Rainis dzīvojis tajā laikā, kad galvenais latviešu tautai bija brīvības atgūšana un cīņa par runas brīvību. Rainis būtiski ietekmēja šo latviešu brīvības atgūšanas procesu. Rainis piedalījies arī politiskajās aktivitātēs, bijis deputāts.
Rainis kā dzejnieks un dramaturgs ir bijis un vēl joprojām ir atzīts. Viens no iemesliem ir tas, ka viņš ir bijis ievērojams domātājs. Es uzskatu, ka Rainis nav dzīvojis sev, bet tautai, par kuru viņš ir domājis arī izsūtījumā esot. Viens no galvenajiem Raiņa mērķiem ir bijis procesa apjēgsme: indivīda dzīvība nebeidzamajā pasaules dzīvības plūdumā, kopības sajūta ar Zemi un Visumu, ar dzīvinošajiem spēkiem dabā un ļaudīs. Man šķiet, ka ar savu dzejoļu palīdzību Rainis ir gribējis atklāt pats sevi, savu lomu pasaules apritē. Rainis ir bijis mierīgs cilvēks, man šķiet, ka, palasot viņa dzejoļus, katrs var nomierināties, saprast, kas ir galvenais viņa dzīvē. Pēc manām domām Rainis, rakstot savus dzejoļus, ir vēlējies, lai cilvēki neiegrimst lielajās dzīves problēmās, lai apskatās, kas notiek tiem apkārt. Liela nozīme Raiņa dzejā ir pievērsta dabai, tas norāda, kas Rainim ir bijis tuvs. Rainis pats saka, ka bēgļu gaitās Šveicē, kur daba ir līdzīga dabai Latvijā, juties kā mājās. Es saprotu, ka Rainis ir bijis dzīvespriecīgs, jautrs cilvēks, bet dažreiz ieslīdzis arī depresijā, ko var noprast pēc dažiem viņa dzejoļiem. Liela loma viņa garīgajā audzināšanā varētu būt bijis tas, ka viņš bērnību pavadījis pārticībā, un no tā arī viņa dzeja bieži ir tik “saulaina”. Rainis jau bērnībā bija piedzīvojis pazemojumus, vienīgi ne uz savas ādas, bet tas netraucē viņam tos izjust tikpat stipri, kā tos izjūt pazemotais. Viņš jau bērnībā jutis līdzi zemniekiem, kurus pazemoja muižnieki, likdami tiem iet klaušu darbos. Es domāju, ka šeit jau iezīmējas Raiņa politiskā nostāja, lai cilvēku starpā būtu vienlīdzība, lai kāda noteikta cilvēku daļa neuzmestos citiem par kungiem. Tieši sociāldemokrātiem ir raksturīga ideja, lai cilvēkiem būtu vienādas tiesības, lai katrs, kuram ir gribasspēks, varētu kaut ko sasniegt dzīvē, lai katrs būtu kungs pats sev. Tas saskatāms arī viņa dzejoļos kā piemēram dzejolī “Pats”:
Priekš citiem darbodamies attīsti
Pats savus spēkus negurstošā karā,
Un mūžīgs darba lauks būs tavā varā,
Un mūžam jaunots spēks un ieroči.
Bet sargies būt kā nabadzīgie garā,
Kas, sevi projām sviežot laimīgi,
Un tevi spļaus un samīs tevi barā.
Pats cīnies, palīdz, domā, strādā
Pats esi kungs, pats laimei durvis ver.
Rainis dod cilvēkiem pamācību, ka, neskatoties ne uz ko, viņiem vienmēr jādomā arī pašiem par sevi, bet nedrīkst aizmirst savus līdzcilvēkus. Laikā, kad Rainis dzīvoja, latviešu tauta nebija izglītota, jo latviešiem nebija īpašu tiesību, viņi nebija turīgi un viņiem nebija iespēja apmeklēt labas skolas. Jāņa Raiņa tēvs Krišjānis bija spējis izrauties no muižnieku jūga, un Jānis saprata, kāda laba izdevība viņam ir dota, lai palīdzētu citiem postā nonākušajiem latviešiem. Es uzskatu, ka savas dzīves laikā viņš šo palīdzību ir sniedzis pāri pārēm. Latvieši pēc dabas bija un zināmā mērā arī tagad ir pakļāvīga tauta, un man šķiet, ka vismaz senos laikos tas bija saistīts ar latviešu zemo izglītības līmeni. Rainis, ieguvis labu izglītību, saprata, ka varētu viņus uzmundrināt, ko viņš arī darīja ar savu dzejoļu palīdzību.
Īpašu vietu Raiņa kā dzejnieka veidošanās gaitā ieņem dabaszinību studijas, sevišķi astronomija, kas saistās ar lielo filozofisko jautājumu apjēgsmi – Visuma izcelšanos, uzbūvi, attīstību. Jo “šajā Visumā tad nu matērija jeb viela un gars, un dvēsele ir vienoti, Visums ir pats savs pirmcēlonis, pats savas sekas, savs gars, sava seja… Mēs tātad nepieņemam mūžīgo mieru, nemainību, bet pastāvīgo kustību un pārvērtību.” (Dienasgrāmata, 1883). Rainis ar to saprot, ka “Cilvēka tieksme un mērķis tātad ir brīvprātīgi, nepiespiesti ar savu spēku piepalīdzēt šai attīstībai”. Rainis norāda, ka katram cilvēkam ir jādzīvo saskaņā ar dabu. Dabu nevar pakļaut. Cilvēks pārvērtīsies līdz ar dabu, daba liks viņam mainīties. Sava dzejnieka talanta attīstības sākumā savas topošās mākslas sistēmu viņš no sākta gala veido uz lielo filozofisko saikņu izpēti: Daba – Personība – Sabiedrība, kur pašā centrā ir personība. Rainis pats saka: “Ar to vēl nepietiek, ka mēs cīnāmies par politiskas un saimnieciskas iekārtas pārgrozību vien un ieliekam tur visus spēkus. Mēs atstājam tad novārtā dvēseles pārgrozības, un nepārgrozīta dvēsele nesekmēs pārvērsties ij ārējai iekārtai”. Ar šo Rainis norāda uz to, ka bez cilvēku izglītošanas un viņu palīdzības Latvijas valsts nevarēs uzplaukt. Tas ir viens no viņa galvenajiem dzīves mērķiem – izglītot citus, lai sekotu vispārēja attīstība.
Rainis daudz ir pašizglītojies, daudz gudrību smēlies no Austrumiem. Viņš pats centās uzzināt pēc iespējas vairāk, lai spētu palīdzēt savai tautai arī tad, kad Latvija bija atguvusi savu neatkarību un nu katram bija jārūpējas par sevi. Nu vairs nebija neviena, kas visu noteiktu no “augšas”. Nozīmīgi ir arī tas, ka Rainis, būdams politiķis, darbojās arī kā izglītības ministrs, kas norāda arī uz to, kas tiešām viņam rūpēja. Viņa laikā tika celtas daudzas skolas, notika ievērojama izglītības sistēmas attīstība.
Es uzskatu, ka Rainis tiešām ir ieguldījis lielu artavu latviešu tautas attīstībā gan kā rakstnieks, gan kā zinošs politiķis. Viņa piemiņu mums vajadzētu glabāt tik ilgi, cik pastāv latviešu tauta.