1.Mežģīņu veidi un darināšanas tehnika.
Senās mežģīnes ir tekstila izstrādājumi, roku darbs ,tādēļ to vērtība ir ļoti augsta. Mežģīņu darināšanas tehnika var būt gan vienkārša, gan ļoti sarežģīta. Mežģīnes veido audu un velku pavedienu pinumus, vīti krustoti, mezgloti un ielocīti pavedieni, diegu pārstaipi un gaisa cilpas. Izstrādājumā var izmantot vienu tehniku vai arī dažādus tehniku salikumus. Šāda darba rezultātā veidojas ažūra tīklveida struktūra, kas piešķir mežģīnēm raksturīgo vieglumu un gaisīgumu.
Tomēr ir pazīmes, kas mežģīnes vieno.
1.Pie seno mežģīņu grupas pieder mežģīnes, kuras veido uz zīmējuma pamata(mērogā 1:1). Mežģīnes darināšanas procesā zīmējumam ir ļoti liela nozīme, jo pa tā līnijām veido raksta kompozīciju.
2.Mežģīņu kompozīcija balstās uz kontrastu principa- gaišais pret tumšo, ažūrais pret blīvo. Caurspīdīgums fona rakstā, raksta brīvajās daļās, caurumiņi, kas veidojas savienojuma vietās, rada īpašu, tikai mežģīnēm raksturīgu viegluma iespaidu.
3.Mežģīnēm ir rotājoša funkcija. Formu un rakstu skaistums rotā gan cilvēku, gan vidi un piesaista uzmanību. Tādēļ jāpadomā par mežģīnes pielietojumu, lai izceltos pati rotas un tās valkātājs.
Lai arī Eiropas tautām dzīvesveids ir atšķirīgs, tās vieno kopēja pieredze, ko ietekmējuši savstarpēji kari. reliģija, tirdzniecības darījumi un kultūras norises. Latvija vienmēr ir iekļāvusies Eiropas kopējā telpā. Sākot ar 17.gs. ar savām mežģīņu valkāšanas tradīcijām un vēlāk, 19.gs., arī mežģīņu darināšanā Latvija nebūt neatpalika no Rietumeiropas.
2.Mežģīnes struktūra un forma.
Mežģīņu struktūru veido un to formu ietekmē vairāku faktoru kopums. Struktūra atkarīga no izmantotā materiāla, darināšanas tehnikas un ornamenta (raksta), bet mežģīņu formu galvenokārt nosaka to pielietojums un modes tendences. Šo faktoru mijiedarbībā radušies daudzi mežģīņu veidi, to līdzības un atšķirības. Katra tauta atbilstoši savām amatu tradīcijām attīstīja tai raksturīgās prasmes, tāpēc, lai mežģīnes ir ļoti daudzveidīgas, iespējams noteikt to piederību attiecīgajam laikam, vietai un meistaram, kas tās darinājis.
2.1.Materiāls.
Mežģīņu darināšanai sākotnēji izmantoja zīda, lina šķiedru un metāla, galvenokārt zelta un sudraba, pavedienus. 16. un 17. gs. un arī vēlāk visaugstākajā vērtē bija adatiņas (šūtās), kā arī ar zelta un sudraba pavedieniem darinātās mežģīnes.
Zelta pavedienu pirmsākumi meklējami 9.gs. Bizantijas kultūrā un tai raksturīgajos izšuvumos. Jau no seniem laikiem austrumu tautu tekstilmākslas augstā kultūra ievērojami ietekmējusi tās attīstību visā Eiropā.
Līdz 1.gs. izšuvumiem lietoja masīvu zelta stiepli, bet vēlāk ļoti plānas zelta sloksnītes aptina ap linu pavedienu Mežģīņu darināšanai izmantoja ar vissmalkākajām dārgmetāla stieplītēm aptītus zīda pavedienus, arī apzeltītu vai apsudrabotu kapara pavedienu.
No zelta un sudraba pavedieniem darinātās mežģīnes, lielākoties knipelētas, veido īpašu mežģīņu grupu. Tās izgatavoja Spānijā, Kiprā, Itālijā, Francijā, Vācijā, Šveicē, Krievijā un arī citās valstīs.Piemēram,17.gs. no Francijas Hamburgā (Vācijā) ieceļojušie hugenotu bēgļi ieveda tur savas rokdarbu prasmes un izveidoja manufaktūras, kur ražoja zelta un sudraba mežģīnes, kas ieguva Hamburgas mežģīņu nosaukumu.
Kādas Arhangeļskas ostas senajos ierakstos par ieviestajām ārzemju presēm, kuras sev pasūtīja krievu augstmaņi, var izlasīt:’’…no Holandes Krievijā 1671.gadā ieveda 185 unces (5.2 kg.) un 27 gabalus, un vēl 4 kastes ar zelta un sudraba mežģīnēm. 1672. gadā – 70 unces 24zolotņiku zelta un sudraba mežģīņu, bet 1673.gadā 2 pudus un 8 unces zelta un sudraba mežģīņu”. Var secināt, ka mežģīņu darināšanai 17.gs. Eiropā visvairāk lietoto materiālu vidū bija zelts un sudrabs.
Pavedieniem, ko izmanto mežģīņu izgatavošanā, ir vislielākā nozīme formas un struktūras veidošanā. No materiāla izejvielas un tā pārstrādes ir atkarīgs, vai pavediens ir smalks vai raupjš, kāda ir tā elastība un vai tas ir mīksts vai grods, vai diegs ir spožs un gluds vai nespodrs un plūksnains. Visi šie faktori tieši ietekmē izstrādājuma izskatu.
Tikai ap 1883. gadu sāka ražot kokvilnas diegus, kurus varēja izmantot mežģīņu izgatavošanā. Kokvilnas pavedienu kvalitāte uzlabojās, un tie bija lēti, tāpēc kokvilna drīz vien nomainīja zīdu un linu. 20.gs. vidū sāka lietot materiālu, kura dabīgajām šķiedrām bija pievienotas mākslīgas un sintētiskas izejvielas.
2.2 Darināšanas tehnika.
Mežģīņu darināšanas tehnika ievērojami ietekmē zīmējuma kompozīciju. Ne visu, ko uzzīmē, var izstrādāt rokdarbā. Jāņem vērā diegu vīšanas un pinumu struktūras kārtība izvēlētajā rokdarbā. Piemēram, kuģīšu tehnikā darinātās formas ir sīkas un tikai liektas, lokveida. Acis tīkla mežģīnēs ir arī sīkas, bet kvadrātveida, pildītas ar dažādiem ielocītiem rakstiem. Šie specifiskie tehnikas ierobežojumi ietekmē ornamenta formas, ritma un kompozīcijas izvēli un risinājumus.
2.3.Ornaments.
Ornamentiem un rakstiem mežģīnēs parasti ir ģeometriskas vai dabā noskatītas formas. Dažreiz tās ņemtas no arhitektūras vai priekšmetu pasaules, piemēram, akanta, arabeskas u.c. motīvi renesanses laika mežģīnēs 16.gs. beigās, bet 18.gs. raksturīgākie slaveno Briseles izšūto mežģīņu motīvi ir āboliņa lapa, paparde un alpu vijolītes zieds.
Tomēr jebkura rakstu kompozīcija balstās uz precīza ģeometrisku līniju vai formu pamata.(sk.72.lpp). Mežģīnēs īpaši senajās, reti kurš uzreiz saskatīs šo precīzo ģeometriju. Vispirms krīt acīs smalkais zīmējums, tad – mežģīnes materiāla gaisīgums, vieglums, tehniskais izpildījums, un tikai pēc tam rodas dziļāka interese par to, kā veidots zīmējums.
Ornaments cieši saistīts ar virsmu, kuru tas rotā, tāpēc raksta vai ornamenta formu izceļ arī izstrādājuma faktūra. Piemēram, 17.gs. šūtās Venēcijas mežģīnes ir smagnējas, ar izteiktu reljefu, lielie ziedu raksti mijas ar dažādiem izšūtiem tiltiņiem un pārejām, bet knipelētajās Briseles mežģīnēs blīvās rakstu daļas kārtojas vieglā dažādu tīkliņu fonā. Reizēm fona tīkliņu veido smalki, gandrīz nesaskatāmi pavedieni.
2.4.Modes tendences.
Mūsdienās mežģīnes uzskata par dekoratīvu apģērba vai auduma elementu, bet pirms simt gadiem tās bija neatņemama modes sastāvdaļa. Savukārt pirms trīssimt gadiem mežģīnes bija savdabīgs sociālā stāvokļa apliecinājums un attiecīgā laikmeta kultūrvides neatņemama sastāvdaļa. Daudzi 16.-18.gs. mežģīņu izstrādājumi ir tik mākslinieciski, augstvērtīgi un filigrāni, ka mūsdienās tos gandrīz nav iespējams atdarināt.
Mode, kuru radīja un noteica sabiedrības elite un valdošais mākslas stils, kas ietekmēja arī mežģīnes formu. Piemēram, mežģīņu vai ar tām rotātas apkakles formas mainījās ik pa laikam. Spāņu apģērbā 16.gs. otrā pusē vīriešu kamzoļa apkaklītes baltais iekantējums ar laiku pārtapa par lielu, baltu, krokotu apkakli. Daudzas no tām gar malu bija rotātas ar mežģīni. Sievietes uz kleitām vai apmetņiem lika palielu apliekamu apkakli ar mežģīnēm, ko gadsimta beigās nomainīja stāvas apkakles. 16.gs. beigās un 17.gs. sākumā Vācijā sieviešu apģērba stāvo apkakli rotāja ar bagātiem mežģīņu volāniem. Anglijas galmā sievietes valkāja lielas, stāvas apkakles, kuru formas noturēšanai izmantoja metāla karkasu, bet vīrieši – lielas apkakles, kas reizēm sniedzās pāri pleciem. 17.gs. Francijā, karaļa Ludviķa XIV laikā, sieviešu tērpiem bija dziļš izgriezums, kas atsedza kaklu, krūtis un plecus. Mežģīnes rotāja dekoltēto kleitu malas un piedurknes, bet vīriešiem bija raksturīgs bija žabo, ko piestiprināja krekla aizdares augšgalā. Šī vīriešu apģērba rotājošā sastāvdaļa savu aktualitāti nezaudēja gandrīz līdz 19.gs. vidum.
Kurzemes hercogs Jēkabs savā Jelgavas galmā vēlējās tuvināties Parīzes greznībai. Eiropas austrumos tieši Kurzemes hercogistē visvairāk bija jūtama franču modes ietekme. Kurzemes galmā, tāpat kā 17.gs. Parīzē, sievietes tērpā galvenais akcents bija daudzveidīgās piedurknes, kas beidzās ar manšeti, ko rotāja mežģīnes. Apkakles formas bija dažādas, ar tikpat atšķirīgu mežģīņu rotājumu.
Mežģīņu darināšanā ir svarīga arī skaistuma izjūta, kuru nosaka katras tautas mentalitāte un tradīcijas. Pamatā izgatavoja baltas mežģīnes no sudraba vai zelta pavedieniem. Kaut gan krāsai un ornamentam galvenokārt ir rotājoša nozīme, nereti tie informēja arī par valkātāja sociālo statusu. 17.gs. sākumā rīsu cieti, ar ko cietināja apkakles, iekrāsota zilā vai dzeltenā krāsā – atkarībā no tā, vai apkali nēsāja katolis vai hugenots. Lai iegūtu vēlamo toni, izmantoja arī tabakas šķīdumu, kafijas vai tējas novārījumu.
17.gs. Spānijā knipelētās mežģīnes darināja galvenokārt no melniem pavedieniem. Slavenas bija arī 18. un 19.gs. Francijā darinātās melnās Šantiji mežģīnes, kas nosauktas to izcelsmes pilsētas vārdā. Tās veidoja no 8 – 9 cm platām, savā starpā ar adatu sašūtām knipelētām joslām. Par melnajām mežģīnēm sauc visas no melniem pavedieniem darinātās mežģīnes, neatkarīgi, no tā, kur tās tapušas, – Francijā, Anglijā vai Spānijā.
Savukārt citām tautām sastopamas mežģīnes arī vairākās krāsās, piemēram, balts ar sarkanu čehu un krievu mežģīnēs.
3.Mežģīņu veidi.
Katrai mežģīņu grupai ir noteiktas to izgatavošanai nepieciešamās pamatdarbības un pamatelementi.
Lai arī kurā valstī darinātas mežģīnes, neatkarīgi no darba stila, izmantotā materiāla un izgatavošanas tehnikas darba paņēmieni izšūšanai, knipelēšanai un mezglošanai ir nemainīgi. Pamatdarbību dažādās kombinācijās veido tūkstošiem rakstu, taču katrai mežģīņu grupai tas ir savs, atšķirīgs un atpazīstams. Grūtības noteikt, pie kuras mežģīņu grupas pieder paraugs, rodas tad, ja vienus un tos pašus pamatelementus var veidot dažādās tehnikās, piemēram, tilla tīkliņus var knipelēt un darināt adatiņas tehnikā.
Atkarībā no izgatavošanas tehnikas izšķir četras mežģīņu grupas, katrā no tām ietilpst vairāki mežģīņu veidi:
1.Izšūšana – adatiņas mežģīnes, austrumu mežģīnes, lentīšu mežģīnes, Tenerifes mežģīnes un tilla mežģīnes;
2.Pīšana – pītas bārkstis, knipelētas mežģīnes;
3.Mezglu siešana – mezglotas mežģīnes (makramē), tīkla mežģīnes, kuģīšu tehnikā darinātas mežģīnes (frivolitē);
4.Valdziņu (cilpu) veidošana – adītas un tamborētas mežģīnes.
Lai arī mūsdienās ir labi attīstīta mehanizēta mežģīņu ražošana, mehanizēt nav izdevies adatiņas mežģīņu, tamborētu, makramē un frivolitē mežģīņu izgatavošanu.
3.1. Izšūšana.
Visām izšūtajām mežģīnēm ir līdzīga darināšanas tehnika un vienkārši darbarīki. Adata, ar kuru šuj, izšuj un darina mežģīni, pamatne (auduma , filca, ādas u.c.), pie kuras piestiprina uz pergamenta atveidoto mežģīnes zīmējumu, un izšūšanas rāmis, kurā iestiprina darbu.
Šūtas (adatiņas) mežģīnes
Pie adatiņas tehnikā darinātām mežģīnēm pieder visas šūtās mežģīnes, kuras raksturo šādas pazīmes:
1.brīvas rakstu formas, jo izšūšanas tehnika rakstu zīmējumu un veidošanu neierobežo;
2.tās veido tikai viens adatā ievērts pavediens;
3.tiltiņus, kuri savieno raksta motīvus, veido uz palīgpavedieniem;
4.rakstu kontūru reljefu var apšūt īpaši biezu.
Šūto jeb adatiņas mežģīņu tehnika augstāko attīstības pakāpi sasniedza 16.gs. Itālijā.
Šie meistardarbi drīz vien rosināja rokdarbnieces arī citās Eiropas valstīs ņemt rokās adatiņu ar pavedienu un veidot brīnumskaistas tekstilijas.
17.gs. Francijas augstākā sabiedrība tērēja lielu naudu itāļu mežģīņu iegādei un Francijas valdība bija spiesta aizliegt to ievešanu no Itālijas, lai aizkavētu naudas aizplūšanu no valsts. Tomēr aizliegums nedarbojās, un 1665.g. Francijas karalis Ludviķis XIV pavēlēja atvērt meistardarbnīcas un mežģīņu skolu, kur sākumā strādāja skolotāji no Venēcijas. Jau pēc gada franču meistares attīstīja tik augstas amata prasmes, ka franču šūtās mežģīnes izvirzījās pirmajā vietā Eiropā.
Līdzīgi apstākļi mudināja arī citas Eiropas valstis dibināt mežģīņu skolas un meistardarbnīcas. 18.gs. slaveni kļuva Briseles meistari un Vācijas un Silēzijas mežģīņu darinātāji.
Starptautiskās izstādes, kurās seno mežģīņu grupā visvairāk pārstāvētas knipelētas mežģīnes, liecina, ka mūsdienās senajā un sarežģītajā adatiņas tehnikā strādā samērā maz meistaru.
Latvijā adatiņas mežģīņu tehnika nesasniedza augstu attīstības pakāpi. 17.-18. gs. šo mežģīņu galvenie patērētāji bija valdošā elite un garīdzniecība. Adatiņas mežģīnes 19.gs. beigās un 20.gs. sākumā nedaudz lietotas arī etnogrāfijā.
Renesanses laikam raksturīgas reticellas(ievietot attēlu no gr.77lpp) mežģīnes. Jau 15.gs. beigās rokdarbos lietoja dažādu ažūru izšuvumu veidus. Izšuvumus veidoja uz auduma, uz retināta izvilktu pavedienu pamata, mākslinieciski „aizlāpot” caurumus, kuri veidojās izvilkto pavedienu krustošanās vietās. Mežģīņu mala noslēdza šaurākas un platākas ažūras josliņas, kuras papildināja vai arī rotāja uz auduma izšūtas kompozīcijas.
Līdz ar darināšanas tehnikas un prasmju attīstību mežģīnes sāka veidot uz palīgpavedienu pamata, neizmantojot audumu. Starp retajiem, audumā izvilktajiem pavedieniem veidoja lielus, uz palīgpavedieniem izšūtus mežģīņu motīvus – šī tehnika atgādina divvirzienu izvilkumu. Mežģīņu motīvi un reticellas izšuvumam raksturīgie lielie robiņi izstrādājuma ārējā malā tika izšūti uz zīmējuma pamata, ko veidoja uz pergamenta.
Darināja arī īpašas reticellas mežģīnes, kurās attēloti ģimenes vai dzimtas ģerboņi. Modē bija platas, robainas mežģīņu apkakles. Piemēram, ar reticellas mežģīnēm izgreznotu apkakli valkāja arī flāmu gleznotājs Pīters Pauls Rubenss. Reticellas mežģīnes rotāja kāzu un citus svinību tērpus. Tā kā 16. un 17.gs. karnevāli bija neatņemama Itālijas, Francijas un Sp;anijas galma dzīves sastāvdaļa, tās dēvēja arī par karnevāla mežģīnēm.
16.gs. sākumā reticellas mežģīnēs izšuva ģeometriskus rakstus, savukārt gadsimta vidū parādījās sarežģītas kompozīcijas ar cilvēku un dzīvnieku figūriņām, bet gadsimta beigu mežģīņu kompozīcijās – arī mitoloģiskas ainiņas.(ievietot attēlu no gr 20lpp)
Latvijā reticellas mežģīnes valkāja Kurzemes hercogi. Ar reticellas mežģīnēm rotāja ne tikai apģērbu, bet arī gultasveļu un citas tekstilijas.(atrast un ievietot attēlu)
Atbilstoši modes tendencēm un attiecīgā laika mākslas stilam izšūtās mežģīnes laika gaitā ir ievērojami mainījušās. 17.gs. sākumā tās izšuva jau kā ar audumu nesaistītu, patstāvīgu tekstiliju.
Mežģīnes zīmējumu piedeidz pie izšuvumu pamatnes. Virs pamatnes pa zīmējuma raksta (motīva) līnijām nostiprināja vairākās kārtās saliktu pavedienu, kas veido raksta kontūru. Izmantojot simtiem dūrienu veidu, rakstu izšuva ap kontūru pavedieniem un starp tiem, adatu nedurot pamatnē. Ja darināja atsevišķus rakstu motīvus, tos piediedza pie pamatnes atbilstoši mežģīnes zīmējumam un sastiprināja ar izšūtiem tiltiņiem vai fona tīkliņiem.
Mežģīņu rakstus veidoja sarežģīti augu motīvi ar liliju, tulpju un neļķu kompozīcijām izstrādājuma malās, kas lielākoties noslēdzās ar robiņiem.
Adatiņas mežģīņu tehnika visaugstāko attīstības pakāpi sasniedza 17. un 18.gs. mijā Itālijā, iezīmējot divus raksturīgākos virzienus:
1)17.gs. beigās rakstos parādījās bagātīgais baroka stils; mežģīnes darināja galvenokārt ar biezu, reljefu izšuvumu un bagātīgiem cilpiņu (piko- rotājumiem motīvu savienojuma vietās. Šādā tehnikā darinātus rokdarbus visā pasaulē pazīst kā Venēcijas mežģīnes(ievietot att. gr. 80.lpp)
2) 18.gs. sākumā raksti kļuva viendabīgāki un sīkāki, kompozīcijas veidoja nelieli ziedu (lielākoties – rozīšu) un lapu motīvi. Biezā, reljefā kontūra kļuva daudz neuzkrītošāka, robainās mežģīņu malas tika veidotas gludākas, ar nelieliem zobiņiem. Baroka stilu nomainīja rokoko. Uz palīgpavedieniem izšūtos tiltiņus, kuri savienoja rozīšu rakstu elementus, bagātīgi rotāja piko mezgliņi.
1665. g. Normandijā (Francijā) mežģīņu darinātājas bija apvienotas karaliskajā manufaktūrā, kur pieaicināto Venēcijas meistaru vadībā apguva amata prasmes un pamazām izveidoja savu stilu – Alansonas mežģīnes. Arī mūsdienās Francijā darina Alansonas mežģīnes. Tās nosauktas par godu pilsētai, kur radušās.
Līdz 1690.g. par point de France(pievienot att. gr.82.lpp) sauca visas adatiņas mežģīnes Francijā, bet vēlāk – tikai Alansonā darinātās. Tās atšķiras ar izteiktām rakstu kontūrām, kas rada iespaidu, ka ziedi un lapas veidotas padziļinājumos. Lai izstrādājums būtu izturīgāks, tajā nereti iestrādāja zirgu astrus. Šīs mežģīnes bija iecienītas Napoleona I un Napoleona III galmā.
17.gs. izšūto mežģīņu tehnika sasniedza augstu attīstības pakāpi un Beļģijā (Flandrijā). Flāmu mežģīnes ir smalkas un gaisīgas. To darināšanai audzēja īpašas linu šķirnes. Jaunas meitenes, kuru pirksti varēja sajust acīm gandrīz nesaredzamo pavedienu, linus vērpa mitros pagrabos, lai iegūtu iespējami smalkāku, garāku un elastīgāku pavedienu.
Beļģijā radušās slavenās Briseles mežģīnes, kuru raksturīgā iezīme ir tā, ka blīvo rakstu elementus izšūto tiltiņu vietā savieno smalks tīkliņš, kas padara mežģīnes vēl gaisīgākas.
17.gs. un arī vēlāk Spānijas galmā izgatavotās lielākoties līdzinājās franču mežģīnēm, tomēr tika darinātas arī īpašas, tikai Spānijai raksturīgas mežģīnes. To rakstu veidoja nostiprināti zelta pavedieni, kurus pēc tam apšuva ar košiem un krāsainiem zīda diegiem. Zelta pavedieni viegli mirdzēja zem zīda izšuvuma. Tās sauc par spāņu mežģīnēm, kā arī par filigrānām mežģīnēm.
Latvijā adatiņas mežģīņu rokdarbi līdz šim nav konstatēti. Vairāki paraugi atrodas Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja krājumos, taču jādomā, ka tas nav vietējo meistaru darinājums, bet no Rietumeiropas ievestas Briseles mežģīnes.
Austrumu mežģīnes radušās Armēnijā un Palestīnā. Tās ir no sīkiem pavediena pārstaipiem – cilpām un mezgliņiem – darinātas šauras malu mežģīnes. Ar tām rotā auduma, balto vienvirziena vai divvirziena izšuvumu vai arī cita veida mežģīņu izstrādājumu malas. Lai arī kompozīcijas ir vienkāršas, izgatavošanas tehnika ir sarežģīta.
Sākot ar darbu, cilpiņas uzreiz piešuj pie auduma malas un, mainot pārstaipu garumu veido rakstus. Tomēr, lai saglabātu vienādu attālumu starp diegu lokiem, vajadzīgas labas izšūšanas iemaņas, it īpaši, ja darbam izmanto smalkus zīda diegus.
Latvijā šīs mežģīnes nav izplatītas. To darināšanas tehniku, atgriežoties no izsūtījuma, piecdesmitajos gados no Sibīrijas pie mums ieveda latviešu rokdarbnieces. Latvijā tās šuj tikai dažas meistares. Latviešu etnogrāfijā visvienkāršākie šūtie tīkliņi izmantoti Vidzemes vidienes sievu cepuru savilkumos pakauša daļā. Vienkāršākus sīkus, dekoratīvus, adatiņas tehnikā šūtus mezgliņus, robiņus, lociņus un to kombinācijas plaši pielieto mūsu baltajos izšuvumos, piemēram, Nīcas, Alsungas, Zemgales tautastērpu kreklu apkakļu un aproču rotājumos, arī dvieļu galdsegu, priekšautu u. c. izstrādājumu apmalēs.
Lentīšu mežģīnes
Lentīšu mežģīnes sāka darināt 16.gs. beigās Nīderlandē kā alternatīvu ļoti dārgajām adatiņas mežģīnēm. Jau 17.gs. Venēcijā, arī Milānā, tika izveidotas gan šūtu, gan pītu, vēlāk arī austu un tamborētu, lentīšu ražotnes.
Lentītes izmantoja pamatraksta veidošanai. Pa zīmējuma līnijām (atšķirībā no adatiņas mežģīnēm) pie pamatnes piediedza nevis kontūru veidojošo pavedienu, bet gan lentīti vai aukliņu.
Mežģīnes rakstam izmantoja gludu lentīti ar medaljonu, kas tāpat veidots no lentītes. Lielākajā centrālajā medaljonā iestrādāja mašīnizšuvuma, tamborētus, knipelētus vai uz tilla izšūtas raksta elementus, kurus varēja iegādāties rokdarbu veikaliņos. Protams, nav izslēgts arī roku darbs.
19.gs. Anglijā darinātajām lentīšu mežģīnēm raksturīga nebalināta audekla krāsa.
Šīs mežģīnes visvairāk izplatītas baznīcu tekstilijās, jo lentīšu raksti ir lieli un labi saredzami no attāluma.
Latvijā 20.gs. sākumā lentīšu mežģīnes visvairāk izmantoja apģērbu, baznīcu tekstiliju un galda paklāju ražošanai. No tām darināja arī apģērbu – blūzes, sieviešu mēteļu apkakles u. c.
Vēlāk, 20.gs. otrajā pusē, iecienītas bija tamborētu aukliņu (franču aukliņu) mežģīnes. Tās izgatavoja galvenokārt no vilnas dzijas un tautā sauca par īru mežģīnēm.
Arī mūsdienās meistares lielākoties darina mežģīnes no tamborētām aukliņām, ko atbilstoši zīmējumam satamborē kopā. Ir arī rokdarbi, kuros tamborētas aukliņas sastiprinātas ar dažādiem izšuvuma dūrieniem. Nereti izmantotas rūpnieciski ražotas lentītes.
Tenerifes mežģīnes.(ievietot zīm)
Tās ir izšūtas mežģīnes, radušās 16. un 17. gs. Spānijā un savu nosaukumu ieguvušas no Tenefifes salas Spānijas provincē – Kanāriju salās. Galvenā iezīme ir riteņa (apļa) motīvi, tāpēc tās sauc arī par saules mežģīnēm. Tenerifes mežģīņu darināšana sastāv no trīs daļām. Vispirms izgatavo starveida, apaļu, retāk – kvadrātveida, motīva pamatu. To var šūt uz bieza auduma vai stingra papīra, vai izmantot speciālu koka galdiņu. Pēc tam atbilstoši motīva zīmējumam nostiprina diegu pārstaipus. Rakstus veido līdzīgi kā reticellas mežģīnēm. Laukumu starp pārstaipiem aizpilda ar tīkla siešanas elementiem un mezgliņiem, dažādiem ielocītiem dūrieniem un pinumiem. Visus dūrienu (izšūšanas) veidus var pielietot atsevišķi vai arī dažādi kombinēt, motīvus izšuj ar pildītu vai tukšu vidiņu. Visbeidzot, gatavos motīvus sastiprina kopā. No to daudzveidības sastiprināšanas tehnikas ir atkarīga gan izstrādājuma forma, gan lielums.
Pirmie ļoti augstvērtīgu mežģīņu paraugi redzami 1592.g. Venēcijā izdotajā Vačellio Čerāzes grāmatā. 16.gs. beigās viņš izdevis vairākas mežģīņu tehnisko zīmējumu grāmatas. V. Čezāre ir arī reticellas mežģīņu nosaukuma autors.
Laikā no 15.gs. otrās puses līdz 16.gs. Spānija bija iekarojusi Centrālās Amerikas un Dienvidamerikas valstis. Pēc dažiem gadu simtiem spāņu izcelsmes mežģīnēs tirgotāji ieveda Eiropā jau kā Brazīlijas un Paragvajas mežģīnes. Tās darināja galvenokārt no zīda un izmantoja galda tekstiliju, kabatlakatiņu un saulessargu malu rotāšanai. Skaistākie tenerifes mežģīņu paraugi ir krāšņie lakati un apmetņi, kurus valkāja spāņu donjas.
Latvijā tenerifes mežģīnes ienāca 20.gs. sākumā. Līdz ar citiem rokdarbiem tenerifes tehniku mācīja kursos, kuru organizēšanā aktīvi iesaistījās Kaucmindes mājturības skolas 20.gs. divdesmito un trīsdesmito gadu absolventes. Piemēram, 1933.g. Jelgavā atvēra tenerifes mežģīņu salonu. Otrais pasaules karš pārtrauca daudzas kultūras un sabiedriskās dzīves norises. Tika slēgti arī kursi. Tagad tenerifes tehniku un darba pamatelementus var apgūt rokdarbu studijās un rokdarbu stundās skolā, tomēr šis mežģīnes Latvijā nav īpaši iecienītas.
Tilla mežģīnes
17.gs. otrajā pusē un 18.gs., mainoties mākslas stiliem un modei, mežģīnes kļuva vieglākas un gaisīgākas. Blīvās un krāšņās baroka un renesanses formas nomainīja vienmērīgāki un sīkāki raksti. Izšūtos tiltiņus, kas savienoja blīvos elementus, aizstāja ar dažāda vieda tīkliņiem – tillu. Tīkliņus gan izšuva, gan knipelēja. Vēlāk, attīstoties knipelēšanas tehnikai, adatiņas tillu izmantoja arvien mazāk. Izšūtos raksta elementus un tillu veidoja atsevišķi, tad sašuva kopā.
Pēc tilla acu daudzveidīgajiem variantiem un savdabīgā veidojuma var noteikt, kurā valstī mežģīnes darinātas. Pēc tīkla acu formas, pavedienu vīšanas un grešanas kombinācijām var atšķirt Briseles mežģīnes no Lilles, Valansjēnas, flāmu, slāvu u.c. darinājumiem. Mežģīņu meistari ir rūpīgi gādājuši par lokālo savdabību saglabāšanos.
Latvijā tilla rokdarbi nebija iecienīti, jo tillu grūti darināt mājas apstākļos. 19.gs. otrajā pusē veikalos varēja iegādāties rūpnieciski izgatavotu tillu. Ap 1872. gadu tilla izšūšanas mākas apguve notika daudz metodiskāk, līdzīgi kā balto darbu – cauro vīļu – izšūšanas apmācībā, uz auduma strēmeles izšuva dažādas rakstu joslas. Tomēr tilla izšuvumu 19.gs. vidū un otrajā pusē Latvijas teritorijā bija nedaudz. Ar tiem rotāja galvenokārt precēto sievu aubes, ko valkāja jau pie pilsētas tipa kostīmkleitām.
Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja krājumos glabājas kāds rets tilla rokdarbu paraugs(ievietot att. 94.lpp), kas iegūts no Krievijas carienes galma dāmas de Rendālas un datēts ar 18.gs. vidu. Muzeja krājumos atrodas arī Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas skolotājas E. Liepas 1947. gadā darināti mežģīņu paraugi.(att. 95.lpp), kuriem izšuvuma pamatā ir Lilles mežģīnēm raksturīgais tīkliņš. Mežģīnes darināšanas tehnika un materiāls liecina, ka izšūtai tills ir roku darbs.
Reto izšūta tilla rokdarbu vidū ir Latvijas Amatniecības kameras mežģīņu meistares Laimas Garās Vidzemes tautastērpa sievas cepure. Mežģīne ir Madonas Novadpētniecības un mākslas muzeja parauga atdarinājums. 1998. gadā par šo mūsdienām unikālo darbu Laima Garā ieguva pirmo vietu Latvijas Vēstures muzejā rīkotajā izstādē „ Mežģīnes Latvijā” .
Izšūšana un mašīntilla. 19.gs. pirmajā pusē, kad sākās mehanizēta un rūpnieciska mežģīņu izgatavošana, strauji attīstījās arī tilla ražošana. Tillu auda no kokvilnas vai zīda diegiem, smalku un gaisīgu. Rūpnieciski ražotais tills īpaši neatšķīrās no roku darba, un to plaši izmantoja par pamatu izšūtu mežģīņu darināšanai.
Tillam ir sešstūrainas tīkla acis. To izšuj divējādi – skaitot acis un ielokot raksta pavedienus gan taisnās, gan diagonālās līnijās, kā arī brīvās kompozīcijās, neskaitot tilla acis. Lai arī izšūšanai izmanto rūpnieciski izgatavotu tillu, šādi darinātas mežģīnes iekļaujas seno mežģīņu grupā.
19.gs. Beļģijā slavenas bija ar lina diegiem uz mašīntilla izšūtās Brabantes un Mehelenas mežģīnes.
Par ievērojamu tilla mežģīņu ražošanas centru kļuva Francijas pilsēta Sedāna. Sedānas izšuvumiem raksturīgs izkaisīts raksts – galvenā raksta daļa izvietota gar mežģīnes vienu malu, uz pārējā fona vietām iešūtas mazas lapiņas un punktiņi. Tās izšūtas ar lina, savukārt Šantiljī ( Francijā ) mežģīnes – ar smalkiem zīda diegiem.
Uz tilla izšūtās mežģīnes var uzskatīt par visvairāk izplatīto izšūto mežģīņu veidu Latvijā. Latvijas Vēstures muzeja senākie izšūto mežģīņu paraugi datēti ar 1830.-1850.g. Par pamatu izšūtajiem rakstiem izmantotas rūpnieciski austs kokvilnas tills. Kā greznu rotu tilla mežģīņu apkakles, aproces un citas smalkas apģērba detaļas valkāja augstas kārtas Latvijas turīgie iedzīvotāji, arī vīrieši, bet 19 gs. beigās izšuvumi uz tilla ienāca vienkāršas tautas apģērbā – ar tiem rotāja aubes arī zemākas kārtas precētas sievas Krustpilī, Vidzemē un Zemgalē.
Tā kā 20.gs. otrajā pusē Latvijā bija grūti iegādāties kokvilnas tillu, daudzos tautastērpa tilla mežģīņu atdarinājumos izmantots materiāls ar sintētiskas šķiedras piejaukumu.
Latvijas muzeju tekstiliju krājumos un privātajās kolekcijās ir saglabājies ievērojams izšūto tilla mežģīņu klāsts. Veicot pētījumu, tika apskatītas trīs paraugu grupas – 19.gs. vidus, 20.gs. sākuma mežģīnes un 2004.gadā izšūtie 19.gs. Vidzemes sievu cepuru mežģīņu atdarinājumi.
20.gs. sākumā tilla izšuvumus savos tērpos izmantoja arī pilsētnieces, ar tiem rotāja telpu tekstilijas – aizkarus, gultasveļu u.c.
Mūsdienās visi muzeji rūpējas par izzūdošo tekstiliju atjaunošanu. Lielajā kultūras mantojuma saglabāšanas darbā iesaistās gan muzeju speciālisti, gan dažādu amatu meistari. Arī ;atvijas novadu tautastērpu valkātāji un darinātāji cenšas katru tērpa detaļu tuvināt oriģinālam.
3.2 Pīšana
Pinums ir viens no senākajiem roku darbiem, kas aizsācies jau neolītā un ir pamatā vairākām nozarēm, piemēram, aušanai un klūgu pīšanai. Pinums ir plaši satopams arī mežģīņu darināšanā, tomēr „tīrā” veidā to pielieto tikai knipelētājās mežģīnēs.
Knipelētas mežģīnes
Vienlaikus ar mežģīņu izšūšanu sākās arī knīpelēšana. Pirms knipelēšana izveidojās kā atsevišķa, patstāvīga rokdarbu tehnika, tā bija cieši saistīta ar mežģīņu izšūšanu. Izšūto mežģīņu blīvos rakstus aizpildīja dažādi dūrienu pinumi, ko bieži vien veidoja kopā ar ažūriem tīkliņiem. Tos varēja gan izšūt, gan knipelēt. Visbiežāk vienā rokdarbā bija apvienotas abas tehnikas. No šāda rokdarbu apvienojuma 17.gs. radās slavenās Briseles mežģīnes.
Smalko un grezno knipelēto mežģīņu sarežģītās tehnikas attīstību veicināja arī 16.gs. izgudroto kniepadatu ražošana. Bez tām knipelētu mežģīņu darināšana nebūtu iespējama.
Rokdarbs jāstrādā ar vairākiem desmitiem un pat simtiem pāru knipelīšu, un adata vai tamboradata ir tikai palīgrīks. Knipelītes ir no koka veidotas, apmēram 15 cm garas vālītes, kurām vienā galā ir spolīte diegu uztīšanai. Krustojot knipelītes un mainot vietām, savstarpēji krustojas un vijas arī uz tām uztītie pavedieni. Diegu vīšanas un krustošanas rezultātā veidojas pinumi un, kārtojot tos dažādās variācijās, top mežģīne. Pavedienu krustpunktos sprauž kniepadatas, kas palīdz veidot stingru un precīzu mežģīnes formu. Knipelējot zīmējumu piestiprina pamatnei – īpašam knipelēšanas spilvenam vai galdiņam – un pēc tam noņem kopā ar gatavo izsrtrādājumu. Katrā valstī izmanto atšķirīgas knipelītes un dažādas formas knipelēšanas spilvenus. Piemēram, Bavārijā, arī Latvijā, lieto cilindriskus spilvenus, Francijā, Beļģijā, Dānijā un Ziemeļvācijā – taisnstura spilvenus, bet Beļģijā un Zviedrijā apaļus, plakanus galdiņus. Knipelītes var būt ļoti greznas, rotātas ar dažādiem kokgriezumiem un dārgmetāliem. Knipelēšana kopš tās pirmsākumiem līdz pat mūsdienām visās valstīs, arī Latvijā, vienmēr bijusi vispopulārākā mežģīņu darināšanas tehnika. Latvijā tās attīstību ievērojami ietekmēja Zviedrijas, Vācijas un Krievijas mežģīņu skolas, kuru tradīciju iezīmes saskatāmas senajās etnogrāfiskajās mežģīnēs. Arī mūsdienās knipelētājas visvairāk strādā un mācās no šajās vastīs izdotajām publikācijām un metodiskajiem materiāliem.
Vissenākie knipelēto mežģīņu paraugi Latvijā, kas datēti ar 17. un 18.gs., ir saglabājušies Kurzemes hercogu apbedījumos un katoļu baznīcu kapenēs. Muzeju speciālisti mežģīnes ir iztīrījuši un iekonservējuši, un tās ir labā stāvoklī. Avotos nav ziņu, ka no 17.gs. līdz 18.gs. Latvijā būru darinātas knipelētas mežģīnes, – acīmredzot hercogi tās ieveduši no ārvalstīm.
Eiropas un Krievijas skola Latvijā. Laika gaitā dažādās valstīs un arī mežģīņu izgatavošanas centros veidojušās atšķirīgas mežģīņu darināšanas tehnikas. Pēc kompozīcijas un izpildījuma īpatnībām tās var klasificēt divās lielās grupās: klasiskās – Rietumeiropas un ziemeļu (zviedru) mežģīnes un savienotās (krievu) mežģīnes.
Gandrīz visās apdzīvotas vietās tagadējās Beļģijas teritorijā, Antverpenē, Binkē, Brigē, Briselē, Ģēntē, Gramontā u.c., arī Ziemeļfrancijā. Lillē un Valansjēnā, darinātas knipelētas mežģīnes. Arī mūsdienās šajās valstīs tās joprojām ir iecienītas.
17.gs. slavenie Briseles tīkliņi bija gan izšūti, gan knipelēti, bet 18.gs. lielākoties tikai knipelēti. Nereti pamata tīkliņu un raksta motīvus knipelēja atsevišķi, vēlāk sašuva kopā; īpaši raksturīgi tas bija Brabantes (bijusī Flandrija) mežģīnēm.
17.gs. Šveice, īpaši Ženēva, bija slavena ar knipelētām mežģīnēm, kas darinātas no zelta un sudraba pavedieniem. Zelta un sudraba mežģīnes darināja arī 17. un 18.gs. Holandē. Francijā un Krievijā. Kurzemes hercogu tiešie sakari ar Rietumeiropu un Bīronu laikā arī ar Krieviju liek domāt, ka brokāta mežģīnes Latvijā varēja ievest no jebkuras no šīm valstīm. Vācijā knipelēšanas prasmes pazīstamas gandrīz četrsimt gadu. Vācija līdzīgi citām Eiropas valstīm attīstīja mežģīņu amatniecību un sekoja līdzi modes tendencēm Eiropā. Jādomā, tieši vācu skola visvairāk ietekmējusi mežģīņu darinātāju amatu attīstību Latvijā, jo līdz pat 20.gs. otrajai pusei metodiskie materiāli, lielākā daļa rokdarbu žurnālu, katalogu, rakstu grāmatu, kas bija pieejamas Latvijā, izdoti Vācijā vai Vācu valodā.
Zviedrijā tāpat kā citur Rieumeiropā pirmie mežģīņu paraugi datēti ar 1480. gadu. Knipelētu mežģīņu uzplaukums sākās m17.gs. Vadstēnā tika izveidots svētās Brigitas klostera mežģīņu centrs. Klostera dibinātāja bija lielu pārmaiņu un reformu nesēja, un viņas izveidotie sakari ar baznīcām Florencē (Itālijā) un Ženēvā (Šveice) veicināja amata prasmju izplatību pāri valstu robežām.
1903.g. Vadstēnā tika nodibināta mežģīņu skola, kas darbojas arī mūsdienās. Vislielāko uzmanību tajā pievērš zviedru knipelēto mežģīņu darināšanas īpatnību izzināšanai, saglabāšanai un pilnveidošanai. Lielu ieguldījumu zviedru mežģīņu skolas izveidē devusi Sallija Johansone. Viņas kolekcijā ir ap 107 000 paraugu, to skaitā somu, holandiešu, angļu un japāņu skolas mežģīnes. Zviedru mežģīnēs dominē dažādu vienkārtņu un režģu pinumu tehnika, kas veido lielākoties noslēgtus, ģeometriskus rakstus. Zviedru mežģīnes izceļas ar īpašu smalkumu, tās darina no lina un kokvilnas diegiem.
Krievijā, cara galmā, pirmās mežģīnes tirgotāji ieveda no Anglijas jau 16.gs., bet pēc kādiem simt gadiem ar zelta un sudraba pavedieniem knipelētas mežģīnes kā dārglietas tika ieviestas arī no Holandes. 17. un 18.gs. Krievijā bija mežģīņu darināšanas uzplaukuma laiks, veidojās mežģīņu centri Vologdā, Vjatkā, Jeļecā. Ziņas par pirmajām cara galma Maskavas meistaru palātā darinātajām mežģīnēm datētas ar 1625.g., bet 1725.g. cars Pēteris I uz Krieviju atveda mežģīņu meistares no Brabantes (Beļģijā) un nodibināja mežģīņu izdatavošanas centru Novgorodā. Mežģīnes pina no lina pavedieniem, Krievijas meistares izmantoja pārsvarā košas krāsas. Krievijas knipelēto mežģīņu būtiska iezīme ir savienojuma tehnika. Apgūstot klasisko mežģīņu darināšanu, Krievijas rokdarbnieces radīja apvērsumu šajā jomā un izveidoja savu raksturīgo savienojuma tehniku.
Galvenā atšķirība ir nelielais darbā iesaistīto pavedienu skaits un tas, ka mežģīne veidojas visā platumā no šauras, rakstā izlocītas un dažādiem tīkliņiem un pīnītēm savienotas lentītes. Piemēram, lai izgatavotu 3 – 4 cm platu klasisku mežģīni nepieciešami apmēram 30 pāru knipeļu kociņu (60 pavedieni) , bet savienojuma tehnikā tikai 6 – 8 pāri (12 – 16 pavedieni). Atkarībā no tehnikas, mežģīnes tā arī sauc- daudzpāru vai savienojuma mežģīnes.
Krievijas meistares darināja arī klasiskās daudzpāru Rietumeiropas mežģīnes.
Igaunija un Lietuva. Tautastērpu darināšanas un valkāšanas tradīcijām Baltijas valstīs ir ievērojamas lokālas atšķirības, tomēr visās trijās izšuvumi un mežģīnes ir neiztrūkstoša tautas apģērba sastāvdaļa.
Igaunijā un Lietuvā, līdzīgi kā Latvijā, 19.gs. tradicionālā tautas apģērba knipelētajās mežģīnēs ir ievērojama arī Eiropas valstu mežģīņu darināšanas tradīciju ietekme. Igauņu un lietuviešu meistari mežģīnes darināja no linu pavedieniem un to kompozīcijām raksturīgi ģeometriski raksti
Knipelētas mežģīnes Latvijā. Par knipelētu mežģīņu, tāpat kā citu tekstila rokdarbu uzplaukumu, var uzskatīt 18. un 19. gs. miju. 18.gs. atbilstoši Eiropas tālaika modei apģērbu ar knipelētajām mežģīnēm rotāja galvenokārt Latvijas turīgie augstāko kārtu iedzīvotāji. Baronešu tērpu mežģīnēs dominēja Rietumeiropas skola.
Knipelēja ne tikai smalkas un greznas tērpu mežģīnes, bet arī rupjas prieves, lentes un auklas, grozus, somas, zirglietas un citus priekšmetus, ko izmantoja saimniecībā. Knipelēšanas elementi parādījās arī metāla, ādas un citos izstrādājumos.
Latviešu meistaru knipelētajās mežģīnēs, kuras lielākoties bija raupjas un darinātas no linu diegiem, tāpat kā pārējos rokdarbos pārsvarā dominē ģeometrisks raksts. Raksta elementi un to kompozīcija nereti ir līdzīga cimdu vai jostu rakstiem. 19.gs. Latvijā darinātajās mežģīnēs var saskatīt arī citām tautām raksturīgas iezīmes. Piemēram, Ltgales tautiskajos kreklos, priekšautos un brunčos visizplatītākais ir režģota vienkārtņa pinums, sastopamas arī krievu mežģīnēm raksturīgas sarkanas joslas vai ievijumi. Kurzemē galvas auta noslēguma mežģīnēs lietota Rietumeiropas klasiskā mežģīņu darināšanas tehnika, tajās pamanāma līdzība ar zviedru mežģīnēm.
Sabiedriskās kultūras dzīves norises 20.gs. sākumā pārtrauca Otrais Pasaules karš. Tāpat kā citi rokdarbi arī mežģīņu darināšana palika novārtā, un 20.gs. otrajā pusē Latvijā tikpat kā nebija meistaru, kas prastu knipelēt. Tomēr šo prasmju atdzimšana Eiropas valstīs, kur rodami knipelēšanas pirmsākumi, ietekmēja arī Latviju. Pēdējo desmit gadu laikā latviešu rokdarbnieces ir pielikušas lielas pūles, lai atjaunotu šīs senās amata prasmes, un tautastērpos un citos apģērbos ir atgriezušās knipelētās mežģīnes. To veicinājusi 1995. gadā Latvijas amatniecības kamerā nodibinātā mežģīņu darinātāju amata biedrība un amatniecības kursi.
3.3 Mezglu siešana
Mezglu siešanai ir ļoti sena vēsture. Šo prasmju attīstību veicināja elementāra vajadzība sasiet kopā divus pavedienus. Mezglu raksts pieder pie senākajiem saziņas veidiem, un zinātāji to glabāja un nodeva no paaudzes paaudzē. Jau senajā inku kultūrā pastāvēja mezglu rakstība. Katrs sējuma veids, mezglu skaits vai to kombinācija, tāpat auklas garums, resnums un krāsa vēstīja kādu noteiktu ziņu. Šāda rakstības sistēma pastāvēja arī senajā Ķīnā, Japānā un Ziemeļamerikā. Līdzīgi to izmanto arī mūsdienās.
Mezglotas mežģīnes (makramē)
Makramē ir starptautisks termins, ko lieto gandrīz visās Rietumeiropas valstīs, un tam ir vairāki izcelsmes avoti: „migramah” no arābu valodas un „makrama” no turku valodas –„lakats ar greznām bārkstīm”. Tas norāda, ka mezglu siešana bijusi zināma gandrīz visā pasaulē.
Visvairāk sarežģītu mežģīņu radījuši jūrnieki, kam mezglošanas prasmes bija nepieciešamas ikdienas darbā. Viņi īsināja garās dienas uz kuģa, mezglu rakstā darinot dažādus sadzīves greznuma priekšmetus. Raksts veidojās, kārtojot dažāda veida mezglus dažnedažādās variācijās. Mezglošana savas pastāvēšanas laikā vairākkārt zaudējusi popularitāti, tomēr tā atkal un atkal atgriežas, bagātinājusies ar jaunajiem paņēmieniem, materiālu un pielietojumu. Tāpat kā senatnē ar mezglotām mežģīnēm rotā apģērbu, šajā tehnikā darina sadzīves un interjera priekšmetus.
Pie senajām mežģīnēm, kuru darināšanā izmantota mezglu siešanas tehnika, pieder mezglotas mežģīnes , frivolitē un arī tīkla mežģīnes. Tīkla (filet) mežģīņu darināšanā lielākoties lieto arī izšūšanas un tenerifes tehnikas elementus. Spilgts piemērs tam, ka, apvienojot dažādas pamattehnikas, var radīt jaunu mežģīņu veidu.
Makramē mežģīnes Eiropā. Francijā jau 13.gs. auduma malās veidoja mezglus un bārkstis no audumu galos atstātajiem velku pavedieniem. Vēlāk, attīstoties mezglošanas tehnikai, ar gleznojumiem rotāja apģērbu, telpas, izgatavoja zirglietas u.c. priekšmetus. Mezglojumus visvairāk izmantoja telpu tekstiliju rotāšanai, jo izteikti reljefais raksts un materiāls tam bija īpaši piemērots.
15.gs. Anglijā mezgloti interjera priekšmeti bija pieprasītākās modes lietas. No zīda, linu un jūraszāļu auklām darināja galdautus, segas, abažūrus, krēslu un aizkaru apmales, arī dažādas sietas, pītas un mezglotas bārkstis.
16. un 17.gs. Itālijā mezglošanā izmantoja galvenokārt smalkus, arī zīda, pavedienus. Tajā laikā mezglošana attīstījās arī Spānijā, Holandē, Vācijā un citās Eiropas valstīs. 17.gs. Ženēvā tika izveidots centrs, kur darināja mezglotas mežģīnes, un tas pastāvēja līdz pat 19.gs. Īpaši greznas mežģīnes no zelta pavedieniem darināja augstmaņu apģērbam.
Starp skaistākajām mezglotajām mežģīnēm ir Margaretes mežģīnes (Margaretenspitze),kas nosauktas tās autores Margaretes Naumanes vārdā. M. Naumane 20.gs. sākumā Drēzenē (Vācijā) izveidoja skolu, kurā audzēknes darināja krāsainas kokvilnas mežģīnes ar sarežģītiem mezglotu ziedu, lapu, koku, dzīvnieku u.c. motīviem. Pamatā izmantoja vienu mezglu viedu – rullīti (ripsa jeb gobelēna mezgls). M. Naumanes mežģīnes glabājas Plauenas, Leipcijas un Štutgartes muzejā Vācijā.
Mezglotas mežģīnes Latvijā. Mūsdienās mezglošanas tehniku izmanto gan profesionāli tekstilmākslinieki, gan tautas lietišķās mākslas meistari. Mezglošana Latvijā bija sevišķi populāra 20.gs. otrajā pusē. 1970. gados mezglošana Padomju Latvijā kļuva masveidīga. Tomēr daudzās izstādēs tos kā netradicionālus izstrādājumus eksponēšanai nepieņēma. Kad šo tehniku sāka izmantot dvieļu galu un sedziņu rotāšanai un mezgloja pat sedziņas, sienas segas, durvju aizkarus, šūpuļtīklus, mezglojumi kļuva par pastāvīgiem tautas lietišķās mākslas eksponātiem.
Kuģīšu tehnikā darinātas mežģīnes (frivolitē)
Kuģīšu tehnikā darinātu jeb frivolitē mežģīņu aizsākumi rodami jau senajā Ēģiptē un Ķīnā. Ienākusi Eiropā no austrumiem, līdzās citām rokdarbu tehnikām augstu attīstības pakāpi tā sasniedza 16.gs. Itālijā.
Mežģīnes kuģīšu tehnikā ar nosaukumu occhi darināja daudzās Eiropas valstīs. No Francijas amatu pārņēma Holandē, kur šādas mežģīnes ieguva nosaukumu frivolitē. 18.gs. Vācijā, kur mežģīņu darināšana bija īpaši iecienīta dāmu nodarbe, to sauca par kuģīšu tehniku ( Schiffchentechnik). 19.gs. Eiropas kūrortos varēja vērot atpūtnieces ar glītām, kuģīšu tehnikā darinātām occhi somiņām, kurās glabājās smalki diegi un mazi, kuģītim līdzīgi darbarīki. Tieši kuģīša veida saiviņas (spolīte, uz kuras uztin diegu) dēļ latviešu rokdarbnieces tāpat kā vācietes šo mežģīņu darināšanas veidu sauc par kuģīšu tehniku. Kuģīšu tehnika pamatā ir smalks mezglojums, ko veido, uz palīgpavedieniem sienot mazus dubultmezgliņus. Tos sien ar vienu vai vairākiem kuģīšiem – saiviņām, uz kurām uztīts pavediens. Vispirms ap kreisās rokas pirkstiem uzmet cilpu, uz tās sien vajadzīgo dubultmezgliņu skaitu. Galvenais nosacījums – cilpas pavedienam, uz kura uzsieti mezgli, jābūt kustīgam un jāslīd cauri mezgliņiem. To savelkot, veidoja mazi mezgliņu riņķīši un lociņi. Rakstu kompozīcijas veidojas, ar tamboradatu savienojot riņķīšus dažādos variantos.
Latvijā kuģīšu tehnika nav īpaši izplatīta. Etnogrāfijā un tautastērpos šīs mežģīnes nav izmantotas. Kuģīšu tehnikā rokdarbnieces vairāk sāka strādāt tikai 20.gs. otrajā pusē – darināja lielākoties šauras mežģīņu josliņas kabatlakatiņu, auduma malu un iešuvju rotāšanai, apkaklītes u.c. nelielus izstrādājumus.
Tīkla mežģīnes.
Tīkla mežģīnes ietilpst senāko mežģīņu grupā, kuru pamatā ir mezglu siešana. Tīklam kā tekstilijai ir viendabīgs raksts, jo tīkla acu darināšanas tehnika tikpat kā nav mainījusies. Tīkls, kā stāstīts vācu tautas teikā, ir pirmā mežģīne, kuras darināšanas prasmi sensenos laikos pie jūras dzīvojošai tautai ierādījusi nāra – mīlestības dieviete Venera. Viņas novītie tīmekļi bijuši tik smalki, ka zivis nenojautušas, kā saiet zvaigžņotajos tīklos. Zvejnieku sievu darinātie tīkli ar savu vienkāršību un skaistumu aizkustinājuši cilvēku dvēseli un radījuši vēlmi rotāties.
Latvijā viena no senākajām tīkla mežģīnēm darināta 16.gs. beigās – 17.gs. sākumā, un tā piederējusi Kurzemes hercogienei Sofijai. Hercogiene Sofija pēc nāves tika apbedīta Kurzemes hercogu kapenēs Jelgavā, baltā atlasa mētelī, ar tumšu plīvuru un zīda vainadziņu galvā. Viņas mētelis bija rotāts ar smalku tīkla tehnikā darinātu mežģīni.
Tīkla darināšanai (mešanai) izmanto saiviņu, kuras abos galos ir atvērtas austiņas. Cauri šaurajai spraudziņai austiņas galā uztin diegu. Lai veidotu vienāda lieluma acis, nepieciešams lietot tā sauktos galdiņus. Tie ir gludi dēlīši, līstītes, ko izgatavo no koka vai cita gluda materiāla. Pavisam smalku tīkla actiņu veidošanai diegu apmet ap dažāda resnuma koka vai metāla adāmadatām. Tīkla mešanu sāk ar palīgcilpu, uz kuras sien mezglus un viedo kvadrātveida acis – ar kvadrātu uz malas vai uz stūra. Tomēr tīkliņu tīrā veidā mežģīnēs var sastapt samērā reti, lielākoties to izmanto par pamatu izšūšanai. Līdzīgi kā tilla mežģīnēm tīkla acis rokdarbnieces aizpilda ar dažādiem tenerifes tehnikā darinātiem elementiem un izšūtiem rakstiem, kas padara mežģīnes greznas un daudzveidīgas.
Izšuvumi uz tīkla. Mežģīnes kur izšuvumam par pamatu izmanto tīklu, kas siets no mezgliņiem līdzīgi zvejnieku tīklam, sauc par tīkla mežģīnēm. Tīklu met taisnās, slīpās un apaļās formās, kurās ieloka un iešuj dažādus rakstus. Izšūtās tīkla mežģīnes katrai tautai atšķiras ar rakstu kompozīcijām. Piemēram, Vācijā izplatītāki ir ziedi, sirdis, dzīvnieki un kuģi, bet Latvijā – ģeometriski raksti.
Latvijā senākās izšūtās mežģīnes, kas konstatētas, datētas ar 18.-19.gs. Tās darinātas vienotā stilā un ievērojami atšķiras no 19.gs. beigu un 20.gs. sākuma tīkla mežģīnēm, kas tajā laikā Latvijā jau bija visai izplatītas. Tīkla mežģīņu aizkari, galdauti un citi izstrādājumi bija ļoti iecienīti. Logu aizkari bija visgreznākie. Parasti tie bija dienas aizkari , tāpēc tiem vajadzēja būt caurspīdīgiem, gaismu neaizturošiem un tai pašā laikā grezniem. Tos šuva uz tīkla, kuru rokdarbnieces 20.gs. divdesmitajos un trīsdesmitajos gados darināja pašas vai speciāli šim nolūkam, vajadzīgā izmēra un raupjuma tīklu pasūtīja (no ārzemēm) rokdarbu veikalos, vai izvēlējās no jau esošā piedāvājuma.
Rokdarbnieces Latvijā mēdz tamborēt tīkla mežģīņu atdarinājumus lodziņu rakstā. Tamborētos lodziņus (acis) aizpilda ar blīviem tamborētiem vai izšūtiem rakstiem.
Tomēr arī mūsdienās meistares nav aizmirsušas izšūšanu uz tīkla, ko visbiežāk lieto, darinot loga aizkarus. Ar tīkla mežģīnēm rotā arī kabatlakatiņus, šajā tehnikā darina tērpus. Izšūšanā izmanto dažādus rakstus un ornamentus. Mežģīņu darināšanas tehnika ietekmē rakstu kompozīcijas. Tilla pamatā rakstus iešuj gan taisnā, gan diagonālā virzienā, savukārt tīkla acīs tikai taisni (kvadrāts uz malas).
3.4 Valdziņu (cilpu) veidošana
No pavedieniem ar valdziņiem un cilpiņām veido adījumus un tamborējumus, arī adītas un tamborētas mežģīnes. No visa lielā klāsta apskatīsim īru tamborētās mežģīnes, kas pieder pie seno mežģīņu grupas.
Īru (tamborētās) mežģīnes.
Īru mežģīnes ir unikāls, smalks 17.gs. šūtu itāļu mežģīņu atdarinājums. Kompozīcija un tehnika ir aizgūta no izšūtām itāļu adatiņas mežģīnēm, tikai uz zīmējuma liktie raksti un fona motīvi nav izšūti ar adatu, bet gan tamborēti. Galvenais darbarīks ir tamboradata. Lai arī raksta motīvi, savienojumu tiltiņi un fona tīkliņi ir tamborēti, īru mežģīnes ir ļoti smalkas, to raksturīgākā pazīme ir reljefie raksti. Īrijas nacionālais simbols ir āboliņa lapa, šis motīvs bieži izmantots īru mežģīņu zīmējumos.
Lai tamborētu īru mežģīnes, vajadzīgi trīs dažāda raupjuma pavedieni: vidēji – motīviem, rupjāki – loku un tiltiņu veidošanai un smalki – tīkliņu izšūšanai vai tamborēšanai. Raksta zīmējumu kā visām senajām mežģīnēm piestiprina pie pamatnes. Pie tās piestiprina tamborētos motīvus ar labo pusi uz leju. Laukumus starp motīviem aizpilda ar dažādiem izšūtiem vai tamborētiem tiltiņiem vai tīkliņiem. Pastāv uzskats, ka mežģīņu tamborēšanu aizsākušas īru mūķenes klosteros, no kurienes tamborēšana kā mājamatniecības veids izplatījās visā valstī. Šo rokdarbu tehniku īpaši izkopa Dublinas un Belfāstas apkārtnē. 1824.g. Īrijas pilsētā Limerikā tika atvērta pirmā mežģīņu ražotne.
Par Īru mežģīņu izcelsmi senā teikā vēstīts, ka briesmīgajā 1847. bada gadā kāda nabadzīga sieviete, nometusies ceļos pie Dievmātes tēla baznīcā, lūgusi iztiku savam slimajam bērnam. Dievmātes tērps bijis rotāts ar mežģīņu apkakli, kuras krāšņums tā apbūris nabaga sievieti, ka, pārnākusi mājās, viņa mēģinājusi to atdarināt. Sieviete tamborējusi sīkus ziedu un lapu motīvus, ko papildinājusi ar dažādiem tamborētiem tīkliņiem. Apkakle iznākusi ļoti skaista. Tā līdzinājusies labākajiem itāļu izšūto mežģīņu paraugiem un to nopircis kāds bagāts pilsētnieks. Tā Īrijā aizsākusies mežģīņu mājamatniecība.
Īru mežģīņu attīstību veicināja arī Londonā 1851. gadā notikusī pasaules mēroga izstāde. Lai atbalstītu postu pieredzējušo Īriju, tamborētās Īru mežģīnes tika pielīdzinātas senajām mežģīnēm, kas ir ļoti dārgas.
Šī tehnika izplatījās Francijā, Bretaņas pussalā. Līdzīgas tamborētas mežģīnes, tikai no rupjiem kokvilnas diegiem, darināja Austrijā, kur tās ieguva Vīnes mežģīņu jeb Vīnes gepīra nosaukumu.
Latvijā tamborētās īru mežģīnes ienāca līdz ar Eiropas modes vēsmām 19. un 20.gs. mijā. Tās kļuvušas par iecienītu rokdarbu – šajā tehnikā darina apkakles, vestes, jakas, mēteļus, lakatus un citus tērpa piederumus. Latvietes allaž īpašu uzmanību pievērsušas telpu tekstiliju rotāšanai, tāpēc nereti dvieļus, palagus u.c. priekšmetus greznojušas ar krāšņām īri mežģīnēm.
Īru mežģīņu darināšanai atkarībā no pielietojuma izmanto linu un kokvilnas diegus, arī vilnas dziju. No 19.gs. beigām līdz pat mūsdienām Latvijā īru mežģīņu grupā ierindo arī no dažādām tamborētām aukliņām un lentītēm darinātas. Ir tamborējumi, kuros no lentītēm veidoti raksta motīvi sastiprināti cits ar citu, neizmantojot ne tiltiņus, ne ažūrus tīkliņus. Diemžēl īru tamborējumi mūsdienās ir ļoti vienkāršoti un samērā reti var sastapt smalku un izcilu rokdarbu.