Šarls Bodlērs

Simbolisma iezīmes Šarla Bodlēra

dzejoļu krājumā

“Ļaunuma puķes”

Ikdienā mēs katrs lietojam daudz dažādu zīmju un simbolu. Mēs tos izrunājam vai parādam, bieži pat nepadomājot par tā jēgu dziļāk. Daudzi simboli ir kļuvuši paši par sevi saprotami, piemēram, sirds ir mīlestības simbols, balts balodis simbolizē mieru, saule – gaismu, siltumu un uguni. Ar sevišķi spēcīgi izteiktu simbolisku nozīmi ir krāsas – parasti tās apzīmē noteiktas idejas, priekšstatus.

Savukārt apzināti simbolus izmanto rakstnieki un dzejnieki. Nereti nākas uzmanīgi analizēt un pētīt daiļdarbus, lai šos simbolus atklātu.

Lai gan of

f
ficiāli simbolika datējas ar 19. gadsimtu, man šķiet, ka jau antīkās literatūras rakstniekiem bija zināmas zīmes un simboli, kas ietvēra sevī vairāk informācijas nekā tiešo vārda vai lietas nozīmi.

Simbolisms kā galveno uzdevumu sev izvirza pašu mākslu – galvenais nav saturs vai sižets, bet skaņas, vārdu spēles, daļēji apslēptas domas, mājieni, nojausmas.

“Lai kur viņš iet – uz rietumiem vai rītiem,

Vai tropu karstumā vai saulē bālganā,

Vai Jēzum kalpodams vai Afroditei,

Kā ubags nokvēpis vai Krēza zelta klāts,.”

Pirmajā brīdī simbolistu darbi reizēm liekas neizprotami bezjēdzīgi, tāpēc ir jā

ā
āmācās tiem dzīvot līdz, jācenšas iekļūt autora domās. Lai tā īsti varētu baudīt simbolisma dzeju, tā būtu jālasa oriģinālvalodā, jo ir ļoti grūti saglabāt skaņu un vārdu spēles, kalambūrus. Tulkotājam ir jābūt ļoti profesionālam un pat ar līdzīgu gaumi un dz
z
zīves uztveri kā autoram, tikai tad atdzejojums būs veiksmīgs.

Es izvēlējos analizēt Šarla Bodlēra dzejoļu krājumu “Ļaunuma puķes”. Pašā sākumā gan jāsaka, ka Bodlēra dzeja nav pieskaitāma vienīgi pie simbolisma – tajā savijas romantisms ar reālismu, bieži pat naturālismu, bet nozīmīga loma ir arī simboliem, Šīs simbolisma iezīmes tad arī centīšos atrast.

Simbolisms nav tikai literatūras virziens, tā ir dzīves filozofija, domāšana, pasaules uzskats. Simbolisti atsakās attēlot savā mākslā dzīves īstenību, bet dod priekšroku sapņiem, iedomu pasaulei. Šī iezīme gan nav viennozīmīgi raksturīga Bodlēra dzejai, jo, kā jau minēju, viņam tuvs ir reālisms. Tomēr daudz ir dzejoļu kuri sakņojas fantāzijā, ideālajā līmenī, piemēram –

“Tu viņus vēro dvēsele. Tie šausmas vieš!

Gandrīz vai smieklīgi, ar manekenu sejām,

Kā mēnessērdzīgi, tik baisi vienreizēji –

Nez kādā mērķī tukšos skatus sv

v
viež.

Kā tālē raugoties, to acis aptumšotas,

Kur dievišķīga dzirksts vairs neiekļūst, mūždien

Ir vērstas debesīs. Nav redzējis neviens,

Ka, nokārdami galvas, viņi ceļā dotos.

Tā viņi šķērso savu melno plašumu,

Kas rada klusumam. Ak, pilsēta, kad tu

Mums apkārt gaudo, gavilē kā pekle,

Tā baudas pārņemta, ka prātam jāsamulst,

Rau! – saku vilkdamies, pats būdams tikpat truls.

Ko viņi, aklie, debesīs tā meklē?”

Simbolistu uztverē visām lietām ir dvēsele, mēs redzam tikai ārējo veidolu, bet ir jāskatās dziļāk. Piemēram, dzejolis “Pīpe” nav tikai personificēts pīpes kā priekšmeta stāsts. Pīpe šeit ir kā

ā
ā miera simbols, atslābinātāja, mierinātāja, tā apreibinot dziedē ievainotu dvēseli, saspīlētos prātus.

Simbolisti uzskata, ka viss, kas pastāv dabā ir atbilstības. Atbilstības tāpēc, ka daba ir atkarīga no garīgās pasaules un tās abas, savukārt – no visaugstākā – Dieva, Likteņa vai kā cita, vienalga, kā to nosauc, no kādas augstākas dievišķas būtnes. Jebkurai lietai dabā ir sava burtiska nozīme, kā arī idejiska, simboliska nozīme – tā ir saistīta ar garīgo pasauli.

“No manis brīžiem, liekas, strūklo asinis,

Kā elsu taktī strūklaka bez stājas ris.

Es labi sadzirdu – tās čalodamas sūcas,

Bet velti taustu – neatrodu brūci.

.”

Ja šo dzejoli uztvertu tieši, burtiski, varētu domāt, ka dzejnieks patiešām noasiņo, taču doma šeit izteikta ir tāda, ka autora dvēsele ir ievainota, viņš meklē dzīvē kaut ko labāku, bet neatrod to ne mīlā ne kur citur, tāpēc cieš. Tātad asinīm ir simboliska nozīme.

Kaut arī liela daļa simbolisma dzejnieku noraida reālismu un naturālismu (simbolisma pamatā sākotnēji ir romantisms), Bodlērs parāda, kā veiksmīgi var šos virzienus apvienot. Viņaprāt, arī neglītais, atbaidošais, ļaunais var būt skaists, ar savu dvēseli. Tāpēc arī krājuma nosaukums ir “Ļaunuma puķes” – it kā divi nesavienojami jēdzieni – ļaunais skaistums.

“Ir uzdzīve un nāve jaukas meitenītes

Ar vaigiem ziedošiem; tās pasakaini skauj,

Bet viņu jaunavīgiem klēpjiem, skrandās tītiem,

Laist bērnus pasaulē gan vaļas bijis nav.

Tam dzejniekam, kas vientuļš dzīvi vada,

Šim pērkamajam, kuram maksā maz, –

Gan kaps, gan meitumāja viņam rādās

It ērtas guļvietas, kur nenāk nožēlas.

Gan zārks, gan alkovs – vieta zaimojumam;

Un pamīšus it labi māsas prot

Mums priekus drausmīgus un baigu saldmi dot.

Kad, dārgā māsa uzdzīve, ar rokām glumām

Tu mani apskausi? Kad, nāve, nāksi tu,

Lai cipresi uz kroplās mirtes potētu?”

Pēc simbolistu domām, ikvienai lietai ir jābūt ar īpašu nozīmi, tai ir jābūt kādas citas lietas, domas simbolam. Katrs simbols pauž kādu noteiktu ideju. Taču arī simbolu tulkojums nav viennozīmīgs – dažādiem autoriem viens un tas pats simbols var ietvert sevī dažādas nozīmes. Tā, piemēram, kaķis simbolu vārdnīcā skaidrots kā nelaimes nesējs dažām tautām vai arī citām – mājas, mātes, bērnu aizbildnis, svēts dzīvnieks, taču Bodlēra dzejolī “Kaķis” šis dzīvnieks manuprāt simbolizē kādu sievieti.

Simboliska darba uzdevums ir nevis pateikt skaidri, bet uzvedināt uz domām par iespējamo simbola nozīmi. Tāpēc bieži viens darbs tiek dažādi interpretēts (salīdzinājumam, piemēram, arī Raiņa darbi).

Simbolistu novatorisms sevišķi spilgti izpaužas dzejas valodas izvēlē un izveidē. Bieži darbi ir īsi, taču tajos koncentrēts liels informācijas daudzums, katram vārdam ir īpaša nozīme. Šī iemesla dēļ simbolisma darbus ne vienmēr var pilnīgi izprast, tie bieži ir grūtāk uztverami, lasāmi daudz uzmanīgāk, vairāk iedziļinoties. Bodlēra dzejas valoda ir naturālistiski poētiska. Bieži asociācijas, ko rada viņa dzejoļi, izraisa riebumu, taču viņš prot arī šīs lietas pasniegt skaisti, ar tēlainu izteiksmi (dzejolis “Maita”). Bodlēra valoda ir krāsaina, bagāta epitetiem, salīdzinājumiem un citiem mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem. Tie visi viņa dzejā skan ļoti savdabīgi, atšķirīgi no citiem dzejniekiem.

Par autorpozīciju runājot, Bodlēram raksturīgi, ka viņš parasti pats piedalās savos dzejoļos vai arī ir sajūta, ka dzejnieks stāv turpat blakus. Daudzi dzejoļi rakstīti pirmās personas jeb “es” formā.

Tēli Bodlēra dzejā ir ļoti daudz un dažādi. Viņa dzejā sastopami gan antīkie un Bībeles tēli, gan citu autoru darbu personāži un autori paši, dažādi pazīstami, vēsturiski cilvēki. Arī sievietes, mīlestība, vīns, nāve, sātans un citi reāli un simboliski tēli. Daži no tiem ir tikai piesaukti vai viņiem rakstīti veltījumi, bet bieži izmantoti kā simboli, piemēram, Ābels un Kains, Bābele, Jēzus, Afrodite. Šie tēli nes sevī tik daudz informācijas, ka nav nepieciešami tuvāki paskaidrojumi par tiem un autoram ir iespējams krāsaini un īsi, trāpīgi izteikties. Sastopamas arī daudzas simboliskas idejas, parādības – Cerība, Ziņkāre, Dzīve, Mīlestība, Uzdzīve, Māksla utt.

Viss krājums ir tematiski sakārtots 6 nodaļās “Splīns un ideāls”, “Parīzes ainas”, “Vīns”, “Ļaunuma puķes”, “Dumpis”, “Nāve”. Jau nodaļu nosaukumos atspoguļojas tajos apdzejotās tēmas, piemēram, “Parīzes ainās” dzejnieks rakstījis par mīlestību, savu attieksmi pret to, “Splīnā un ideālā” – par sapņiem, mīlestību, vilšanos, dzīves apnikumu, ilūzijā utt.

Valdošā noskaņa ir padrūma, brīžiem nospiedoša, brīžiem izsmejoša. Vietām pavīd bezcerības, neveiksmīgas nolemtības domas. Ja Bodlērs smejas, viņš smejas asi, maz ir priecīgu gaišu vēsmu. Noskaņas ziņā man šī dzeja atgādina E.T.A.Hofmaņa darbus, kas arī ir ar nedaudz drūmu, noslēpumainu pieskaņu. Es teiktu, ka šī ir dzeja cilvēkiem ar īpašu gaumi. (tāpat kā melnas sveces) un noslieci uz ārēju raupjumu, vienaldzību, ironiju.

Manuprāt, simbolisms būs aktuāls jebkuros laikos, jo cilvēkam ir tieksme uz noslēpumaino, mistisko, neizskaidrojamo. Un ar simboliem un to interpretācijām ir iespējams šādu efektu panākt.

Leave a Comment