Alberts Bels
Alberts Bels
„Saucēja balss” (1973)
Šajā darbā Alberts Bels seko pasaulē slavenāko vēsturisko romānu (H. Manns, S. Cveigs, L. Feihtvangers, A. Moruā) tradīcijai – vēsturi skatīt ar konkrēta cilvēka acīm vai konkrēta likteņa drāmā. [1]
1905. gads ir skatīts ar reālas personas, revolucionāra Jāņa Lutera-Bobja acīm, tā atklājot lielo tēmu – cilvēka un ne-cilvēka būtību politisku kataklizmu virpulī. Lielāka uzmanība vērsta uz iekšējās pasaules atklāsmi. [1]
Notikumu sižets paskops. Romāna darbība notiek 1906. gada janvāra dienās. 13. janvārī profesionāls revolucionārs un LSDSP biedrs Jānis Luters-Bobis, paveicis kārtējo uzdevumu, nolicis masku – veca stiklinieka bārdu un ūsas, uzcirties kā liels kungs un ar tirgotāja Ādolfa Karlsona pasi kabatā dodas pusdienot uz restorānu, kur strādā viņa iemīlotā Austra, arī profesionāla revolucionāre. Pēkšņi restorāna ēku aplenc žandarmi, notiek kratīšana. Ādolfa Karlsona pasi uzrādot, tiek atbrīvots Jānis Luters-Bobis, taču pēdējā brīdī viņu ierauga žandarmērijas ziņotājs nodevējs Ziediņš, un Luteru-Bobi aizved uz cietumu. Lai izturētu spīdzināšanu, Luters-Bobis mēģina koncentrēties un nododas pašapcerei. Karlsona apcerīgajiem monologiem ir simboliska jēga: «Karlsona apcere par nelietību», «Karlsona apcere par namīpašniekiem, vannām, laimi un nākotni», «Karlsona apcere par vārdiem», «Karlsona apcere par kapsētām». [1]
18. janvārī Karlsonu-Luteru no cietuma atbrīvo kaujinieku grupa un viņš aizbrauc no Rīgas, lai veiktu citus uzdevumus. [1]
Romānā tēlotais laikposms ir iegansts, lai pētītu ļoti dziļus jautājumus: mūžsenās ilgas pēc humānas, intelektuālas sabiedrības; nelietības un naida rašanās; vara un sabiedrība, cilvēka tieksme pēc varas un varas realizēšanas. [1]
Nelietību, naidu un varmācību iemieso simboliski tēli – Gubernators, Virscenzors, soda ekspedīcijas nodaļas vadītājs Rihters. «Karlsona apcerē par nelietību» teikts: «Lai dzīvo Nikolaja mulķība, lai dzīvo cenzūra un informācijas trūkums, lai dzīvo ekspluatācija un nospiestība, lai dzīvo krievu japāņu karš! Vai tā neskan cilvēknīdēja – mizantropa dziesma? Vai tas ir vajadzīgs cilvēkiem? Nožēlojama ir neliešu vēsture, monarhija, patvaldība, nelietības labvēlīgā augsne, carisma mēslu kūts, ai, cik sausa teorija, tā čab mutē kā pelēkie kukurūzas milti, ko jumta istabiņās ēd studenti – studenti no vāji situētām ģimenēm.» Protams, starp šiem vārdiem lasītājs atrod mājienus arī par savu laiku. Rakstnieka patoss ir vērsts pret naidu cilvēkā un cilvēcē, pret dažādām naida formām. Naids tēlots ar grotesku un asu ironiju (nodaļa par nagu maucēja Rīgas prefekta Gregusa mājas dzīvi, par tikšanos ar «humāno» baronu Hohenhollernu). Pēc rakstnieka domām, galvenais ir cilvēka pašcieņa un otra cilvēka iekšējās pasaules respektēšana. [1]
Vidzemes guberņā dzīvo mazgruntnieks Krīvu Ernests – miermīlīgs cilvēks, kuram patīk nodarboties ar gurķu audzēšanu. Vēl viņam patīk savrupa, ar ģimeni un māju saistīta dzīve. Krīvu Ernestam ir septiņus mēnešus vecs puisēns. Bet «notikās tā, ka pagasta skrīveris piedalījās soda ekspedīcijas darbā, un pagasta skrīverimbija zobs uz Krīvu Ernestu». [1]
«Bija vairākas soda pakāpes: nošaušana un mantas sadedzināšana, nošaušana, mantas sadedzināšana un nometināšana, tikai mantas sadedzināšana, nometināšana bez mantas sadedzināšanas.
Ko gan kapteinis Rihters bija Krīvu Ernestam lēmis? [1]
Pats mazākais Krīvu Ernesta saimes loceklis gulēja šūpulī, viņam bija septiņi mēneši un septiņas dienas, un septiņas stundas, un viņš enerģiski vicināja izkaltētu un piepūstu cūkas pūsli, grabinādams sausus zirņus pūslī; grabēja zirņi, žvadzēja zirgu iemaukti sētsvidū, karavīri, braši zēni, kāršu spēlmaņi un uzdzīvotāji apakšvirsnieki, sentimentālie literatūras cienītāji un mūzikas mīļotāji virsnieki, visi ar labu stāju, sprauni kā zedeņi sētā – visi kā viens grabināja lielos cūku pūšļus, šautenes grabināja.» [1]
Kad uguns pārņem Krīvu Ernesta mājas, tad dzērājā – kapteinī Rihterā pamostas «sirdsapziņa»: «Tikai nolādētie sociālisti, japāņu uzpirktie aģenti, vainīgi, ka viņš, kapteinis Rihters, nonācis tik tālu – dedzina savas bērnības rūķīšus. Viņš juta, ka zemu kritis, ne tā vajadzēja sodīt, ne tā; vajadzēja atrast kādu smalku sodu, uguns sadedzināja gan zemnieka mantu, bet kādas gan liesmas iedegās zemnieka sirdī? Bērni izaugs, un ko gan mēs viņiem teiksim?» [1]
«Saucēja balsī» interesanti tēlots laikmets – 20. gs. sākums. Rakstnieks pētījis tā laika avīzes, dažādus dokumentus u. c. avotus. Dokumentācija, ko A. Belam šad un tad patīk izmantot kā māksliniecisku paņēmienu, šajā romānā lietota divējādi: visā nopietnībā («10. janvārī nezināmi ļaundari izdemolēja degvīna pārdotavas Lielajā Maskavas ielā 116, 26, 105; Tērbatas ielā 39, Slokas 215 ielā 19 un arī Kurzemes un Tukuma ielas stūrī.») un groteski hiperbolizējot vai parodizējot faktus («Caur Rīgas ostu tirdzniecība ritusi raiti, izvesti uz ārzemēm simt sešdesmit pudi skudru oliņu, trīs tūkstoši astoņi simti deviņdesmit pieci pudi govju spalvu, astoņpadsmit tūkstoši .. pudu salda šņabja un trīs simti divdesmit viens puds teļu māgu»). [1]
Alberta Bela romāns «Saucēja balss» ir viens no neparastākajiem darbiem visā latviešu romāna vēsturē. Darbs radies laikā, kad Eiropā runāja par romāna krīzi, kad daži Rietumeiropas literatūras pētnieki nonāca pat pie atzinuma, ka romāns kā žanrs izirst, ka «romāns mirst mūsu acu priekšā». Kāpēc tādas domas? Tāpēc ka daudzos darbos romāna forma ir tiktāl pārveidojusies, ka vairs nesaskan ar lasītāju priekšstatu par romānu. Arī latviešu lasītāji jau gadu desmitiem bija pieraduši pie tāda tipa romāniem kā plaši izvērstie, mierīgi plūstošie O. de Balzaka, C. Dikensa, Ļ. Tolstoja darbi, vairākas lasītāju paaudzes bija lasījušas J. Janševska, A. Upīša plašos vēstījumus un aizrāvās ar V. Lāča sižetiski saistošajiem darbiem. Bet sešdesmitajos gados mūsu lasītājus pārsteidza pavisam citādi veidoti darbi – bieži vien īsi, it kā nervozi salauzīti romāni bez skaidras sižetiskās līnijas, bez hronoloģiska vēstījuma plūduma, ar sajauktiem darbības laikiem, ar izvērstiem iekšējiem monologiem, apziņas plūsmu un citiem mazāk ierastiem tēlojuma paņēmieniem. Tādi bija tulkotie romāni, piemēram, liettrviešu rakstnieka A. Bieļauska «Kauņas romāns», franču rakstnieka A. Lanū «Kad jūra atkāpjas» un mūsu pašu autoru sacerējumi – A. Bela «Izmeklētājs», Z. Skujiņa «Sudrabotie mākoņi» un 70. gadu pirmajā pusē A. Bela «Saucēja balss». [2]
Literatūras zinātnieki izteikuši pamatotas domas par to, ka romāns ir viens no visjaunākajiem žanriem, arvien vēl topošais, «mūžīgi mainošais». Mūsu gadsimtā romāna forma daudzu autoru darbos tā pārveidojusies, ka radās šī doma par romāna sairšanu. Bet izrādās, ka tas nav žanra sabrukums, bet gan jaunu izteiksmes iespēju meklējums, mēģinājums dziļāk ielūkoties mūsdienu sarežģītajā pasaulē un ietiekties cilvēka domu un jūtu pašos dziļākajos slāņos. [2]
Kā tas notiek? Padomju literatūrzinātnieks J. Surovcevs raksta: «Romāna radošais princips ir mākslinieciski atspoguļot cilvēka personības dzīves stāstu un garīgo pārmaiņu «paškustību» (..) Romāna žanriskā būtība ir cilvēks laikā.» Jaunākajā romānā raksturs un tā attīstība atklājas kā tiešajā darbībā, tā arī akcentētās cilvēka iekšējās pasaules norisēs. Līdz ar to romānista uzmanības centrs no ārējās darbības pārvirzās uz iekšējām – garīgās pasaules – norisēm. Tāds process vērojams visā mūsdienu literatūras attīstībā, īpaši modernajā īsajā stāstā, kur uzmanība pievēršas atsevišķam cilvēkam, kādam notikumam, pat mirklim. Viss it kā koncentrēts uz vienu punktu. Pasaule smilšu graudā – kā trāpīgi un tēlaini to formulē literatūras zinātniece T. Zālīte. Mūsdienu rakstnieku uzmanība vairāk piesaistīta tam, kā ārējais, sociālais ietekmē iekšējo pasauli, kā atsevišķais indivīds šo pasauli uztver un izjūt, kā atsevišķajā izpaužas kopsakarības. Šāds princips jūtami pārmaina darbu formu – vērojama atteikšanās no ekspozīcijas, no plaši izvērsta apraksta, bet tiek izmantota asociatīvā domu gaita un līdz ar to – darbības laiku maiņa. Notikumu secība vairs nav hronoloģiska, bet tie tiek izkārtoti pēc nozīmīguma. Pieaug zemteksta loma. Pēc literatūrzinātnieku atzinuma, modernais īsais stāsts ir jūtami ietekmējis citus žanrus, arī romānu. Modernais romāns, tāpat kā īsais stāsts, izejas punktu saskata cilvēkā, rāda pasaules uztveri no atsevišķa cilvēka viedokļa. Šāda pieeja jūtami pārveido arī romāna struktūru un stilu. [2]
Mūsdienu padomju literatūras izteiktā interese par cilvēku, laikmeta sarežģīto likumsakarību pastiprināts skatījums «caur cilvēku» rakstniekiem ar vienādu ideoloģiju, ar vienādu pasaules uzskatu liek meklēt visdažādākos atšķirīgos cilvēka psiholoģijas izpētes un atspoguļošanas paņēmienus. Tie var būt atkarīgi no autora dzīves pieredzes, dzīves uztveres un izjūtas, talanta savdabības, no rakstnieka personības. [2]
Tas noteicis arī A.Bela romāna «Saucēja balss» neparastumu: dokumentalitātes un iztēles savijumu, intonāciju daudzveidību no dokumentāla lietišķuma līdz patosa pilnam ticības apliecinājumam revolucionārajam spēkam, apziņas plūsmas izmantojumu, rakstnieka valodas plašo amplitūdu – no skopa lietišķuma līdz poētiski ritmizētai runai. Ārēji romans šķiet it kā saskaldīts- nav vienlaidu darbībās risinājuma, darbība mijas ar iekšējiem monologiem, tiek jaukti darbības laiki. Bet visu šo it kā nesaistīto materiālu kopā sasaista revolucionāra iekšējās būtības, viņa mērķu, cīņas jēgas un apbrīnojama iekšējā spēka atklāsme. Visa tā rezultātā izkristalizējas atziņa par mazo brāļu, viņu «saucējas balss» neapklusināmo un neapstādināmo spēku. Arī A. Bels ir spējis savdabīgā veidā sniegt «pasauli smilšu graudā» – viss būtiskais atklāts viena cilvēka dažu dienu pārdzīvojumos. Šis cilvēks, romāna centrālais tēls Karlsons, kura prototips ir vēsturiska persona revolucionārs Jānis Luters (ar segvārdiem Bobis, Kungs), ir autora idejas nesējs. Romāns nav uzrakstīts, lai parādītu, kas notiek dažās 1905. gada dienās, kaut arī tās ir varonības un pašaizliedzīgas vīrišķības pilnas. Romāns ir uzrakstīts, lai atklātu šo vienu cilvēku – viņa idejas, viņa cīņu, viņa nesalaužamo garīgo spēku, kas sakņojas apspiestās tautas spēkā. Dzīve tiek skatīta ar šī viena cilvēka acīm, izjusta ar viņa sirdi, apjēgta ar viņa prātu (pasaule «caur cilvēku»). «Dievs? Sirdsapziņa? Vēstures tiesa? Atbildība cilvēces priekšā? Tas viss ir samīdīts varmācības apstākļos,» pārcilvēciskas mokas ciezdams, domā Karlsons, bet «… ilgi esat sevi sargājuši no mazāko brāļu saucējas balss. Klausieties, mēs saucam! Nākotne veļas kā smags neapturams vējš… », «… uguns skrien pa laika degauklu, līdz norībēs detonācija», izjuks «gadsimtiem lolotā monarhija, tautu cietums, Eiropas kauns». Tāds ir Karlsona ticības apliecinājurns un visu revolucionāru dziļākā pārliecība, kas pausta šī viena varoņa vārdiem. Romānagalvenā tēla būtības atklāsmē ieskanas rainiski motīvi par pašaizliedzību, par sevis visa atdošanu idejai un cīņai, par atteikšanos no jebkāda personiska guvuma sev. «Es nepieredzēšu. Citi.» [2]
1905. gada revolūcija latviešu tautai ir nozīmējusi ārkārtīgi daudz. Tā bija pirmā lielā cīņa par atbrīvošanos, tā bija spēku pārbaude, tā bija proletāriskās brālības pārbaude un varoņu radītāja. 1905. gada revolūcijas cīnītājus nevar nosaukt citādi kā par varoņiem, cīņa tos prasīja un arī radīja. Šī vēsturiskā notikuma lielums ir dziļi ietekmējis latviešu literatūru tāpat kā citus mākslas veidus. Mēs šodien vairs nevaram iedomāties mūsu literatūru bez Raiņa «Tālajām noskaņām…», «Vētras sējas» un «Klusās grāmatas», kurām visciešākā saikne ar Piekto gadu («Mēs visi dzīvojām drausmīgi skaistā priekšsajūtā un gatavojām lielo 1905. gadu.» Rainis). Pie mūsu literatūras pamatvērtībām pieder E. Birznieka-Upīša stāsts «Zem ābeles», tāpat kā V. Plūdoņa poēma «Uz saulaino tāli» un A. Upīša Robežnieku romānu virknes pirmās grāmatas. [2]
A. Bels, skatot šo varonības un traģikas pilno vēstures posmu no laika distances, ir spējis radīt savdabīgu, neparastu un modernu darbu, parādīt 1905. gadu un cilvēku tajā tikpat spilgti un emocionāli kā iepriekšminētie autori – šo notikumu aculiecinieki. Tā ir vēl viena spoža lappuse cīnītāju piemiņas grāmatā. [2]
“Saucēja balss” ir filozofisks romāns. Sižets aptver nedaudzu dienu notikumus – no Karlsona aresta līdz viņa atbrīvošanai. Taču romāna struktūra veidota tā, lai teksts kļūtu krietni ietilpīgāks: tas ietver Karlsona iekšējos monologus – apceres “par nelietību”, “par namīpašniekiem, vannām, laimi un nākotni”, “par vārdiem”; ir arī vairāki atskati pagātnē. Dažkārt šīs Karlsona apceres ir racionāli sociālanalītiski prātojumi, citkārt tās pārvēršas brivā asociāciju plūsmā: atsevišķi “atslēgas vārdi”, to daudzkāršās jēgas rada ap sevi tekstu, kurā bībeliskās alūzijas savijas ar folkloras motīviem. Savukārt, lai raksturotu notikumu fonu, autors ir atturējies no ierastajiem plašajiem darbības aprakstiem – tos aizstāj vecās avīzēs minētu faktu haoss: no gluži kurioziem un romānam it kā nevajadzīgiem niekiem (piemēram, par skudru oliņu un govju spalvu eksportu) līdz traģiskiem notikumiem (par soda ekspedīciju teroru); ir arī statistikas dati, ir īsi un mazliet ironiski ieskati gubernatora, cenzora un virsmācītāja ikdienā; ir Bela prozai raksturīgās simboliskās figūras – slepenpolicijas bende Greguss, nodevējs, provokators. Romāna noslēgumā tiek izskaidrota saucēja balss metafora: tas ir nemirstīgais “patiesības vārds” – vārds kā vēstures virzītājs, vēstures radītājs un vienlaikus vēstures atmiņa, laika nepārtrauktības radītājs. [3]
Izmantotā literatūra:
Zaiga Lasenberga, Dace Lūse, LATVIEŠU LITERATŪRAS KONSPEKTI, 1998, apgāds „Zvaigzne ABC”, 240 lpp.
Saucēja balss: Romāns – 2. izdevums. – R.: Zvaigzne, 1986. – 147 lpp. (Skolas b-ka). Ē. Zimule. Priekšvārds.
Guntis Berelis, Latviešu literatūras vēsture. No pirmajiem rakstiem līdz 1999. gadam, apgāds Zvaigzne ABC, 1999, 336 lpp.
1