18.gs. 20.gados pieaug centrālā paviljona – bijušā vārtu torņa izmēri, ievērojami pārsniedzot galu paviljonu platumu un augstumu. Tādējādi centrālais paviljons izvēršas par pils galveno daļu. Reizēm tā iekštelpa netiek dalīta stāvos un tajā iekārto greznas, izliektas, divdaļīgas kāpnes ar greznām balustrādēm, ko rotā vāzes, amoru statuetes, tādējādi kāpinot formu dinamiku. Tāda, piemēram, ir slavenā vācu baroka celtnieka B. Neimaņa (1687-1753) celtā Bruhzales pils kāpņu telpa (1729).
Reizēm kāpnēm atdots tikai centrālā paviljona apakšējais stāvs. Otrajā stāvā atrodas pils galvenā telpa – svinīga zāle (piemēram, Vircburgā (1722 – 1744). Bet reizēm kāpnes tiek turpinātas paviljona ārpusē un tur veido svinīgu ieeju ar ieapaļi izcirstiem un stingri simetriski sakārtotiem pakāpieniem. Baroka pils fasādes dekorējumam bieži izmanto lielā ordera puskolonnas. Durvis un logi ir plaši un augsti. Pirmā cokola stāva logus reizēm noslēdz pusaploce, otrajā stāvā tie ir kvadrātiski. Arī ieejas durvis parasti ir četrstūrainas. Tās vainago divas volūtas ar aplauzumu un akcentu vidū. Četrstūrainos logus no ārpuses papildina barokāli frontoni. Iekštelpās sienas un griestus dekorē plastiski modelēts ornaments ar skaidri izteiktām barokālām, galvenokārt volutu veida un lauztām līnijām. Šajā ietvarā ir izvietotas grieztu gleznas ar iluzoriem efektiem – bezgalīgām, augstām debesīm, kurās lidinās amori un antīkie dievi.
Baroks Francijā.
Francijas karaļa Ludvika 14. Versaļas pils (1660.-1680.). Katrā stāvā uz parku raugās 123 logi. Pats parks ar savām griezto koku alejām, urnām un skulptūrām, dīķiem un terasēm jūdzēm tālu stiepjas pāri visai apkaimei. Barokāla šī pils drīzāk ir savos mērogos, nevis detaļās. Tās autoru galvenais nodoms bija sadalīt celtnes milzīgās būvmasas skaidri uztveramos spārnos un apveltīt katru no tiem ar diženumu un cēlumu. Pamatstāva vidusdaļu viņi akcentēja ar joniešu kolonnu rindu, virs kuras paceļas statuju virknēm rotāts antablements, un abpus efektīgajai centra kompozīcijai izveidoja līdzīga rakstura dekorācijas. Tāpēc baroka formu patiesie mērķi un funkcijas vislabāk atklājas tieši šāda rakstura celtnēs.
Krievu baroka arhitektūra.
Baroks Krievijā attīstījās īpatnēji. Stils uzplauka 18.gs. 40.-50.g. Krievu attīstītā baroka periods nes sevī īstu nacionālo stilu. Ēku plānu un kompozīciju risināšana atšķiras ar lielu vienkāršību un strukturalitāti. Dekoratīvie elementi pārsvarā atrodas ēku ārpusēs. Šie elementi iekļauj sevī arhitektūras motīvus un ornamentālus veidojumus.
Atšķirībā no Rietumeiropas arhitektūras, monumentālu ēku fasādes aptaisīja nevis ar akmeni, bet ar apmetumu un ģipša detaļām, kas veicināja pastiprinātā plastiskuma sākumu, kā arī ļāva pielietot krāsas. Spilgtas, kontrasta krāsas: zila, gaiši zila ar baltu, dzeltena ar baltu u.c., tas viss ēkām piedeva īpaši spilgtu, optimistisku krāsu un atbilstošu raksturu krievu nacionālajai arhitektūrai.
Neskatoties uz itāļu, franču, vācu, holandiešu u.c. arhitektu aicinājumiem, Pēterburgas arhitektūra Pētera 1. 18.gs. pirmajā ceturtdaļā – salikās kā patiesa krievu arhitektūra, atbilstoša nacionālai īpatnībai. 18.gs. otrajā pusē krievu arhitektūrā sāka izplatīties dekoratīvie kolonnu motīvi, antablementi, frontoni, skulptūru motīvi.
Krievu arhitektūras evolūcija.
Ēkām gandrīz vienmēr bija taisnstūra forma un anfilādes sistēmas telpu izvietojums, tās cēla divos vai trijos stāvos. Fasādes atšķīrās ar plānumainību, orderis ieviesās pilastra veidā. Kaut gan orderu proporcijas neatšķīrās ar precizitāti, bet tas atpirkās ar formu plastiskumu.
Piļu ēkām bija ierobežoti izmēri. Materiālu trūkumu un nepieciešamību ātri veikt celtniecības darbus, kā arī darbinieku trūkums; tas viss ierobežoja praktiskās iespējas.
Fasādes krāsoja divās krāsās – pamatā bija sarkans vai zils tonis. Uz šī intensīvi krāsaina fona, tradicionāli krievu arhitektūrai, izceļas baltas lāpstiņas – pilastri, dzega, logu apmales, rusta šuves. Orderu elementi bieži vien apvienoja otro un trešo stāvu, pirmais stāvs kalpoja viņiem par pabūvi, jumtus taisīja augstus. Iekštelpu plānojumu noteica centrāli novietots vestibils ar kāpnēm, kuras veda uz galveno, parādes taisnstūra divkrāsu zāli, kas atradās uz ēkas ass. Šī zāle parasti izplatījās nevis platumā, bet gan dziļumā attiecībā pret galveno fasādi.
Krievu attīstības perioda baroks atšķiras no rietumu baroka. Tajā spilgti izteikta – itāļu, struktūru skaidrība un parasti plānotu celtņu, cieši saistīti konstruktīvi pamati un to dekorējošie elementi. Citas atšķirības – aktīvi lietotas spilgtas krāsas, kā arī drosmīgi koloristiski kontrasti.
Interjers.
Interjera stils evolucionēja kopā ar krievu arhitektūras attīstību 18.gs. pirmajā pusē un vidū. Augstmaņu namos un pilīs uz ēkas ass plānoja zāli vakara sapulcēm – asambleja, bieži vien divkrāsainā; un te koncentrēti dekoratīvās arhitektūras pamata līdzekļi – apgleznošana, veidošana. Ievērojamu vietu ieņēma īpašnieka kabinets un parādes guļamistaba, kur pieņēma viesus. Telpu sienas apmeta, balināja vai krāsoja, to apakšdaļā taisīja koka paneli, to sadalīja pildiņos ar nelielu profilēšanu, parasti ozolkoka. Dažreiz apšuvums sedza pilnīgi visas sienas. Pils telpās gāja attīstīta augšējā sofīte, tā bija pāreja plafonā. Logi palielinājās. Sienu apsišanai pietiekami plaši pielietoja audumus – audekli, stopu, samtu. Grīdas bieži vien bija dēļu vai parketa, ar parastu ģeometrisku zīmējumu. Dažreiz grīdas taisīja no marmora baltajā un melnajā šaha rūtiņā.
Pils telpās un zālēs nereti pielietoja glezniecību iesprauduma veidā uz audekla plafona centrā. Glezniecība dažreiz pārgāja uz augšējo sofīti.
Lielas stilistiskas pārmaiņas pārdzīvo mēbeles. Vecas, iebūvētas, smagas mēbeles aizstāj ar pārnesamo – krēsli, galdi, jauno tipu skapji. Daļa mēbeļu bija ievestai – holandiešu, vācu, mazliet vēlāk – angļu. Mēbelēs saglabājās vēl dažas vecās krievu konstrukcijas iezīmes – dominēja taisa virsma, augstas muguriņas. Elkoņu balsti, kājiņas bija rotātas ar dekoratīvām detaļām.
No apgaismošanas ierīcēm īpaši plaši izmantoja sienas un pārnesamas apgaismošanas ierīces. Tās bija gatavotas no vara un misiņa. Ibērēm bija metāliski vai spoguļu atstarotāji. Izmantoja arī galda svečturus. Īpašu lomu interjeros spēlēja lielas podiņu krāsnis. Šajā laikā rodas arī kamīni.
Interjerus 18.gs. vidū – attīstītā baroka periodā – noraksturo grezni Rastrelli izrotājumi. Attīstāmais viņa dekoratīvais stils atrada spilgtu izpaušanos parādes zālēs, piepilsētu pilīs. Nelielo izmēru telpās Rastrelli parasti pielietoja šādu sienu iekārtojumu: lejā gāja zems panelis, sadalīts ornamentētos pildiņos. Sienas pamata daļa tika sadalīta lielos laukumos. Tie bija ierāmēti dažādos, plānos rāmjos. Griezti bija plakani un klāti ar plafonu gleznojumiem. Par plafonu pamatu bieži vien kalpoja augšējā sofite vai arī griezti balstījās uz profilētas dzegas.
Baroks Rīgā.
17.gs. beigās Latvijā no Holandes, Ziemeļvācijas, Polijas un Zviedrijas ienāca jaunas vēsmas pilsētbūvniecībā un līdz ar to – arī baroka stils.
Ēkas Iekšrīgā sāka celt simetriski gar ielas malu. Šo regularitāti papildinot ar dekoratīvajiem elementiem. Namu fasādēs iezīmējās simetrisks dalījums, kas loģisko turpinājumu ieguva iekštelpu izveidē. Savu nozīmi zaudēja agrāk izplatītā halle ar atklāto pavardu, toties palielinājās dzīvojamo telpu skaits un izmēri. Interjerus sāka izgleznot ar monumentāliem gleznojumiem. Fasāde plaši izmantoja pilastrus, jaunu dekoratīvu izveidi guva portāli.
Te baroka mākslas ietekme pakāpeniski aptvēra ne tikai pilsētas, bet arī laukus. Šī stila iezīmes parādījās gan atsevišķu muižu ansambļu veidojumā, gan sakrālajā arhitektūrā.
Samērā vienkāršās 1-2 stāvu koka ēkas 17.gs. aizvien biežāk nomaina plašas mūra celtnes ar izteiksmīgām jumta izbūvēm un frontoniem (Bramberģes muiža, 17.gs. otrā puse).
Rīgā atrodas vairākas skaistas agrā baroka laikmeta dzīvojamēkas, starp kurām īpaši izceļas divas – Reiterna nams Mārstuļu ielā 2/4 (1684-1688) un Dannenšterna nams Mārstaļu ielā 21 (1694-1698).
Reiterna nams.1688.g. tika pabeigts bagātajam Rīgas rātskungam Johanam Reiternam celtais nams ar fasādi, ko veidoja pēc joniskā ordera parauga. Nama frīzē attēloti dažādi dzīvnieki, bet vidū – kā zviedru lauva pieveic krievu lāci. Izcilo baroka portālu ierobežo lielā ordeņa pilastri ar joniskiem kapiteļiem un ļoti grezni ornamentāli ciļņi. Uzskata, ka portālu veidojis H.V. Šmīselis, bet skulpturālo dekoru – H.J. Herolds. Portāls ir ievērojams arī ar to, ka virs korintiskajiem kolonnu kapiteļiem skatāmi ēkas īpašnieka un viņa dzīvesbiedres portreti.
Reiterna nama fasādi, kuras izveidē piedalījās R. Bindenšū, rotā ļoti izstiepti lielā ordera pilastri ar joniskiem kapiteļiem un bagātīgi ornamentāli ciļņi (to autors, kā domā, ir Saksijas tēlnieks J. Herolds). Ieejas portālā meistars H.V . Šmīselis izveidojis brīvstāvošas kolonnas ar korintiskiem kapiteļiem – tādas Vecrīgas ieliņu šaurībā nav nevienai cita ēkai. Portāla mākslinieciskā kompozīcija varbūt ir pārāk atšķirīga no visas pārējās fasādes rakstura, taču pilnīgi pieļauj Vecpilsētas telpiskās vides uztveres īpatnības. Šis portāls it kā uzsver baroka mākslas plastisko telpiskumu.
Dannenšterna nams. Viena no ievērojamākajām baroka celtnēm Latvijā ir holandiešu tirgotāja un kuģu īpašnieka Ernesta Metšū Dannenšterna nams Rīgā, Mārstuļu ielā. Divos barokālajos portālos redzams īpašnieka ģerbonis ar egles un zvaigznes attēlu. Virs dzegas redzami divi nelieli dekoratīvi frontoni. Portālu rotājumos izmantota barokam raksturīgā lauztā arka ar pusguļus novietotām alegoriskām figūrām un akanta lapu savijumiem. Nams sastāv no trim savienotiem būvobjektiem – galvenā korpusa un divām pagalma piebūvēm.
Dannenšterna nama arhitektūrā visai savdabīgi sintezēts tradicionālais pilsētas dzīvojamēkas – noliktavas telpiskais izveidojums ar baroka pils māksliniecisko veidolu. Ēkai ir seni velvēti pagrabi, bēniņos uzbūvēti veseli pieci noliktavu stāvi. Taču visizteiksmīgākā ir augstvērtīgā dabiskajā akmenī veidotā ielas fasādes apdare (Stokholmas tēlnieka D. Valtera darbs) ar varenu, sīkdaļās izkoptu lielā ordera pilastru kārtojumu un diviem simetriski novietotiem, formās analogiem ieejas portāliem. Raksturīgi šī laika portāli saglabājušies arī Tirgoņu ielā 10(1698) un Peitavas ielā 9/11.
Reiterna un Dannenšterna nami līdz ar Pētera baznīcas jaunizveidoto rietumu fasādi un torni ir paši nozīmīgākie agrīnā baroka būvmākslas pieminekļi Latvijā.
Kurzemes baroks.
Kurzemes baznīcām baroka laikmetā ir vairākas raksturīgas īpašības, kas vispirms konstatējamas baznīcu ārskatā. Baroka laikmeta dievnamiem ir raksturīgas masīvas sienas ar retām logu ailām, kas darinātas gotiskās vai romāniskās formās. Galvenajam jomam cieši pieslejas izvirzītais kvadrātveida tornis, apsīda ir poligonāla. Tās parasti ir vienjoma vai trīsjomu bazilikas (vidusjoms ir ievērojami platāks par sānu jomiem). Kurzemes baznīcu īpatnība ir arī vienkārša, smagnējā ārējā noformējuma kontrasts ar grezno, izdomas bagāto interjeru.
Kurzemes baznīcas baroka laikmetā.
Apriņķu luterāņu baznīca (Liepājas raj.). tipisks 17.-18.gs. Kurzemes baznīcas paraugs. Tā ir taisnstūra celtne (35x11m) ar sašaurinātu poligonālu altārdaļu un izvirzītu torni rietumu fasādē.
Greznā baznīcas iekārta ir viens no izcilākajiem vēlā baroka stila paraugiem Latvijas mākslā. Baznīcas interjera materiāls – griezts koks, krāsojums – zils ar baltu un zeltu. Kanceli balsta eņģeļa figūra. Griestos alegoriski gleznojumi, kur attēloti kristīgie tikumi – ticība, cerība, mīlestība u.c.
Ēdoles luterāņu baznīca (Kuldīgas raj.). celta 17.gs. vidū pēc Ēdoles muižnieka barona fon Bēra pasūtījuma. Tā ir tradicionāla Kurzemes baznīca – vienkāršs taisnstūra būvķermenis (26x13m) ar poligonālu apsīdu un izvirzītu masīvu taisnstūrveida torni. Ārsienas – neapmests sarkanu ķieģeļu mūris ar spēcīgi profilētu barokālu dzegu. Perspektīvais ieejas portāls un logu ailas noslēdzas ar smailloka arku. Baznīcā saglabājušies sākotnējā interjera elementi – kokā griezts altāris un kancele – kas veido vienotu agrīnā baroka ansambli. Kanceli balsta eņģeļa figūra, uz kanceles korpusa un kāpņu margām – Kristus un apustuļu figūras. Interjera krāsojumā dominē melns un zelts. Nelielās ērģeles ir vienas no nedaudzajām 18.gs. ērģelēm, kas Latvijā saglabājušās. Tās piemērotas tieši baroka ērģeļmūzikas atskaņošanai.
Landzes luterāņu baznīca (Piltene, Ventspils raj.). tā ir tradicionāla Kurzemes baznīca – taisnstūra būvķermenis ar izvirzītu torni. Logi ar smailloku arkas noslēgumu un vitrāžām. Šīs baznīcas interjers pieder pie nozīmīgākā attīstītā baroka snieguma Latvijas teritorijā. Sānu nišās starp korintiskā ordera kolonnām pa labi no altāra centra – Mozus ar bauslības galdiņiem, pa kreisi – Jānis Kristītājs. Otrajā stāvā – četras evaņģēlistu figūras – sēdošs Lūka un Jānis, stāvošs Matejs un Marks. Frontons augsts, taisns un lauzts, tā centrā ovāls medaljons, aiz kura Salvator Mundi figūra, frontona pakājē eņģeļu figūras.
Lestenes baznīca (Tūkuma raj.). baznīcas ārējais veidols atbilst tālaika Kurzemes baznīcu tipiskām formām. Tornis stipri izvirzīts uz priekšu. Iekštelpa augsta un šaura, proporcijās jūtams gotikas iespaids, bet visumā telpa veidota pēc Ziemeļeiropas baroka parauga. Baznīcas interjers pamatā tika veidots līdz ar tās celšanu, tādēļ tam ir īpaša vieta Latvijas kultūras vēsturē. Interjera kokgriezumu autors ir N. Sēfrenss jaunākais, tā priekšmeti (kancele, altāris, ērģeles) veidoja vienotu ansambli. Baznīcas altāra retabls gandrīz pilnīgi atkārtoja Liepājas Sv. Annas baznīcas altāra retablu, bija bagātīgi rotāts ar svēto, apustuļu, eņģeļu figūrām. Stilistiski atšķirīgai kanceles kāpņu margu ciļņu veidojums, kur reālistiska dabas uztvere savdabīgi apvienojas ar simboliku un dekoratīvu stilizāciju. Ērģeles būvētas 1709.g., tās bija ievērojamas arī ar figūrām, kas kustējās spēlēšanas laikā (Dāvids ar arfu, eņģelis u.c.).
Liepājas Sv. Annas baznīca. Tas ir vecākais dievnams Liepājā. Šīs baznīcas altāris ir 10m augsts, sadalīts trijos galvenajos stāvos. 1.stāva vidusdaļā ,,Krustā sistais’’, abās pusēs pa četrām gludām kolonnām ar korintiskiem kapiteļiem, starp kolonnām svēto un apustuļu figūras. 2.stāva vidusdaļā ,, Kristus apraudāšana’’, katrā pusē pa trim korintiskām vītām kolonnām, starp tām eņģeļu figūras. 3.stāva vidusdaļā medaljonā ,,Kristus augšāmcelšanās’’, abpus medaljonam skulptūras un pa vienai vītai kolonnai.
Liepājas Sv. Trīsvienības baznīca celta 1742.-1758.g. Baznīcas arhitektūras elementi raksturīgi pārejas periodam no baroka stila uz klasicismu. Ēka ir taisnstūra (48x21m) būvķermenis. Galvenais portāls atrodas rietumu pusē, torņa pakājē; abpus ieejai divas alegoriskas sieviešu figūras, kas simbolizē ticību un mīlestību. Baznīcas interjera priekšmeti darināti dažādos laikos, to stils nav viengabalains. Baznīcas kokgriezuma altāra retabls (13m augsts) ir lielākais Latvijā. Altāra centrā Kristus pie krusta, abās pusēs evaņģēlisti, viņu figūras saskatāmas baroka iezīmes.
Piltenes luterāņu baznīca (Piltene, Ventspils raj.). tā ir taisnstūra baznīca ar ievirzītu kvadrātveida torni. Interjeru vieno kokgriezumu krāsojums; dominē balta krāsa un zeltījums. Ērģeļu prospekts (18.gs. 20.gadi) kopējā siluetā līdzīgs Ugāles baznīcas ērģelēm. Altāra retabls ar korintiskām kolonnām, malās rokaila ornaments. Augšdaļā to noslēdz Sv. Trīsvienības simbols – trīsstūris staru glorijā. Rentabla centrā glezna ,,Kristus pie krusta’’ (autors – A. Fon Renne).
Ugāles luterāņu baznīca (Ventspils raj.). viena no raksturīgākajām Kurzemes 17.gs. beigu – 18.gs. sākuma baznīcām. Altāra retabla, kanceles, bikssola autors – Johans Daniels Šauss. Retabla centrā – Krustā Sistais ar Sv. Mariju un Sv. Magdalēnu. Abpus centram pa trim korintiskām kolonnām, starp tā Kristus figūras. Pirmo stāvu noslēdz profilēta, lauzta dzega, tās malās Kristus figūras (kreisajā pusē tās papildina krusts, labajā pusē tām ir uz priekšu iztieptas rokas). Otrā stāva centrā – ,,staru vainags’’, retablu noslēdz lauzts frontons ar gulošām eņģeļu figūrām, frontonu lauzumā Salvator Mundi statuja. Kanceli balsta figūra – Mozus ar bauslības galdiņu. Kanceles korpusu un kāpņu margas rotā vītas kolonnas, starp tām pildiņos nišas, tajās apustuļu figūras. Virs kanceles jumtiņa akanta lapas un valūtas, kas veido pamatni noslēdzošai figūrai – Pasaules radītājam ar zemeslodi.
Valdemārpils luterāņu baznīca (Talsu raj.). raksturīga Kurzemes baznīca – taisnstūra būvķermenis, poligonāla apsīda, tornis galvenajā fasādē, divi kontrforsi. Altāra mensa taisnstūraina, predella ļoti šaura, rotāta ar zvaigžņu joslu, retabls neliels un graciozs (arī retabla zvaigžņu rotājums). Retabla pirmajā stāvā divas ar gleznotu vītni apvītas kolonnas, starp tām glezna ,, Svētais Vakarēdiens’’. Otrajā stāvā tievākas un mazākas kolonnas, centrā uzraksts. Retablu noslēdz krucifikss, krāsojums melns, nedaudzas detaļas baltas, izmantots arī zeltījums.
Zlēku baznīca (Ventspils raj.). baznīca ir trīsjomu celtne, tornis četrstūra, izvirzīts galvenajā fasādē. Baznīcas joma logi ar smailloka noslēgumu, sakristejas logiem taisnstūra forma. Draudzes telpas pārsegumā krusta velves un masīvas pusaploces arkas. Baznīcas soli rotāti ar kokgriezumiem, uz solu durvīm figurāli (Bībeles sižeti), ornamentāli gleznojumi un klusās dabas, kas ir savdabīgs rustikālās glezniecības paraugs. Retabla pirmajā stāvā divi polihromi ciļņi (,,Svētais Vakarēdiens’’ un ,,Kristus Ģētzemenes dārzā’’), ko ietver grezni rotātas kolonnas. Ārpus kolonnām nišās Mozus un Ārona figūras. Otrā stāva centrā ,,Kristus zaimošana’’, bet sānu nišās pa vienai apustuļa figūrai. Altāra kompozīciju noslēdz krucifiksa grupa – ,,Krustā sistais’’, ,,Dievmāte un apustulis Jānis’’. Grezni rotāta arī kancele (kolonnas, Jāņa Kristītāja, Dievmātes un apustuļu, eņģeļu figūras, maskas, drapērijas). Kanceles balstam kalpo eņģeļa figūra. Eņģeļa apģērbs koķets (ar kailām rokām, vienu atsegtu kāju).
Matīšu baznīca celta 1688.gadā. Tā gan pēc plānojuma, gan rietumu fasādes kompozīcijas, gan torņa izveidojuma varētu būt Rīgas būvmeistara R. Bindenšū darbs. Sevišķi raksturīgs ir torņa vainagojums. Barokālus torņus, kuros virs mūra daļas paceļas poligonāls kupols, virs tā kolonnu rotonda, bet savukārt virs tās piramidāla smaile, 17.gs. beigās ieguva vesela virkne baznīcu. Tieši šāda veida baznīcu torņi visdažādākajās variācijās ir īpaši izplatīti klasiskajās baroka zemēs Austrijā un Dienvidvācijā.
Subates luterāņu baznīca ir savdabīgs agrā baroka būvmākslas piemineklis. Tās ārējā veidolā ar visu fasāžu viennozīmīgo arhitektonisko apdari vēl jūtama renesanses tektoniskā skaidrība, bet iekštelpā uz atturīgā sienu un cilindriskās pārseguma velves fona izceļas krāšņie ērģeļu prospekta, altāra retabla un kanceles skulpturālie kokgriezumi – īsts baroka mākslas meistardarbs.
Baznīcu iekštelpās nereti līdzās profesionāļu izpildītiem, formās precīziem, mākslinieciski izkoptiem iekārtas priekšmetiem un apdares detaļām sastopami arī neprofesionāļu tautas amatnieku darbi. Šai ziņā viens no raksturīgākajiem piemēriem ir Apriķu baznīca ar saviem koka pārseguma velvju apgleznojumiem. To teiksmainajam krāšņumam gan piemīt zināmā vienveidība, taču kopumā jūtams baroka graciozums un pat monumentalitāte, gleznojuma izpildes tehnika ir virs amatnieciskas viduvējības.
Plaša baroka māksliniecisko izteiksmes līdzekļu palete izmantota arī nelielajā Rīgas Reformātu baznīcā, kas celta 1727.-1731.gados pēc būvmeistara K. Meinerta projekta. Smilšakmenī izkaltais portāls uzstādīts 1737.gadā. Praktiskie reformātu draudzes locekļi baznīcas iekštelpu 1805.gadā sadalīja divos stāvos, apakšējo izīrēdami noliktavu vajadzībām.
Kurzemes baroka pilis.
1736.g. Kurzemes hercogs E.J. Bīrons ataicināja uz Rundāli vienu no izcilākajiem tālaika Krievijas arhitektiem Fraņčesko Bartolameo Rastrelli (1700-1771), lai plašajā Zemgales līdzenumā sāktu būvēt Kurzemes hercogu varas rezidenci.
Rundāles pils celta divos būvperiodos (1736-1740, 1763-1768) kā tipisks baroka ansamblis ar franču parku, kanālu, pils korpusu, manēžu, saimniecības ēkām, staļļiem, dārznieka māju un medību mežu. No pagalma uz pils trim centrālajiem korpusiem ved septiņas kāpnes. Ēkai noslēgtību piešķir divi ziemeļu puses šķērskorpusi. Viss ansambļa arhitektoniskais kopveidols labi harmonē ar Zemgales līdzenuma mierīgo ainavu. Arhitekts te atteicies no barokam raksturīgo formu vētrainās dinamikas, klusinājis to, akcentējot galvenokārt horizontālās līnijas. Iekštelpu plānojumu raksturo anfilādes princips – telpas savieno durvis (citkārt arī arkas), kas izvietotas cita aiz citas uz vienas ass. Rundāles pils stuka (mākslīgs materiāls, no kā veido dekoratīvās tēlniecības darbus un arhitektūras detaļas), dekoru no 1765.g. līdz 1768.g. darinājis tēlnieks J.M. Grafs. Īpaši bagātīga apdare veidota Baltajai zālei. Plafona gleznojumus (1766-1767) veidojuši itāliešu mākslinieki F. Martīni un K. Cuki.
Jelgavas pils ir vismonumentālākā šāda tipa celtne Latvijā. Pirmajā būvperiodā (1737-1741) tika izveidoti grandiozie baroka stila korpusi un sagatavoti materiāli telpu apdarei. Pils ēkas fasādes joprojām saglabā savu barokālo noformējumu – simetriski izvietotus rizalītus, bagātīgi profilētas dzegas, kā arī pilastrus, ko rotā čuguna kapiteļi.
Pastāv uzskats, ka abu piļu celtniecības laikā, un tie bija pirmie lielākie Rastrelli darbi, arhitekta radošais rokraksts vēl bija agrīnajā attīstības fāzē, tas vēl nebija sasniedzis baroka mākslas pilnbriedu. Tiešam, Kurzemes pilis jūtami atšķiras no Rastrelli citiem, vēlākajiem darbiem – Ziemas pils Pēterburgā (1754-1762) u.c., kuros baroka patētiskā heroika, neparastais krāšņums, formu dinamika un plastiskums ir sevišķi izteikti.
Latgales baroks.
Rietumeiropas vēsturiskie stili Latgalē nonāca ļoti vēlu un no gluži citiem pirmavotiem nekā Kurzemē un Vidzemē. Kad 18.gs. pirmajā pusē Latgalē sāka izplatītie vēlā baroka ieskaņas, tās ieplūda no dienvidiem – no Itālijas caur Dienvidvāciju, Austriju un Poliju (šai sakarībā tiek lietots termins ,,jezuītu baroks’’). Latgalē nav romānikas un gotikas arhitektūras pieminekļu, nav bijis šo stilu tradīciju. Vēlīnais baroka, ienākot Latgalē, te sastapis neskartu zemnieku tautiskās amatniecības vidi.
Nozīmīgi baroka arhitektūras pieminekļi saglabājušies Krāslavā. Pils un parka ansamblis ir vērtējams kā izcilākais baroka laikmeta magnāta rezidences paraugs Latgalē.
Krāslavas baznīca (1676, pārbūvēta 1763) ir raksturīgs piemērs vienam no Latgalē izplatītajiem baznīcu tipiem. Tā ir trīsjomu baznīca bez torņiem, un baznīcas vidusjoms ir daudz augstāks par sānjomiem. Tās monumentālais altāris pieder vienam no Latgalē izplatītākajiem altāru tipiem (paraugi – Romā, Dž.L. Bernīni un A. Poco darbi). Tā ir reprezentatīva lielu izmēru polihroma kompozīcija. Varenas kolonnas, kas imitē krāsainu marmoru, ietver poļu gleznotāja J. Matejko darinātu altārgleznu. Baznīcas arhitektoniku, koncentrējot sevī visu tās dinamiku.
Dagdas baznīca (1741) ir kā sava veida pārejas posms starp beztorņu un torņu baznīcu. Tās torņi ir zemi, bet tās vidusjoms tikai nedaudz paceļas pār sānjoniem. Dagdas baznīcā, tāpat kā nereti citās Latgales baznīcās, vērojamas vienlaikus katoļu un pareizticīgo kulta pazīmes, piemēram, baznīcas plāns ir krustenisks, bet ēkas centrālbūves raksturu maskē fasādes torņi.
Ievērojot novada vēstures īpatnības, to, ka šeit gadsimtiem ilgi līdzās pastāvējusi pareizticība, vecticība un katoļticība, šādu iezīmi varētu uzskatīt par lokāli latgalisku iezīmi.
Pasienas baznīca (1761-, Ludzas raj.) pieder citam, Latgalē visizplatītākajam baznīcas tipam. Tā ir trīsjomu bazilika ar diviem augstiem torņiem fasādē. Tā kā Pasienas baznīca celta samērā vēlu, te izpaužas arī nepārprotamas rokoko ietekmes. Arī šī tipa baznīcām sevišķi bagāta Viļņa. Viļņā rodamas analoģijas gan Pasienas baznīcai, gan dažām citām šā tipa baznīcām. Ievērības cienīgs ir Pasienas baznīcas interjers. Tā mērķis bija iespējami spēcīgāk iedarboties uz dievlūdzēja jūtām, modināt viņa dvēselē mistisku bijību, satraukt viņa fantāziju ar noslēpumiem, iracionāliem optiskiem efektiem. Raksturīga pazīme – dekoratīvo elementu vairojuma paņēmiens.
Aglonas baznīca bija celta no koka un ir nodegusi (1766). Tagadējo mūra baznīcu ar diviem augstiem torņiem fasādē 18.gs. otrajā pusē (1768-1800) cēluši dominikāņu mūki. Baznīca celta baroka stilā, bet fasādes vienkāršajās masās un nepārtrauktajās līnijās, kā arī interjera dekoratīvajos motīvos jau jūtama klasicisma ietekme. Celtne rekonstruēta 1991-1993.
Vēlā baroka profānbūves.
No vēlā baroka laika profānbūvēm jāatzīmē vairākas muižu pilis (piemēram, Dzelzavas pils, ap 1750, pēc 1905.gada restaurējis arhitekts V. Boksfals), kuras visumā saglabāja jau pazīstamo baroka siluetu ar augstu mansarda jumtu un lielā ordera dalījuma motīvu fasāžu arhitektoniskajā apdarē. Mākslinieciski visievērojamākās tomēr ir Kurzemes hercogu Bīronu pilis Svētē, Kroņaucē un Zaļeniekos.
No Svētes pils, kuru 18.gs. 80.gados paplašināja S. Jensens, saglabājušies atsevišķi fasādes fragmenti – cokolstāva rustojums, daļa dzegas, lielā ordera pilastri ar skaistiem kompozītordera kapiteļiem (iespējams, J.M. Grafa darbs).
Kroviņvircas pils, kuru kādreiz dēvēja par Kurzemes Versaļu, bija pēdēja hercoga Pētera Bīrona galvenā rezidence. No plašā un greznā pils ansambļa saglabājies vienīgi Kavalieru nams – ēka, kas bija domāta galma personālam. To ap 1780.gadu cēlis S. Jensēns. Ļoti vienkārša apjoma celtne izceļas ar daudzslāņainu apdares plastiku. Uz vairāku ne pārāk izvirzītu pilastru ritmizētā kārtojuma it kā uzklāts vēl lielā ordera motīvs, kura dalījumu ritms sabiezē centrālajā daļā. Garenfasādi vainago horizontāla dzega, trūkst silueta akcenta. Iespējams, ka tāds ir bijis, bet laika gaitā zudis. Arī galu fasādes ir rizalīti, virs tiem frontonos izveidoti pilastru kūļi. Visas ārējās plāksnes ir iespējami uzlauztas, nemierīgas, trauksmaini kustīgas.
Hercoga Pētera medību pils (Zaļenieku muižas pils) Zaļeniekos celta 1768.-1774.gados. Nav izslēgts, ka to projektējis Rastrelli – vismaz vērojama zināma formu analoģija ar viņa darbiem Pēterburgā (Strognovu pils). Taču virkne detaļu – kolonnu kapiteļi, dzegu profili u.c. drīzāk norāda uz S. Jensena māksliniecisko rokrakstu. Pils arhitektoniskais veidols ir klasiski skaidrs, ar precīzu kompozīcijas tektoniku.
Pati ievērojamākā S. Jensena – Rastrelli darba tiešā turpinātāja Kurzemes galmā – celtne ,,Academia Petrina’’ – Pētera akadēmija Jelgavā, kas 1773.-1775.gados pārbūvēta no senākas, 18.gs. sākumā celtās ēkas – bijušās hercogienes Annas pils. Ēkā (tagad Jelgavas novadpētniecības muzejs) atradās hercoga Pētera dibinātā ģimnāzija – pēc augstskolas parauga veidota mācību iestāde. Galvenā fasādē jūtama īpaša elegance un harmoniskas proporcijas. Centrālais rizalīts tuvs klasicisma stilistikai, taču korintiskās trīsceturtdaļkolonnas barokam raksturīgā manierē sagrupētas uz centru sabiezinātā ritmā, kam atbilst arī frontona plaknes uzlauzījums līdz ar to aptverošajām dzegām. Virs ēkas paceļas astronomiskiem novērojumiem domāts tornis – svarīga pilsētas silueta sastāvdaļa. Fasādes apdares detaļas ( tāpat interjeros, kas nav saglabājušies) veidojis J.M. Grafs. Ēka stipri cieta abos pasaules karos. Restaurēta 1947.-1951.g. (arhitekts A. Pūpols).
Atšķirībā no ,,Academia Petrina’’ stingri klasiskā rakstura O. Fītinghofa nama Rīgā fasāžu apdare veidota gaisīgajās rokoko formās (celts starp 1762. un 1766.gadu). gan portālos, gan kartušās un sandrikos izmantoti rokaja motīvi. Visas šīs detaļas labi saglabājušās līdz mūsdienām, kaut arī ēka pamatīgi pārveidota (1884.gadā pēc arhitekts K. Felsko projekta tai uzbūvēts 4.stāvs).
Baroka attīstības polarizācijas gaitā 18.gs. otrajā pusē Latvijas arhitektūrā pakāpeniski ienāca klasicisms. Kā bija redzams, jau S. Jensena daiļradē daudz kas būtībā iekļāvās klasicisma arhitektoniski telpiskās domāšanas rāmjos.