2.
Ievads.
Par savu tēmu esmu izraudzījusies Aristoteļa „Nikomaha ētiku”.Īstais izskaidrojums manai izvēlei varētu būt par iemeslu tam ,ka jau iepriekš lekcijā par antīko filozofiju esmu saskārusies ar Aristoteļa būtību.
Darba sākumā gribētu paskaidrot kas tad ir filozofija, tās vēsture un būtība.
Nākošais ar ko es gribētu jūs iepazīstināt ir Aristoteļa biogrāfija un viņa filozofijas virzienus.
Aristoteļa darba „Nikomaha ētika” īss raksturojums un manas domas par to.
Studiju darbs noslēgsies ar secinājumiem par iztirzāto tēmu un ar to saistītajām aktualitātēm Aristoteļa dzīves laikā, pēc tam un arī mūsdienās. Tam sekos literatūras saraksts, ar kuras palīdzību tapa šis darbs.
3.
KAS IR FILOZOFIJA?
Vārds “filozofija” ir grieķu izcelsmes vārds (gr. Philosophija; sophia – gudrība, zināšanas, philein – mīlēt), kas tulkojumā nozīmē gudrības mīlestība.
Pavisam vispārīgi filozofiju var raksturot kā īpašu pasaules izzināšanas formu. Tomēr lai sīkāk atklātu filozofijas specifiku, nepieciešams izdalīt:
1) specifiski filozofisko problēmu loku, kuru atrisinājumam nepieciešam tieši filozofija;
2) specifiski filozofisko priekšmetu sfēru,
3) šī iztirzājuma specifiski filozofisko veidu.
Filozofija nodarbojas ar pasaules uzskata, atziņas pamatošanas un kritikas, speciālo zinātņu metodoloģijas un loģikas problēmām. Filozofija sniedz pasaules uzskata teorētisko pamatojumu.
Par filozofijas problēmām uzskata:
1) metafiziskās problēmas, kuras izsaka jautājumi par pasaules pamatbūtību, pamatīpašībām, pamatprincipiem, pamatlikumiem – jautājumi par pārjutekliskiem pasaules pamatiem, par to, kas atrodas “aiz” fizikālās pasaules;
2) reliģiski filozofiskās problēmas, kuras izsaka jautājumi par pasaules dievišķo principu, kā arī par cilvēka eksistences jēgu un mērķi;
3) ētiskās problēmas, kuras izsaka jautājumi par vispārnozīmīgu, visiem indivīdiem saistošu morāles normu iespējamību – tādu normu, kuru pildīšana būtu katra cilvēka brīvprātīgs pienākums;
4) loģiski teorētiskās problēmas, kuras izsaka jautājumi par cilvēku atziņas drošību, patiesumu un šīs atziņas robežām.
ANTĪKĀ FILOZOFIJA.
Antīkās filozofijas vēsturi var iedalīt šādos periodos
I posms – 6. gs. – 5. gs. 1. puse Milētas skola, Efesas Hērakleits, pitagoriešu skola, Elejas skola, Empedokls, Anaksagors, Dēmokrits;
II posms – 5. gs. 2. puse .Šajā posmā iekļaujas sofisti, Sokrats, sokratiskās skolas;
III posms – 4. gs. Darbojas Platons un viņa Akadēmija, Aristotelis un viņa Likejs;
IV posms – 4. gs. . Agrā, vidējā un vēlā hellēnisma filozofisko skolu darbība.
Apskatot pirmā antīkās filozofijas attīstības posma pārstāvju mācības, uzmanība būtu jāpievērš šādām atziņām:
1) sengrieķu filozofijas ģenēze nozīmē, ka rodas īpaša racionālu priekšstatu sistēma par pasauli, filozofija nošķiras no mitoloģiskās, praktiskās un ikdienišķās pieejas īstenībai;
2) agrīnai grieķu filozofijai ir raksturīgas vairākas īpatnības: pamatā to interesē kosmoloģiskas problēmas; risinājumi ir naturālistiski (ar ideālisma elementiem); saistība ar topošo zinātni, mitoloģiju un morālo problemātiku; dabas izpēte vērojumā;
4.
3) pakāpeniski izkristalizējas filozofiskā problemātika – sākot ar pirmssākuma meklējumiem (milētieši) līdz esamības apjēgsmei (Parmenīds) – un veidojas ar to saistītā terminoloģija;
4) rodas dažādas filozofiskās skolas, t.i., iezīmējas atšķirīga pieeja kopējam izpētes objektam – jutekliski materiālajam kosmosam;
5) pakāpeniski tiek apzinātas matērijas un gara atšķirības. Leikipa – Dēmokrita atomistiskā naturālisma izveidošanās polarizēja sengrieķu filozofiju naturālismā un ideālismā, un to cīņa galvenajos vilcienos raksturo antīkās filozofijas attīstības pamatlīnijas.
Aristoteļa biogrāfija.
Aristotelis dzima 384.g.p.m.ē. un miris322.g.p.m.ē.
Aristotelis dzima Stagīrā (Trāķijā).Aristotelis ir cēlies no dziednieku ģimenes, kas strādāja Maķedonijas galmā. Viņa tēvs –Nikomahs bija Maķedonijas valdnieka Amina III galma ārsts. Aristoteļa bērnība pagāja rotaļājoties ar nākamo valdnieku Filipu ,Aleksadra Lielā tēvu. Piecpadsmit gadu vecumā Aristotelis zaudēja savus vecākus un palika aizbildņa apgādībā. Vēlāk (17.g.vecumā) jaunietis devās uz Atēnām. Kur iestājās Platona Akadēmijā. Akadēmijā Aristotelis pavadīja 20 gadus ,sākumā kā skolnieks ,vēlāk kā Platona sekotājs. Šajā akadēmijā viņš apguva filozofijas zinības un guva ievērojamus panākumus.Vēlāk Aristotelis dzīvoja Asosas (Mitilēnē), pilsētā, kurā valdīja tirāns Hermijs, tad Lesbas salās. Tur Aristotelis apprecēja Hermija audžumeitu Pifiādu un tā Aristotelim dzemdēja meitu ,bet pati mira.
343.g.p.m.ē. Maķedonijas valdnieks karalis Filips II aicināja Aristoteli uz Maķedonijas galvas pilsētu un piedāvāja kļūt viņam par sava dēla 13.g.v. Aleksandra audzinātāju un padomnieku. Šajā postenī Aristotelis bija līdz 340.gadam. Aleksandras ,zināmā mērā pateicoties Aristotelim, kļuva par vienu no ievērojamākajiem valdniekiem cilvēces vēsturē. Par savu skolotāju Aleksandrs ir izteicies šādi: „Es godāju viņu līdzīgi kā savu tēvu. Tēvs man dāvāja dzīvību ,bet Aristotelis – to ,kas dod tai vērtību.”
Kad Aleksandrs kļuva par valdnieku un sāka karagājienu uz Mazāziju, Aristotelis atgriezās Atēnās. Tur viņš nodibināja savu skolu ,kuru sāka dēvēt par Likeju. Mācības notika pastaigu laikā ,tāpēc skola ieguva nosaukumu „Peripātija”. Aristotelis skubināja savus skolniekus uzkrāt zinības gandrīz par katru sabiedrības dzīves jomu, citu tautu paražām ,Grieķijas polisu ,dzīvnieku un augu uzbūvi ,to īpašībām un izplatību ,zinātnes un filozofijas vēsturi. Tajā laikā Aristotelis nodarbojās arī ar zinātniskiem pētījumiem. Pēc Aleksandra Lielā nāves 323.g.p.m.ē. Atēnās notika pret maķedoniešu sacelšanās un Aristotelis krita nežēlastībā. Viņš bēga uz Halkīdu un pēc diviem mēnešiem nomira no kuņģa slimības ,ar ko slimoja visu mūžu.
Aristotelis atstāja bagātu literāro mantojumu. Viņš rakstīja traktātus loģikā, ētikā ,dzejā, metafizikā, politikā ,dabas mācībā. Viņš radīja daudzas zināšanu sistematizācijas metodes ,kuras izmanto arī šodien. Aristotelis ir autors daudziem zinātniskiem un filozofiskiem terminiem.
5.
Aristotelis uzskatīja filozofiju par iegūstamām zināšanām. Viņa izpratnē zināšanas bija augstākā vērtība. Zināšanas ir skaistas arī bez praktiskā izdevīguma, bez saistības ar noteiktu laiku un vietu. Filozofam ir jātiecas projām no saistības ar pārejošo, nenozīmīgo un jānonāk tīras patiesības valstībā. Viss pārējais ir tukšas runas un garlaicība, kas nav dzīves vērta. Aristotelis esot rakstījis arī Platona sacerējumiem stila ziņā līdzīgus literāri izstrādātus dialogus. Vienā aspektā Aristotelis atšķiras no Platona – zinātniskās loģikas un metodoloģijas maksimālas detalizācijas un izsvēruma nozīmē. Viņa darbības patoss filozofijā ir nosaukšana, jaunu kategoriju radīšana, sengrieķu domāšanas sakārtošana.
Aristoteļa laikā sengrieķu kultūrā parādījās tendence – filozofisko, globālo pasaules skaidrojumu savienot ar atsevišķu lietu un parādību dabaszinātnisko pētīšanu, detaļu apskatīšanu. Aristotelis bija pats spilgtākais pārstāvis šās tendences apzināšanā. Ilgus gadus viņš polemizēja ar Platonu, kas uzskatīja, ka neesot iespējams radīt zinātni par pārejošām un mainīgām parādībām, kas balstītos uz juteklisku materiālu un novērojumu. Aristotelis centās pierādīt, ka šāda zināšanu forma – fizika – ir iespējama un ka citu zinātņu vidū tā ir ierindojama tūlīt pēc filozofijas. Fizikas uzdevums ir iegūt ticamas zināšanas par lietu dabiskajiem cēloņiem, par kustību un pārmaiņām. Cēloņu pētīšana ir cieši saistīta ar novērojumiem, empīrisko faktu vākšanu.
Aristoteļa koncepcijā iezīmējās atsevišķu pētījumu sfēru atdalīšana. Veidojās it kā patstāvīgas zinātnes – fizika, bioloģija u.c., taču tajā laikā saikne ar filozofiju nepārtrūka. Grieķu kultūrā šajā laikā jau bija sācis veidoties intelektuāļa tips, ko var dēvēt par zinātnieku atšķirībā no tā tipa, kuru sauc par “gudro”. Gudrais savu dzīvi pavada diskusijās ar citiem cilvēkiem, vēro dabu, kosmosu, sarunājas ar sevi un maz studē citu autoru darbus.
Aristoteļa ētiku var raksturot ,ka par cilvēka augstāko labumu tiek uzskatīta laime. Pie tam laime nenozīmē vienīgi labu dzīvi, kas var būt arī, cilvēkam esot pasīvam, bet gan cilvēka augstāko esības formu. Ētiskā jeb rakstura tikumība ir vidusstāvoklis starp pārmērību un nepietiekamību (drošsirdība ir vidū starp gļēvulību un pārgalvību, devīgums – starp skopulību un izšķērdību).
Tā kā Aristotelim cilvēks ir sabiedriski politiska būtne, tad ir dabiski, ka taisnīgums raksturots kā visaptveroša tikumība, kas garantē tikumu klātesamību. Savukārt starp dionētiskajiem jeb prāta tikumiem par augstāko un pilnīgāko ir atzīta filozofiska gudrība, kas apvieno sevī gan intuitīvo, gan arī loģiski teorētiskās zināšanas. Šajā sakarībā Aristotelis izvirza Platona uzskatiem tuvu domu, proti: augstvērtīgākā cilvēkam iespējamā darbība ir prāta aktivitāte, kas vērsta uz teorētisku un filozofisku apceri. Viņš tomēr piebilst, ka patiesi filozofiska teorētiska apcere ir kaut kas dievišķs un ne jau visiem un ne vienmēr iespējams.
Politika Aristotelim ir nesaraujami saistīta ar ētiku, jo arī ir veltīta tikumu audzināšanas jautājumam. Aristotelis aplūko politiku kā praktiskās filozofijas secinājumu. Izklāstot savus uzskatus par valsti (līdzīgi Platonam, viņš identificē valsti ar sabiedrību), Aristotelis tiecas noskaidrot, kā ir iespējams kļūt tikumīgam sociālpolitiskās dzīves apstākļos, jo tie ir neatņemama cilvēka dzīves sastāvdaļa. Pēc Aristoteļa domām, sabiedrība pievērš uzmanību tikumu audzināšanai un tikumiskai uzvedībai, pateicoties likumiem, kas ļauj cilvēkam sabiedrības apstākļos kļūt tikumīgam. Likumam ir jārada cilvēku dvēselēs pārliecība, ka augstākais labums
6.
sabiedriskajā dzīvē un augstākais labums privātajā dzīvē ir viens un tas pats (“Politika”).
Līdzīgi Platonam, Aristotelis veido savu pilnīgākās valsts projektu. Tāpat kā tas bija ētikā, arī ideālas valsts iekārtas izveidošanā drošākā garantija, pēc Aristoteļa domām, ir pareiza samēra (vidus) izvēle. Uzskatot par pilnīgāko valsti tādu, kurā valda labākie – aristokrātija, Aristotelis tomēr dod priekšroku vidus formai – politikai kā oligarhijas un demokrātijas sajaukumam. Par šādas valsts sociālo balstu kalpo pilsoņu vidusslānis – vidēji turīgie pilsoņi. Aristotelis ir spiests atzīt, ka reāli eksistējošām valstīm aristokrātija ir pārlieku augsts ideāls. Var sacīt, ka Aristoteļa ideāls ir izveidots saskaņā ar viņa ētiskajiem uzskatiem.
NIKOMAHA ĒTIKA.
“To, kas tiek izdarīts dusmās, tiesa pareizi vērtē kā rīcību bez iepriekšēja nodoma, jo darbības sākums ir nevis tajā, kurš rīkojas dusmās, bet tajā, kurš ir aizkaitinājis un izraisījis dusmas. ”
Jautājumu aktualitāte nav mazinājusies: tie jautājumi, kuri bija aktuāli pirms mūsu ēras, ir aktuāli arī mūsdienās, tikai citā kvalitātē. Tāpēc ir vērtīgi izlasīt Aristoteļa darbu, lai gūtu priekšstatu par vispār atzītām uzvedības formām, kuras veicot, ir iespējams iegūt citu cilvēku cieņu un godu.
Tālāk ir komentētas Aristoteļa darba grāmatas, kurās slīprakstā (italica) ir izrakstīti citāti, kuri man liekas vērtīgi un kuriem es gribētu piekrist, vai vismaz ņemt kā piemēru sava viedokļa veidošanai par dažādām ētiskām lietām.
Šo darbu vairāk analizēju, balsoties uz jau esošām zināšanām, jo tā ir vieglāk. Vieglāk cilvēkiem ir balstīties uz jau zināmo, lai atklātu kaut ko jaunu un to padarītu par vienu no zināmajiem. „ Jauns cilvēks nav piemērots klausītājs politikas zinātnēs [apgūšanā], jo viņam nav dzīves pieredzes [..] turklāt jauns cilvēks, būdams pakļāvīga jūtām, veltīgi un nelietderīgi noklausīsies šo izklāstu jo mērķis ir nevis zināšana, bet darbošanās .” Mans mērķis ir zināšanas, lai pēc tam varētu sekmīgi darboties. Bet man nav pieredzes ētisku jautājumu apskatīšanā, tāpēc, lasot šo darbu, es balstījos uz jau man esošām zināšanām.
Lasot “Nikomaha ētiku”, mani komentāri kļūst nopienāki. Beidzot lasīt šo darbu, es pārlasīju un pārrakstīju kamentārus pirmajām grāmatām, jo es redzēju, cik liela ir atšķirība manā uztverē sākot lasīt un beidzot lasīt šo darbu. Es esmu pateicīga, ka man bija jālasa šis darbs, jo es ieguvu jaunas zināšanas, kuras man noderēs turpmākajā dzīvē. Tās man palīdzēs savtīgās situācijās rīkoties taisnīgi, godīgi, patiesi un atbildīgi.
Aristotelis nav literāts, bet pirmām kārtām domātājs, filozofs. Tas jaušams viņa stilā un izklāsta metodē. Taču jāatzīmē, ka “Nikomaha ētika” ir ne tikai traktāts noteiktu problēmu iztirzājuma nozīmē, bet arī lekciju materiāls. Šajā darbā apskatīto problēmu nozīmīgums atklājas, tikai tuvāk iepazīstot pašu darbu.
7.
I grāmata
Pirmajā grāmatā ir aprakstīts termins „labais”, kas ir domāts kā kaut kas tāds, uz ko tiecas cilvēki, tas ir domāts kā mērķis, uz ko tiekties. „Katra māksla un zinātne, tāpat arī jebkura darbība vai apzināta izvēle, tiecas uz noteiktu labumu. Tāpēc jēdziens “labais” pareizi ir definēts kā mērķis, uz kuru viss tiecas. Mērķi var būt atšķirīgi: dažkārt mērķis ir pati darbība, citkārt darbībai ir vēl kāds cits rezultāts. Katrai darbībai, mākslai un zinātnei ir savs mērķis .”
„Ja mēs pieņemam, ka dažādām darbībām ir kāds galamērķis, uz ko mēs tiecamies kā uz augstāko mērķi, bet visu pārējo darām tā dēļ, un ja mēs neizvēlamies arvien jaunus un jaunus mērķus, tad šis galamērķis ir arī visaugstākais labums .”
Cilvēki izvirzot sev kādu mērķi, pakārto šim mērķim mazākus mērķīšus, kurus sasniedzot, viņš tuvosies lielajam mērķim, līdz to arī sasniegs. Parasti, sasniedzot kādu mērķi, cilvēki izvirza jaunus mērķus, jo, ja cilvēks apstātos pie pirmā sasniegtā mērķa, tad dzīvē viņš neko nesasniegtu.
Aristotelis sāk ar vispārpieņemtu atzinumu, ka labais ir tas, uz ko viss tiecas, taču konkretizē šo domu, atklājot, ka mērķis un augstākais labums, uz ko praktiskajā dzīvē tiecas cilvēks ir laime. Līdz ar šādu vispārīgā jēdziena “labais” konkretizāciju Platona izvirzītā labā ideja faktiski ir noraidīta.
Aristotelis uzskata, ka jēdziens “labais” ir abstrakts jēdziens un tam ētikas zinātnē nav praktiskas nozīmes. Ētika ir vērsta uz atsevišķo, mainīgo, nevis uz vispārīgo, nemainīgo. Labais dzīvē izpaužas daudzveidīgi, un nevar būt viena kopīga ideja tam visam, kas dzīvē tiek dēvēts par labo.
Arī attiecībā uz jēdzienu “laime” Aristotelis pamazām atklāj laimes dziļāko saturu, nošķirot virspusējo no būtiskā. Pēc Aristoteļa teiktā izrādās, ka laime ir ne vien augstākais labums, bet arī cilvēka dabai kaut kas būtisks un nepieciešams. Laimes priekšnosacījumi nav lielākoties ārējie apstākļi, bet gan pats cilvēks, jo sākums ir pašā cilvēkā. Tiekšanās uz laimi piemīt katram cilvēkam, bet ar to ir par maz, – nepieciešama prāta vadīta un saskaņota rīcība atbilstoši Ko nozīmē jēdziens labais? To var saprast ļoti dažādi. Mūsdienās šo vārdu lieto pat kā žargonismu tādām lietām, kuras pārsteidz vai iepriecina, un tāpat arī šis jēdziens tiek lietots, lai izteiktu ironiju. „Liela nenoteiktība ir jēdzienam “labais”: daudzi taču labuma dēļ ir dabūjuši ciest – citi gājuši bojā bagātības dēļ .” Cildeni cilvēki labā dēļ būs gatavi mirt, savukārt citiem labais varētu nozīmēt kļūt bagātiem, kaut arī pēc tam nāktos ciest. Nozīmes ir ļoti dažādas un katrs šo jēdzienu tulkos tā, kā tas viņam būs pieņemamāk, balstoties no savas pieredzes, bet varam redzēt, ka tomēr, lai arī kas slēptos zem vārda labais, tas ir rezultāts kādai darbībai. Tātad jēdziens labai var apzīmēt arī mērķi, uz kuru tiekties.
“Labais” varētu būt arī cilvēka pilnības sasniegšana. Katrā konkrētajā brīdī “labais” pat vienai personai var nozīmēt kaut ko citu, ko nākamajā brīdī, jo, ja “labais” apzīmē mērķi vai ideālu, uz kuru cilvēks tiecas, tad sasniedzot šo mērķi, cilvēks uzstādīs jaunu mērķi, un tad jau šis jaunais mērķis tiks uzskatīts par vārda “labais”
skaidrojumu. Vārds “labais” apzīmē vienu un to pašu lietu tik ilgi, kamēr tā tiek sasniegta. Pēc tā “labais” kļūst par citu lietu.
8.
Labais ir vispārinātākā forma, kā pretstatīt un norobežot tikumīgo no netikumīgā, to, kam ir pozitīva morālā nozīme, no tā, kam ir negatīva morālā nozīme, to, kas atbilst tikumisko prasību saturam, un to, kas ir pretrunā ar šo saturu. Labais jēdzienā cilvēki izsaka savas vispārīgākās intereses, tieksmes, vēlēšanās un nākotnes cerības, kuras šeit izpaužas kā abstrakta morāles ideja par to, kam ir jābūt un kas ir pazīstams.
„Katrs spriež pareizi par lietām, kuras viņš pārzina, un tādos jautājumos viņš ir labs tiesnesis. Par atsevišķām lietām labs spriedējs ir attiecīgajos jautājumos izglītots cilvēks, bet par vispārīgajām lietām – tāds, kurš ir vispusīgi izglītots. Šī iemesla dēļ jauns cilvēks nav piemērots klausītājs politikas zinātnēs, jo viņam nav dzīves pieredzes, bet tieši uz to balstās šis iztirzājums un tādiem jautājumiem tas ir veltīts. Turklāt jauns cilvēks būdams pakļāvīgs jūtām, veltīgi un nelietderīgi noklausīsies šo izklāstu, jo mērķis ir nevis zināšanas, bet darbošanās .”
Runājot par labo, kā mērķi, ir jāpiemin arī rezultāts un to, kā šis rezultāts izpaudīsies. Kā visaugstākais rezultāts kādai darbībai ir laime. Tas ir kaut kas, pēc kā cilvēki tiecas. „Uzskatus par laimi un jēdzienu labais atvedina no dzīves veida. Neizglītotie pūļa cilvēki šos jēdzienus saista ar baudu, tāpēc viņi mīl baudpilnu dzīvi. Lielais vairums cilvēku atklāj savu verdzisko domāšanu, dodot priekšroku tādam dzīves veidam, kas līdzīgs kustoņu dzīvei. Izglītotie cilvēki un politiskie praktiķi dod priekšroku cieņai un godam, jo gods ir gandrīz vai politiskās dzīves mērķis. Gods ir vairāk tajos, kas godā, nevis tajā, kurš tiek godāts, bet pēc jēdziens labais ir kaut kas pašam piemītošs un neatdalāms. Skaidrs, ka bagātība nav meklētais jēdziens labais .”
Cilvēki dažādi uztver vārdu “ laime”. Citiem tā ir materiāli nodrošināta dzīve, citiem iespēja būt kopā ar draugiem, citiem gods, citiem bauda. Arī vārdam “laime” ir daudz dažādu skaidrojumu. Katrs cilvēks izvēlas, kā viņš definēs savu “laimi”. Bieži vien cilvēks par “laimi” uztver iespēju iegūt to, kas viņiem nav (slimībā – veselību; nabadzībā – bagātību). Laime varētu būt dzīve, kura ir vēlama un kurā nekā, pēc cilvēka domām, netrūkst.
Laime ir morālās apziņas jēdziens, kas apzīmē tādu cilvēka stāvokli, kas atbilst viņa vislielākajai iekšējai apmierinātībai ar savas esamības apstākļiem, dzīves pilnīgumam un jēgai, savas cilvēka misijas pildīšanai.
„Vieniem laime ir tikumība, otriem – saprātīgums, citiem tā šķiet zināma gudrība, vēl citiem – viss iepriekšminētais vai arī kaut kas no minētā kopā ar baudu vai vismaz ne bez daudzas, vēl citi klāt ņem arī labklājību .” Laimei nav noteiktas definīcijas, jo nevar dot kopīgu definīciju nepierādāmām lietam. Katram cilvēkam laime izpaužas savādāk un ar šo jēdzienu katrs izprot kaut ko citu, tāpēc dodot vienu definīciju, daudzi to apstrīdēs. Tieši tāpēc jau laimei nav dota definīcija. Laime katram ir kaut kas cits, bet visiem tā nozīmē kaut ko tādu, kā dēļ ir vērts darīt kaut ko. Laime varētu nozīmēt arī vārda labais jēdzienu, jo cilvēki tiecas gan pēc labā, gan pēc laimes. Bet labais ietilpst laimē, ne otrādāk, jo laime ir pilnība, savukārt labais ir kaut kas, kas
ir ceļš uz laimi. „Laime ir tāda aktivitāte, kas ir vēlama pati par sevi un nevis kaut kā cita dēļ, jo laimei nekā netrūkst, – tai pietiek pašai ar sevi .”
„Laime ir dvēseles aktivitāte, kurā izpaužas noteikta tikumība. Lai sasniegtu tikumību nepieciešama visa dzīve. Par tikumiem tiek dēvētas tās rakstura iezīmes, kas ir slavējamas. Tikumi ir iedalāmi prāta un rakstura tikumos. Pie prāta tikumiem pieder gudrība, saprašana
9.
un praktiskā gudrība, savukārt pie rakstura tikumiem pieder devīgums un saprātīga mērenība .” Lai iegūtu laimi, ir jārīkojas tikumīgi, bet, lai varētu rīkoties tikumīgi, ir nepieciešama saprātīga mērenība un praktiskā gudrība, bet lai būtu praktiskā gudrība, ir nepieciešama pieredze, kuru var iegūt dzīves laikā. Tāpēc ir teikts, ka tikumību var sasniegt ilgā laika posmā. Vairāk par šiem procesiem ir apskatīts nākošajās grāmatā.
SECINĀJUMI
Aristoteļa darbība senajā Grieķijā ir spilgta liecība tam, ka filozofija spēj risināt pārdomas ne tikai par pasauli kopumā, bet arī par savu priekšmetu un līdz ar to apzināties pati sevi. Aristotelis radīja daudzus filozofijas terminus un jēdzienus, kas saglabājušies līdz pat mūsdienām. Aristoteļa secinājumos noteicošo lomu ieņem loģika, kuru viņš pats arī bija iecerējis par visu zinātņu sagatavojumu.
Ar savu koncepciju Aristotelis uzsvēra zināšanu augsto vērtību. Tajā nav ne mazāko šaubu, ka zināšanas varētu neatklāt patiesību. Aristotelis bija un paliek racionālists, tāpat kā racionālistiska bija visa antīkā filozofija kopumā.
Vislielākais Aristoteļa devums cilvēcei ir viņa radītā zinātņu sistēma. Viņa filozofija vispārīgā veidā ietvēra visas tā laika zināšanas, un daudzas zinātņu nozares tika radītas no jauna vai attīstās tālāk. Process, kas saistīts ar tīrās izziņas nošķiršanu no pārējām dzīves sfērām, Aristoteļa filozofijā sasniedz kulmināciju. Filozofija līdz ar to ir ieguvusi veidolu, kuru var saskatīt daudzās mūsdienu koncepcijās.
Aristoteļa ētiku var raksturot kā eidemonismu: par cilvēka augstāko labumu tiek uzskatīta laime. Pie tam laime nenozīmē vienīgi labu dzīvi, kas var būt arī cilvēkam esot pasīvam, bet gan cilvēka augstāko esības formu.
Aristotelis lielu nozīmi piešķir jēdzienam “vidus”. Gandrīz visi viņa grāmatās raksturotie jēdzieni tiek apskatīti no “vidus” pozīcijām (piem., drošsirdība ir vidus starp gļēvulību un pārgalvību, devīgums – starp skopumu un izšķērdību).
Aristoteļa ētika teorētiskās izstrādātības ziņā pārspēja visu šajā nozarē jau radīto, tomēr nekļuva par neviena nozīmīga sabiedrības grupējuma morālās uzvedības pamatu. Arī mūsdienās Aristoteļa ētiku nevar izmantot kā tikumiskas rīcības rokasgrāmatu, kas sniedz padomus ikdienas dzīvē. Lasot “Nikomaha ētiku”, pieaug risināmo problēmu skaits. Iedziļināšanās šajos jautājumos dod daudz materiāla un rosinājuma patstāvīgai pieejas izveidei.
31.
Literatūras saraksts
1. Aristotelis. Nikomaha ētika//R:Zvaigzne-1985
2. I. Rozenbuka. Uzņēmējdarbības ētika.//R: Zvaigzne ABC – 1999
3. S. Lasmane, A.Milts, A.Rubenis. Ētika.// R: Zvaigzne ABC – 1995