Eseja
Dzīvības un nāves mijattiecības
Dzīvības vērtība ir visu pārējo vērtību pastāvēšanas galvenais nosacījums. Senatnē cilvēki dzīvību centās saskatīt pat nedzīvajā dabā. Cieņa pret dzīvību, dzīvības mīlestība, dzīvības kultūra prasa no cilvēka daudzveidīgu atbildību par dzīvības aizstāvēšanu un sargāšanu, izvirzot stingru prasību – Tev nebūs nokaut!
Dzīvības kultūru apliecina spēja pārvarēt lielas grūtības, ciešanas, savstarpējas nesaskaņas, nepieļaujot vardarbību un atturot no tās arī citus. Dzīvības kultūras būtiska iezīme ir arī īpaša mīlestība pret maziem bērniem un cieņa pret veciem cilvēkiem; cieņa pret ģimeni kā augstu vērtību, kas ir cieši saistīta ar dzīvības vērtību.
Par dzīvības kultūras atbalstīšanu liecina rūpes par savu un citu veselību, par nākamo paaudžu iespēju dzīvot veselīgā vidē.
Dzīvība ir vērtība un nav no svara, vai tā piemīt augstāk vai mazāk attīstītām būtnēm.
Nāve ir dzīvas būtnes dzīves beigas, tās dzīvesdarbības izbeigšanās.
Agrāk par mirušu cilvēku uzskatīja tad, ja viņam bija apstājusies elpošana un sirdsdarbība. Pateicoties zinātnes un tehnikas attīstībai, ar medicīniskās aparatūras palīdzību organismu pie dzīvības var uzturēt mākslīgi.
Līdz ar to nāves iestāšanos brīdi dažkārt ir grūti noteikt. Strīda gadījumos par mirušu cilvēku atzīst tad, ja smadzenes pārstāj regulēt dzīvībai svarīgas norises, kaut arī elpošana un sirdsdarbība būtu saglabājusies. Nāve vienmēr ir bijusi lielais noslēpums, par ko lemj dievi vai liktenis.
Dzīvības vērtība, zināšana atver cilvēkam acis uz dzīvības brīnumu. Dzīvība ir dāvana, bet cilvēka īpatnējā esība netiek dota par velti. Viss, kas mums tiek dots, izvirza aizvien jaunus uzdevumus, rūpju nastu. Cilvēkam piemīt spēja domāt, taču tikai viņš spēj palikt ārprātīgs; viņš tiecas mīlēt, taču viņam nepārtraukti pastāv iespēja palikt nemīlamam; cilvēks vēlas darīt labo, taču caur viņa darbību pasaulē visvairāk ienāk ļaunais, jo viņš ir vienīgā būtne, kuras spēkos ir nodarīt ļauno ne tikai citam, bet arī sev pašam.
Cilvēks savā varenībā var bezgalīgi pacelties pāri citām dzīvajām būtnēm, taču var arī krist…
Paša ciešanas var izraisīt citos līdzcietības spējas, spēju ciest līdzi citu ciešanām, tās uztverot kā savas. Par otra ciešanām mēs varam spriest tikai pēc līdzības ar sevi. Arvien aktuāls būs jautājums, ka neviens negrib ciest, bet to, kurš nav cietis, nevar pilnībā dēvēt par cilvēku.
Medicīnas ētikā pastāv jautājums par eitanāziju, kas nozīmē patīkamu un vieglu nāvi. Tā arī ir tā “nāves kultūras” smarža. To apliecina arī daudzu cilvēku vēlme legalizēt eitanāziju. Paradoksāli – mūsu zemē aizvien pieaug to cilvēku skaits, kuri ir par nāvessoda atcelšanu noziedzniekiem, bet tajā pašā laikā vēlas attaisnot nevainīgu, īpaši trauslu un reizēm nespējīgu cilvēku slepkavošanu. Bet vai nāve ir vienīgā izeja?
Lai arī cik skaisti mēs sauktu eitanāziju, tik un tā tās būtību neizmainīsim. Viens otrs to sauc par “skaistu nāvi”, “cienīgu nāvī”. Ja mēs parādīsim patiesu žēlsirdību tiem, kuri tuvojas mūžības slieksnim, tas arī liecinās par cilvēcisko cieņu. Ja mēs viņiem parādīsim, ka viņi nav nasta, ka ciešanām ir zināma nozīme, un ka viņi nav kāds ļaunums, no kura par katru cenu grib atbrīvoties, tad nāve zaudēs savu “pievilcību”. Jā, sāpes ir ļaunums, kuru vajag iznīcināt, bet ne to, kurš šīs sāpes cieš! Sāpju remdināšana un žēlsirdība ir tas, ko cilvēks cer sagaidīt, kad viņu piemeklē nelaime. Nāvi viņi sāk lūgt tad, kad nesagaida to, uz ko cer. Piedāvāt nāvi, starp citu, nozīmē padarīt mazvērtīgāku un mazāk cilvēcīgu arī ārsta aicinājumu. Protams, ir arī ārsti, kuri bez aicinājuma šim darbam atnāk pie slimnieka. Tad arī nepaliek nekā svēta. Negribēdams vai nespēdams palīdzēt slimniekam, t.i. izdarīt to, kas viņam kā ārstam pienākas pēc sava aicinājuma, tāds ārsts dara to, kas viņam nepienākas ne tikai kā ārstam, bet arī kā cilvēkam, kas ir vienīgi Dieva rokās.
Tie, kuri eitanāziju grib padarīt par likumīgu, saka, ka ļaut cilvēkam nomirt ir pasīvā eitanāzija, bet tad, kad notiek iejaukšanās no malas un nāves iestāšanās tiek paātrināta – aktīvā eitanāzija. Vēl jo vairāk, ka cilvēki saprot, ka pienāk laiks, kad ir morāli un pat nepieciešami ļaut cilvēkam nomirt. Tātad eitanāzijas piekritēji apgalvo – ja pasīvā eitanāzija ir pieņemama, tad kāpēc nevarētu būt likumīga arī aktīvā eitanāzija? Bet patiesībā ir milzīga atšķirība starp atļauju cilvēkam mirt dabiskā nāvē un ar eitanāziju. Ir atšķirība starp to, kas notiek dabiskajā nāvē un to, kad nāve sasniedzama ar savu brīvo izvēli. Par pasīvu eitanāziju mēs nevaram nosaukt nesniedzamu vai pārtrauktu ārstēšanu, kad mērķis nav nonāvēt cilvēku, bet tikai pārtraukt neefektīvu vai nepanesamu ārstēšanu.
Eitanāzijas gadījumā zāļu injekcija tiek dota ne tāpēc, lai mazinātu sāpes, bet lai garantētu nāves iestāšanos. Ja cilvēks zog, tad mēs viņu saucam par zagli, ja viņš melo – par meli, un kad cilvēks slepkavo citu cilvēku, mēs viņu saucam par slepkavu. Lai arī kādi būtu apstākļi un “labās gribas” mērķi, attaisnot slepkavību nedrīkst. Vēl jo vairāk, ka šajā, nevainīgu un nespējīgu cilvēku slepkavošanā, grib iesaistīt arī citus. Protams, vieglāk to darīt ar svešām rokām. Darīt eitanāziju – nozīmē censties, lai kaut kas kļūtu par neko. Eitanāzijas piekritēji nesaskata patieso cilvēka personības vērtību. Izlemt, kas ir cienīgs dzīvot, un kas nē, ir gan loģiski, gan morāli nepareizi. Nāve, saglabājot cilvēka cieņu, ir izpratne, kas mēs esam, no kurienes radāmies un kurp ejam.