Abakuka krišana.

1. loks.

Vispirms var teikt, ka tā ir novele, jo atbilst gan apjoms, gan mākslinieciskā doma. Šajā novelē visa uzmanība vērsta uz A. Papīra iekšējiem pārdzīvojumiem, un kā viņš mainās to ietekmē. Ir aprakstītas arī apkārtējo izjūtas, redzot Aleksandra pārmaiņas.

Pirmajā iespaidā var padomāt, ka šīs abas noveles ir galīgi atšķirīgas. Bet pēc sižeta atcerēšanās un salīdzināšanas, tie spilgtākie momenti, pavērsieni, izjūtas un pārdzīvojumi ir līdzīgi. Tā novelē “Salna pavasarī” meitēnam bija jāizvēlas starp preciniekiem, bet A. Papīram jāizvēlas vai skriet lejā un pa

a
anākt meiteni, kura viņam ļoti iepatikās, vai lēkt pa taisno un panākt pēc tam. Kopīgs ir tas, ka abi pieļāva, manā skatījumā, kļūdu izšķiroties. Atšķirīgais pēc manām domām ir tas, ka novelē “Salna pavasarī” parādās trīs varoņu izjūtu pārdzīvojumi, bet Abakukā divu. Es izšķiru A. Papīru kā A. Papīrs pirms tikšanās ar šahtu un A. Papīru pēc šahtas. Jeb pelēko Papīru un krāsaino Papīru. Atšķirīgais, protams, laika posmos, apkārtējo attieksmē, jo situācijas ir diezgan atšķirīgas.

2. Loks.

Nu tā! Es atradu to fragmentu. Es

s
s teiktu viņa bērnība bija iekšēji grūta un nepiepildīta. A. Papīrs vēlējās vētrām pilnu un piedzīvojumu pilnu bērnību. Bet viņš nevarēja saņemties un izdarīt kaut ko tādu, kas viņa dzīvi tādu padarītu. Tāpēc viņā samierinājās ar neuzkrītošu, pelēku dzīvi. Es lū
ū
ūk sapratu, kā apvienot bailes no augstuma un izlekšanas. Ja pareizi saprotu, Alekasndrs izlekšanu pielīdzināja stāvēšanai augsta kalna galā. Un no abiem viņam bija bail. Varbūt bērnībā viņam ir sanācis izlēkt negatīvā nozīmē, tad ņēmis to pie sirds un vairs necenties tā darīt.

Tas mani apbēdina, ka es jums liekos atbaidīgs un ka jūs baidāties no manis. Bet es jau saprotu, ka tas ir joks. A varbūt nav? Ko?

Bet ja nopietni, tad es baidos no tā no kā es baidos. Nevaru iedomāties tā uzreiz. Zinu, ka bērnībā no pagraba. Mums bija tāds liels, tumšs, auksts. Bet tā, es lecu ar gumijām, iemīlos bez bailēm, un varētu arī satikt NLO. Nu nav man bailes, varbūt, no direktora. Bet tas tādā nozīmē, ka li
i
iek atkal kaut ko palīdzēt, un man neērti atteikt.

A. Papīrs vēlas dzīvot krāsainu dzīvi, bet patur sevī šīs vēlmes. Viņš grib iemīlēties, apceļot pasauli, smieties, dejot un mest krāmus no 4. stāva. Viņš tā arī mēģina piepildīt savas vēlmes – metot dažādus priekšmetus no 4. stāva. Tomēr viņš nejūt piepildījumu šīm jūtām tādējādi.

Momentā, kur A. Papīrs jūsminās par kārtējo nomesto priekšmetu, viņš iedomājas, ka iespējams agri vai vēlu viņš arī noleks. Un kā tas būtu. Tur arī es saskatu nāves dziņas nevis libido, ka
a
aut domas nesās uz to pusi. 

Spēki, spēki . es jau rakstīju kā es iztēlojos A. Papīru un no kā viņš sastāv, no krāsainā un pelēkā jeb grāmatveža. Un tad šo divu spēku (cilvēku) cīņā tad arī Papīrs iet bojā, šo iekšējo pretrunu ietekmē. Viņa nāve būtu, ja ne reāla, tad psiholoģiska noteikti. Jo pirms nāves jau krāsainais papīrs ņēma pārsvaru pār veselo saprātu. Tas parādās momentā, kur viņš notic, ka viņam ir meitene. Tad kas notiktu vēlāk?

3.

Darbība risinās ap A. Papīru. Bet tu taču negaidīji tādu atbildi, vai ne? Nu tad es teikšu kāpņu telpā ap šahtu.

Par cik viņš ir lēnas dabas, viņš labāk jūtas kāpņu telpā, kur viss paliek nemainīgs. Taču pat pazīstamā kāpņu telpā var atrasties kaut kas tāds, kas iepriekš nebija pamanīts. Un tas arī drusciņ Papīram patikās.

Uz ielas valda haoss, viss mainās, viņš jūtas neomulīgi starp ļaužu pūļiem. Viņš nevar izsekot, piefiksēt visas izmaiņas, pārmaiņas, krāsas, skaņas utt.

Viņš izbeidza savu dzīvi šahtā, jo bija par to domājis. Bet galvenais tāpēc, ka viņš reiz saņēmās lēkt meičai pakaļ. Viņš meitenes klātbūtnē kūst. Tā arī uz kāpnēm. Pastāvēja, padomāja un lēca. Tas arī bija viņa pārdzīvojumu augstākais punkts.

Attieksme pret Aleksandru bija dažāda. Mazais puika Papīru nosauca par Abakuku, jo bija nodarījis pāri puisēnam. Pārdevēja ar savām 40. izmēra kurpēm Aleksandru uztvēra kā joku, bet kaimiņi un tēvs ar nosodījumu un bažām noskatījās uz viņu.

Papīrs – Ja ņem tieši Aleksandru, tad droši vien nākotnē tas raisīs atmiņas par šo noveli un rakstnieku. Bet tagad, cilvēku ar divām pusēm, krāsaino un pelēko. Kaut arī es rakstnieka vietā liktu – “Kalkulators”.

Aleksandrs – Neko sevišķu. Kaut kas no vēstures un krievu kvartāliem, bet tā nekādas izjūtas. Zinu, ka tas cēlies no krievzemes. Ir spilgti cari un karavadoņi krieviem – Aleksandri. Tādi nosvērti, varbūt bargi, gudri utt. Lai salīdzinātu tiko rakstīto ar A. Papīru aizņemtu baigo vietu.

Leave a Comment