Tautasdziesmas

Ievads

Kāda ir man tuvākā tēma latviešu tautasdziesmās? Pirmajā brīdī šis jautājums man lika krietni aizdomāties, jo latviešu tautasdziesmas jeb dainas nav gluži tā literatūra, kuru es būtu daudz lasījis. Es saprotu, ka dainas ir liela latviešu tautas garīgā bagātība, ko esam saņēmuši mantojumā no mūsu senčiem. Cik es zinu, tad apmēram 1,2 miljonus tautasdziesmu nav savākusi neviena no Eiropas tautām. Diemžēl, jāsaka, ka tautasdziesmas ir zaudējušas savu nozīmīgo vietu mūsu ikdienā. Lasot vēsturiskos romānus par senlatviešu dzīvi, var secināt, ka tās tika izmantotas ik uz soļa. Gan svētkos, gan ikdienā, audzinot bērnus, ejot darbos un tā tālāk. Principā var droši teikt, ka tautasdziesma tajā laikā bija neatņemama valodas sastāvdaļa. Tas bija gan izteiksmes veids gan palīgs laika kavēšanā.
Kuras ir tās reizes, kad mūsdienās dzirdam tautasdziesmu? Pasākumos, kur piedalās folkloras kopas un ansambļi, dziesmu svētkos, kur kori dzied latviešu tautasdziesmas. Skolu pasākumos, kas ir saistīti ar Mārtiņu, Ziemassvētku un Lieldienu svinēšanu. Jā, arī pamatskolas izlaidumos, blakus I. Ziedoņa “Bez mīlestības nedzīvojiet”, reizēm izskan arī:
“Lieli ļaudis gudri ļaudis
Tie vis daudz nerunā,
Tie izloka valodiņu
Kā no rieksta kodoliņu.”
Tās ir tās retās reizes, kuras mums liek atcerēties par to, ka mūsu tautai pieder gadu simtiem krāta bagātība, kuras vārds ir tautasdziesma.
Kad saņēmu šo uzdevumu, izlasīju lielu daudzumu dainu un biju pat pārsteigts par to, cik daudzveidīgs ir to klāsts. Latviešu tautasdziesmas skar pilnīgi visas iedomājamās tēmas; sadzīvē veicamos darbus, tādus jēdzienus kā labais, ļaunais, tikums, netikums, laime, prieks, sāpes, mūžs, dzīve, daba un tā tālāk. Tādu uzskaitījumu varētu turpināt vēl un vēl.

1. Darbs – viena no centrālajām tēmām latviešu tautasdziesmās

Senie latvieši vienmēr ir turējuši augstā godā darbu un darba tikumu. Tajos tālajos laikos to diktēja pati dzīve. Jo visa viņu sadzīve, pārtikas, apģērba un sadzīves priekšmetu sagādāšana balstījās tikai uz fizisku darbu. Principā pilnīgi visi sadzīvē izmantojamie priekšmeti un lielākā daļa darbarīku un instrumentu tika darināti pašu rokām. Neviena saime, kas skaitījās pārtikusi nebija sasniegusi savu labklājību bez smaga un regulāra ikdienas darba. Jēdziens “darbs”, kopš tiem laikiem ir mainījis vai pareizāk sakot, paplašinājis savu nozīmi. Mūsdienās arī garīgs darbs skaitās nodarbošanās, bet mūsu senčiem visi darbi vairāk saistījās ar fizisku nodarbošanos. Tāpēc ir pašsaprotami, ka tik liela nozīme un vieta latviešu tautas folklorā, šajā gadījumā tieši tautasdziesmās, ir veltīta darba tēmai. Ir maz cilvēku, kas nezin šo tautasdziesmu, kura ir kā rādītājs vai afiša latviešu tautasdziesmas sasaistei ar darbu:
Ai, darbiņi, ai darbiņi!
Bez darbiņa nevarēju;
Darbiņš man prieku deva,
Pilnu klēti labībiņas.
Šo tautasdziesmu varētu nosaukt par tautasdziesmu “klasiku”, jo, bez pārspīlēsanas var teikt, ka to zin gandrīz katrs bērns, kas mācās latviešu skolā.
Lasot latviešu tautasdziesmas, rodas pārliecība, ka latviešu tautai darbs ir kas vairāk, kā cīņa par izdzīvošanu vai vienīgais līdzeklis, kas palīdz sasniegt un uzturēt labklājību. Principā var teikt, ka tā ir visa dzīves jēga un saturs. Un darba tikums ir viens no galvenajiem, ja pat ne pats svarīgākais morāles kritērijs. Šo faktu ļoti spilgti atspoguļo šāda tautasdziesma:
Darbam dzimu, darbam augu,
Darbam mūžu nodzīvoju;
Darbā savu tikumiņu
Pa godam noturēju.
Meklējot materiālus šim referātam, uzdūros tādam izteicienam: “darba vara”. Šis jēdziens ir kā kopsaucējs un virsraksts darba tēmai latviešu tautasdziesmās. Latviešu tautas folklorā ir ļoti daudz tautasdziesmu par darba tēmu un tās visas uzskatāmi un daiļrunīgi stāsta par to, ka tieši darbs ir tas, kas nodrošina izdzīvošanu, pārticību, pilda klētis ar labību, kambarus ar gaļu un pūra lādes ar rakstainām segām, sagšām un villainēm. Piemēram, šīs divas tautasdziesmas:
Kur tu ņēmi, sērdienīte,
Tik raženas villainītes?
Tās man deva grūts darbiņš,
Manas gaužas asariņas.

Viegla tec celiņā,
Čakla ej darbiņā!
Tad iedos Laimes māte
Pašas laimes atslēdziņu.
Bet tas vēl nav viss. Jēdziens darba vara ietver sevī domu, ka darbs, ne tikai nodrošina ar iztiku un pārticību, bet arī pilnveido, attīsta un māca pašu darītāju. Tā ceļ uz arvien augstākas cilvēcības pakāpes, pilda ar gudrību un galu galā veido personību ar savu neatkārtojamo, individuālo raksturu. Grūts un liels darbs piešķir un prasa no darītāja augstu darba tikumu. (Mūsdienās to sauc par darba kvalitāti.) Šāds darbs norūda fiziski un garīgi – tas liek justies stipram un lepnam, ja padarītais ir nesis bagātīgus augļus un darītājs redz tā rezultātu. Ir lieli darbi, kurus cilvēks nespēj padarīt viens pats. Tad palīgā nāk citi; saimes locekļi, kaimiņi vai draugi. Tādā veidā liels darbs izveido draudzību, stiprina un uztur to.
Laid, māmiņa, talkā mani,
Talkā laba dzīvošana:
Pulks druvā, pulks pļavā –
Drīz darbiņu nodarīja.
Šādas tautasdziesmas parāda to, ka jau mūsu senči saprata to, ka kolektīvi veikts darbs nes lielākus augļus un ir vieglāk padarāms.
Vēl viena joma, kurā izpaužas darba vara ir: cilvēks, kurš visu mūžu ir strādājis zemi, pieķeras un iemīļo to. Ar laiku tas kļust par daļu no sevis paša; lauks, novads, kurā tu esi ielicis savu darbu un sagaidījis šī darba rezultātu. Līdzīgi, kā galdnieks, kas nevar nosēdēt mierā, neko neuztaisījis, ja viņam stāv sagatavoti materiāli, arī zemnieks pavasarī, kad atmostas zeme, kļūst nemierīgs un pils dziņas kaut ko sēt un art. Tieši šī pieķeršanās savam zemes stūrītim, novadam, vietai vairākos mūsu tautas vēstures posmos lika daudziem zemniekiem nolikt uz laiku malā izkaptis un arklus, lai ņemtu rokās ieročus un aizstāvētu savu dzimteni. Gan pirms daudziem gadsimtiem, kad Latvijai sāka uzmākties krustnešu ordeņi gan 1918. gadā, kad vajadzēja aizstāvēt dzimteni no vācu iebrucējiem. Mīlestība uz darbu un savu zemi bija tie galvenie stimuli, kas lika zemniekiem kļūt par karavīriem.

2. Garīgās vērtības, kuras atspoguļo latviešu tautasdziesmas par darbu

Viena no pašām galvenajām morālām vērtībām, ko izceļ latviešu tautasdziesma ir darba tikums. Tas ietver sevī čaklumu, apzinīgu attieksmi pret darbu, neatlaidību, izturību, saticību, gudrību un vēl daudz citu lietu. Tautasdziesmu tēlojumā pilnvērtīgu dzīvi zemniekiem un darba cilvēkiem vispār, nosaka darba tikums. Visās tajās jūtams tāds vadmotīvs: dzīve bezdarba nav pilnvērtīga dzīve. Cilvēks, kam ir augsts darba tikums, dzīvo strādājot. Tāds cilvēks arī mirst strādājot un pēc nāves viņš grib, lai viņa atdusas vieta būtu tā, kur viņa dzīves laiks ir pagājis darbā. Šajā tautas dziesmā ratnieks lūdz:
Es riteņu taisītājs,
Rociet mani ceļmalā!
Sak` ritenis tecēdamis:
Te guļ manis amatnieks.
Vai šī, kurā mednieks lūdz, lai viņa pēdējā atdusas vieta saistītos ar viņa nodarbošanos:
Rociet mani eglienā,
Triju egļu starpiņā,
Lai nāk stirnas, lai nāk brieži,
Ar ko esmu karojies.
Tautas dziesmas par darba tikumu parāda to, ka mūsu senči ticēja tam, ka darbs un strādāšana nebeidzas ar to brīdi, kad cilvēks mirst. Viņi ticēja, ka arī aizsaulē viņu darbs, darba tikums būs vajadzīgs un noderīgs. Latviešu zemniekus nevilina kristīgās baznīcas mācība, kas sludina, ka pēc nāves tie, kas nebūs grēkojuši un būs dzīvojuši saskaņā ar kristīgās baznīcas likumiem, nokļūs paradīzē. Vietā, kur nebūs jāstrādā un varēs dzīvot vienos priekos. Latviešu tautas morālie kritēriji tādu dzīvi noraida. Zemnieks saskaņā ar savu darba tikumu un saviem senajiem ticējumiem grib arī pēc nāves, viņsaulē dzīvot darbā, jo visa viņa dzīve ir darbs un dzīve bez darba nav dzīve. Tāpēc mirušais zemnieks ar debesu tīrumus un mirušais mednieks turpina medīt mežos, kas plešas nu jau debesīs un mājas saimniece jauc mīklu maizes cepšanai, kā to darījusi šaisaulē. Ar dzejiskiem salīdzinājumiem un lielu iekšējo pārliecību latviešu tautasdziesmas vēsta par to, kā debesīs tiek turpināts strādāt un turēt godā darba tikumu. Piemēram, šādas tautasdziesmas to parāda ļoti spilgti, krāsaini un uzskatāmi:
Kas tik jauki gavilēja
Kapu kalna galiņā?
Mūs tētiņš gavilēja,
Kumeliņus ganīdams.

Saulītei pavaicāju,
Ko dar` mana māmuliņa.
Zelta slotu ceļu slauka,
Gaida mani aizejot.
Latviešu tautas dziesmas mums stāsta, ka zemnieku darba tikuma izpratnē liela un nozīmīga vieta ir bijusi labsirdībai, cēlsirdībai un mākai piedot. Šīs ir vienas no cildenākajām mūsu senču īpašībām. Tautasdziesmās labsirdība izpaužas kā cīņa un nesamierināšanās ar dažādām nehumānām lietām – nežēlību, cietsirdību, augstprātīgu izturēšanos pret saviem līdzcilvēkiem, citus pazemojošu rīcību un tā tālāk. Tās māca līdzjūtību, līdzcietību pret citu sāpēm un izpalīdzību nelaimē nokļuvušajiem, mudina ar darbiem aizstāvēt un palīdzēt mazākajiem un vājākajiem, kam klājas grūti. Tā ir viena no galvenajām morālajām vērtībām, kuru sevī iekļauj darba tikums. Ir apbrīnojami, kā latviešu darba cilvēki spēja saglabāt sevī šīs augstās morāles īpašības laikā, kad viņus dzina klaušu darbos, nepārtraukti palielināja nodevas. Laikā, kad nebrīvība sāka līdzināties verdzībai, kad pret zemniekiem tika pielietoti nežēlīgi un necilvēcīgi miesas sodi par nepakļaušanos kungiem un par to, ka tie nespēja laikus samaksāt uzliktās nodevas. Viņi ne tikai atrod sevī spēku saglabāt šos cilvēcības principus, bet arī māca tos saviem bērniem. Tajās drūmās bezcerības gaisotnē radās tādas tautasdziesmas, kas vēl mums liek aizdomāties par saticību, līdzjūtību un žēlsirdību:
Mēs bijāmi ciema meitas,
Mēs māsiņas saucāmies:
Vienu rieksta kodoliņu
Uz pusīti dalījām.

Nemūžam es netapu
Ar kaimiņu ienaidā:
Pie kaimiņa rauga teku,
Pie kaimiņa uguntiņas.
Darbs rūda cilvēka spēku un nostiprina tā fizisko izturību. Bet darbs liek rūdīties arī cilvēka garam, attīsta prātu un veido viņu gudrāku. Un gudrība ir viena no garīgajām vērtībām, kura tiek plaši apdziedāta latviešu tautas dziesmās. Tautas dziesmās gudrība ļoti bieži tiek apzīmēta ar vārdiem – padoms, gudrs padomiņš.
Tā noteikti nav skolās un grāmatās smeltā gudrība, kura kā tikums ir minēta latviešu tautas dziesmās. Drīzāk tā ir īpaša zemnieka gudrība. Mācība, kuras stundas pasneiedza viņam pati dzīve. No skolas grāmatām tā nevarēja nākt, jo tikai retais zemnieks varēja atļauties sūtīt savus bērnus skolā, un arī tas notika stipri vēlāk par to laiku, kad bija tautas dziesmu rašanās ziedu laiki. To nedaudzo grāmatu saturs, kas bija pieejamas (bībele, svētie raksti), visbiežāk klāstīja pilnīgi atšķirīgas un pretējas lietas tām, ko cildināja un slavēja tautasdziesmas.
Tautas dziesmās atspoguļotā gudrība ir pilnīgi savādāka. Tā ir gudrība, kas iegūta krājot darbā gūto pieredzi, prasmi un māku. Gudrība, kas palīdz tikt galā ar grūtībām, ar ikdienas darbiem. Mūsu senču gudrība ir darbā, apkārtējā dabā un dzīvē iegūtie vērojumi, uzkrātie spriedumi, atzinumi. Darba procesā cilvēks iepazīst dzīvi un izzina pasauli. Kā noderīgi padomi šī tautas gudrība tiek nodota mantojumā nākošajām paaudzēm ar pasaku, teiku un, protams, tautas dziesmu palīdzību:
Lācīts nāca miežus ēst
Mana tēva tīrumā;
Es lācim bedri raku,
Lai var lāci nomaitāt.
Mazam, vājam, bezspēcīgam – gan dabā gan cilvēka dzīvē – gudrība ir svarīgs, ja pat ne vienīgais, līdzeklis, kas nodrošina izdzīvošanu. Tajos laikos, kad zemnieks atradās pilnīgā kungu, muižnieku un vagaru pakļautībā, viņa vienīgais ierocis cīņā par izdzīvošanu bija gudrība. Kungu pusē bija visas priekšrocības, viss saimnieciskais spēks un pašu izdomātie likumi. Zemnieks šai cīņā bija bezspēcīgāks nekā cīņā ar dabas stihijām un meža zvēriem, jo kungu likumi bija negodīgi, nežēlīgi un patvaļīgi. Šajā nevienlīdzīgajā cīņā zemniekam būtu jāiet bojā, ja pati šīs dzīves nepieciešamība nebūtu viņam spiedusi atrast tādu ieroci, kas palīdz klusajā cīņā pret kungu varu. Šis ierocis tad arī ir tā pati, darba gaitā radusies, gudrība. Daudzos tautas dziesmu tēlojumos zemnieks ir gudrs, bet kungs – muļķis:
Kundziņam tik prātiņa
Kā mazam bērniņam:
Vakarā zirņus sēja ,
Rītā pākšu raudzījās.
Galvenā doma ir tāda, ka kungs ir dumjš tādēļ, ka nestrādā un viņam nav šīs gadsimtiem krātās, no paaudzes uz paaudzi nodotās gudrības. Un, ja rodas iespēja šo viņa nezināšanu, muļķību vērst pret viņu, lai nostrādinātais zemnieks iegūtu kādu labumu vai atvieglojumu, tas, protams, tiek izmantots.
Latviešu tautas dziesmas slēpj sevī milzums daudz gudrības, gadsimtiem krātu darba pieredzi, skaistu un krāšņu vārdu krājumu. Tās ir mūsu tautas garīgo vērtību kopsavilkums. Ja katrs paņemtu no visa lielā tautasdziesmu krājuma priekš sevis kādu daļu un izmantotu tās, lai mācītos, tad tas pilnīgi noteikti palīdzētu viņa dzīves ceļā.