Ievads
14. un 15. gadsimtā Ziemeļitālijas pilsētvalstis, kas bija guvušas milzu panākumus saimniecībā, īpaši- banku izveidē, tirdzniecībā un audumu ražošanā, bija visbagātākās Eiropas zemes. To iedzīvotāji lepojās ar sasniegto un bija pārliecināti par savām spējām. Šajā laikā sākās lielas izmaiņas cilvēku domāšanā un dzīvesveidā. Pilsētās uzkrājās lieli naudas līdzekļi, kas deva iespēju atbalstīt talantīgus mākslinieku un domātājus. Itālijas tēlnieki, gleznotāji un arhitekti izgudroja jaunus paņēmienus cilvēka un viņa dzīves telpas attēlošanā. Straujo attīstību daudzējādi veicina tirgus jeb kapitālistiskā ekonomika. Konkurence ir viens no būtiskākajiem progresa stimuliem pēdējos gadsimtos. Grūti atrast notikumus un procesus, kas risinātos izolētā, noslēgtā vidē. Pasaule sāka kļūt līdzīga tai, kas mums tik pazīstama Jaunajos laikos. To sākumu, vēsturnieki visbiežāk datē ar 15. un 16. gadsimta miju. Tas ir renesanses, reformācijas un Lielo ģeogrāfisko atklājumu laikmets. Jaunajos laikos Eiropa piedzīvoja fundamentālas pārmaiņas gan sabiedriskajā un saimnieciskajā struktūrā, gan garīgajā dzīvē. Sākās eiropiešu pārokeāna braucieni, un Eiropas civilizācija izplatījās visā pasaulē. Sākās strauja visdažādāko rasu sajaukšanās, jaunu tautu, vēlāk arī nāciju veidošanās. Jauno laiku vēstures periods vairs nav tikai Eiropas vēstures posms, tas attiecināms uz visu zemeslodi. Jaunos laikus vēsturnieki kopumā vērtē pozitīvi. Tas ir laikmets, kad notiek nepieredzēti straujš tehnoloģiskais, saimnieciskais un garīgais progress. Nav vienprātības jautājumā par Jauno laiku vēstures perioda beigu datējumu. Visbiežāk vēsturnieki pieņem, ka 19. un 20. gadsimta mija vai Pirmā pasaules kara sākums uzskatāms par visjaunākā vēstures perioda- Jaunāko laiku vai mūsdienu vēstures sākumu.
Renesanse
Par renesansi parasti saprot kultūras uzplaukumu un antīkās kultūras atdzimšanu- kustību, strāvojumu, kas kopumā izsaka viduslaiku kultūras pārorientēšanos uz Jauno laiku kultūru. Nav iespējams novilkt precīzu laika robežu, kad notika pāreja no viduslaiku uz renesanses kultūru, jo izpratne par pasaules vērtību sistēmu un tās likumsakarībām veidojas gadu desmitu, gadsimtu gaitā, tādēļ tā nespēj īsā laikā pārorientēties uz pavisam pretēju dzīves izpratni. Zināms, ka sākotnēji 14. gadsimta sākumā, renesanses idejas attīstījās Itālijā, kur attīstījušās stipras, bagātas pilsētas (Florence, Sjēna, Piza) un kur tolaik Eiropā sāka atdzimt zinātne. Šajā ziņā sevišķi izcēlās Florence. Šeit dzimuši un darbojušies Frančesko Petrarka, Džoto di Bondone, Tomaso Mazačo, Donatello un virkne citu renesanses literatūras, poēzijas, glezniecības, tēlotājmākslas, mūzikas filozofijas, arhitektūras, kā arī dažādu zinātnes jomu atdzimšanas pionieri. Florenci dēvē arī par mūsdienu Eiropas māti. Milānā, Florencē, Romā un citās Itālijas pilsētās dzīvoja un strādāja arī Leonardo da Vinči, kurš atzīts par vienu no diženākajiem cilvēces ģēnijiem. Viņš izgudroja gaisa perspektīvu- jo lielāks attālums no skatītāja, jo krāsu toņi kļūst gaišāki un vēsāki.
Ne tikai Itālija, arī citās Eiropas zemēs atdzima gan interese par klasisko kultūru, zinātnes sasniegumiem un atziņām par cilvēka sūtību un pasaules būtību, gan arī dziņa pārveidot sevi un savu apkārtni, padarīt to skaistāku un racionālāku. Tā, Francijā, daudzi itāļu dzīvesveida elementi, mode un sadzīves normas sasniedza augstāko izsmalcinātību. Jaunu tradīciju iedīgļi no Itālijas, kā, piemēram, balets, nonākuši Francijā, šeit uzplauka un attīstījās, kļūstot nākamo gadsimtu laikā par neatņemamu cilvēces kultūras sastāvdaļu. Arī daudzās Vācijas pilsētās ik uz soļa sastopamas jau agrīnās Renesanses pazīmes. Tās vērojamas arī Čehijā, Polijā, Ungārijā un citās Centrāleiropas zemēs, kā arī Baltijā. Acīmredzamas un paliekošas pēdas Renesanse atstājusi arī Krievijā. Taču tās vērojamas galvenokārt tikai tās kādreizējā galvaspilsētā Pēterburgā. Praktiski nekādu ietekmi Renesanse neatstāja uz Osmaņu impēriju. Pastāv pat viedoklis, ka Renesanse netieši veicinājusi vēl dziļākas plaisas veidošanos starp latīnisko Eiropu un pārējo tā laika pasauli.
Dziļas pārmaiņas skāra Eiropas baznīcas iekšējo organizāciju. Pārmaiņas šajā jomā izpaudās kā Reformācijas kustība un Protestantisma attīstība, kas skāra galvenokārt Rietumeiropas centrālo un ziemeļu daļu. Tā sekas bija vēl lielāka baznīcas ietekmes mazināšanās ievērojamā Eiropas daļā.
Laika gaitā militārā jomā arvien lielāku lomu sāka spēlēt regulārās armijas, bet bruņniecības militārā nozīme līdz ar to sašaurinājās. Taču tā pilnībā saglabāja, pat palielināja savu ekonomisko un politisko lomu, izveidojot pēru sistēmu Apvienotajā Karalistē vai grandu statusu Spānijā. Piemēram, Anglijā pēru sistēma nostabilizējās piecu galveno pēra titulu sastāvā – hercogs, marķīzs, grāfs, vikonts un barons. Līdzīgas gradācijas formējās arī citās valstīs.
Pilsētu izaugsmi veicināja straujais iedzīvotāju skaita pieaugums Eiropā Renesanses laikā. Tā, 16. gs. laikā pilsētu skaits ar 100 tūkstoši un vairāk iedzīvotājiem pieauga no 5 līdz apmēram 14. Tam gan bija arī savas ēnas puses. Proti, palielinātais iedzīvotāju skaits radīja zemes deficītu laukos, līdz ar to arī relatīvu pārtikas trūkumu.
16. gadsimtā uzplauka Roma, turp pārcēlās strādāt Donato Bramante, Rafaēls, Mikelandželo un citi mākslinieki. Par pilsētas galveno būvi kļuva grandiozā Sv. Pētera katedrāle, kuras celtniecība tika pabeigta 1624. gadā. 16. gadsimta otrajā pusē itāliešu mākslas centrs pārvietojās uz Venēciju, kur strādāja gleznotāji Jakopo Tintoreto, Ticiāns, Paolo Veroneze.
Rīga renesanses un humānisma laikmetā.
16.gadsimtā Rīgas izglītotajā sabiedrībā sāka izplatīties humānisma idejas. Piemēram, Roterdamas Erasma darbi šeit parādās jau 16. gadsimta pirmajā pusē, kad tika dibināta pilsētas bibliotēka. 1588. gadā Rīgā radās pirmā tipogrāfija. Rīgā tika drukāti kalendāri, ābeces, rēķinu grāmatas, arī vietējo autoru sacerējumi. Vairums iespieddarbu bija latīņu un vācu valodā. Liela vēsturiska vērtība ir N. Mollīna tipogrāfijā 1612. gadā iespiestajai Rīgas panorāmai.
Lielie ģeogrāfiskie atklājumi.
Lielie ģeogrāfiskie atklājumi- jaunu jūrasceļu un nepazīstamu zemju atklāšana un izpēte 15. gadsimta otrajā pusē un 16. gadsimtā, dažu paaudžu dzīves laikā pilnīgi mainīja cilvēku priekšstatus par pasauli. Izrādījās, ka pasaule ir stipri lielāka un daudzveidīgāka, nekā tas bija šķitis antīkajā senatnē un viduslaikos.
Izglītots 15. gadsimta florencietis jau sāka saprast, ka pasaule ir apaļa, taču viņam vēl joprojām nebija skaidrs, cik liela ir Zeme. Lielie jūras braucieni šos priekšstatus padarīja pilnīgākus un konkrētākus. Jau 13. gadsimtā Eiropā parādījās moderns kuģa stūres rats, ļoti tuvs tam, kādu izmanto mūsdienās. Sāka būvēt lielus kuģus, kuri spēja peldēt pretī vējam. Un jau 1492. gadā cilvēkam izdevās šķērsot Atlantijas okeānu.
Spānis Kristofors Kolumbs (1451-1501), meklējot rietumu jūras ceļu uz Indiju, viņpus Atlantijas okeāna atklāja Ameriku. Kolumba vīri izkāpa Bahamu salās, bet gada beigās nonāca līdz Kubai un Haiti. Citas Kolumba ekspedīcijas atklāja Lielās un Mazās Antiļu salas, Centrālameriku un Dienvidameriku.
Portugāļu jūrās braucējs Vasko da Gama (1469-1524) 15. gadsimta beigās veica jūras ceļu no Eiropas apkārt Āfrikai uz Indiju un atpakaļ, apbraucot Labās Cerības ragu. 16. gadsimta sākumā viņš to atkārtoja.
Portugāļu jūras braucējs Spānijas dienestā Fernans Magelāns (ap 1480 – 1521) 1519. gadā ar piecu kuģu eskardu devās uz Moluku (Garšvielu) salām pa rietumu ceļu un Dienvidamerikas krastos atklāja Patagoniju un šaurumu ar Ugunszemi. 1521. gadā Magelāns atklāja Marianas un Filipīnu salas, kur arī tika nogalināts. Pirmo ceļojumu apkārt pasaulei Magelāna vietā pabeidza H. Elkono. Izcilā jūras braucēja Magelāna vārdā nosaukts šaurums Estrecho de Magallanes starp Dienvidameriku un Ugunszemi, kas savieno Atlantijas un Kluso okeānu. Brauciens apkārt zemeslodei ir viens no svarīgākajiem notikumiem Lielo ģeogrāfiski atklājumu vēsturē.
Lielie jūras braucieni atklāja cilvēkam ne tikai jaunas zemes, bet deva priekšstatu par Zemes, bet vēlāk arī Visuma uzbūvi.
1543. gadā vācu renesanses centrā Nirbergā iznāca poļu astronoma Nikolaja Kopernika (1473 – 1543) galvenais darbs “Par debess sfēru griešanos”, kurā viņš izklāstīja savu mācību par heliocentrisko pasaules sistēmu (pasaules sistēma, kuras centrā ir Saule). Pāvesta cenzūra 1616. gadā to aizliedza, un aizliegums bija spēkā līdz 1828. gadam.
Nozīmīgākie atklājumi un izgudrojumi:
1445. gadā J. Gūtenbergs izgudro iespiedpresi.
1455. gadā Maincā iznāk pirmais lielais iespieddarbs- Bībele
1459. gadā izgudro kabatas pulksteni
1477. gadā iespiež Ptolemaja „Ģeogrāfiju”
1480. gadā sāk ražot šaujampulveri
1492. gadā M. Behaims Nirnbergā izgatavo pirmo globusu
1543. gadā iznāk N. Kopernika darbs „Par debess sfēru griešanos”
1569. gadā Merkatora pasaules karte
1588. gadā pirmais iespieddarbs N. Mollīna tipogrāfijā Rīgā
1609. gadā G. Galilejs konstruē pirmo teleskopu
Reformācija
Reformāciju var uzskatīt par apvērsumu reliģijā. To aizsāka Mārtiņš Luters Vācijā un turpināja neapmierinātie ar katoļu baznīcu daudzās Eiropas zemēs. 1517. gada 31. oktobrī vācu mūks Mārtiņš Luters piestiprināja pie baznīcas durvīm Vitenbergā, Saksijā, 95 tēzes jeb sūdzības. No tā izauga kustība, ko pazīst kā reformāciju. Katoļu baznīca bija visietekmīgākais spēks Eiropā. Taču daudzi cilvēki, ieskaitot Luteru, uzskatīja, ka tā ir korumpēta, un vērsās pret Baznīcas bagātībām un indulgenču izpirkšanu. 1521. gadā Luteru izslēdza no baznīcas. Viņš nodibināja pats savu protestantu baznīcu, jo tās piekritēji pretojās Romai. Protestantisms izplatījās pa visu Eiropu.
16. gadsimtā Anglijā valdošā Tjūdoru dinastija cīnījās par valsts saliedēšanu un karaļa varas nostiprināšanu. Šveicē cīņu pret katoļu baznīcu uzsāka Ulrihs Cvinglijs. Viņš uzskatīja, ka baznīcai jāatsakās no greznības, pat ērģeļu spēlēšanas dievkalpojumos. Pēc U. Cvinglija nāves reformācijas kustības priekšgalā izvirzījās Žans Kalvins. Francijas iedzīvotāji ticības dēļ sadalījās divās daļās, kas viena pret otru izturējās naidīgi un neiecietīgi. Kā atbilde radās kontrreformācija, kuras ietvaros katoļu baznīca uzsāka savas reformas. Kontrreformācija noveda pie reliģiskām vajāšanām un postoša pilsoņu kara Eiropā.
Trīsdesmitgadu karš norisinājās no 1618. gada līdz 1648. gadam. Tas sākās kā reliģiskas cīņas starp katoļiem un protestantiem Vācijā. Vēlāk, cīnoties par zemi, tas pārauga karā starp Svēto Romas impēriju pārvaldošajiem Hābsburgiem un Francijas karaļiem. Protestanti guva uzvaru. 1648. gadā tika parakstīts Vestfāles miera līgums.
Eiropā svarīgākie notikumi:
1517. gadā Lutera 95 tēzes
1521. gadā Luters tiek izslēgts no baznīcas
1524.-1525. gadam Zemneku karš Vācijā
1534. gadā Jezuītu ordeņa dibināšana
1545.-1563. gadam Tridentas koncils
1555. gadā Augsburgas ticības miers
1618.-1648. gadam Trīsdesmitgadu karš
1648. gadā Vestfālenes miers
Latvijā svarīgākie notikumi:
1522. gadā Rīgā A. Knopkens aicina uz katoļu baznīcas reformēšanu
1522.-1523. gadam sākās rīdzinieku sarakste ar M. Luteru
1524. gadā Pirmā latviešu luterāņu draudze pie Jēkaba baznīcas
1525. gadā ziņas par pirmo grāmatu latviešu valodā
1525. gadā Livonijas ordeņa mestrs pasludina ticības brīvību Rīgas pilsētai
1554. gadā Livonijas landtāgs pasludina ticības brīvību Livonijā
1582. gadā pretreformācijas sākums Latvijā
Secinājumi.
Jaunajos laikos Eiropa piedzīvoja fundamentālas pārmaiņas gan sabiedriskajā un saimnieciskajā struktūrā, gan garīgajā dzīvē. Sākās eiropiešu pārokeāna braucieni, un Eiropas civilizācija izplatījās visā pasaulē. Pēc manām domām, tas ir visai pozitīvs laikmets. Šajā laikā attīstījās tehnoloģijas, saimnieciskā dzīve un garīgā dzīve. Manuprāt, eiropieši pasauli padarīja par vienotu veselumu, tās atsevišķās daļas kļuva savstarpēji saistītas un atkarīgas viena no otras. Cilvēku migrācija pāri kontinentiem ieguva nepieredzētus mērogus un intensitāti. Katoliskā fanātisma pārņemto spāņu un portugāļu iekarojumu rezultātā gāja bojā apbrīnojamās inku un acteku civilizācijas un pat atmiņas par tām. Jaunie laiki Amerikas, Āfrikas, Austrālijas, Klusā okeāna salu vai Sibīrijas vēsturē, raugoties no to pamatiedzīvotāju viedokļa, ir traģisma pilni. Spāņi, portugāļi, angļi, franči, holandieši un krievi apspieda, padzina no dzimtajām vietām vai nereti pat fiziski iznīcināja veselas ciltis un tautas, daudzviet ieviesa verdzību. Manuprāt, tas bija nežēlīgi un degradējoši. Eiropieši ievazāja slimības, pret kurām pamatiedzīvotājiem nebija imunitātes, tāpēc tie masveidā mira. Pēc manām domām, uz Jaunajiem laikiem var skatīties divējādi. No vienas puses, tie ir pozitīvi ar fundamentālajām pārmaiņām, bet no otras puses, tie ir negatīvi ar savu nežēlību pret cilvēkiem un citām tautām.
Izmantotā literatūra:
Apgāds ZVAIGZNE ABC, Valdis Klišāns- Vēsture vidusskolai, 2. daļa
Apgāds ZVAIGZNE ABC, Sarmīte Goldmane, Jolanta Klišāne, Aija Kļaviņa, Ināra Misāne, Ligita Straube- Vēsture pamatskolai, Jaunie laiki
Apgāds ZVAIGZNE ABC- Lielā Ilustrētā Enciklopēdija
Internets: www.google.lv, www.liis.lv, www.wikipedia.lv
Pielikums
Renesanses un humānisma izplatība Eiropā.
Florence ap 1490. gadu.
Florences katedrāles kupols mūsdienās. (Arhitekts F. Brunelleski, 1436)
Mārtiņš Luters (1483-1546)
Saturs
Ievads 3
Renesanse 4
Rīga renesanses un humānisma laikmetā. 5
Lielie ģeogrāfiskie atklājumi. 5
Nozīmīgākie atklājumi un izgudrojumi: 6
Reformācija 6
Eiropā svarīgākie notikumi: 7
Latvijā svarīgākie notikumi: 7
Secinājumi. 8
Izmantotā literatūra: 9
Pielikums 10