Saturs
Ievads 3
1. Ģimeņu sistēmu veidi 5
2. Atkarības – viens no ģimenes graujošajiem faktoriem 7
Alkohola ietekme uz ģimenes attiecībām 7
3. Vardarbība ģimenē 9
Fiziskā vardarbība 10
Morālā un psiholoģiskā vardarbība 10
4. Sarežģījumi attiecībās ar bērnu 12
Bērna klaiņošana 12
5. Laika trūkums bērna audzināšanai 14
6. Greizsirdība ģimenē 15
Izmantotā literatūra 16Ievads
Ģimene ir uz laulības vai radniecības sakaru pamata izveidota sociāla grupa, kuras locekļi dzīvo vienkopus un kopīgi saimnieko, atbild cits par citu. Visi cilvēki ir saistīti ar ģimeni – nāk šajā pasaulē izaugt, attīstieties, realizēties, atdot vai dalīties savā pieredzē un aiziet no šīs pasaules – bez ģimenes tas viss un vēl nenosauktais nemaz nav iespējams. Bieži šķiet, ka pašlaik Latvijas sabiedrībā ģimene, īpaši no valdošo aprindu puses, vispār netiek uzskatīta par vērtību. Daudziem vadošiem darbiniekiem, ierēdņiem nav dziļas izpratnes par ģimenes nozīmi demokrātiskas sabiedrības izveidē. Nepietiek arī speciālistu, kas varētu kvalificēti strādāt ar ģimeni. Daudziem jēdziens „ģimene” vēl joprojām un pārāk bieži asociējas ar 19. gadsimta pilsoniskās mazģimenes priekšstatiem: uzticīgi gādīgs tēvs, kas ģimeni reprezentē „uz āru”, mīloša māte, kas ģimeni satur emocionāli, un labi audzināti un paēdināti, paklausīgi bērni. Reālā dzīve ļoti atšķiras no šiem priekšstatiem, un ģimenes portrets atbilst pilnīgi citiem nosacījumiem. Mūsdienu ģimenes modelis ir mainījies, bieži vien viens no vecākiem vai arī abi ir pārāk aizņemti ar savas karjeras veidošanu un izaugsmi darbā, ka nevelta pietiekamu uzmanību saviem bērniem. Aizvien vairāk pieaug ģimeņu skaits, kurās problēmas un nesaskaņas rada dažādas atkarības.
Par ģimenes vērtību un tās lomu cilvēka dzīvē var runāt vienmēr, jo tā ir un būs mūžīgi aktuāla. Patiesībā par jebkurai ģimenei nozīmīgām lietām, šķiet, neko jaunu nevar atklāt, jo visiem zināms, uz kā balstās ģimenes stiprums. Tomēr tā nav. Ģimene nozīmē mācīties savstarpējās attiecības kopt, lai to pēc iespējas ilgāk saglabātu, un tas nav tik vienkārši.
Par sava zinātniski pētnieciskā darba tēmu izvēlējos „Problēmas ģimenē”, saistībā ar to, ka daudzi saziņas līdzekļi informē sabiedrību par ģimenes vērtības mazināšanos un dažādajām problēmām tajā.
Darba mērķis:
Iepazīties ar biežāk traucējošajiem faktoriem veiksmīgas ģimenes izveidē un pastāvēšanā.
Darba uzdevumi:
• Iepazīties ar izplatītākajām ģimenes problēmām.
• Veikt interviju ar sociālo darbinieku un psihologu.
• Izveidot anketu par savstarpējām attiecībām ģimenē.
• Veikt anketēšanu un izanalizēt iegūtos rezultātus.
Hipotēze:
Sabiedrība pamazām iesaistās pieaugošo ģimeņu problēmu risināšanā.
Pētījuma metodes:
• Literatūras analīze.
• Anketu izpēte.
• Sniegtās intervijas.
Ģimeņu sistēmu veidi
Ģimene ir sistēma, kas izveidojusies uz laulības vai radniecības pamata. Ģimenes locekļi šajā sistēmā ir kā elementi, kur katram ģimenes loceklim ir sava loma. Sociālā darba teorētiķi izšķir divus ģimeņu sistēmu veidus.
• Labvēlīgas un veselīgas ģimenes – funkcionālas.
• Nelabvēlīgas un neveselīgas – disfunkcionālas. [1.]
Veselīgai jeb funkcionējošai ģimenei ir jābūt psiholoģiska atbalsta sistēmai, kurā katrs no tās locekļiem jūtas drošs un pasargāts. Tās pamatu veido vecāku/partneru savstarpējās attiecības, vecāku emocionālā stabilitāte un briedums.[5.] Funkcionālā ģimene ir elastīga, ar iespējamām lomu maiņām, skaidri formulētiem ģimenes likumiem. Veselīga ģimene ir vieta, kur izpaužas tuvība un mīlestība. ”Mēs” izjūta, kas valda ģimenē, nenorobežo laulātos no ārējās pasaules, tajā brīvi tiek uzņemti draugi un kaimiņi. Harmoniskā ģimenē dzīvesbiedri uztver viens otru bez aizspriedumiem, taču tajā pašā laikā cenšas nostiprināt otra labākas iezīmes, priecājas par otra panākumiem, kā arī labvēlīgi un iecietīgi izturas gan pret viņa trūkumiem, gan nepilnībām. Daudz ko piedodami, dzīvesbiedri apzinās, ka nav jācenšas pārveidot pieaugušu cilvēku, ka kaut ko izmainīt dzīvesbiedrā var, vienīgi pamatojoties uz mīlestību, labvēlīgu attieksmi un vispirms pilnveidojot sevi. Viens no galvenajiem komponentiem labi funkcionējošā ģimenes struktūrā ir vecāku solidaritāte attiecībās ar bērniem. Vecāki veido it kā ģimenes mugurkaulu, kas nodrošina bērniem drošības izjūtu. Ģimene balstās nevis uz vecāku varas dominēšanu pār bērniem, bet gan uz to, ka vec…āku vara nodrošina bērnu drošību.[1.]
Veselīgas ģimenes pamatā ir sekojoši pamatprincipi:
• cieņa,
• mīlestība,
• iejūtība,
• uzticēšanās,
• pienākuma sajūta.[8.]
Funkcionējošās ģimenēs nenoliedz, ka pastāv arī konflikti un dažādas problēmas, taču tās tiek atzītas un risinātas, par tām runā, izsakot katrs savas domas un jūtas, uzskatus un vēlmes.
Ģimenē, kurā partneri ir emocionāli nenobrieduši, viņu pašcieņa ir zema un jūtas tiek noliegtas, uzskatāma par neveselīgu jeb disfunkcionējošu. Tā ir ģimene, kura nonākusi krīzes situācijā jeb nelabvēlīgo ģimeņu statusā.[5.] Disfunkcionālajās ģimenēs valda zema pašpaļāvība ģimenes locekļu vidū, ģimene nenodrošina personības augšanu katram tās loceklim, reti ir arī laulāto savstarpējie kontakti, biežāk vērojama noslēgtība. Problēmas eksistēšana tiek noliegta. Individuālā identitāte tiek upurēta ģimenes identitātei, individuālās vajadzības – ģimenes vajadzībām. Humors, optimisms un dzīvesprieks ir reta parādība disfunkcionālā ģimenē.[1.] Cilvēki, kuri skatās uz ģimeni kā uz vietu, kurā valda nospiestība, nesapratne, ierobežotas, aukstas un izolētas attiecības, nicinoši smaida, kad dzird: ”ģimene – tas ir emocionālais atbalsts.” Viņi varētu teikt: ”Es esmu laimīgs, kad manis nav mājās, kad man nav jāsatiekas aci pret aci ar vecākiem un kad es varu pavadīt laiku ārpus mājas.” Tā ir ģimene, kurai mājas ir kļuvušas par nelabvēlīgu vietu, mājām tiek atņemta atpūtas, drošības un sadarbības funkcija, tās kļūst tikai par tādu kā benzīna uzpildes staciju – ģimenes locekļi tur parādās, lai paēstu un gulētu.[5.]
Atkarības – viens no ģimenes graujošajiem faktoriem
Alkohola, tabakas, narkotiku un citu apreibinošu vielu atkarība, kā arī azartspēles un aizraušanās ar datorspēlēm rada būtiskas sociālas problēmas ģimenē, par ko mēs uzzinām no laikrakstiem, televīzijas. Tomēr, kamēr personīgi neesam saskārušies ar šo problēmu savā ģimenē, draugu lokā vai darbā, ir sajūta, ka tas uz mums īsti neattiecas. Ka droši vien paši atkarīgie ir vainīgi pie sava posta, un arī viņu ģimenes locekļi noteikti kaut ko nav pamanījuši vai izdarījuši nepareizi. Mēs dzīvojam straujas attīstības laikmetā, ko neizbēgami pavada arī tādas „blakusparādības” kā atkarības. Viena no visbiežāk pieminētākajām atkarībām, kura ar laiku spēj izpostīt ģimeni ir alkohols.Alkohola ietekme uz ģimenes attiecībām
Visgrūtāk risināmas ir krīzes situācijas, kurās viens vai abi vecāki ir alkohola atkarīgie, vai tiem ir tieksme uz kādu atkarību un tie nav spējīgi paši rūpēties par saviem bērniem.
Klaiņošana, nemācīšanās, pusaudžu neadekvātā uzvedība, novārtā pamestie bērni ir saistīti ar ģimenes situāciju kopumā. Atkarīgo vecāku bērni ir „aizmirstie” bērni, bērni bez bērnības. Viņi parāda tieši tās problēmas, kas ir vērojamas vecākiem – agresivitāte, bailes. Bērni ir spiesti izveidot savu pasauli, jo alkohols ir ģimenes noslēpums, par ko neviens nerunā, bet būtībā visi zina. Bērniem ir kauns par saviem vecākiem, tādēļ fantazējot viņi var dzīvot savā sapņiem piepildītā labākā pasaulē. Visas ģimenes lietas ir slepenas, viņi pat izvairās pieminēt alkoholiskos dzērienus. Alkoholu kā problēmu ģimene ilgstoši nevēlas atzīt, visiem ar problēmu saistītiem notikumiem viņi atrod citu skaidrojumu. Visa ģimene cenšas palīdzēt savam atkarīgajam ģimenes loceklim. Taču šīs pūles ir veltīgas. Alkoholisms ir slimība, un tai ir milzīgs spēks ne tikai pār atkarīgo cilvēku, bet arī pār viņa ģimeni, jo visas viņā domas un enerģija vērstas uz alkoholiķa atturēšanu no dzeršanas. Aizmirstot paši par savām un bērnu vajadzībām, viņi kļūst līdzatkarīgi un cieš emocionāli, bet ar laiku arī fiziski. Bērnu dzīve tiek pakārtota vecāku stāvoklim. Savstarpējā emocionālā kontakta ģimenes locekļiem nav. Vecāki nespēj saskatīt bērna vajadzības, ja bērns kļūst nemierīgs, viņi nesaprot, ko viņš grib. Vecākiem nepietiek naudas pārtikai, bet tā tiek izdota alkoholam. Bērni ir neziņā par vecākiem, kad tie būs piedzērušies. Bērni domā, ja mēs būsim paklausīgi, tad tēvs nedzers, bet tas tā nenotiek. Bērni domā, ja manis nebūtu, vecākiem nebūtu problēmu, un tas dažreiz noved pie pusaudžu pašnāvībām. Tēvi nereti sāk izturēties vardarbīgi pret ģimeni, bērni savukārt sāk intensīvāk palīdzēt mātēm.
Šādās ģimenēs ir daudz noslēpumu, kas noved pie neziņas. Bērnu un pusaudžu bēgšana no mājām, klaiņošana, vai pašu noslieces lietot atkarību izraisošās vielas ir raksturīga ģimenes situācijās, kad kaitīgais alkohols aizēno visas ģimenes dzīvi. Cīnīties ar alkoholu nav viegli, tas darbosies tikai, ja ir iespējams atkarīgajam uzsākt sevis atveseļošanas procesu. Vissvarīgākais rūpēties par to, lai bērni tiktu pasargāti no atkarīgās uzvedības, lai viņi nesāktu no problēmām izeju meklēt alkoholā.[5.]
Vardarbība ģimenē
Diezgan bieži masu mēdiji ziņo par kārtējo vardarbības gadījumu ģimenēs. Vardarbība cilvēkam kā indivīdam ir spēcīgs iemesls psihes traucējumiem, kā arī apstāklis, kas rada pastāvīgas stresa situācijas. Cilvēks pēc savas uzbūves tāpat kā jebkura dzīva būtne ir orientēts uz izdzīvošanu un līdz ar to arī uz cīņu pret apspiestību, vardarbību pret sevi.
Cēloņi vardarbībai ģimenē var būt dažādi. Tā, piemēram, var būt kāda ģimenes locekļa cīņa ar saviem kompleksiem. Visbiežāk ģimenē vīrietis paceļ roku pret sievieti (tas var būt gan vīrs, gan arī vecākais dēls). Šādās situācijās upuris ir sieviete savās mājās. Tas notiek tad, ja vīrietis sabiedrībā nav novērtēts, problēmas darbā un kā spēcīgais dzimums jūtas vājš un nenovērtēts. Šajā gadījumā vīrietis paceļ roku pret sievieti, lai pierādītu savu pārākumu un vismaz ģimenē justos spēcīgs un varens. Savā ziņā tas viņam sagādā gandarījumu un pašapmierinājumu par paveikto.
Vēl viens no svarīgākajiem iemesliem ir alkohols, kas rada vardarbību ģimenē. Ir cilvēki, kuriem pārmērīga alkohola lietošana izraisa dusmas, naidu, neapmierinātību. Piemēram, mājās ierodoties piedzēries vīrs sāk terorizēt sievu par kādu dienas gaitā nepaveikto darbu vai rodas strīdi par materiālas dabas jautājumiem un tamlīdzīgas sadursmes, kas beidzas ar roku vicināšanu. Ir ļoti iespējams, ka vīrietis pēc tam nožēlo savu paveikto, bet tas jau ir par vēlu. Šajā sakarā varu piebilst, ka alkohola reibumā cilvēkam ir grūti kontrolēt savu rīcību. Ņemot vērā vīriešu kaujiniecisko dabu, alkohola reibumā tā ņem virsroku, aizmirstot par saprātu un nedomājot par šādas rīcī…bas sekām.
Bet bieži vien ne jau tikai sieviete cieš no vardarbības, cietēji ir arī bērni, gan fiziski, gan morāli. Diemžēl ir vecāki, kuri uzskata, ka bērnu var iemācīt un audzināt tikai ar fizisku iespaidošanu. Lai cik tas sāpīgi un necilvēcīgi neliktos, bet bērni cieš ļoti smagi un diezgan bieži, bez tam pat nerunājot par to, kā viņi jūtas iekšēji un cik ļoti tas viss ietekmē bērnu morāli. Šādās ģimenēs bērns ir nemitīgā baiļu sajūtā un katru dienu uzsāk ar bailēm, par ko atkal šodien tiks sodīts.[10.]Fiziskā vardarbība
Stresā nokļuvis cilvēks, kurš neprot valdīt savu spriedzi, reizēm to izpauž fiziskā darbībā. Kontroles zudums noved pie tā, ka pieaugušais ir viegli aizkaitināms, eksplozīvs, nereti izgāž dusmas, sasprindzinājumu uz vistuvāk pieejamo objektu – sievu, bērnu – ar tādu fizisko spēku, kas var sakropļot vai par nogalināt.[3.] Šāds uzvedības modelis tiek pārmantots no paaudzes uz paaudzi. Bērns elpo to pašu gaisu, zemapziņā uztver vibrācijas, trauksmes situāciju.[4.]
Bez tam vardarbība pret sievieti ģimenē, kurā aug bērni arī rada ļoti spēcīgu ietekmi uz bērna psihi un morālo veselību. Ģimenē, kurā tiek aizskarta un fiziski pazemota bērnu māte – cilvēks, kurš ir visciešāk saistīts ar bērniem, bērnos rada nedrošības un baiļu sajūtu, bez tam bērnos tas atstāj paliekošas sekas. No vardarbības cietušiem bērniem pieaugot var būt problēmas kontaktēties ar saviem vienaudžiem, būt pilnvērtīgiem sabiedrībā, kā arī nodibināt attiecības un savu ģimeni. Viņos jau no sākta gala ir uzkrājies naids un dusmas, kuras bieži vien tiek izgāztas uz saviem līdzcilvēkiem. Šādi bērni visbiežāk sāk klaiņot, bēgt no mājām, iesaistīties šaubīgās grupās, lietot alkoholu un narkotikas un nodarboties ar tamlīdzīgām, negatīvām nodarbēm. Viņi nevēlas atgriezties un uzturēties ģimenē, kurā pastāvīgi “valda dūre”, cīņa par izdzīvošanu. Šādi bērni var būt potenciālie varmākas savās ģimenēs, kas, protams, šo problēmu nemazina, bet tikai attīsta nākotnē.[10.]Morālā un psiholoģiskā vardarbība
Šī vardarbība ģimenē sevišķi postoši iedarbojas uz bērna psihi. Vecāku savstarpējo attiecību nesakārtotība, nespēja rast kopēju valodu, konfliktu risināšana vardarbīgā veidā, manipulācija savstarpējās attiecībās, otra pazemošana nereti noved pie tā, ka bērns ģimenē kļūst par cietēju. Šādās konfliktu situācijās bērns nereti tiek morāli un psiholoģiski spīdzināts no abām vai vienas puses. Bērna psihei tiek nodarīts posts, kura sekas pat nav pilnībā prognozējamas, jo tiek traumēta personības attīstība. Pastiprinās neticība, šaubas, viltība, divkosība, savtīgums, atriebība. Reizēm laulību šķiršanas gadījumos bērns tiek noskaņots pret māti vai tēvu, mudināts melot, ar draudu vai citādu iespaidošanas veidu palīdzību mēģināts panākt noteiktu bērna rīcību, uzvedību, nepatiesas liecības sniegšanu tiesā. [3.] Pieaugušo nepareizās attieksmes dēļ negatīvi tiek ietekmēts bērna pašvērtējums, pašcieņa. Šī traumējošā situācija var izraisīt psiholoģiskas sekas – depresiju, dusmas, trauksmi u.c. [2.]
Uzskatu, ka problēma ir diezgan globāla un patiešām aktuāla. Jo vairāk tāpēc, ka bieži vien šī vardarbība nenāk uz āru, līdz nenotiek kaut kas traģisks. Speciālisti secinājuši, ka par vardarbību ģimenē bieži vien neziņo un parasti to uzskata par ģimenes iekšējo lietu vai „krustu, kas jānes”. [6.] Sievietes parasti bailēs vai aklā mīlestībā klusē, liekot ciest sev un saviem bērniem, savukārt, bērni nav pietiekoši zinoši, kaut kur griezties un, protams, arī ir iebiedēti, redzot šausmas un nežēlību. [10.] Vardarbība ģimenē ir aktuāla problēma, kas jārisina sabiedrībai kopīgi. Lai vardarbības novēršana būtu efektīva, sabiedrībai jāapzinās, ka vardarbība ģimenē nav cilvēka privātās dzīves sastāvdaļa, bet gan visas sabiedrības atbildība. [6.] Protams, kā risinājums šajā situācijā var būt arī valsts institūciju uzraudzība un iejaukšanās. Mediķu ciešāka sadarbība ar sociālajiem darbiniekiem un policiju, bez tam skolās un bērnudārzos – skolotāji, audzinātāji, kā arī ikviens sabiedrības loceklis var ziņot par aizdomām par vardarbību ģimenē, par cietušajiem. [10.] Iejaukšanās šādās situācijās ir nepieciešamas mums un visai sabiedrībai, pilnvērtīgai jaunajai paaudzei un sabiedrības labklājībai. [6.]
Sarežģījumi attiecībās ar bērnu
Būtisks vecums cilvēka dzīvē ir pusaudža gadi. Šai laika posmā novēro īpašu tieksmi pēc neatkarības, patstāvības, apkārtējo atzinības un cieņas. Tieši pusaudža gados bieži vien novēro vecāku un bērnu atsvešināšanos. Bērni vecākus uzskata par vecmodīgiem un nesaprotošiem, turpretim vecāki nezin ko iesākt ar bravurīgiem un ietiepīgiem tīņiem. Jebkura veida pārliecināšana, nosodīšanai un runāšana šeit ir lieka. Būtiski ir jaunieti- zēnu vai meiteni – neuzskatīt par bērnu, bet gan par pieaugušu cilvēku, respektēt viņa viedokli. [8.]
Attiecības ģimenē nebūt nav vienkāršas. Tas ir rūpīgi kopjamas un prasa piepūli no visiem. Ne skola, ne sabiedrība cilvēku neietekmē tik lielā mērā, kā vide, kas ir ap viņu jau kopš dzimšanas. Vecākiem ģimenē ar iejūtību vajadzētu uzklausīt bērna pārdomas par notikumiem, izdošanos vai neveiksmēm. Tas veicina tuvību un savstarpēju uzticēšanos. Ikdienas steigā ne vienmēr ir laiks izrādīt mīlestības jūtas, jo jāizdara tik daudz sadzīves darbu u. tml. Neiejūtīgi, noraidot bērna tieksmi izrunāties par viņam svarīgām lietām, viņš tiek atgrūsts un ar laiku atsvešinās. Ikviena vilšanās vai bērna piekrāpšana ar liekiem solījumiem, vairo neuzticēšanos. Galu galā nav nekāds brīnums, ja bērns vairāk uzticas saviem draugiem, nevis vecākiem. [8.] Tā kā bērnam ģimenē netiek pievērsta pietiekama uzmanība, viņam mazinās vēlme uzturēties mājās, viņš labāk izvēlas savu laiku pavadīt kopā ar draugiem. Šādās situācijās bērns visbiežāk sāk klaiņot.Bērna klaiņošana
Nereti klaiņošanas pamatā ir citas problēmas – bērns nejūtas labi ģimenē, jo tur valda fiziskā vai emocionālā vardarbība, tādēļ meklē kontaktus ārpus ģimenes un sāk klaiņot. Klaiņošana nebūt nav tikai nelabvēlīgo ģimeņu problēma. Ar to saskaras arī ļoti labi situētās ģimenes. Ja bērns dodas prom no mājām, tas nozīmē, ka dzīvesvietā viņš nejūtas droši un labi. Tādēļ vecākiem jāinteresējas par savu bērnu gaitām, uzklausot un pieņemot viņu viedokli. Zīmīgi, ka mājas vismaz uz pāris dienām pamet ne tikai alkoholiķu vai narkomānu bērni, bet arī to vecāku, kas ir pārāk aizņemti darbā vai citās nodarbēs. [9.] Par klaiņošanu liecina vairākas pazīmes: sliktākas sekmes, neapmierinoša uzvedība, nomāktība un noslēgšanās. Šiem bērniem parasti ir pazemināts pašvērtējums, vāja paškontrole; tas saistīts ar apstākļiem ģimenē un skolā. Bieži šie bērni ir agresīvi, pieraduši, ka neviens cits viņus neaizstāvēs, ne uz vienu nevar paļauties. Raksturīgi, ka ielas bērni veido savus grupējumus, kompānijas, kas kalpo viņiem par atbalstu un palīdz izdzīvot. Bieži uz ielas dzīvojošiem pusaudžiem uzvedība un uzskati ir demonstratīvi, ar mērķi protestēt vai atriebties jeb arī pašapliecināties sociāli nepieņemamā veidā. Tas bieži ir saistīts ar negatīvu identitāti, ko rada gan vienaudžu, gan visas sabiedrības attieksme. [7.]
Klaiņošana ir smaga problēma. Palīdzēt var speciālisti, tomēr inspektori norāda, ka, lai šie bērni mainītos, vajadzīgi cilvēki, kuriem viņi var uzticēties, kuri sniegtu atbalstu. Tie var būt vecāki, draugi, sociālais darbinieks, skolotājs. [11.]
Laika trūkums bērna audzināšanai
Kad ģimenē rodas trešais ģimenes loceklis – bērns, viņa aprūpēšanai un audzināšanai vecāki izmanto noteiktu daļu no sava laika budžeta. Labi, ja ģimenē ir vecmāmiņa vai vectētiņš’, kuri palīdz veikt šos darbus, bet, ja viņu nav, tad vecākiem pašiem jātiek galā ar visiem darbiem, kas saistīti ar bērna audzināšanu un aprūpēšanu. Kad piedzimst bērns, vecākiem jāpārkārto savs brīvais laiks atbilstoši bērna vajadzībām un interesēm. Mūsdienu ģimenes bieži vien sūdzas, ka pietrūkst laika bērnu audzināšanai. Nereti vecākiem viss šķiet svarīgāks, neatliekamāks, bērniem paliek pavisam maz laika. Protams, ka mātei, kas strādā un vēl veic mājas darbus, ir grūtības laika ziņā, turpretī tēviem katrā ziņā jāveltī bērniem daudz vairāk laika. Tēvam un mātei ir nepieciešams domāt par to, lai viesiem ģimenes locekļiem izveidotos paradums kopā strādāt, kopā atpūsties, kopā apspriesties un padomāt. Vecāku uzmanības un mīlestības trūkums veicina bērna emocionālo badu. [1.]
Greizsirdība ģimenē
Greizsirdība ir tikumiskas jūtas, kurās izpaužas bažas, šaubas un pārliecības kritums par iemīļotā vai personīgajā dzīvē nozīmīga cilvēka uzticību, mīlestību, sasniedzamību. Šo jūtu izpausmes, līdzīgi kā vairākumā psihisku norišu, pakļaujas normāla sadalījuma likumam. Daži cilvēki tās nepazīst, vai to izpausmju intensitāte viņiem ir gauži neizteiksmīga. Lielai daļai ir raksturīga greizsirdības izpausmju dažāda intensitāte, formas un tipi. Dažiem – runa nav par izteiktu patoloģiju – šīs jūtas sasniedz augstāko izteiksmības pakāpi, kas var novest līdz prāta nekontrolētai rīcībai, pašsagraušanai. Visus vieno doma, ka tas nav komfortabls apmierinājums stāvoklis, gluži otrādi – šā pārdzīvojuma centrā ir sirdssāpes, mīlas mokas, skaudīgas iztēles ainu virknes, smago pašvērtības pazemināšanās izjūtu izraisītas asaras. Ar mīlestību saistītā greizsirdība vienmēr ir pārdzīvojumu komplekss, ko izjūt pret mīļoto cilvēku, dzīvesbiedru, pieļaujot domu par iespējamo neuzticību vai pats ļaunākais, par reālu neuzticību. Greizsirdības izpausmes, to psiholoģiskā intensitāte ir atkarīga no partnera audzināšanas kvalitātes, kultūras, tikumisko normu apgūšanas pakāpes, vispārējā garīguma līmeņa. Greizsirdību veicina arī bērnu, vecāku, māsu un brāļu arī vecvecāku dažādajos vecumos atšķirīgā cīņa par vietu tuvāk mīlamajam objektam. [1.]Izmantotā literatūra
1. Karpova Ā. Ģimenes psiholoģija. – „Izdevniecība Raka”, 2000. -232 lpp.
2. Vecgrāve A. Ceļvedis pieaugušajiem pa bērnības zemi. – „Izdevniecība Zvaigzne”, 2005. – 237 lpp.
3. Veitnere I., Sebre S., Ķelpe I., Feldmane R. Vardarbība pret bērnu – Izdevējs – Valsts cilvēktiesību birojs, 1997. – 24 lpp.
4. Barbāne G. Stop! Kopdzīvei ar varmāku.// Mājas viesis Nr.286, 2007. – 28. – 30. lpp.
5. Kārkliņa V. Kā palīdzēt nelaimīgām ģimenēm.// psiholoģijas pasaule 2005/01 – 34. – 38. lpp.
6. Ratseps R.Valdemārpils slepkavas divas sejas.//Latvijas avīze 05.02.2008. – 9. lpp.
7. Siliņa Z. Iela kā brīvība, iela kā cietums.//psiholoģijas pasaule 2005/01 – 26. – 29. lpp.
8. http://www.liis.lv/vesels/Veseliba/52/52teksts.htm ( Skatīts 19.02.2008. plkst. 10.08.)
9. http://www.vdiena.lv/lat/politics/focus/fokuss_klainjojoshie_beerni (Skatīts 19.02.2008. plkst. 10.40)
10. http://www.saimniece.lv/news/2321/Vardarbiba-gimene/2/ (Skatīts 19.02.2008. plkst. 10.06.)
11. http://www.tvnet.lv/women/printArticle.php?id=5062287 (Skatīts 19.02.2008. plkst. 10.45)