Aleksands Grīns – reālisms

referāts latviešu literatūrā

Saturs

Ievads
3
1.Dzīve un radošā darbība
4
2.Reālisms

Daiļrade
7
Par rakstnieku
8
Secinājumi
10
Izmantotie informācijas avoti
11
Pielikums
12

Ievads

Rakstnieks un karavīrs Aleksandrs Grīns ir vistemperamentīgākais latviešu autors, un viņa savdabīgais literārais temperaments visspilgtāk izpaužas divos virzienos — patriotismā un Latvijas vēstures heroizācijā, un tā ir pati spilgtākā Grīna atšķirības zīme izcilāko 20. gadsimta latviešu rakstnieku vidū.
Autors spēcīgi pievērsies reālismam, caur ko arī viņa vārds tiek atpazīts arī ārpus Latvijas robežām. Grīna cietā vīrišķība izpaužas stingrā un muskuļainā stilā. Tas skaidrojams ar dzīves gaitām un autora personību, jo Grīns dzīvē bija kluss, mierīgs ģimenes cilvēks. Liktenim labpatikās Aleksandru Grīnu vest kara gaitās un tas bija viens no iemesliem, kas pamodināja autorā patriotisku garu un ļāva iedvesmot arī daudzus citus cīnīties par savu zemi un savām tiesībām. Traģiski beidzās Grīna dzīves gaitas, vēl labākajos gados, kā krītoša, spoža zvaigzne, viņa gars un darbi vēl šodien it kā atmirdz pie mūsu debesīm. Viņa personības spožums arī šodien liek mums aizdomāties un pamodina patriotiskas jūtas.

Dzīve un radošā darbība

Grīns Aleksandrs (īst.v. Jēkabs Grīns; 1895.15.VIII Biržu pag. Ziedos – 1941.25.XII Astrahaņā, PSRS) – rakstnieks. Jāņa Grīna brālis.

Dzimis zemnieku ģimenē. Mācījies Mežgala pagastskolā (1904-06), Jēkabpils tirdzniecības skolā (1906-1910), beidzis Rūjienas proģimnāzijas pēdējo klasi (1911), K. Millera reālskolu Cēsīs (1914) un Alekseja karaskolas Maskavā saīsināto kursu (1915) ar praporščika (leitnanta) dienesta pakāpi. 1915. gada beigās nosūtīts uz Galīcijas fronti, kur pēc cīņām pret austriešiem apbalvots ar Sv. Staņislava III šķiras ordeni ar šķēpu un lenti. 1916. gada martā pārcelts uz latviešu strēlnieku rezerves pulku Tērbatā. Pabijis Rīgā un Smārdē, nonācis frontē Olaines un Ķekavas rajonā. 1917. gada jūlijā pie Grenču muižas smagi ievainots. 1918. gadā pēc ārstu komisijas lēmuma demobilizējies, bet rudenī iestājies Tērbatas universitātes Medicīnas fakultātē, 1919. gada martā mobilizēts Padomju Latvijas armijā. Oktobrī no tās pārbēdzis uz J. Baloža brigādes Jelgavas rotu, nozīmēts par virsleitnantu Cēsu pulka skolnieku 8. rotā, tad Latvijas armijas virspavēlnieka štābā par Rīgas kara cenzoru. Frontes laikā no Jēkaba kļuvis par Aleksandru (neoficiāli) drauga Aleksandra Plensnera ietekmē. 1919. gada rudenī atsācis medicīnas studijas LU. 1920. gadā sācis strādāt laikrakstā “Latvijas Kareivis” par redaktora vietnieku (līdz 1924. gadam) un Aizsardzības ministrijas tipogrāfijā. 1924. gada septembrī demobilizējies ar kapteiņa dienesta pakāpi. Bijis redaktors joku žurnālā “Vecpuisis”91925-26), laikrakstā “Rīgas Ziņas”(1925-26), “Brīvā Tēvija”(1926-27), “Latvis”(1927-29, arī kultūras nodaļas vadītājs), “Rīts”(1934-36), strādājis laikraksta “Brīvā Zeme” redakcijā (1933-38). 1937. gadā kļuvis par Latvijas Preses biedrības priekšnieka biedru (vietnieku). 1939. gadā atgriezies Latvijas armijā. Ienākot Sarkanajai armijai, Grīns iedalīts 24. teritoriālajā korpusā, tad pārskaitīts uz 613. artilērijas pulku. Ostroviešu nometnē (15 km no Litenes)1941. 16.VI arestēts, Rīgā pratināts, deportēts uz Astrahaņas cietumu, kur tiesāts, piespriežot nāvessodu. 25. XII spriedums izpildīts. Reabilitēts 1991. gada 18. martā. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (1934).
Pirmā publikācija- raksts par Ziemassvētku kaujām un to varoņiem “Veļi” laikrakstā “Brīvā Zeme”1919. 25.XII, pirmais publicētais prozas darbs- “Iz leitnanta Vanaga dienasgrāmatas”(turpat, 19020. 1.I). Stāstu un noveļu krājumos “Krustneša gaitas”(1921), “Pieviltā vīra atriebšanās un citas noveles”(1922), “Septiņi un viens”(1926), “Likteņa varā”(1928), “Svētā Meinarda brīnumdarbs jeb Atpestītais velns”(1938) u.c. sižeti parasti risinās viduslaikos, arī Latvijā. Erudītas vēstures zināšanas Grīns mākslinieciski sapludina ar romantisku, leģendāru brīnumu pasauli, kam pāri pārklāj trauksmainu vīrišķības poēziju. Tas ir fantastiskais reālisms, kur dēkaini ļaudis un bezbailīgi karotāji saista lasītāju ar juteklisko gribu, vitalitāti, pirmatnības spēku. Stāstiem, novelēm, leģendām koncentrēta izteiksme, veiksmīga stilizācija, raksturu viengabalainība, izkopta, sulīga valoda. Grīns- izcilākais vēsturiskās noveles meistars latviešu literatūrā. Krājums “Klusie ciemiņi”(1935, Kultūras fonda godalga) veltīts latviešu strēlnieku piemiņai, tas rāda, cik dziļi latvietis ieaudzis savā zemē, cik pašaizliedzīgi par to cīnās.
Vēsturiska tematika arī Grīna romānos, kur tēlota Kurzeme un Zemgale 17. un 18. gadsimtā. Lielu popularitāti Grīns guva jau ar pirmo romānu “Nameja gredzens”(1932, Kultūras fonda godalga) un īpaši ar romānu “Dvēseļu putenis”(1-3, 1933-34, Kultūras fonda godalga)- varoņteiksmu par latviešu strēlniekiem 1. pasaules karā no pirmo brīvprātīgo bataljonu dibināšanas līdz bermontiešu sakāvei Rīgas frontē. Romānā veidotas grandiozas kauju ainas, uzsvērta strēlnieku varonība, dzimtenes mīlestība, pašaizliedzība. Latviešu tautas lielo pārbaudījumu laiks satuvināts ar leģendu un teiksmu vīzijām, tā piešķirot vēstījumam lielumu, plašumu, monumentalitāti. Dēkaini tēlojumi par hercoga Jēkaba laikiem Kurzemē ir romānos “Tobago”(1934) un “Trīs vanagi”(1938). Diloģijā “Zemes atjaunotāji”(1939.g. 1. daļa “Meža bērni”, 2. daļa “Atdzimusī cilts”) ar zemnieku dzimtu tēlojumiem uzsvērts latviešu darba tikums, dzimtenes mīlestība, varonība un izdzīvošanas spēks. Zemnieks Gatis ir reāla persona- Klaucēnu Gatis, kas ap 1830. gadu ticis pie Grīnu uzvārda. Triloģijā “Saderinātie”(“Pelēkais jātnieks”, “Sarkanais jātnieks”, (abi 1938, Kultūras fonda godalga), “Melnais jātnieks” 1940) veltīta Ziemeļu karam, tajā darbojas vēsturiskas personas, spilgti atainoti zemnieka Kraukļu Jāņa pieredzējumi zviedru armijā. Romāns “Debesu sapnis”(periodikā 1935-36) grāmatā nav izdots.
Grīna romānu forma stingri veidota, tajā daudz latviešu etnogrāfijas, mitoloģijas, maģijas elementu, nereti nojaukta robeža starp reālo un ireālo. Latviskais meistarīgi sakausēts ar Eiropas vēstures notikumiem un reālām personām. Grīns publicējis 10 romānus, ar tiem kļūdams par latviešu vēsturiskā žanra nozīmīgāko izkopēju. Grīns bija pārliecināts, ka ikvienam cilvēkam, ikvienai tautai jāpazīst savi senči un sava vēsture, arī latviešiem.
Sarakstījis stāstu bērniem “Jānītis debesīs”(grāmatā un teātrī 1936.g.), vēsturiskas lugas “Karoga meklētāji”(grāmatā un teātrī 1936, Kultūras fonda godalga)- par Kauguru dumpiniekiem, “Zemgales atmoda”(1937), “Andrejs Pumpurs un Lāčplēsis”, romānu par Sēlijas ļaudīm “Kalēja līgava”, laikmetīgu lugu “Tēvzeme”(visas grāmatā un teātrī 1938.g.), alegoriju “Dieva kokle”(teātrī 1938, teksts nav atrasts).
Rediģējis darbus “Pasaules vēsture”(1-4, 1929-30), “Zeme un tautas”(1-4, 1929-31), “Kultūras un tikumu vēsture”(1-2, 1931), sastādījis “Varoņu grāmatu”(1935), sarakstījis grāmatu “Mustafa Kemals, jaunās Turcijas nodibinātājs”, “Vadoņi un politiķi”(abas 1935), “Trīs gadsimti un trīs vadoņi”(1937), “Kauju karalis Kārlis XII”(1939), vēstures grāmatu skolām. Tulkojis Ē. M. Remarka romānu “Rietumu frontē bez pārmaiņām”, L. Renna “Karš” (abi 1929) u.c. Periodikā publicētas recenzijas, literātu portreti, esejas, politiskus un publicistiskus rakstus, feļetonus ar parakstu Skribanovics (nereti ar E. Rirdāna karikatūrām).
1995. gadā atklātas J. Strupuļa veidotās piemiņas plāksnes pie nama Rīgā, Baznīcas ielā 4a, kur Grīns dzīvoja līdz 1933. gadam un Grīna dzimtajās mājās Ziedos.

Citi pseidonīmi: Dr. Skribanovics, Homo Grisenbergensis.

Citi darbi:
Kopoti raksti 3 sējumos (1939-40), daiļdarbi un raksti “Dvēseļu puteņi”(1-3, 1994-98, 12-13, 1995-97).

Reālisms

Daiļrade

Katra forma izaug no rakstnieka mākslinieciskās būtības. Šī būtība sastāda formas iracionālo elementu, kurā atzaigo mākslinieciskā personība.
„A. Grīna darbu ne par ko nebēdājošais varoņgars un dēkainais saturs, cietā vīrišķība izpaužas atbilstošos formas paņēmienos, stingrā un muskuļainā stilā. Īpaši tas parādās pirmajos darbos, kuros autors stila jautājumiem piegrieza lielu vērību, vairāk kārt tos pārrakstīdams un slīpēdams. Te viņš plaši pielieto stilizāciju, atdarinādams hroniku un latviešu veco baznīcas valodu.
Spēcīgi, sakņaini epiteti savijas pret teikumu režģi, kurā izjūtams drošs un muskuļains prozas ritums. Grīns vairās no smalkiem, glāsmainiem un maigiem salīdzinājumiem. Viņš visu grib padarīt jutekliski uzskatāmu, taustāmu, organiski sajūtamu. Ne dvēseles maigā un trauslā melodija viņam pa prātam, bet miesas varenās, sulīgās un dzīvnieciskās kustības.”
(laikabiedra Jāņa Veseļa skatijumā)

Īpaši tas sakāms par viņa pirmajām grāmatām „Krustneša gaitas”, „Pieviltā vīra atriebšanās” un „Septiņi un viens”, kur viņa izteiksme sasniedz augstāko spēku un briedumu, lai pēc kulminācijas romānā „Nameja gredzens” slīdētu uz leju, pavājinātos, atšķaidītos, decentralizētos. Tamdēļ stila pētnieku pirmie stāsti visvairāk var interesēt.
Sižetā tie iezīmīgi ar savu dēkainību un pārdabisko elementu, par kuru autors it kā ironizē, it kā ņem to nopietni. Kompozīcijas ziņā Grīns mīl mainīt darbības vietu un laiku, pārnesdams notikumus no viena fantastiska vai reāla kontinenta un otru; varoņi samērā īsā gabalā izdzīvo gandrīz visu savu dzīvi, un bieži tie vecuma dienās, svešumā vai uz vientuļas salas izmesti, stāsta par savu dēkaino, briesmu un asiņu pilno mūžu.
Šinīs vārdos vienmēr ir kaut kas galējs, nobeigts, un ar tiem vecie dēkaiņi griežas pie nezināmiem nākamiem ļaudīm, bet ārkārtējo interesi sakurina kā svinīgie vārdi, tā neparastais uzrakstīšanas veids: pergaments, klints. Tas it sens pasaules stāstnieku paņēmiens: savu vēstījumu vadīt it kā aculiecinieka vai paša notikumu dalībnieka vārdā.
Kara laukā, sirojumos un eksistences cīņās par kailo dzīvību Grīna darbos krīt vairāk vīru, nekā visā pārējā 20. gadsimta latviešu romānistikā kopā ņemot, un tomēr tie ir heroisma un grīniskā nemirstības domu, dzīves un dzīvības patosa pilni. Starp citu, jēdzienam heroisks un narkotiskajai vielai heroīns ir viena un tā pati cilme (no grieķu hērōs — ‘varonis’), un, līdzībās runājot, var apgalvot, ka Latvijas vēsture (sākot ar viduslaikiem, Kurzemes hercogisti, Ziemeļu karu un mēra laikiem Vidzemē un beidzot ar Latvijas Brīvības cīņām) uz Grīnu iedarbojas kā savdabīga literārā narkotika, un, laižot klajā kopskaitā desmit vēsturiskus lielformāta darbus, viņš kļūst par latviešu vēsturiskā romāna žanra nozīmīgāko izkopēju. Pie viņa nozīmīgākajiem vēsturiskās prozas darbiem līdzās Dvēseļu putenim minami Nameja gredzens, Tobago un triloģija Saderinātie. Aleksandrs Grīns par vēsturi ir domājis un rakstījis ne tikai Latvijas mērogā un ne tikai daiļprozas formā. Viņš ir rakstījis arī publicistiskus apcerējumus un laidis klajā apkopojošus enciklopēdiskus izdevumus, piemēram, Pasaules vēsture un Kultūras un tikumu vēsture divos sējumos, kam latviešu grāmatniecībā nav analoga.

Par rakstnieku
Rakstnieks un karavīrs Aleksandrs Grīns ir vistemperamentīgākais latviešu autors, un viņa savdabīgais literārais temperaments visspilgtāk izpaužas divos virzienos — patriotismā un Latvijas vēstures heroizācijā, un tā ir pati spilgtākā Grīna atšķirības zīme izcilāko 20. gadsimta latviešu rakstnieku vidū.
„“Dvēseļu putenis” ir ar sirds asinīm rakstīts darbs, kas tapis “murgā, transā, lielās vārdu un vielas mokās”, kas rakstnieku tik dziļi satricinājušas, ka nevarot vairs savu grāmatu rokās turēt.”
(laikabiedra Jāņa Veseļa skatijumā)
Grīna militāros un patriotiskos centienus ir novērtējusi gan Latvija Triju Zvaigžņu ordenis, 1934), gan Krievija (Svētā Staņislava ordenis,1915) par sevišķiem nopelniem Galīcijas frontē Pirmā pasaules kara laikā.
Vēl esot armijā, Grīns publicēja savus pirmos darbus: rakstu Veļi (Brīvā Zeme, 25.12.1919.) par latviešu streļķu varonību Ziemassvētku kaujās un stāstu Iz leitnanta Vanaga dienasgrāmatas (turpat, 1.01.1920.), un tiem piemīt skaudra realitātes tiešamība, grīniskā vēstījuma blīvums un dinamika un cilvēcisko raksturu viengabalainība. Vēsturiski fiksētā realitāte, arī realitātes fikcija un trauksmainā vīrišķības poēzija laika gaitā kļūs par Grīna prozas poētikas stūrakmeni, kas latviešu literatūrzinātnieku vērtējumā Grīna prozas pasaulei devusi maģiskā reālisma apzīmējumu, līdzīgi kā no vēstījuma stratēģijas viedokļa tiek raksturoti pasaulslavenā Latīņamerikas rakstnieka Gabriela Markesa lielprozas darbi.
Vienlaikus ar Dvēseļu puteni top apjomā nelielā (pāris lappušu), bet konceptuālajā skaidrībā un argumentācijas loģikā pārliecinošā apcere Daudzinātie 700 gadi, kurā Grīns pauž reizē bažas un optimismu par latviešu tautas raksturu, tā veidošanās vēsturiskajiem nosacījumiem un nākotnes izredzēm.
„Pretstatā Latvijas historiogrāfijā dominējošam ieskatam par Latviju kā gadsimtu verdzībā novārdzinātu zemi un tautu Grīna skatījumā mūsu “pagājušie gadu simti atmirdz pavisam citā gaismā un arvien šaurākas savelkas īstā vergošanas laika robežas”. Grīna vērtējumā šī “dziņa ir kaut kas vidējs starp nepareizi saprastu, pārspīlētu smalkjūtību, panaivu žēlināšanās alku un nacionālā pašlepnuma trūkumu, kas diezgan dīvainā kārtā var būt un parasti arī ir savienots ar ļoti labām domām par sevi pašu”, un tādējādi, “paši to neapjēgdami, liekam nepelnītā nievā savus atkarības laika senčus, zaimojam seno līdumnieku un karotāju cilšu piemiņu”. Grīns uzsver, ka šis mīts par 700 verdzības gadiem pašu un sevišķi sveštautiešu acīs parāda “latvju tautu un arī viņas pagātni sliktāku, nekā tas patiesībā bija un ir”, un savu apceri beidz ar aicinājumu: “Beigsim reiz vaidēt par 700 verdzības gadiem!””
(Republika LV Ausma Cimdiņa)
Frontes laikā Grīns no Jēkaba kļūst par Aleksandru, un tas esot noticis viņa dārgā domubiedra Aleksandra Plensnera ietekmē. Grīns, tāpat kā viņa romānu varoņi, ir apbrīnojami viengabalaina un vienlaikus arī daudzpusīga personība, un jāteic, ka tieši viengabalainība daudzpusībā ir tā saukto stipro raksturu pazīme.
Svarīgi piebilst, ka, neraugoties uz visu iepriekš teikto, Grīns nav nacionālpatriotiski uzbāzīgs vai lokālpatriotismā aprobežots rakstnieks. Tieši otrādi — Grīns prot būt gan nopietns, gan naivi nepretenciozs, un viņu ar interesi un aizrautību var lasīt arī tagad, gremdējoties viņa realitātes skarbumā un nopietnībā, patētikā un naivismā, humorā un dēkainībā.

Secinājumi:

• Aleksands Grīns (Jēkabs Grīns) savas ne pārāk garās dzīves laikā spilgti ierakstījis savu vārdu latviešu literatūras vēstures lappusēs.

• Grīns paceļ latvietī varoni, cīnītāju par savas tautas godu un brīvību.

• Savos darbos Grīns plaši pielieto stilizāciju, atdarinādams hroniku un latviešu veco baznīcas valodu.

• Ar saviem darbiem Grīns spilgti ataino savas dzīves laikā pieredzēto.

• Katra forma izaug no rakstnieka mākslinieciskās būtības. Šī būtība sastāda formas iracionālo elementu, kurā atzaigo mākslinieciskā personība.

• Grīns vairās no smalkiem, glāsmainiem un maigiem salīdzinājumiem. Viņš visu grib padarīt jutekliski uzskatāmu, taustāmu, organiski sajūtamu.

• Rakstnieks un karavīrs Aleksandrs Grīns ir vistemperamentīgākais latviešu autors

• Aleksandra Grīna darbiem tiek piedēvēts individuāls, specifisks un oriģināls stils, ko raksturo- grīniskā vēstījuma blīvums un dinamika un cilvēcisko raksturu viengabalainība .

• Grīna prozas pasaulei devusi maģiskā reālisma apzīmējumu.

Grīns nav nacionālpatriotiski uzbāzīgs vai lokālpatriotismā aprobežots rakstnieks. Tieši otrādi — Grīns prot būt gan nopietns, gan naivi nepretenciozs, un viņu ar interesi un aizrautību var lasīt arī tagad, gremdējoties viņa realitātes skarbumā un nopietnībā, patētikā un naivismā, humorā un dēkainībā.
Izmantotā literatūra:

Aleksandrs Grīns//Latviešu konversācijas vārdnīca.-Rīga:Antēra,2000.-6.sēj.,10716.-10717.sl.

Aleksandrs Grīns//Es viņu pazīstu.-Rīga;Biogrāfiskā arhīva apg.,1939.-189.lpp.

Cimdiņa A.Romantiskais naivisms un lokālais reālisms//Teksts un klātbūtne.-Rīga,Jumava.-229.lpp.

Cimdiņa, Ausma. Vēstures heroīns un maģiskais reālists Aleksandrs Grīns.

Kreicers H.Ievads latviešu rakstniecībā.-Augsburga,1946.-81.lpp

Elektroniskā literatūra:

http://www.republika.lv/?id=article&nid=452

http://www.literati.lv/liq2.php?id=1379 – Literātu datu bāze
Valmieras bibliotēku elektroniskais kopkatalogs
Pielikums

Literārie darbi:

1931 Nameja gredzens. Vēsturisks romāns. A vairākās redakcijās 1935, 1936, 1939*, 1947, 1961, 1989.
1933 Dvēseļu putenis. I d. (II – 1934) Fragmenti laikrakstā “Brīvā Zeme”, žurnālos “Lāčplēsis”, “Piesaule”; publicēts laikrakstā “Latvijas Kareivis”. A (tikai I d.) 1934, 1948, 1958.
1934 Debesu ugunis. Romāns (nepabeigts). Publicēts žurnālā “Aizsargs”, 1934, 4.-12. nr. – 1935, 1. nr.
1934 Dvēseļu putenis. II d. (I – 1933) Fragmenti žurnālā “Mazpulks”. A triloģijā 1934, 1939*, 1947-1948, 1954-1957, 1989, 1990; saīsināts 1936, 1938 (R.Klaustiņš).
1934 Tobago. Vēsturisks romāns. Publicēts laikrakstā “Latvijas Kareivis”. A 1935, 1951, 1951, 1964, 1984, 1989.
1937 Pelēkais jātnieks. Fragmenti laikraksta “Brīvā Zeme” pielikumā , žurnālos “Aizsargs”, “Sējējs”, laikrakstā “Latvijas Kareivis”, 1938; izdevumā “Strādnieku kalendārs 1938. gadam”; grām. 1938.
1938 Meža bērni. Romānu diloģijas “Zemes atjaunotāji” I d. Publicēta laikrakstā “Brīvā Zeme”, grām. 1939.
1938 Pelēkais jātnieks. Triloģijas “Saderinātie” I d. (II – l938; III -1940) Fragmenti laikraksta “Brīvā Zeme” pielikumā, žurnālos “Aizsargs”, “Sējējs”, laikrakstā “Latvijas Kareivis”, 1937; izdevumā “Strādnieku kalendārs 1938. gadam”. A 1938, 1939, 1949, 1959, 1990, 1991.
1938 Sarkanais jātnieks. Triloģijas “Saderinātie” II d. (I – 1938; III – 1940) Publicēts laikrakstā “Latvijas Kareivis”. A 1949, 1960, 1961, 1991, 1991.
1938 Trīs vanagi. A 1974, 1991.
1939 Atdzimusī cilts. Diloģijas “Zemes atjaunotāji” II d. (I – 1939). Publicēts laikrakstā “Brīvā Zeme”. A diloģijā – 1942, 1943, 1948, 1948, 1958, 1992, saīsināts 1972.
1939 Meža bērni. Diloģijas “Zemes atjaunotāji” I d. (II – 1939) Publicēts laikrakstā “Brīvā Zeme”, 1938. A diloģijā – 1942, 1943, 1948, 1948, 1958, 1992, saīsināts 1972.
1940 Melnais jātnieks. Triloģijas “Saderinātie” III d. (I – 1938; II – 1938) Publicēts laikrakstā “Latvijas Kareivis”. A 1949, 1961, 1991.
1941 Pārnākšana. Romāna fragments. Publicēts laikrakstā “Tēvija”, 116.-119. nr.