Cilvēces rašanās.
Evolucionārā teorija.
Manas personīgās domas man jau bija skaidras no paša sākuma. Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka cilvēces rašanās ir vislielākā mērā saistīta ar «mērkaķiem». Es atbalstu evolucionāro versiju, jo abas pārējās man liekas nepieņemamas. Kristīgo versiju es neesmu apdomājis nekad, citi protams man varētu arī nepiekrist, bet es domāju nekad to arī nedarīt. Vienīgā lieta, kas ņemta no kristietības un kurai es dzīvoju līdzi, ir gadu skaitīšanas sistēma (to gan man neviens neprasīja izlemt ). Kosmiskā teorija ir tā, kas manu prātu satrauc relatīvi visvairāk, jo es zinu, ka ir daudzas tādas lietas, ko ar cilvēka spējām, manuprāt, nevar izskaidrot. Viena no tām lietām ir, piemēram, Stonhendža Lielbritānijas dienvidos. Lasot par to manī radīja šaubas gan tas, kā cilvēki teorētiski bija to cēluši, gan tas, ka akmeņi, no kuriem Stonhendža ir būvēta, bija atvesti pat no 200 km attāluma. Tas protams būtu bijis jauki, ja cilvēki to būtu spējuši izdarīt, bet es domāju, ka tur ir bijis kāds augstāks spēks. Mani vēl satrauc Lieldienu salas statujas. Tās ir skaists vēstures piemineklis, bet par to izcelsmi es vēl neesmu pilnībā pārliecināts. Vēl ir viena tāda lieta, kas liek «manām acīm iemirdzēties» — es gan neatceros, kā doto objektu sauc, bet es zinu, ka tā ir siena no akmens bluķiem, starp kuriem nevar iebāzt pat žileti, bet, kas no dažāda lieluma akmeņiem ir izveidojusies diezgan simetriska. Tā varētu vēl turpināt runāt par šiem pasaules brīnumiem, bet visus jau vienalga neaprunāsi… Antropoģenēze- vēsturiski evolucionārs cilvēka fiziskā tipa, pirmatnējā darba, valodas un sabiedrības veidošanās process. Antropoģenēzes galvenās problēmas: izzināt robežu starp dzīvnieku un cilvēku, noteikt cilvēka tiešo priekšteci (dzīvnieku), cilvēces senumu un pirmdzimteni (rašanās vietu), cilvēka evolūcijas stadijas un tās virzītājspēkus, izsekot pirmatnējās sabiedrības veidošanās procesiem. Hipotēzi par cilvēka izcelšanos no pērtiķiem izvirzījis Ž.B. Lamarks (1809), bet simiālo (latīniski simia- pērtiķis) teoriju par cilvēka rašanos no cilvēkpērtiķa izvirzīja Č. Darvins (1871). Pirms ~15 milj gadu miocēnā no kopējā cilvēkpērtiķu senču zara atdalījās cilvēka evolūcijas atzarojums. Sāka veidoties cilvēku dzimta. Šajā evolūcijas stadijā, kad notika pāreja uz stāvusgaitu un priekšējo ekstremitāšu atbrīvošanās no balstes funkcijas, cilvēku senči bijuši ramapiteki un keniapiteki; to skeletu atliekas atrastas Āzijā (Indijā un Pakistānā, 1934) un A-Āfrikā (Kenijā, 1962). Cilvēku dzimtas tālākas evolūcijas gaitā radās austalopiteki (pārejas stadija no dzīvnieka uz cilvēku). Lai noteiktu robežu starp “pēdējo dzīvnieku” un ”pirmo cilvēku”, lieto 2 kritērijus- sociālo un morfoloģisko. Sociālais kritērijs ir darbs kas raksturīgs tikai cilvēkam. Apliecinājums tam ir pirmie darbarīki. Morfoloģiskais kritērijs sevī ietver stāvusgaitu, delnas adaptāciju darbam un samērā augsto galvas smadzeņu attīstību. Pēc šiem kritērijiem par pirmo cilvēku atzīst homo habilis (prasmīgo cilvēku), kura skeleta kauli kopā ar primitīviem darbarīkiem atrasti Olduvajas aizā (1960- 63). Tas dzīvojis pirms ~2 milj gadu. Līdz 20. gs. 70-tajiem gadiem Āfrika bija vienīgais kontinents, kurā bija atrasti visi mūsdienu cilvēka senču filētiskās rindas pierādījumi. Āfriku var uzskatīt par cilvēku pirmdzimteni, no kuras pirms 1,9- 0,4 milj gadu izceļoja stāvus ejošie cilvēki. Tālāko cilvēka evolūcijas stadiju veido Neandertāles cilvēki, kas ir tiešie neantropa jeb cilvēka priekšteči. Galvenais cilvēces evolūcijas virzītājspēks bija dabiskā atlase. Līdztekus svarīgs faktors bija darbs, kura lielo nozīmi pamatojis F. Engelss (1876). Darbarīku izgatavošana, pielietošana un pilnveidošana veicināja galvas smadzeņu attīstību un precīzijtvēriena attīstīšanos. Valodas rašanās un attīstība veicināja pieredzes apmaiņu starp paaudzēm, kas arī pilnveidoja galvas smadzenes. Visu šo faktoru ietekmē pirms ~40 tk gadu radās cilvēks homo sapiens. Līdz ar cilvēka izveidošanos stājās spēkā dažādi sociālie faktori, kuru ietekmē dabiskā izlase kā evolūcijas faktors zaudēja savu nozīmi. Tāpat kā mūsdienās arī senāk cilvēku domas par cilvēces rašanos ir bijušas dažādas, un arī reakcijas uz citu izteiktajiem viedokļiem ir bijušas dažādas: kādā 1860. gada jūnija pēcpusdienā, dzirdēdama, ka cilvēki laikam esot cēlušies no pērtiķiem, Vusteras bīskapa sieva esot izsaukusies: «Ak žēliņ, cēlušies no pērtiķiem! Cerēsim, ka tā tas nav, bet, ja nu arī ir, tad lūgsim visaugstāko, lai tas nenāk zināms atklātībai.» Kā izrādās, viņa velti tā uztraukusies: mēs patiešām neesam cēlušies no pērtiķiem, kaur arī mums ar viņiem ir kopīgs sencis. Var jau būt, ka šī atšķirība ir pārāk smalka, lai viņai būtu varējis kļūt kaut cik vieglāk ap sirdi, taču tā nenoliedzami ir ļoti svarīga.
Šis jautājums nozīmēja ne vairāk un ne mazāk kā otro no diviem lieliem intelektuālajiem apvērsumiem, kuros cilvēce noslēgusi rēķinus ar savu vietu dabas lietu pasaulē. Pirmais notika vairāk nekā pirms četrsimt gadiem, kad poļu matemātiķis Nikolajs Koperniks satrieca uzskatu, ka Zeme ir Visuma centrs. Otrais sākās, kad Čārlzs Darvins pierādīja, ka cilvēce ir dabas daļa un nevis pastāv no tās šķirti.
Gēte savā laikā izteicās, ka «neviens no daudzajiem atklājumiem un uzskatiem, kas tikuši pasludināti, nav tik dziļi ietekmējis cilvēku prātus kā Kopernika zinātne». Kaut arī būtu grūti izšķirties, kuram no abiem atklājumiem dot priekšroku, būtu bijis interesanti dzridēt Gētes domas, ja viņš būtu pieredzējis Darvina revolūcijas spēcīgo ietekmi uz prātiem. Zinātnei, kas balstīta uz Darvina uzskatu, ka dabiskās izlases rezultātā pakāpeniski radušies aizvien komplicētāki organismi, ir pilnīgas tiesības tikt godātai kā vislielākajai intelektuālajai un filozofiskajai revolūcijai cilvēces vēsturē. Gandrīz divus gadu tūkstošus visā Rietumu pasaulē kā patiesību pēdējā instancē pieņēma judeokristietisko stāstu par pasaules radīšanu. Trūkstot pietiekamam iemeslam to apšaubīt, aizvien lielāku varenību iegūstošo kristīgo baznīcu mācība, ka Dievs cilvēku radījis pēc savas līdzības, bija visumā ērta. Tiesa gan, vienam otram gribējās zināt, kad īsti šis brīnums noticis. Džeimss Ašers (1581- 1656), Ārmā arhibīskaps, 1650. gadā nāca klajā ar atbildi, paziņodams, ka, pēc viņa aprēķiniem, kas balstīti uz Vecās derības hronoloģiju, pasaule radīta 4004. gadā pirms Kristus dzimšanas. Vēlāk Ašera aprēķinus precizēja Džons Laitfūts (Dr. John Lightfoot), Sv. Katrīnas koledžas (Kembridža, Anglija) priekšnieks, kurš pasludināja, ka tas noticis tieši 23. oktobrī, pulksten deviņos no rīta. Līdzās iespaidīgai, kaut gan apšaubāmai hronoloģijai Laitfūta datējumā izpaudās aizkustinoša gādība par sevi un saviem kolēģiem, jo tas sakrita ar akadēmiskā gada sākumu! Tātad Ašera- Laitfūta aprēķini Zemei ierāda visai pieticīga ilguma pagātni- tikai sešus tūkstošus gadu. Kaut arī daudzu Vecās derības personu ārkārtīgā ilgmūžība, nopietni apcerēta, būtu radījusi dažas problēmas, šis seštūkstoš gadu periods bija vispārpieņemts, līdz sāka rasties dati, kas liecināja kaut ko citu. Amatierģeologus, kuru vidū bija arī ne mazums garīdznieku, sāka dzīt strupceļā daudzu iežu noslāņotība, kas nepārprotami liecināja par kaut kādu veidošanās procesu, kurš acīmredzot nebija darbojies jaunākajos laikos un diez kā nesaskanēja ar vispārpieņemtajiem pasaules radīšanas aprēķiniem. Un, it kā ķeza jau tā nebūtu liela, tika atrastas fosilijas, un tās acīmredzami bija izzudušu dzīvnieku atliekas. Astoņpadsmitajā gadsimtā, kad šāda rakstura liecības bija kļuvušas neatspēkojamas, vēl tika meklēts izskaidrojums, kas atbilstu Bībeles doktrīnām. Šo meklējumu rezultātā dzima tā sauktā diluviālā teorija, kas fosilijas izskaidroja ar apgalvojumu, ka tās esot grēku plūdos bojā gājušo dzīvnieku atliekas. Taču jau drīz diluviālajai teorijai klājās visai grūti: kļuva skaidrs, ka ar vienu vienīgu notikumu, kā, piemēram, ar grēku plūdiem, nav nekādi izskaidrojams, kāpēc dažādos iežu slāņos palikušās fosīlijas uzrāda neapšaubāmu progresu- jebkurā slānī tās ir primitīvākas nekā virs tā gulošajā slānī. Beidzamais trieciens nāca, kad tika atklātas tādas «pirmsplūdu» fosīlijas, kas bija nepārprotami radniecīgas dzīvniekiem, kuri dzīvoja pēc grēku plūdiem.
Priekšstati par cilvēka izcelšanos visu šo laiku palika būtībā tādi paši, kādi tie bija formulēti Vecajā derībā: cilvēce uzreiz radusies pilnīgi mūsdienīgajā Ādama un Ievas izskatā. Tā kā senie akmens un krama darbarīki, kurus sākumā par tādiem neatzina, saskatot tajos dabas rotaļu vai zibens spēriena sekas, tika izrakti pastāvīgi, dažos izglītotos prātos sāka mosties jautājumi. Pirmā dokumentētā hipotēze, ka cilvēks ir ļoti sens, parādījās 1797. gadā, kad Džons Frīrs kādā rakstā, ko viņš nodeva Londonas Karaliskajai biedrībai, aprakstīja krama rīkus, kas uzieti zem trīsarpus metrus bieza zemes slāņa Hoksnā, netālu no Disas (Saflokā). Frīrs, kas, starp citu, bija Mērijas Līkijas vecvecvecvectēvs, izteica domu, ka šos rīkus «izgatavojusi un lietojusi kāda tauta, kas nav pazinusi metālus.. Apstākļi [dziļums], kādos šie ieroči tika atrasti, var vilināt mūs tos attiecināt uz ļoti, ļoti tālu periodu, pat ārpus perioda, kurā pastāv tagadējā pasaule». Frīra vērīgums- un drosme- acīmredzot neizpelnījās nekādu ievērību līdz pat deviņpadsmitā gadsimta vidum, kad to izmantoja, lai pierādītu Britānijas sasniegumus arheoloģijā!
Pa tam ortodoksālo kristietību no diluviālās teorijas mulsinošajām neatbilsmēm bija izglābis ģeologs, naturālists un Francijas Zinātņu akadēmijas loceklis barons Žoržs Kivjē (1769-1832). Lai izskaidrotu nogulumiežos atrasto fosīliju progresējošo secību, Kivjē izvirzīja teoriju, ka esot bijusi vesela virkne katastrofu, kas katra pilnīgi iznīcinājušas dzīvnieku un augu populācijas (tādejādi radot fosīlijas) un kam sekojis miera periods, kura laikā Dievs apdēstījis Zemi ar jaunām (un uzlabotām) sugām. Noasa laika grēku plūdi bijuši tikai viena no šadām katastrofām.
Katastrofu teorija bija nomierinošs balzams daudziem uztrauktiem prātiem. Ādams Sedžviks, Kembridžas universitātes ģeologs un Čārlza Darvina skolotājs, šo teoriju izklāstīja šādi: «Cits citam sekojošos periodos tika radītas jaunas būtņu ciltis, kas nebija vienīgi līdzšinējo cilšu pēcnācēji, bet arī jauns un dzīvs radošas iejaukšanās pierādījums; un, kaut arī veidojušās pēc tā paša plāna, nesdamas to pašu viedās izdomas zīmogu, tās bieži vien atšķīrās no līdzšinējiem radījumiem, it kā būtu attīstījušās citā visuma daļā un izsējušās uz Zemes, tai saduroties ar otru planētu.»
Katastrofu teoriju formulēdams, Kivjē gluži automātiski kā neapstrīdamu patiesību pārņēma uzskatu, ka agrākajos laikos, salīdzinājumā ar tagadni, pārmaiņas bijušas ārkārtīgi straujas, bet atzina, ka varbūt ar sešiem tūkstošiem gadu vis īsti nepietika. Un tā, sekodams sava tautieša grāfa Žorža de Bifona (1707-1778) priekšzīmei, viņš Zemes vecumam pieplusēja astoņdesmit tūkstošus gadu. Pēc aprēķiniem, ko izdarīja Francijas Zinātņu akadēmijas locekļi, kad Kivjē jau bija miris, pavisam bijuši divdesmit septiņi secīgi radīšanas akti, kuru (visu, izņemot pēdējo) augļi gājuši bojā vēlākās katastrofās, tā ka varam runāt par ģeoloģisku «pulksteni». Anglis Viljams Smits (1769-1839) ģeoloģisko formāciju skaitu palielināja līdz trīsdesmit divām.
Acīm redzams, ka viena no galvenajām problēmām visā šajā fosīliju izcelsmes diskusijas laikā bija problēma, kā pareizi noteikt, cik veca ir Zeme un ģeoloģiskās formācijas, no kurām tiek atgūtas fosīlijas. Pirmais īstais šīs problēmas risināšanas pionieris bija skots Džeims Hatons (1726-1797), kas, pētīdams pieejamās ģeoloģiskās liecības, secināja, ka spēki, kuri pagātnē veidojuši pasauli, cēluši kalnus un radījuši kontinentus, darbojas arī tagad, mūsdienu pasaulē. Dzīvību uz Zemes viņš aplūkoja kā nepārtrauktību, nevis kā pagātni un tagadni, ko vienu no otras akurāti norobežo līnija, kuru iezīmē Dieva cilvēkrades akts. Hatons gan nebija pirmais, kuram modās aizdomas, ka pasaule ir daudz senāka, nekā pieņemts uzskatīt, taču viņš bija pirmais, kurš nāca klajā ar sakarīgu šādas nostādnes pamatojumu- savu «Zemes teoriju» (Theory of the Earth). Publicēta 1795. gadā, kad to uzņēma ar nicinājumu un izsmieklu, tā izvirzīja tēzi, kas kļuvusi pazīstama kā uniformitārisms. Hatons nodzīvoja vairs tikai divus gadus. Tieši tajā pašā 1797. gadā, kad aizvērās viņa acis, Skotijā kādā turīgā ģimenē piedzima Čārlzs Laiels, kam bija lemts iedvest uniformitārismam jaunu dzīvību un pārvērst to atzītā teorijā, bez kuras nebūtu bijis iespējams arī Čārlza Darvina veikums.
1830. gadā Laiels publicēja savu monumentālo «Ģeoloģijas pamatu» (Principes of Geology) pirmo sējumu, tādejādi kļūdams par modernās ģeoloģijas tēvu. Savā ziņā šis darbs uzskatāms arī par sintezējošu apkopojumu, kurā pedantiski sīki dokumentētas visas liecības, kas neizbēgami veda pie secinājuma, ka Homo sapiens mīt uz ārkārtīgi senas planētas.
Tomēr šī «Ģeoloģijas pamatu» misija netika uzņemta bez pretestības. Cīņai pret to apvienojās pārliecinātie katastrofisti Ādams Sedžviks Anglijā un Kivjē Francijā. Bet, it kā par ironiju, tieši tai laikā Abvilā, Francijas ziemeļrietumos, no pazemes tumsas tika celtas laukā visiespaidīgākās cilvēka senuma liecības. Žaks Bušē de Perts tur kopā ar pārakmeņotajiem tagad izzudušu dzīvnieku kauliem izraka akmens rīkus, un neviena teorija, kurā figurēja grēku plūdi, šādu vienlaicīgumu nespēja izskaidrot.
Intelektuālajā konfrontācijā, kas astoņpadsmitajā gadsimtā izveidojās starp kreacionistiem, t. i., dievišķās radīšanas mācības aizstāvjiem, un tiem, kuri ticēja tādai vai citādai evolūcijai, viens no pirmajiem un galvenajiem evolucionistu nometnes viedokļa paudējiem bija Erasms Darvins (1731-1802), Čārlza vectēvs. Ārsts, filozofs, dzejnieks un slavena personība, viņš savos laikā no 1784. līdz 1802. gadam rakstītajos sacerējumos izvirzīja divus jautājumus: pirmkārt, vai visas dzīvās būtnes pašā sākumā ir cēlušās no viena kopīga senča, un, otrkārt, kā sugas verētu pārveidoties. Lai gūtu atbildi uz pirmo jautājumu, viņš apkopodams attiecīgus embrioloģijas, salīdzinošās anatomijas, sistemātikas un sugu izvietojuma ģeogrāfijas datus un izvērtēdams tos kopsakarā ar fosīliju dotumiem, vāca pierādījumus, kuri liecinātu, ka visam dzīvajam ir viens kopīgs pirmsākums- «viens dzīvības pavediens», evolucionējošs dzīvības tīkls, kas ietver arī cilvēci. Galu galā tas sasaucās ar astoņpadsmitā gadsimta zinātniskās domas sasniegumu- zviedru botāniķa Karla Linnēja (1707-1778) izstrādāto klasifikāciju, kas visus dzīvniekus un augus sagrupēja dzimtās, ģintīs un sugās; Homo sapiens Linnējs klasificēja kā mērkaķvaidīgo un cilvēkpērtiķu tuvu radinieku, lai gan tiklab teologi, kā zinātnieki visiem spēkiem bija pūlējušies cilvēku no šīs nepiedienīgās radniecības atbrīvot!
Ar otro jautājumu- par spēkiem, kuru dēļ īstenojas evolūcija,- bija sarežģītāk. Tomēr, ja esam godīgi, mums ir jāatzīst, ka Erasma Darvina dotajā šīs problēmas traktējumā vismaz iedīgļu veidā gandrīz visi svarīgākie evolūcijas teorijas principi. Viņš jau bija atskārtis, ka pārmaiņu aģenti varētu būt konkurence un izlase; ka svarīgs konkurences saasināšanās faktors ir pārapdzīvotība; ka ārpus evolūcijas teorijas nevajadzētu atstāt arī augus; ka tēviņu evolūciju būtiski nosaka viņu sacensība par mātītēm; un ka izlases joma ir vaislīgums un uzņēmība pret slimībām. Tiesa gan, viņš noteikti neapgalvoja, ka galvenais evolūcijas aģents ir dabiskās izlases radīta pasīva pielāgošanās, un acīmredzot uzskatīja par iespējamu, ka dzīvnieki evolucionē, aktīvi pielāgodamies videi un, starp citu, arī pārmantodami īpašības, kas to vecākiem no jauna radušās viņu individuālajā mūža gaitā.
Žanam Batistam de Lamarkam (1744- 1829) atlika vienīgi pārņemt Erasma Darvina minējumu par jaunradušos īpašību iedzimšanu un to izvērst pabeigtā evolūcijas teorijā. To darīdams, Lamarks negribot atsedza, cik bezjēdzīgs ir šis pieņēmums, no kura, piemēram, izrietēja, ka žirafei garš kakls izveidojies, vienkārši vairākām paaudzēm to pastāvīgi staipot, un rezultātā lamarkisms, kā viņa teorja tika iedēvēta, visam evolucionismam sagādāja diezgan sliktu slavu. 1813. gadā trīs zinātnieki- Viljams Velss (emigrējis amerikānis), Džeims Pričards un Viljams Lorenss- cits no cita neatkarīgi iesniedza Londonas Karaliskajai biedrībai ziņojumus, kuros lamarkisms bija atspēkots. Visi trīs ziņojumi aizstāvēja Erasma Davina iedibināto uzskatu, ka evolūcijas motors ir dabiskā izlase. Pičards rakstīja: «Visas jaunradušās organisma īpašības izbeidzas reizē ar tās iemantojušā indivīda mūžu.» Diemžēl, lai šis svētīgasi likums varētu darboties, pasaulei vajadzēja būt pilnai ar ķēmiem.
Jaunizvirzītās idejas neizbēgami drīz vien kļuva par asu uzbrukumu objektu; visvairāk pret tām vērsās baznīca un ar to saistītās iestādes. Tomēr tālaika naturālisti Velsa, Pričarda un Lorensa rakstus lasīja ar lielu interesi, un acīmredzot vēlāk tie bija zināmi arī pašam Čārlzam Darvinam. Pa tam francūzi Šarlu Nodēnu bija aizrāvušas strukturālās pārmaiņas, kādas ar izlasveida audzēšanu varēja izraisīt kultūraugiem un mājlopiem, un viņš nosprieda, ka droši vien šāds process, tikai pasīvi, norisinās arī dabā.
Vēl viens Čārlza Davina intelektuālais priekštecis bija Edvards Blaits, uz kuru jaunekļa gados lielu iespaidu bija atstājušas Laiela idejas. 1835. un 1837. gadā viņš iesniedz rakstu žurnālam «Magazine of Natural History», kas Darvinam pazīstams. «To dzīvnieku vidū, kas sev barību sagādā ar veiklību, spēku vai maņu orgānu jūtīgumu, » Blaits rakstīja, «vislabāk organizētajiem indivīdiem vienmēr vajadzētu savairoties vislielākajā skaitā un tāpēc kļūt fiziski visspēcīgākajiem un līdz ar to gūt iespēju, izskaužot savus pretiniekus, nodot savas pārākās īpašības lielākam skaitam pēcnācēju.»
Šādas idejas, kuru pamatā bija Laiela principi, faktiski jau atradās uz darvinisma sliekšņa. Bet tā pamatlicējam pašam vēl vajadzēja savākt visus iegūtos datus un izveidot neatspēkojamu teoriju. Čārlzs Darvins, tāpat kā Laiels, bija ļoti prasmīgs informācijas sintezētājs; viņa teorija nebija pilnīgi jauna, taču viņš ar to iepazīstināja pasauli tādā laikā, kad tam bija vislabvēlīgākais intelektuālais klimats. Turklāt Darvins savāca arī milzumu pats savu datu, lai ar tiem varētu balstīt savu teoriju pret neizbēgami skeptisko uzņemšanu.
Čārlzs Darvins dzimis 1809. gadā jaukā Anglijas mazpilsētiņā Šrūsberijā. Viņa tēvs Roberts Vorings Darvins bija medicīnas doktors un dziļi reliģiozs cilvēks. Visai dabiski, ka Čārlzs tika mudināts domāt par mediķa profesiju, un viņš iestājās Edinburgas universitātē studēt medicīnu. Taču, drīz vien sapratis, ka šī profesija viņam nav piemērota, viņš- atkal tēva ietekmēts- iestājās Kembridžas universitātē studēt teoloģiju. Par tēvu Čārlzs izteicās: «Viņš karsti un dedzīgi nevēlējās, ka es pārvērstos dīkdienī, kas nosit laiku ar sportošanu.»
Kembridžā, tāpat kā Edinburgā, Čārlzs nebija nekāds akadēmiskais spīdeklis. Līdzās interesei par tādām «dīkām sportošanām» kā šaušana viņam piemita kaislība uz dabzinātnēm. Abās universitātēs viņa draugi bija galvenokārt botāniķi un ģeologi, to vidū arī Ādams Sedžviks un botāniķis, Kembridžas universitātes profesors Dž. S. Henslovs.
Tieši Henslovs vēlāk izgādāja vietu uz Viņas Majestātes kuģa «Beagle», kur Darvins savāca liecības, kas kļuva par viņa teorijas stūrakmeni. Kad par ekspedīciju uzzināja Čārlza tēvs, viņš šakumā neatļāva dēlam tajā piedalīties, tomēr pēc Džozaijas Vedžvuda iejaukšanās kļuva pieļāvīgāks. Un divas dienas pēc 1831. gada Ziemassvētkiem Čārlzs Darvins, bruņojies ar Kembridžas universitātes bakalaura grādu, Eiklīda ģeometriju un klasiskajām valodām, bet neieguvis nekādus grādus dabzinātnēs, kuģa «Beagle» naturālista amatā devās piecus gadus ilgā ceļojumā ap zemeslodi.
Tādejādi Darvins rīkojās kā talantīgais māceklis, kas noskatījās amata gudrības no apkārtējiem lietpratējiem. Un tā ņemdams līdzi to, ko viņa tēvocis sauca par «palielinātu zinātkāri», šis rāmais, mazrunīgais jauneklis devās ceļojumā, kuram bija lemts ierosināt varbūt vislielāko apvērsumu cilvēces priekšstatos par sevi.
Vispirms ceļojums Darvinu aizveda uz Dienvidameriku, kur viņš apmeklēja Galapagu salas- uz Jaunzēlandi un Austrāliju un visbeidzot, pa ceļam iegriežoties Dienvidamerikas ostās, atpakaļ dzimtenē. Anglijas ostā Falmutā «Beagle» pārradās 1836. gada 2. oktobrī. Visu ceļojumu Darvins laiku pa laikam slimoja un jau pašā sākumā pārcieta divas nedēļas ilgu jūras slimību. Bet, kur vien kuģis piestāja, Darvins aizgūtnēm vāca paraugus: akmeņus un fosīlijas, putnus, kukaiņus un arī lielākus dzīvniekus. iegūtās taksidermiķa iemaņas lieliski noderēja.
Varbūt pats nozīmīgākais posms visā ilgajā ceļojumā- un diez vai arī ne visā mūžā- Darvinam bija četras nedēļas, ko viņš pavadīja, pētīdams Galapagu salas, vientuļu Klusā okeāna arhipelāgu vairākus simtus jūdžu uz rietumiem no Ekvadoras. Tur viņš pamanīja, ka katrā salā dzīvo citādas žubītes. Vēl vairāk- nereti dažādas žubītes dzīvoja pat vienas un tās pašas salas ekoloģiskajās nišās. Un tomēr bija skaidri redzams, ka tās visas cēlušās no kopīga celma. Katras formas paraugus viņš pievienoja savai kolekcijai, un, kad viņš atgriezās Anglijā, tā bija visplašākā kolekcija, kādu jebkad savācis viens cilvēks.
Garajā ceļojumā redzētais bija Darvinu pārliecinājis, ka sugas nav nemainīgas, ka tās var pārveidoties. Palika vienīgi jautājums- kā? Bet viņam vispirms bija jāpaveic kāds milzīgs darbs, pie kura viņš ķērās ar lielu aizrautību. Sešos mēnešos pēc atgriešanās viņš ar sera Ričarda Ouena, «britu Kivjē» palīdzību bija izšķirojis visus savāktos paraugus, un lietpratīgi speciālisti bija viņam sagatavojuši aprakstus oficiālajam izdevumam ««Beagle» ceļojuma zooloģja» (Zoology of the Voyage of the Beagle), kura virsredaktors bija Darvins. Viņš arī sarakstīja pats savu, neatvairāmi valdzinošo ceļojuma pārskatu- klasisko «Pētījumu dienasgrāmatu» (Jurnal of Researches). Sekoja vēl trīs grāmatas: «Koraļļu rifu uzbūve un izplatība» (The Strukture and Distribution of Coral Reefs; 1842), «Vulkāniskās salas» (Volcanic Islands; 1844) un «Ģeoloģiskie novērojumi Dienvidamerikā» (Geological Observations of South Ameica; 1846). Viņa ražīgā publicēšanās par šiem tematiem acīm redzami kontrastē ar viņa nevēlēšanos nākt klajā kaut ar nelielu rakstu par evolūcijas jautājumiem. Daļēji tā varbūt ir saistīta ar kļūdu, ko viņš izdarīja, būdams Ģeoloģijas biedrības sekretārs (1838- 1841). Kādi neizprotami iežu veidojumi Glenrojā (Skotijā), kurus Darvins savos rakstos identificēja kā senus jūras krastus, kas, ūdenim krītoties, no jūras attālinājušies, patiesībā izrādījās šļūdoņu darinājums. Muļķīgā kļūdīšanās bija dziļi ievainojusi Darvina lepnumu. Viņš neparko negribēja pārsteigties vēlreiz.
Piecpadsmit mēnešus pēc tam, kad 1837. gadā Darvins bija sācis gatavot pierakstus grāmatai «Sugu pārmaiņas» (The Transmutation of Species), viņš vairāk nekā jebkad bija pārliecināts, ka sugas tiešām mainās, un tagad uzskatīja, ka galvenais pārmaiņu faktors ir izlase. Viņš bija redzējis, kādas radikālas organismu pārmaiņas notiek, izlasveidā audzējot mājdzīvniekus un kultūraugus; taču: «Tas, kā izlases jēdzienu varētu piemērot dabiskos apstākļos dzīvojošiem organismiem, kādu laiku man vēl palika noslēpums.» Pēkšņs apskaidrības uzliesmojums, kas viņam apgaismoja visu šo problēmu, nāca 1838. gada 3. oktobrī, kad viņš «laika kavēklim» lasīja Tomasa Maltusa (1766-1834) grāmatu par apdzīvotību. Tajā bija apgalvots, ka iedzīvotāju skaits, ja to neierobežajot, tiecoties pieaugt ģeometriskajā progresijā. Šeit, viņam iešāvās prātā, arī būs īstā atbilde: pārmaiņas, kas indivīdam ir izdevīgas, dod tam lielākas dzīves sekmes nekā citiem indivīdiem, kam šo jauno īpašību nav; dzīvnieku populācijas, kurām ir šādas izdevīgas mutācijas, uzplaukst, turpretī populācijas, kurām ir mazāk izdevīgas īpašības, pagrimst.
Taču tikai 1842. gadā Darvins atļāvās «prieku sarakstīt ļoti īsu savas teorijas izklāstu» (tas bija 35 lappuses garš). Plašāks variants, kura apjoms sasniedza ap 230 lappusēm, sekoja divus gadus vēlāk. Pēc tam, 1846. gadā, Darvins, uzsāka savu mūža darbu, ko bija iecerējis nosaukt vienkārši «Dabiskā izlase». Pēc diviem gadiem viņš bija pabeidzis desmit nodaļas un ticis krietni tālu vienpadsmitajā, kuras temats bija baloži. Bet 1858. gada 8. jūnija Darvins saņēma vēstuli, kas viņa nodomus satricināja. Rakstīja naturālists Alfrēds Rasels Volless, kurš zināja, ka Darvins interesējas par evolūciju. Tā paša gada februārī, atrazdamies ekspedīcijā Ternates salā (vienā no Moluku salām, kas atrodas starp Jaungvineju un Borneo), Volless bija gulējis ar drudzi. Nemierīgi grozīdamies pa gultu, viņš bija domājis par problēmu, kā varētu pārveidot sugas. Arī viņš bija lasījis Maltusu un tagad piedzīvoja pēkšņu apskaidrības uzliesomujumu, ko bija izrasījusi šī pati teorija. Tāda bija ziņa, ko pavēstīja īsā vēstule, kas nonāca uz Darvina rakstāmgalda apmēram pēc četriem mēnešiem. Tai bija divpadsmit lappuses liels pielikums, kur bija īsi izklāstītas Vollesa idejas par evolūciju. Tās izrādījās pilnīgi analoģiskas Darvina idejām. Laiela un Hukera pirms diviem gadiem paustās bažas, ka tikai vēl kāds neaizdomājas līdz dabiskās izlases teorijai, iekams Darvins publicēja savējo, tagad nu bija piepildījušās.
Šausmu pārņemts, Darvins lūdza padomu draugiem. Viņi teica, ka Darvinam ar Vollesu vajadzētu iesniegt Linnēja biedrībai kopīgu ziņojumu par šo tematu. Volless šo priekšlikumu pieņēma, un jau nedaudz vairāk kā pēc mēneša viņi tieši tā arī izdarīja. Interesanti, ka īsie raksti, ko viņi kopīgi iesniedza katrs no sevis, nesacēla nekādu polemiku. Šķita, ka pasaule nav neko pamanījusi. Bet sakarā ar Vollesa paralēlo faktu materiālu Darvins tagad bija spiests beidzot uzrakstīt ilgi vilcināto grāmatu. Viņš to pabeidza piecpadsmit mēnešos. Kaut arī salīdzinājumā ar iecerēto gigantu bija iznākusi gandrīz vai tikai brošūra, grāmatas «Sugu izcelšanās dabiskās izlases ceļā» (On the Origin of Species by Means of Natural Selection) apjoms sasniedza 502 lappuses. Tā nāca klajā 1859. gada 24. novebrī. Pirmo metienu, 1250 eksemplārus, izpārdeva jau tajā pašā dienā.
Ko bija paveicis Darvins? Viņš bija pierādījis, kādā veidā, sugai ārkārtīgi pakāpeniski (pasīvi) pielāgojoties videi un no paaudzes un paaudzi mainoties, tā var sazaroties vairākas sugās vai arī vienkārši kļūt labāk pieskaņota savai pasaule, tā ka beigu beigās rodas būtne, kas pēc formas atšķiras no savas priekšteces. Rezultātā, paaudzēm mijoties, dažas sugas paliks tāda pašas, bet vēl citas radīsies no jauna, un arbitru, kas izšķir, vai tām saglabāties vai arī izzust, Darvins nosauca par dabisko izlasi. Būtnes, kas videi pielāgotas vislabāk, konkurencē ar citām izdzīvos, turpertī pārējās- ne. Kopējai ainai raksturīgs pastāvīgs bioloģiskās kompilcētības progress, kura vissarežģītākais auglis ir Homo sapiens. Tāds vismaz bija loģiskais secinājums, kas neizbēgami no teiktā izrietēja, kaut arī Darvins aprobežojās tikai ar pieticīgo piebildi, ka «lielā mērā tiks mesta gaisma uz Cilvēka izcelšanos un vēsturi». Viņš jau nevarēja nezināt, ka grāmatu uzņems vētraini, kā tiešām arī notika. Čārlzs Laiels un Džozefs Hukers, protams, bija Darvina pusē, un tāpat viņu atblastīja arī Tomass Henrijs Hakslijs- labākais ģeologs, labākais botāniķis un labākais zoologs Britānijā. Toties jo naidīgi uz grāmatu reaģēja romānu rakstnieka Edmunda Gosa reliģiozais tēvs Filips Goss, Ādams Sedžviks un sers Ričards Ouens. Un diskusija sākās pilnā sparā.
Pirms grāmatas iznākšanas Darvins bija rakstījis Vollesam: «No šī temata [par Cilvēka izcelšanos], ko tā apstājuši aizspriedumi, es domāju pavisam izvairīties, kaut gan pilnīgi piekrītu, ka tā ir augstākā un interesantākā problēma naturālistam.» Pretēji enerģiskajam jauneklim, kurš bija atgriezies no ceļojuma ar «Beagle», 1859. gadā Darvins sirga ar hronisku gurdenumu un, kur vien varēja, no sabiedriskiem kontaktiem izvairījās. Vieni, kas rakstījuši par viņa slikto veselības stāvokli, saista to ar Čagas slimību, parazitāru kaiti, ar ko viņš varētu būt saslimis ceļojuma laikā, turpretī citi viņa vārgumā saskata psihoneirotisku viltību, kas viņam ļāvusi noslēgties no sabiedrības un pilnībā nodoties tikai savam darbam. Lai būtu kā būdams, līdz izšķirošajai konfrontācijai starp evolucionistiem un kreacionistiem pagāja vairāk nekā seši mēneši. Par sadursmes vietu kļuva Britu zinātnes veicināšanas biedrības gadskārtējā sanāksme Oksfordā. Darvina paša klāt nebija. Šīs slavenās 1860. gada diskusijas galvenie varoņi bija bīskaps Samuels Vilberforss (Ričarda Ouena rupors) un Tomass Hakslijs. Vārdu kauja starp abiem sākās pēc tam, kad tika nolasīts kāda amerikāņa Dr. Dreipera apcerējums «Intelektuālā attīstība, aplūkota kopsakarā ar Darvina kunga uzzskatiem». Lekciju zālē, kur bija sapulcējušies apmēram septiņi simti studentu, valdīja saspīlēta atmosfēra. Klausītāji acīmredzot bija nojautuši, ka ir pienākusi vēsturiska šķirtne starp kreacionisma un evolucionisma laikmetu.
Kad lasījums bija beidzies, piecēlās un daiļrunīgā uzbrukumā Darvina tēzei metās Vilberforss, izcils orators. Ouens viņu bija pamatīgi saskolojis. Taču runas beigās, gribēdams atstāt klausītājos satriecošu iespaidu, viņš pats sev izraka bedri. Pievērsies Hakslijam, viņš ar indīgu sarkasmu vaicāja: «Un jūs, ser, no kā puses esat rada pērtiķim- no vectēva vai vecmāmiņas?» Hakslijs pie šiem vārdiem klusībā nočukstēja: «Pats Kungs viņu atdevis manās rokās.» Tad Hakslijs cēlās augšā, lieliski izklāstīja diskutējamos zinātniskos jautājumus un tikai pēc tam atgriezās pie Vilberforsa dzēlības. «Cilvēkam nav iemesla,» viņš sacīja, «kaunēties, ka viņa vectēvs vai vecmāmiņa ir bijuši pērtiķi. Ja man būtu ļauts izvēlēties, vai lai mans sencis ir pērtiķis vai arī kāds skolas baudījis indivīds, kas savu loģiku izmanto nemācītas publikas maldināšanai un uz svarīga un nopietna filozofiskā jautājuma pamatošanai sniegtajiem faktiem un spriedumiem atbild nevis ar pierādījumiem, bet gan ar zobgalībām, es, ne mirkli nevilcinādamies izvēlētos pērtiķi.» Atjautīgo atbildi sveica smieklu šaltis, un pazemotajam Vilberforsam nācās atzīt savu sakāvi.
Evolūcijas teorija bija uzvarējusi, vismaz tobrīd. Pirmo reizi vēsturē Homo sapiens dzīvniecisko izvelsmi un šī fakta nozīmi cilvēku sabiedrības problēmu risināšanā varēja apspriest atmosfērā, kas pārsvarā nebija naidīga. Tomēr Darvins vēl nogaidīja līdz 1871. gadam, iekams skadri izteica savus uzskaturs par to, kurā vietā grandiozajā evolūcijas shēmā iederas cilvēks. Darbā «Cilvēka izcelšanās un dzimumizlase» (The Descent of Man, and Selection in Relation to Sex), kas patiesībā sastāvēja no divām grāmatām vienā, Darvins cilvēkus titulēja kā viena cilvēkpērtiķa celma pēctečus, norādīdams, kas tiem līdzīgs cilvēkpērtiķiem ķermeņa veidojumā, fizioloģijā, uzņēmībā pret slimībām un pat dažādas psiholoģiskās iezīmes (instinkts, emocijas, sabiedriskums). Dažus šī pēdējā temata aspektus viņš plašāk aplūkoja 1872. gadā iznākušajā grāmatā «Cilvēka un dzīvnieku emociju izpausmes» (The Expression of the Emotions in Man and Animals).
Varbūt pravietiskāka par jebko citu viņa grāmatā «Cilvēka izcelšanās» ir doma, ka cilvēces šūpulis droši vien ir bujusi Āfrika. Darvins sprieda, ka «ikvienā lielā pasaules rajonā ir tuvu rada tā paša rajona izmirušajām sugām. Tāpēc iespējams, ka Āfrikā kādreiz dzīvoja tagad izmiruši cilvēkpērtiķi, kas ir tuvu radniecīgi gorillam un šimpanzem; un, tā kā abas šīs sugas tagad ir tuvākie cilvēka radinieki, tad ir pat vairāk nekā iespējams, ka mūsu garīgie priekšteči dzīvojuši Āfrikas kontinentā un nevis kur citur». Šobrīd grūti patiekt, vai Darvina minējumu kādreiz izdosies galīgi pierādīt vai arī tas uz visiem laikiem paliks tikai hipotēze, taču vienu var sacīt droši: fosilās liecības, kas uzkrājas pašā jaunākajā laikā, šo minējumu visnotaļ apstiprina.
Pa tam no zemes bija arī izrakti pirmie sencilvēka galvaskausi- izrakti un par tādiem neatzīti. Bija nospriests, ka ar cilvēka evolūciju tiem nav nekā kopīga. 1856. gada vasarā Neanderas ielejā- stāvā aizā netālu no Vācijas pilsētas Diseldorfas- apmēram divdesmit metrus virs Reinas pietekas ūdeņiem spridzinātāji bija atseguši nelielu alu. Reiz šajā alā, lauzdamies cauri akmens bluķiem, lai meklētu kaļķakmeni, strādnieki uzgāja senus kaulus. Tā kā strādniekus pirmāmkārtām interesēja izpeļņa un nevis senlietas, tad daudzus kaulus viņi sadauzīja, atstādami vienīgi galvaskausa augšu un dažus pārējā skeleta fragmentus. Tie piederēja cilvēku dzimtas loceklim, kas vēlāk kļuva pazīstams kā Neandertāles cilvēks un ir dzīvojis apmēram pirms trīsdesmit tūkstošiem līdz simt tūkstošiem gadu (Neandertāles galvaskauss bija vismaz otrais šāds eksemplārs- pirmais 1848. gadā bija atrasts Gibraltārā, bet palicis tikpat kā neievērots.). Tomēr reakcijai uz Neandertāles cilvēku galvenokārt bija raksturīgi pēkšņi pavērsieni. Galvaskausa īpašnieks tika diagnoscēts gan kā «truls», gan kā «mežonīgās rases pārstāvis», gan kā «pataloģisks idiots». Bonnas profesors F. Maiers nonāca pat līdz slēdzienam, ka galvaskauss un kopā ar to atrastie kauli esot piederējuši mongoliskam kazakam, kas 1814. gadā Prūsijā piedalījies bēgošās Napoleona armijas vajāšanā; neciešamas sāpes, ko radījis stiprs rahīts, esot jātniekam likušas ne tikai pastāvīgi krunkot pieri, ar ko izskaidrojami uz āru izvirzītie uzacu loki, bet arī atpūsties alā, kur tad viņu pārsteigusi pēdējā stunda. Tēlaini, bet ne pārāk zinātniski! Neandertāles cilvēks gandrīz noteikti bija specializējusies, laika gaitā izmirusi agrīnā cilvēka forma.
1868. gadā atklājumu atkal izdarīja strādnieku grupa, šoreiz dzelzceļa trasē caur Lezjē klintīm Vezēras ielejā Francijas dienvidrietumos. Akmens patvērumā, kas pazīstams ar nosaukumu «Kromaņona», viņi atrada piecu indivīdu atliekas; visiem tiem nepārprotami bija mūsdienu cilvēkam raksturīgais augstu velvētais galvaskauss un mazais žoklis. 1912. gada beigās, kad plašu ievērību guva kāds neparasts atklājums, senus kaulus un artefakus sāka dot izrakumi daudzās Eiropas daļās. Agrāk (starp 1891. un 1898. gadu) Javā jauns holandietis Ežēns Dibuā bija izracis galvaskausa augšu un augšstilba kaulu, kas pieerēja būtnei, kura noteikti nebija nedz cilvēks, nedz pērtiķis, bet gan kaut kas vidējs starp abiem, un viņš to nosauca par Pitecanthropus electus (vārdu «Pitecanthropus», kas nozīmē vienkārši «pērtiķcilvēks», 1886. gadā kā piemērotu cilvēka senča apzīmējumu licis priekšā vācu zinātnieks Ernsts Heinrihs Hekelis). Angļu arheoloģijā bija iestājies apsīkums. Tāpēc, kad 1912. gada beigās kādā grantsbedrē Anglijas dienvidos tika atklāti galvaskausa fragmenti, gandrīz ar nepiedīgu skubu tika pasludināts, ka tie peder cilvēku dzimtas pārstāvim. Viens no iemsliem bija tas, ka atrastajiem eksemplāriem bija vajadzīgās «pilnvaras»- liels galvaskauss, par kura senumu ir kā liecināja drīz pēc tam turpat izraktais žoklis, kas līdzinājās clvēkpērtiķa žoklim. Šī fosīlija, kas kļuva pazīstama kā Piltdaunas cilvēks, šķita esam ideālais «trūkstošais ķēdes loceklis».
Pēc četrdesmit gadiem, kuru laikā šai jautājumā parādījās veseli kalni grāmatu un rakstu, tika pierādīts, ka Piltdaunas cilvēks ir viltojums- mūsdienu cilvēka galvaskauss veikli nolikts kopā ar orangutana žokli. Pretstatā milzīgajai nepatikai, ar kuru tika uzņemts Neandertāles cilvēks, Piltdaunas viltojums uzskatāmi rāda to dažkārt nekautrīgo kāri, ar kādu zinātnieki palaikam pieņem par patiesu to, kam viņi vēlas ticēt. Tagadējie pētnieki nepavisam nav brīvi no šīs vājības, un tas ir redzams itin visās zinātnes nozarēs. Bet, tā kā arheoloģijā teorijas bieži vien tiek veidotas, balstoties uz relatīvi šauriem datiem, tad teiši šajā jomā briesmas, ka fakti varētu tikt nepareizi interpretēti, kas, savukārt, var radīt neobjektīvas teorijas, izpaužas sevišķi asi.
Un šīs pašas vājības dēļ gadās, ka tiek ignorēti patiesi svarīgi atklājumi. Šāds liktenis uz ilgiem gadiem piemeklēja Vitvatersrandas universitātes (Dienvidāfrikā) anatomijas profesora Raimonda Dārta rakstu, kas 1925. gada sākumā parādījās angļu zinātnsikajā žurnālā «Nature». Laikā, kad lielu daļu no zinātniskās pasaules joprojām turēja maldu varā Piltdaunas viltojums, ziņa, ka cilvēka fosīlija atrasta arī kādā nomaļā un būtībā barbariskā zemē kā Dienvidāfrika, izpelnījās nicināšanu un izsmieklu. Dārts jau labu laiku bija interesējies par fosīlijām, kas šad tad tika uzietas Taungas akmeņlauztuvēs. Viņa meklējumi tika atalgoti 1924. gada beigās, kad viņš atrada ne īsti pērtiķa, ne īsti cilvēka galvaskausa atliekas. Dārtam radās pārliecība, ka galvaskausam ir svarīga vieta cilvēka evolūcijas pakāpienos, un savā rakstā žurnālam «Nature» viņš to pateica. Taču pagāja daudz gadu, iekams zinātnieki, kas meklēja cilvēka sākotni, pavērsa skatienu projām no Eiropas- uz Āfriku.
Nevēlamas sekas ir bijušas arī izplatītajai tieksmei sagrozīt zinātnes atziņas, kad tās izpaudumiem uz karstām pēdām sekoja Darvina dabiskās izlases teorijas pieņemšanai; sagrozītu šīs teorijas versiju savos nolūkos izmantoja domātāji, kas apzināti vai neapzināti vēlējās attaisnot industrializētajās valstīs pastāvosos sabiedrisko un ekonomisko nosļānotību. Šī virziena, tā sauktā sociāldarvinisma, paudēji nespēja vai negribēja saprast, ka sabiedrisko kārtību, kuras vārdā viņi pūlas, nosaka kultūras dotās iespējas un nevis dabiskā lietu kārtībā. Dzimis deviņpadsmitajā gadsimtā, sociāldarvinisms kopš tā laika iesūcies dažādās sociālajās filozofijās, visbaismīgākajā formā izpauzdamies nacistiskajā Vācijā.
No otras puses, kad 1975. gadā Hārvardas universitātes profesors Edvards O. Vilsons monumentālā grāmatā «Sociobioloģija: jaunā sintēze» (Sociobiology: the New Synthesis) mēģināja sintezēt vienotu priekštatu par cilvēka vietu dzīvnieku pasaulē, radikāli zinātnieki viņam uzbruka, ka viņš gribot ieviest «tikai vēl vienu, izsmalcinātāku sociāldarvinisma formu» un kārtējo reizi cenšoties pierādīt, ka «pašreizējā sabiedriskā kārtība ir dabiska, neizbēgama un negrozāma».Kaislības joprojām sit augstu vilni, cilvēce cenšas nonākt līdz pareizam priekštatam par sevi pašu. Ja kāds ir lasījis šīs rindas (daudzās), tad es nedomāju, ka rodas šaubas par evolucionārās teorijas pareizību. Kristīgajai teorijai taču nav īsti teorētiskā pamatojuma- kā es saku- parādiet man Dievu un es varbūt noticēšu. Turpretī evolucionārā teorija pierādās arvien vairāk un šie pierādījumi, manuprāt, ir neapgāžami.
Izmantotā literatūra:
• Lielā Ilustrētā enciklopēdija.
• Sākotne, R.Līkijs, R. Levins,1983.g.
• Europress Family Encyclopedia ’98.
• Kā Dzīvojuši Cilvēki? Maiks Korbišlijs.
• Latvijas Padomju Enciklopēdija, 1981.