Aristotelis
Aristotelis
Visi ļaudis pēc savas dabas tiecas pēc zināšanām.
Aristoteļa biogrāfija
Aristotelis (384. – 322. g. pr. Kr.) tiek uzskatīts par vienu no viss, izcilākajiem sengrieķu filosofiem. Aristotelis dzimis Stagīrā (Trāķijā). Viņa tēvs- Maķedonijas valdnieka Aminta II ārsts un draugs. Tā arī Aristotelis savu bērnību pavadīja galmā.
Aristotelis kļuva par M.Aleksandra dēla Filipa II audzinātāju.
Piecpadsmit gadu vecumā Aristotelis zaudēja savu vecākus un palika aizbildnībā. Pēc diviem gadiem viņš devās mācīties uz tajā laikā lielāko Akadēmiju Atēnās- uz Platona Akadēmiju. Vēlāk kļuvis pats par skolotāju viņš tur pavadīja divdesmit savu dzīves gadus. Pēc Platona nāves Aristotelis devās uz Mazāzijas pilsētu Asosu un pavadīja tajā trīs gadus līdz apprecējās ar Pifiadu, no kuras viņam piedzima meita.
342. g. pr. Kr. Karalis Filips II aicināja Aristoteli kļūt par viņa dēla Aleksandra audzinātāju. Viņš piekrita un vairākus gadus atkal pavadīja galmā. M. Aleksandrs par viņu izteicās: „Es godāju Aristoteli kā savu tēvu: tēvs man devis dzīvību, bet Aristotelis- to, kas tai piešķir vērtību.” Kad Aristotelis atgriezās Arēnās viņš nodibināja savu skolu- Likeju. Likejā Aristotelis strādāja un mācīja vairāk nekā divpadsmit gadus. Zināšanas viņa izpratnē bija augstākā vērtība. Aristotelis lika apjaust, ka izziņa un zināšanu ieguve ir bauda. Filosofam ir jātiecas projām no saistības ar pārejošo, nenozīmīgo un jānonāk tīrās patiesības valstībā.
Aristotelis nenoliedzami atšķīrās no Platona- zinātniskās loģikas un metodoloģijas maksimālas detalizācijas un izvērsuma nozīmē. Viņa darbības patoss filosofijā ir nosaukšana, jaunu kategoriju radīšana, sengrieķu domāšanas sakārtošana. Aristotelis centās pierādīt, ka fizika ir iespējama polemizējot Platonu, kas uzskatīja, ka nav iespējams radīt zinātni par pārejošām un mainīgām parādībām, zinātni, kas balstītos uz juteklisku materiālu un novērojumu. Par „gudro” (intelektuāļa tipu) Aristotelis izteicies tā: Gudrais savu dzīvi pavada diskusijās ar citiem cilvēkiem, vēro dabu, kosmosu, sarunājas ar sevi un pavisam maz studē citu autoru darbus vai faktu materiālu. Bet Aristotelis tomēr mēdza bieži lasīt, tāpēc viņam bija arī iesauka „lasītājs”.
Aristoteļa doma.
Aristotelim bija daudz darbu, bet visus viņš centās sakārtot pēc savas sistēmas, pirmajā vietā liekot Fiziku un tikai tad filozofiju. Viņš nebija tikai filosofs, viņš interesējās arī par matemātikas filozofiskajiem aspektiem, par dabu un tajā vērojamo mērķtiecību, nepieciešamību un nejaušību. Bioloģijā viņa atziņas saista dzīvības izcelšanos, zooloģija, dzīvnieku klasifikācija.
Senajā „Metafizikas” grāmatā Aristotelis rakstīja, ka pastāv zinātne, kas aplūko tieši esamību kā tādu un to, kas tai piemīt kā esamībai. Kas grib izzināt esamību kā tādu, tam ir jānoskaidro būtība, tās daba. Nosaucot kaut ko, piemēram, par durvīm, mēs lietunosakām kā kaut ko tādu, kas tā ir. TAS ir vēl neizteikta lieta, taču savā būtībā patstāvīga un noteikta. TAS ir sākotnējāks par citām noteiksmēm. Lai noteiktu lietas sākotnējību ir nepieciešams to aptvert kā nedalāmu un vienkāršu atsevišķību, kā jēgu, kura fiksēta vārdā. Aristotelis izvirzīja četrus pirmcēloņus- forma, matērija, kustības cēlonis, mērķis. Aristoteli nodarbina jautājums, kā pārvarēt formas un matērija duālismu. Forma Aristoteļa filozofijā Pēc savas būtības ir ļoti tuva tam, ko Platons sauc par ideju. Katra lieta ir matērija, kas guvusi formu, īstenojusi savu mērķi. Process kad vara klucis top par statuju ir formas tapšanas process. Pasaules process ir attīstība.
Kur rodas forma? Forma nevar rasties no esamības, jo tad tai vajadzētu pastāvēt jau pirms savas rašanās. Tātad nevar reizē būt un nebūt, vidus veids ir iespējamība. Forma ir iespējamības īstenošana. Tapšana ir saistīta ar cēloni . Cēlonis ir tas no kura izriet pārmaiņas. Dabas lietu mērķis ir īstenot tajās ietverto iespējamību. Taču mācībai par formu un teleoloģijai ir arī otra puse. Tā pauž domu, ka esamības pilnība jau pastāv, ka tā potenciāli jau dota. Attīstība un evolūcija izvērš, aktualizē, iemieso matērijā tikai to, kas jau pastāv kā mērķis. Šai pilnības pastāvēšanai vajadzīgs kaut kāds pamatojums. Meklējot šādu pamatojumu, Aristotelis likumsakarīgi pārvērta teleoloģiju teoloģijā.
Pēc Aristoteļa domām dievs ir bezķermenisks. Dievs nav mitoloģisks, nav arī mistisks, bet daudz lielākā mērā gan kosmoloģisks un loģisks. Dievs Aristoteļa filozofijā nozīmē garantiju un pamatojumu pasaules kārtībai.
Rezumējums.
Aristoteļa nopelns ir terminu „matērija” „teoloģija” u.c. ieviešana un pirmās kategoriju sistēmas izveidošana filozofijā. Aristoteļa secinājumos noteicošo vietu ieņem loģika- visu zinātņu sagatavojums. Aristotelis bija un ir racionālists. Filosofija Aristoteļa koncepcijā ieguva šādas iezīmes: universāls skatījums, sistēmas veidošana, pasaules vērojums, praktiskā neieinteresētība, empīriska detalizācija saistībā ar racionālistisku domāšanas veidu, formālisms saistībā ar ģenētisku analīzi, cēloņsakarību meklēšana, daļēja bioloģizācija, loģizācija.
Senajā Grieķijā filozofi neapstājās pie vienkāršām atbildēm. Sokrats, Platons un Aristotelis bija tie ģeniālie domātāji, kuri attīstīja Eiropai raksturīgo jautāšanas formu, bet sakarā ar eiropeiskās civilizācijas ietekmi uz mūsdienu pasauli tā raksturīga ari visai modernajai civilizācijai. Platons un Aristotelis mācīja, ka filozofija un filozofēšana balstās uz ļoti svarīgu cilvēku īpašību- spēju brīnīties. Aristotelis saka: „Esamība gaismā iznāk pa dažādiem ceļiem”. Aristoteļa izpratnē filozofija ir „metafizika”. Aristoteļa izvirzītās kategorijas ir esamība, būtība, kvantitāte, kvalitāte, cēlonis, sekas, mērķis u.c. Loģiskās domāšanas principu Aristotelis formulē kā nepretrunīguma principu, kas nosaka to, ka vienlaikus nevar pastāvēt divi viens otram pretrunīgi spriedumi. Ja ir esamība, nevar būt neesamība. Aristotelis: zināt var tikai to, par ko jau ir noteiktas zināšanas. Aristotelis pirmajā vietā izvirza prāta darbību ar jēdzieniem un spriedumu veidošanu, nevis valodas izpausmes citas formas. Aristotelis balstīja loģikas mācību.
Kopš Aristoteļa un Platona pastāv tradīcija varu izprast kā attiecības: valdīt- pakļauties. Subjekts kam pieder vara, ar noteiktu sociālu, ekonomisku, tiesisku, psiholoģisku paņēmienu kopumu ietekmē padotos, kas izpilda objekta lomu un liek tiem pakļauties. Aristotelis attīstīja mācību par esamības konkrētību. Viņš uzskata, ka atsevišķs esošais pats sevī ir vienība, piem. cilvēks, zvērs, augs u.c. Kamēr X ir dzīva būtne ar savām konkrētajām īpašībām, ķermeni un prātu, eksistē atsevišķs esošais un patiesa vienība. Aristotelis domā, ka pēc cilvēka nāves patiesa vienība būs tikai X dvēsele. Būtībai pēc Aristoteļa domām jāatbilst trim kritērijiem: domājamība, patstāvība un pretstatu iemiesotāja. Aristotelis uzsver, ka esamība nav predikāts. Tā ir subjekts.
Aristoteļa turpinātāji.
Viduslaiku filosofija: Uz Aristoteļa filozofiju balstās arī Akvīnas Toms. Balstoties uz viņa mācību A. Toms izstrādā piecus Dieva esamības pierādījumus. Aristoteļa dievs- mūžīgais dzinējs.
Renesanses filosofija: Aristotelis kļuva par vienu no sholastikas stūrakmeņiem, tāpēc tā laika domātājs Lorenco Valla izdarīja būtisku Aristoteļa filozofijas revīziju. Aristotelis atdala dievu no pasaules, paceļ to pasaulei pāri. Garīgais strāvojums Renesansē par pamatu ņem Aristoteļa mācību. „Aristoteliskā Renesanse” un tās izcilākais pārstāvis Pjetro Pomponaci orientējās uz naturālistisku Aristoteļa filozofijas skaidrojumu.
Jaunlaiku filosofija: Aristoteļa filozofijas iespaidā Ptolemajs ticēja, ka griešanās notiek vienmērīgi un pa riņķi. Jauno laiku filozofs Koperniks secināja, ka Aristotelis vairs neder par pamatu filozofijai un sāka meklēt citu pamatu. Jauno laiku pasaules aina kļūst arvien mehāniskāka, fizikālāka, matemātiskāka. Arvien vairāk zūd Aristoteļa principi par dvēseliski dzīvo pasauli, kurā mehāniskie likumi nebūt nav noteicošie. Galilejs redz, ka zvaigznes nepavisam nav dievišķi gaismas punkti.
Vācu klasiskā filosofija: Gara patiesību iegūšana ir mācība par dialektiku. Hēgelis ar savu dialektikas mācību nostājas pret Aristoteļa pārliecību, ka divi pretstati nav savienojami.
Mūsdienu filosofija: Darvins atsakās no Aristoteļa mācības par galējiem cēloņiem un atzīst tikai materiālos cēloņus, kurus Aristotelis savukārt uzskatīja par nejaušiem. Pēc Aristoteļa domām, dzīvību nav iespējams izskaidrot, balstoties uz teoriju par nejaušiem cēloņiem. Darvina teorija savukārt piešķir tiem nozīmīgu lomu.
Izmantotā literatūra:
Maija Kūle un Rihards Kūlis „Filosofija” 1998. gada izdevums.