Kalpa zēna rudens.
Ir pateiktas ardievas vasarai, kalpa zēna vasarai. Mēneši pagājuši, un kalendārs pie sienas palicis pavisam plāns. Dienas aizritējušas kā sāļas asaras. Sirdī iestājies dīvains tukšums, tā gaida jaunas dvesmas.
Ir pienācis oktobris, vējainais rudens mēnesis. Migla no dūksnājiem ceļas bieza un auksta. Vakarus tā ietērpj necaurredzamā audeklā, bet rītos tā nesteidzas nozust. Dienas paliek, īsākas, bet naktis garākas. Debesis noslīgušas pavisam zemu un izliekas drūmas un smagas. Saule paliek aiz drūmajiem lietus mākoņiem. Saule raud, un viņas asaras izlaužas cauri mākoņiem. Lāses ir lielas un aukstas.
Rudenīgais vējš nekaunīgi izģērbj kokus, atņemot tiem krāsainos uzsvārcīšus. Tie, kailie saspiedušies bariņos, gaida, kad migla tos pažēlos un noaudīs miglas mētelīšus. Lietus lāses zaros spīd kā tūkstoš dimanta pērlīšu. Rudens ainavā īpaša vieta ir eglēm. Tās nomazgā lietus vasaras putekļus un graciozi vējā cilā savas zaru rokas. Apklusušas putnu dziesmas, tikai vējš un lietus….
Es iesēžos ratos, ap pleciem aplieku lietus mētelīti. Skatienu pārlaidu savai bagāžai. Daudz jau tur nekā nebija. Cieši aizvērts čemodāns, kurā glīti guļ sakārtotas dažas grāmatas un rakstāmlietas. Blakus neliels sainītis ar pārtiku. Tajā māte bija ievīstījusi ievārījuma bulciņu, nelielu gabalu speķa un maizes kukulīti. Visas drēbes bija mugurā.
Ceļš bija mālains. Lietus to bija padarījis par slidenu, dubļainu un grūti izbraucamu. Zirgam slīdēja kājas, un bija grūti vilkt ratus. Lietus lāses sita tieši sejā. Tās mani dursta un baksta, un grib izspraukties cauri lietus mēteļa vīlēm.
Izvelku no kabatas mātes doto ābolu. Iekodos tajā, un atmiņā atausa vasara, ābeļu dārzs un Alma.
Atmiņas pārtrauca putnu skaļā klaigāšana. Pacēlu acis pret debesīm, gājputni lielā kāsī uz spārniem aiznesa vasaru. Manu vasaru. Pavasarī tie atlidos un atnesīs atpakaļ vasaru, bet ne manu vasaru.
Ceļa segums paliek stingrāks. Aiz meža palika mājas un vasaras atmiņas. Tur aiz apvāršņa mani gaida nākotne. Tā slēpj sevī jaunus piedzīvojumus, jaunas iepazīšanās. Neko vieglu jau viņa nesolīja, jo ko gan es, tāds nabaga puisītis, varēju iesākt. Es tikai varēju sakost sāpēs zobus un paciest apvainojumus, bet es gribēju zināt vairāk, saprast vairāk un izdarīt vairāk. Es gribēju mācīties, redzēt citu pasauli.