ANŠLAVS EGLĪTIS
(1906-1993)
Anšlavs dzimis 14.oktobrī Rīgā. Viņa māte Marija, inteliģenta, skaista un muzikāla sieviete.
Pats savā dzīves aprakstā min: ‘’Pilsētas dzīve man no laika gala saistās ar klavieru skaņām grieķu mitoloģijas tēliem. Mūsu ģimenē visi bija muzikāli, izņemot mani. Tēvs ļoti mīlēja dziedāt, bieži atceros viņus abus ar māti pie klavierēm. Mitoloģijas bija pilni plaukti. Tēvs studēja klasiskās valodas un bija sakrājis daudz labu izdevumu.
Pirmā pasaules kara laikā Eglīšu ģimene evakuējās uz Krieviju. Salīdzinot ar Rīgu, Maskava A. Eglītim paliek atmiņā kā milzīga, drūma, ‘’daudzbaznīcaina’’ mazpilsēta. Krievijā Anšlava māte iegūst plaušu kaiti, kas viņu vēlāk noved kapā.
1918. gadā ģimene pārbrauc Latvijā, sākumā apmetas Alūksnē. Anšlava Eglīša pasaules uztverē ir notikušas būtiskas pārmaiņas: ‘’Es nepavisam vairs neticēju stabilai pasaulei un taisnīgiem likumiem un zināju, ka cilvēks var droši paļauties tikai uz paša spēkiem un paša spriedumiem.’’ Alūksnes perioda iespaidi vēlāk atbalsojas A.Eglīša lugā’’Cilvēks grib spēlēt.’’
1919.gadā ģimene atgriežas Rīgā. Anšlavs iestājas 2. vidusskolas humanitārajā nodaļā un nododas gleznošanai.
1925. gadā atklājas, ka arī Anšlavs ir saslimis ar tuberkulozi. Tā gada ziema Anšlavam aizrit Šveicē Leisenes sanatorijā, netālu no Ženēvas.
Pirms atgriešanās Latvijā A.Eglītis vēl cenšas pa ceļiem iepazīties ar pasaules mākslas izstādēm, nezinot, ka māte jau uz nāves gultas. T ā viņam arī neizdodas sastapt vairs māti dzīvu.
Anšlavs dzīvo uz laukiem un turpina ārstēties piespiedu guļus stāvoklī. Tā arī rodas pirmie mēģinājumi rakstniecībā. 1926. gadā E.Virza iespiež Anšlava pirmo dzejoli ‘’Lords’’
1936. gada beigās Eglītis spoži ienāk latviešu literatūrā ar stāstu krājumu ‘’Maestro’’. Šo grāmatu viņš rakstījis desmit gadus.
Paralēli prozai tiek rakstīta arī dzeja. 1938. gadā iznāk dzejoļu krājums ‘’Vientulis un dzīrotājs’’. Vēlāk pievēršas arī lugu rakstīšanai, pirmās lugas’’Kosma konfirmācija’’ un ‘’Par purna tiesu’’.
Raksta arī romānus, īpaši atzīmējams romāns ‘’Līgavu mednieki’’. Kas tika publicēts1940.g. Tajā tēlotas tā laika bagātās aprindas, zelta jaunība un trūcīgie karjeristi.
1944.g. decembrī A.Eglītis kopā ar sievu gleznotāju Jenelsiņu aizbrauc uz Berlīni. Trimdas laika darbiem raksturīga romantiska ievirze, darbība reizēmrisinās tālos vēsturiskos laikos un svešās zemēs, varoņi ir enerģiski cilvēki, kas nereti nonāk uz dzīvības un nāves robežas, sastopas spēcīgas kaislības. Te minami stāstu krājumi’’Teoduls Supersakso’’, ‘’Kazanovas mētelis’’,’’Švābu kapričo’’, leģenda’’Čingishana gals’’, dēku romāns ‘’Adžurdžonga’’.
1950.gadā Eglītis pārceļas uz bēgļu nometni Pfulingenē, jūnijā emigrē uz ASV. Dzīvojis Ņujorkā, Oregonā, Losandželosā. Tur strādā dažādus darbus, arī žurnālistikā.
Trimdā saraksta vairāk kā 50 grāmatu dažādos žanros, galvenokārt romānus, arī pats sevi atzīst kā romānu rakstnieku.
Romānos ir spraigs sižets, pārdomas par vēsturiskajām norisēm dzimtenē, autobiogrāfiskas epizodes. Tēlota trimdas latviešu dažādu slāņu dzīve un ikdiena’’Misters Sorrijs’’,Omartija kundze’’,’’Ilze’’,’’Pēdējais radījums’’, ‘’Bezkaunīgie veči’’. Kara un pēckara dienu pieredze izmantota piedzīvojumu žanra romānos’’ Es nebiju varonis’’,’’Vai te var dabūt olu?’’ Politiski visasākie ir romāni’’Laimīgie’’ un’’Piecas dienas’’.
A.Eglītis ir uzskatījis, ka viena no galvenajām trimdas latvieša rakstnieka funkcijām ir runāt par lietām, kuras okupētās Latvijas rakstniekiem bija aizliegts pieminēt.
Trimdas darbos var vērot kā A.Eglīša mīlestības un mākslas tematiku nomaina naida un mākslas tematika.
Risina tēmas par īstām un šķietamām vērtībām, par cilvēka vientulību, iespēju izdzīvot. Lugā’’Kazanovas mētelis’’ cauri Kazanovas dēkaiņa bravūrai jūtama bezdzimtenes klaidoņa smeldze.
Anšlavs Eglītis miris Kalifornijā 1993. gadā 4. martā.
‘’Ģīmetne’’
1941. gadā, vēl pirms došanās svešumā, A. Eglītis uzraksta prozas darbu’’Ģīmetne’’.
Pats būdams mākslinieks, viņš spēj izprast, ka mākslinieki alkst un meklē prieku, ka radīšanai vajadzīga svētku izjūta, pacēlums, atzinība, taču arī garā un raksturā stiprs cilvēks.
Darbā runāts par kādu alkaholā iegrimušu mākslinieku, kurš savus pēdējos piecus latus iztērē, nopērkot kādu gleznu, kas viņam iepatīkas, lai gan nolūks bij iegādāties sev kādus zābakus un vēl atlicināt kādam graķītim.
Šo ģīmetni viņš uztver kā talismanu, saņemas, aizlienē no saviem draugiem galdniekiem apavus, lakatu, ko siet ap kaklu un no paša meistara-mēteli. Saposies dodas uz savu veco darba vietu-lielo operas namu, kur ziedu laikos strādājis.
Viņam veicas, brīnumainā kārtā pārliecinot operas direktoru pieņemt viņu gleznot dekorācijas jaunajai operai’’Spēlēju, dancoju’’.
Viss viņam iet no rokas. Pat seno dienu mīlestība-Inta atgriežas pie viņa. Taču, kā, Klāvam aizejot no meistaru darbnīcas teica vecais meistars Skapars:’’ Meistars šnabis nav meistars Skapars, vai viņš tik viegli palaidīs savu labo zelli?’’
Inta viņu pamet, turklāt, savu talismanu,ģīmetni, viņš jau labu laiku kā pārdeva kādam muzejam. Tā izrādījās Rozentāla glezna.
Kad no rīta pamodies, izlasa Intas atstāto vēstuli, viņš pēkšņi aptver savas kļūdas un grib tās labot, vispirms sākot ar gleznu. Taču savas vecās gleznas vietā atrod jau gandrīz restaurētu pavisam svešādu gleznu, kura vairs nav tā pati. Tā viņš dodas atpakaļ…Klāvs Raipala, talantīgais mākslinieks, saprata, ka dodas turp, no kurienes vairs nav atgriešanās, pazemē…
‘’Pansija pilī’’(1962)
Tas ir atmiņu romāns, kurš rakstīts trimdas laikā. Šajā darbā izpaužas Eglīša spožais raksturotāja talants un stils. Gandrīz visos darbos Eglītis ir kaut kādā mērā ironisks, turpretī šajā darbā, runājot par saviem zēna un jaunības gadiem, kļūst nostaļģiski gaišs.
Autora vārdiem:’’Senāk man likās, ka es nepiederu ļaudīm, kas kavējas pagātnē. Bet tad kādu dienu es pieķēru sevi domājam par Latvijas zaļajiem līdzenumiem, atmiņas sāk uzmākties ar joni. Senā, gaišā pasaule atveras, senie, jaukie ļaudis ir atkal visapkārt, un es redzu tos tik dzīvi, ka tagadne izbālē un liekas nenozīmīga- kā sapnis, salīdzinot ar pagātni.’’
Romāns sākas ar trako pārcelšanos pār Gauju, kad Anšlavs sajutis pamatīgas bailes. Iepazīšanās ar vecajiem nama iemītniekiem, kurus nolemj neizlikt no istabām, par cik viņi tik sen jau te dzīvo un mājā tāpat ir tik daudz istabu.
Tā viņi apmetas lielajā mājā, ko paši dēvē par pili, mājas lieluma pēc. Tieši kalpone Anna ir tā, kas iesaka mājā iekārtot viesnīcu, ko sākumā neuztver visai nopietni.
Tēlota draudzība ar Emīla Dārziņa dēlu Volfgangu, abu kopīgās gaitas vieglatlētikā un dažādas jautras zēnu izdarības trennējoties.
Atklājas, ka vienam no viņu īrniekiem Arnim, ir ‘’kartupeļu slimība’’, kad nesagaidījis palīgus stadiona rīkošanā, pats iet tos meklēt. Izrādās, ka Arņa patieso slimību sauc-dzeršana.
Tāpat atklājas, ka Anšlavam liela autoritāte ir bijis mākslinieks Voldemārs Tone, kas ciemojas pie viņiem.
Raksturo savas izjūtas, kad atgriežas no Šveices un nomirst māte, kad bij ienākusi doma prātā Inciemu pat pārdot.
Kalpones Annas mudināti, lai arī viņa vairs Inciemā nedzīvoja un nestrādāja, doma par pansijas ierīkošanu pārvērtās īstenībā. Izrādījās, ka vadīt pansiju nav nemaz tik viegli, tāpēc to slēdza. Taču ik pa laikam pansijā kāds tomēr apmetās. Taču to pārdot vai apmainīt tā arī neizdevās.
‘’Ziņas no dzimtenes vēstī, ka vecais, stiprais nams stāvot, kā stāvējis; to neesot noveikuši ne kolhozi, ne partija, ne moskovitu ‘’tautas valdīšana’’.