Pērs Gints līdz galam bija viņš pats
Līdz galam un vienmēr būt sev pašam… Cik tas gan iedomīgi skan! Vai tiešām ir iespējams nodzīvot tā, lai nekas nespētu ietekmēt ne tavas domas, ne sapņus, ne darbus? Vai tiešām ir iespējams vienmēr būt sev pašam, nepieļaujot nevienu kompromisu? Cik absurdi tas tomēr skan… Bet Pērs Gints to prata – prata saglabāt sevī cauri visiem tiem klejojuma gadiem, piedzīvojumiem un notikumiem sapņotāja un dzejnieka garu nemainīgu un tīru no visas apkārtējās pasaules dzīves.
Pērs Gints – sapņotājs un dzejiska dvēsele, kas apkārtējiem – vienkāršajiem uz reālās pasaules orientētajiem cilvēkiem, nav saprotama – visas kādreiz dzirdētās teikas, pasakas un nostāstus izdzīvo kā pats savu dzīvi. Viņam nav striktas robežas starp reālo un sapņu pasauli. Viņš prot savus sapņus, neizdzīvotos piedzīvojumus tik reāli atstāstīt, ka apkārtējiem cits nekas neatliek, kā vien noticēt. Piemēram, Pēra Ginta māte Oze zina, ka viņam patīk stāstīt visādus nereālus notikumus un piedzīvojumus, kuriem nav iespējams ticēt un kuriem viņa arī netic, taču pietiek tik Pēram Gintam sākt stāstīt kādu no saviem piedzīvojumiem, ka Oze sākumā gan tam netic, bet jo stāsts kļūst satraucošāks, jo Ozes domas mainās – viņa tic ikvienam Pēra Ginta vārdam, jo stāstījums ir tik aizraujošs, ka tam vienkārši nākas noticēt.
Protams, sava nozīme ir arī paša stāstītāja – Pēra Ginta – personībai un spējai iespaidot klausītāju. Ja Pērs Gints pats neticētu tam, ko stāsta, tad arī apkārtējiem būtu grūti tam noticēt. Jo vairāk stāstītājs ieliek kādā stāstā savu dvēseli, jūtas un domas, jo lielāka iespējamība, ka citi šim stāstam noticēs un pat pieņems to kā notikušu faktu.
Katrs sapnis (sapnis par troļļu princesi un viņas tēva piedāvāto karaļvalsti) pašam Pēram Gintam šķiet tik reāls, ka pat pamostoties šie sapņi turpina vajāt viņu visu mūžu. Taču reālajā dzīvē nav nekā tāda, kas spētu Pēra Ginta domas, sapņus un jūtas saistīt uz ilgāku laiku. Viņš labāk aizmirstas sapņu pasaulē, kas viņam šķiet daudz reālāka nekā pati īstā dzīve. Viņa dzejiskie stāsti, kas citiem šķiet tikai kā teiku pārstāsti, pašam Pēram Gintam veido pasauli, kurā viņš nav tas, kas ir reālajā dzīvē – dzērāja tēva dēls un paputējušas saimniecības īpašnieks –, bet gan ķeizars, princis, sapņotājs.
Arī dzīvojot bagātajā, visas pasaules pilsoņu valstī Amerikā, Pēra Ginta sapņi nemainās. Sapņi ir saglabājušies, lai gan pats Pērs Gints ir cits cilvēks. Sapņi ir tie, kas Pēram Gintam ļauj saglabāt viņa patību cauri visiem šiem svešumā pavadītajiem gadiem.
Pēra Ginta vārdi: “Vai lai dzīvi es aprakstu bez melošanas,” šķiet kā viņa dzīves moto. Vai viņš maz ir spējīgs dzīvot reālajā pasaulē, vai viņš un viņa domas ir saprotamas apkārtējiem. Kad šķiet, ka Pērs Gints ir izprasts (apkārtējiem), tad viņš izdara ko tādu, kas viņu atkal padara citiem nesaprotamu un svešu. Viņa rīcība un domas nav prognozējamas.
Tomēr, lai arī Pēra Ginta dzīve šķiet piedzīvojumiem un notikumiem bagāta, lai arī viņš pats ir izkļuvis no tās nabadzības, kādā viņš bija, dzīvojot dzimtajā Norvēģijā, viņš nav mainījies – viņa nodzīvotā dzīve kā jaunībā, tā pusmūža gados un vecumdienās ir bijusi tukša, bezjēdzīga, bezmērķīga, niecīga un egoistiska, jo viņš visu mūžu ir domājis par sevi, tikai par sevi vien. Ne mātes, ne Solveigas, ne citu apkārtējo jūtas nav atstājušas viņā tik spēcīgu iespaidu, lai būtu kāds stimuls izrauties no sapņu pasaules.
Protams, tas ļauj Pēram Gintam ļauj saglabāt viņa patību, bet kāda ir cena par to? Satiekot mežā kamolus (neizdomātās domas), vītušās lapas (neatminētos sapņus), žūžošanu gaisā (nedziedātās dziesmas), rasas pilienus (neizraudātās asaras), nolauztos stiebrus (neizdarītie darbi), Pērs Gints arī pats sāk apzināties, ka patības saglabāšana ir prasījusi pārāk augstu cenu gan no viņa, gan cilvēkiem, kas viņu mīlējuši. Lai gan palicis viņš pats, Pērs Gints tomēr ir kļuvis garīgi tukšs.
Būt sev pašam – šis motīvs skan cauri visai Ibsena lugai, taču kā definēt to? Pat Pērs Gints, kas lugas gaitā ne vienreiz vien to atgādina sev, šķiet, pats to nezina, tādēļ viņš uzdod šo jautājumu pogu lējējam, uz ko viņš Pēram Gintam atbild: ““Esi pats tu” ir: sevi nonāvēt.” Tādējādi sanāk, ka, paliekot visu mūžu nemainīgs, Pērs Gints sevi ir garīgi nonāvējis.
Pogu lējējs gan aicina Pēru Gintu mainīties, solās viņu pārveidot, jo Pērs Gints nav mainījis sevī cauri visiem šiem gadiem. Bez maiņas cilvēka dzīve ir tukša, viņš gan saglabā savu patību, taču reālajā pasaulē šai patībai nav nekādas nozīmes, ne mazākās vērtības. Ne velti Rainis darbā “Uguns un nakts” liek Spīdolai teikt šādus vārdus: “Pastāvēs, kas pārmainīsies!” Kas nav spējīgs manīties, tas arī nespēj pilnvērtīgi dzīvot šajā pasaulē.
Tāpēc neatstāsim aiz sevis neizdomātas domas, neatminētus sapņus, neizraudātas asaras, nedziedātas dziesmas un neizdarītus darbus, lai mūsu dzīves beigu mežā mums nav jāatskatās uz visu šiem ‘ne-‘ ar nožēlu, ka tas ir aizgājis un to atgūt vairs nav iespējams. Ne jau nu katru no mums kā Pēru Gintu gaidīs Solveiga…