alberts bels “Būris”

Taču gadījumā ar Alberts Bela romānu “Būris”, manuprāt, situācija nemaz tik bezcerīga nebija. Ja nemākulīgais un visai ne veiksmīgais arhitekts Edmunds Bērzs (par to liecina kaut vai tas, ka astoņos kopdzīves gados ar samērā pievilcīgo sievu Edīti viņi tā arī nebija pamanījušies sev radīt pēcnācējus) būtu zinājis dažus pavisam elementārus fizikas likumus, viņam šajā Būrī būtu sliktākajā gadījumā jāpavada tikai dažas dienas un nebūtu jānomokās ne ar kādu Būra filozofiju.

Un tagad nemākulīgais un visai neveiksmīgais fiziķis Arnis Grants (literārais ps

s
seidonīms Ilmārs Bergsons) pavisam ne daudz pacentīsies izklāstīt pats savu versiju par pietiekoši ātru un efektīvu izkļūšanu ārā no Būra – protams, protams, ir jau viegli pamācīt un visai gudri teoretizēt, bet pavisam kas cits ir to visu pašam izbaudīt uz savas ādas. Jā, neapšaubāmi, mūsu aprakstītajā Bela romānā arhitekts Bērzs par savu izdzīvošanu cīnījās ar apbrīnojamu sīkstumu un neatlaidību, beigu beigās viņu taču arī atrada un izglāba (..) Taču pietiek zināt dažus pavisam elementārus Dabas likumus, un tāda Būra problēma nemaz ne
e
ebūtu radusies.

Pirmkārt, jebkurš ciets ķermenis sakarstot izplešas un atdziestot saraujas – šis Dabas likums uzskatāmi ir atainots arī šajā Alberta Bela romānā. Būra stieņi sasila, bet vakarā, kad viss bija kluss un mežs sastinga salnā, viņš dzirdēja stieņu knikšķus atdziestot (3
3
323. lpp.). Edmunds Bērzs varēja parakties zem Būra betona pamata, sakurt nelielu ugunskuru un pēc tam šo sakarsušo betonu apliet ar aukstu ūdeni no siles, kuru viņš vēlāk izjauca, lai izgatavotu sviru. Es domāju, ka pēc vairākām šādām operācijām betons neizbēgami būtu ieplaisājis (..) un kaut kur Būras malā kāds gabals būtu arī atdalāms. (..)

Vai ieslodzītajam bija pietiekoši malkas krājumi šādām operācijām? Grāmatas 321. lapaspusē ievietotā mākslinieka Induļa Zvagū ža ilustrācija parāda, ka apkārt Būrim auga visai iespaidīga resnuma koki un krūmi ar viegli nolaužamiem zariem. Krūmu pazarēs augošajos zaķu kāpostos viņš sameklēja diez gan daudz sausu sprunguļu (290. lpp.). Bet nedaudz tālāk: Malka izlietota. Sērkociņi arī (323. lpp.).

Jā, starp citu, vai situācijā, kurā bija nokļuvis Bērzs, sērkociņi bija vienīgais līdzeklis, lai iegūtu uguni un
n
n uzkurinātu ugunskuru? Viņam bija trīspadsmit sērkociņi, tos viņš ar kabatas nazi pārdalīja četrās (?!–A.G.) daļās ikkatru. Vajadzēja rasties četrdesmit diviem sērkociņiem, bet vairāki sadrupa, iznāca divdesmit astoņi, tomēr arī tā bija gluži necerēta rezerve (295. lpp.). Tā kā Bērzam bija uzvelkams rokas pulkstenis, tad viņš varēja noņemt tā stikliņu un mēģināt ar tā palīdzību safokusēt rudenīgās saules starus kādā nelielā punktā uz papīra naudas gabaliņa un to aizdedzināt. Protams, saule Būrī iespīdēja visai nepilnīgi un bija jau rudens. Taču arī šā
ā
āds gājiens teorētiski bija iespējams.

Kādēļ es brīnos par to, ka sērkociņi ar kabatas naža palīdzību tika sadalīti četrās daļās? Arī es sava dzīvokļa virtuvē pa mēģināju to izdarīt ar labi uztrītu virtuves nazīti. Ticiet man, cienījamie lasītāji, – pēc šādas operācijas iegūtās sērkociņu daļiņas nav lietojamas – lai izšķiltu uguni, uz sērkociņkastītes zēveles ir nepieciešama noteiktas pakāpes berze un sērkociņa daļiņa nedrīkst salūzt (..)

Vai mūsu varonis nevarēja tīšām izraisīt nelielu meža uguns grēku, pie tam pats palikdams dzīvs? Būris atradās mežainā gravā, kurā auga gan lapu, gan arī skuju koki, pavisam nesen šeit bija vētra un sagāza daudzus kokus. Koki un krūmi bija mežonīgi saauguši gan gravā, gan gar gravas malu. Pagājušās vasaras lielā vētra arī te bija plosījusies. Gravas ziemeļu pusē slējās nokritušo koku barikādes (286. lpp.). Būra ziemeļpusē bija miklāka augsne, te cerojās kārkli, stīdza alkšņi, daži Bērzam nepazīstami krūmi, un tālāk, tai vietā, kur burbuļoja strautiņš, jau stiegrojās no ziemeļu puses noslaucīto koku zaru mudžeklis (286. lpp.). Protams, šādā situācijā būtu arī jāizvēlās un jānogaida pareiza virziena un stipruma vējš.

Ja Bērzs izgatavotu nelielu visai primitīvu loku ar bultām (es ceru, ka viņa apakšbiksēs taču bija ievērta gumija), viņš varētu aizdedzināt mežu kaut kur patālāk no Būra, bet pēc tam sevi pasargāt, aizdedzinot krūmus Būra apkārtnē un tādējādi radot savlaicīgu pretuguni. Šāds dedzināšanas paņēmiens ir aprakstīts Dž. F. Kūpera romānā “Prērija”, šī jautājuma fizikālā puse ir izskaidrota J. I. Perelmana “Aizraujošā fizikā” 2. grāmatā (M. “Zinātne”, 1986., krievu val., 139.–141. lpp.). Edmunds Bērzs lielā mērā būtu pasargāts no dūmiem tādēļ, ka Būris bija novietots diezgan dziļā gravā un ugunsgrēka dūmi celtos uz augšu.

Protams, nepagāja ne diena, kad viņš nedomātu par izlaušanos. Viņš veidoja no stieples dažāda veida āķus. Centās, aiz bīdot āķus aiz vairoga, atvērt bultu. Viņš konstruēja vissarežģītākos instrumentus ar daudziem leņķiem, līkumiem, lokiem, lai varētu piekļūt aiz dobā vairoga puslodes paslēptai bultai. (Rodas būtisks jautājums – vai Bērzs šo bultu no Būra varēja saskatīt? – A. G.) Taču velti, velnišķīgais bultas konstruktors bija izslēdzis visas šīs iespējas, bulta palika neaizsniedzama (297. lpp.). Taču Bērza rīcībā varēja būt arī gumija no apakšbiksēm, kurpju auklas, rāvējslēdzējs no dienvidslāvu mēteļa oderes, Viņam ap vidu pītā ādas josta (201. lpp.) – tā taču ir milzīga iespēju bagātība, lai uzkonstruētu diezgan atjautīgu mehānismu Būra durvju atvēršanai. Diemžēl cienījamais rakstnieks liek Bērzam darboties tikai ar nelielu stieples gabalu, neko nestāstot ne par ādas jostu, ne par rāvējslēdzēju, ne par gumiju apakšbiksēm (..)

Leave a Comment