Ievads
Atmiņas nozīme cilvēka dzīvē ir ļoti liela. Tā pavada gandrīz visas psihiskās norises. Atmiņa ir zināšanu uzkrāšanas pamats. Senajā Grieķijā atmiņas dievieti Mnemozini uzskatīja par mākslas un zinātnes dievu aizgādni. Ja cilvēki nespētu apziņā uzkrāt un vēlāk pielietot informāciju mācīšanai – nebūtu jēgas. Atmiņa ir augstu vērtēta visos laikos, bet mūsdienās informācijas apjoms ir ļoti liels, ir jāmāk veikt atmiņā ieguldāmās informācijas atlasi, kā arī pielietot dažādus informācijas ieguves avotus, lai varētu orientēties atbilstoši vajadzībām. Tādēļ es izvēlējos izpētīt dažādu vecumposmu (12-14 gadi un 16-18 gadi) skolniekus. 12-14 gadu vecumā mācību slodze un viela ir liela un pietiekoši sarežģīta. 16-18 gadīgie – tās ir absolventu klases, gatavošanās gala un iestājeksāmeniem, garīgā slodze ir pat ļoti liela. Līdz ar to aktuāli ir skolēniem iepazīties ar atmiņas likumībām un vingrināties to ievērošanā no bērnības. Svarīgi ir atmiņu tuvināt domāšanai. Atmiņas likumību nezināšana veicina laika patēriņu, nenoturīgas zināšanas, neizkoptu domāšanu.
1. Atmiņu raksturojošie psiholoģiskie jēdzieni
1.1. Atmiņu būtība un nozīme
Atmiņa tiek uzskatīta par vienu no galvenajiem izziņas procesiem.
T. Zinčenko definē, ka atmiņa ir izziņas process, kas izpaužas indivīda gūtās pieredzes un informācijas iegaumēšanā, saglabāšanā un vēlamā reproducēšanā.[16;10]
Ebinghauzs uzskatīja: „ja, kaut kādi iekšējie tēli kaut kad piepildījuši apziņu vienlaicīgi vai tuvu viens aiz otra, tad vēlāk, atkārtojoties kādam no šī pārdzīvojuma locekļiem, tas izsauc apziņā arī pārējos locekļus., kaut arī sākotnēji tie nemaz nefigurēja”. Dvēseles spējas uz šo procesu Ebinghauzs nosauca par atmiņu.[13;24]
I.Sečenovs atmiņu nosaucis par visu psihisko procesu stūrakmeni.[2;133]
Atmiņa ir zināšanu uzkrāšanu pamats. Kā uzskata S. Džonsons atmiņu nevar atdalīt no uzmanības. Arī D. Normans šajā sakarībā raksta sekojošu: „parasti uzskata, ka uzmanības, uztveres un atmiņas izpētes ir atšķirīgas un neatkarīgas. Šīs trīs sfēras beigās apvienoties vienā informācijas apstrādes ainā”.[9;40]
Atmiņas lielākā vai mazākā mērā piemīt visām dzīvām radībām, bet cilvēks stāv uz augstākā attīstības pakāpiena, nekā jebkura cita pasaules radība. Visām dzīvām būtnēm ( dažādās attīstības pakāpes) ir 2 veidu atmiņas:
ģenētiskā atmiņa – atmiņa, kas glabājas genotipā, iedzimst no paaudzes paaudzē. Ģenētisko atmiņu nevar izmainīt izmantojot audzināšanu un mācīšanu [3,33];
mehāniskā atmiņa – apgūst un atceras tikai domas vārdisko noformējumu, bet neapgūst domas būtību, neveido jēgsakarus jaunai informācijai ar jauno zināmo. Bērnībā mehāniskā atmiņa ir spēcīga, tādēļ bērni viegli iegaumē dzejoļus, svešvalodas [3,33].
Cilvēkam atšķirībā no dzīvnieka ir valoda – ļoti spēcīgs atcerēšanās instruments. Cilvēkam piemīt verbāli loģiskā atmiņa. Verbāli loģiskajai atmiņai piemīt vadošā loma zināšanu apguvei skolā. Cilvēks, lai atcerētos un uzkrātu informāciju izmanto savu gribu, loģiku, dažādus atcerēšanās veidus ( pierakstus, tekstus utt.) [10;186]
Atmiņa saglabā, atjauno ļoti dažādus mūsu pieredzes elementus: intelektuālo pieredzi, emocionālo un motorisko – kustību pieredzi. Atmiņa saista subjekta pagātni ar tagadni un nākotni un to var uzskatīt par svarīgāko izziņas funkciju, kura ir attīstības un apmācības pamatā. Atmiņa ir informācijas pārstrādes sistēma, kuras ietvaros noris vairāki procesi [16;218].
Pēc iegaumēšanas un saglabāšanas ilguma iedala:
I. Sensorā atmiņa ir process, kas noris receptoru līmenī. Informācijas saglabāšanas līmenī. Informācijas saglabāšanas ilgums ¼ sekundes. Šajā laikā tiek izlemts – vai informācija ir būtiska vai nē. Šai atmiņai liela loma ir arī lasīšanā: pieredzējuša lasītāja skatiens nevis vienmērīgi „slīd” pār rakstīto, bet gan „pārlec” uzreiz pār vairākiem vārdiem, kas tiek pārstrādāti īsajos apstāšanas mirkļos [15,129].
II. Īslaicīgā atmiņa saglabā informāciju līdz 15 sekundēm. Īslaicīgās atmiņas lielākais trūkums ir tās ierobežotā kapacitāte. Tā ļauj bez piepūles īslaicīgi paturēt prātā 7+/- t.i. 5 līdz9 informācijas vienības – vārdi, burti, cipari utt. Dž. Millers izpētīja, ka īslaicīgās apjomu nosaka patstāvīgs informācijas „gabalu” skaits, kuri var būt gan „bagāti”, gan „nabadzīgi” informācijas ziņā. ar šo faktu Dž. Millers saista informācijas kodēšanas problēmu. Svarīgi ir kodēt iegaumējamo materiālu ar simboliem, kas satur daudz informācijas [5;31,33].
III. Ilgstošā atmiņa – tajā nonāk informācija, kura indivīda smadzenes atzinušas par pietiekoši nozīmīgu tālākai uzglabāšanai, tās apjoms un ietilpība ir praktiski neierobežota. Interesanti atzīmēt, ka prāta spējas ne vienmēr ir atmiņas kvalitātes rādītājs, piemēram, psihiski slimiem cilvēkiem mēdz būt fenomena ilgstošā atmiņa [16;218]
Dzirdes atmiņa – labi atceras un saglabā dažādas skaņas: runu, mūziku. Svarīgi, lai apgūtu svešvalodas, mūziku [4;89].
IV. Verbāli loģiskā atmiņa glabā plašu domu. Liela loma šajā atmiņas veidā ir vārdam, domai, loģikai. Šajā atmiņas veidā galvenā loma ir otrajai signālu sistēmai. Verbāli – loģiskā atmiņa ir tikai cilvēkiem piemītošs atmiņas veids un tai ir svarīga loma zināšanu apguvei skolā. Cilvēkiem ar attīstību verbāli – loģisko atmiņu vieglāk atcerēties vārdiskus, abstraktus materiālus, jēdzienus un formulas [10;162]. Šo atmiņas veidu savukārt iedala mehāniskajā un loģiskajā.
mehāniskā atmiņa apgūst un atceras tikai domas vārdisko noformējumu, bet neapgūst domas būtību, neveido jēgsakarus jaunai informācijai ar jau zināmo. Bērnībā mehāniskā atmiņa ir spēcīgāka nekā vēlākos gados. Tādēļ bērni jau no pirmsskolas vecuma viegli iemācās dzejoļus, svešvalodas [2;136].
loģiskā atmiņa ir jēgsakaru nodibināšana ar jau zināmo. Līdz ar to informācija labāk saglabājas un to labāk var pielietot praksē. Loģiskā atmiņa ir produktīvāka nekā mehāniskā atmiņa. Daži eksperimenti liek domāt, ka šis atmiņas veids izveidojas un sāk strādāt vēlāk kā citi. Bērniem 3-4 gadu vecumā parādās loģiskā domāšana un attīstās bērnam mācoties [10;207].
Pēc darbības mērķa atmiņu iedala:
I. Netīšajā atmiņā – iegaumēšana un reproducēšana, notiek bez īpaša mērķa, automātiski. P. Zinčenko izpētīja, ka produktīvai netīšai iegaumēšanai svarīgi ir cik nozīmīgs iegaumējamais materiāls. Ja tas ir darbības mērķa svarīgākā sastāvdaļa, tad iegaumējams labāk nekā, ja tas ir palīglīdzeklis mērķa sasniegšanai [16;25]. Netīši atmiņā mēdz palikt spilgtais, interesantais, saistītas ar personības vajadzībām. Netīšās atmiņas loma cilvēka dzīvē ir ļoti liela, jo veidojas lielākā mūsu dzīves pieredzes daļa. Netīšo atmiņu izmanto arī skolās, kā arī izmantojot uzskates līdzekļus ( grafikus, tabulas u.c.)
II. Tīšā atmiņa – tās mērķis ir iegaumēt un saglabāt informāciju. Tā tiek izkopta galvenokārt mācību procesā [11.88,89].
Daudz zināšanu par lielāko daļu psiholoģisku norišu ir devuši fizioloģiskie pētījumi. Taču ne par atmiņu. Par atmiņas „nesēju” būtībā ir uzskatāmas smadzenes kopumā, sākt no to vissīkākajām vienībām – nervu šūnām. Līdz ar to ir skaidrs, ka atmiņai nevar būt tikai kāda viena forma. Atmiņai ir vairāki veidi [15.,127].
1.1.2. Atmiņas veidi
Atmiņu iedala veidos, ņemot vērā darbības īpatnības, kurās tās realizējas.
Atbilstoši psihiskās aktivitātes raksturam:
1. Kustību atmiņa – izpaužas dažādu kustību un to sistēmu iegaumēšanā, saglabāšanā, atpazīšanā un reproducēšanā. Šim atmiņas veids parādās cilvēkam visagrāk un ir svarīgs bērna normālai attīstībai.
2. Emocionālā atmiņa – izpaužas jūtu jomā. Pārdzīvotās atmiņā paturētās jūtas var kalpot kā pamudinājums darbībai vai atturēt no tās, ja bijušas negatīvās emocijas. Šis atmiņas veids spēlē lielu lomu cilvēkā motivācijai un parādās ļoti agri: apmēram no 6 mēnešu vecuma [6;126]. Šis atmiņas veids mēdz būt spilgti izteikts māksliniekiem un ir nozīmīgs viņu jaunrades darbā.
3. Tēlainā atmiņa – izspraužas spējā labi iegaumēt un saglabāt atmiņā redzētās dabas ainas, dzīves situācijas, skaņas, smaržas, garšas. to var iedalīt redzes, dzirdes, taustes, ožas un garšas atmiņā. Šī atmiņa parādās 2 gadu vecumā un augstāko attīstības punktu sasniedz jauniešu vecumposmā. Iegaumēt tēlus palīdz dažādi analizatori. Katram cilvēkam vairāk aktīvi ir atšķirīgi analizatori. Citiem ir labāka redzes, citiem dzirdes atmiņa utt. Eksperimentos ticis pierādīts, ka optiskais un akustiskais kanāls vienlīdzīgas uztveres gadījumā savstarpēji konkurē. tas, kurš no tiem gūs virsroku, ir atkarīgs arī no kairinājuma faktoriem ( piem., skaņas stipruma, apgaismojuma intensitātes), kairinājuma materiāla ( arī daudzuma), piedāvājuma veida, situācijas un tikai tad arī no individuālās kanāla references ( kādam no šiem maņu kanāliem izvēlei) [15;135].
redzes atmiņa – liela nozīme mākslā ( glezniecībā, tēlniecībā u.c.). Dažreiz sastopami cilvēki, kuriem piemīt t.s. eidētiskā atmiņa ( no grieķu vārda eidos – tēls). Viņu atmiņa tēlu glabā un ļauj „atmiņā” aplūkot ar lielu precizitāti ilgāku laiku.
4. Operatīvā atmiņa. G. Repkina [7;27] secina. ka operatīvā atmiņa esošai informācijai ir nozīme, kamēr šīs darbības mērķis ir sasniegts, kad darbība ir paveikta, informācija no operatīvās atmiņas zūd. Informācijas uzglabāšanas laiks var svārstīties no dažām sekundēm līdz dažām dienām. Šis atmiņas veids sastāv gan no īslaicīgās, gan ilgstošās atmiņas. M. Rogoviks [8;51] uzskata, ka operatīvā atmiņa ir no noteikta redzes viedokļa apskatīts īslaicīgās atmiņas variants. Cilvēka atmiņa it kā veidojas it kā ap laika asi: viena ir pašreizējā jeb operatīvā, otrā – ilgstošā jeb pagātnes atmiņa. Ilgstošā jeb pagātnes atmiņa ir apziņai grūti pieejama. Informācijas atsaukšana operatīvajā atmiņā prasa apziņas piepūli un dažādu paņēmienu pielietošanu. Piemēram, psihologs Lurija runā par to, kā Šerišerskis, kuram bijusi fenomenāla atmiņa, atsaucis atmiņā pagātnes notikumus. Viņš faktu atveidošanu sācis ar situācijas vai apstākļu atveidošanu.
1.1.3. Atmiņas mehānismi
Atmiņas mehānismu pēta vairākas zinātnes: fizioloģija, bioķīmija, psiholoģija.
– Fizioloģijā runā par to, ka informācijas saglabāšanas process saistīts ar nervu saišu (asociācijas) izveidošanu.
– Bioķīmijā – ar ribonukleīnskābju sastāva un citu bioķīmisku struktūru izmaiņām.
– Psiholoģija uzsver atmiņas atkarību no cilvēka darbības sfēras un personības interesēm un virzības [11;120]
Kad runājam par atmiņas mehānismiem, tiek runāts par atmiņas procesiem, caur kuriem iziet katrs cilvēks, lai iegaumētu vajadzīgo informāciju un vēlāk to reproducētu. Izšķir četrus atmiņas procesus: iegaumēšanu, saglabāšanu, atpazīšanu un reproducēšanu. Katrs no tiem norit pēc savām likumībām, no kuru ievērošanas tad arī atkarīgs, cik labi protam atmiņu organizēt.
1. Iegaumēšana – atmiņas galvenais process. No iegaumēšanas procesa ir atkarīga potenciāla uzglabāšanas precizitāte, noturība, ilglaicīgums. Iegaumēšana notiek nostiprinot asociācijas un atbilstoši pagaidu sakarus.
Iegaumēšana var būt gan tīša, gan netīša. Tāpat iegaumēšana var būt gan mehāniska, gan loģiska. Cilvēkam, kurš sistemātiski paplašina savas zināšanas, aizvien pilnīgāk izkopjas loģiskā iegaumēšana. Pamatīgi loģiskā secībā apgūtas zināšanas rada priekšnoteikumus jaunās informācijas apguvei. tas ir psiholoģiskais pamats didaktikas principiem – sistemātiskuma principam. D. Normans [9;33] secinājis, ka sekmīga iegaumēšana lielā mērā ir atkarīga no personības interesēm un tieksmēm, virzības un vajadzībām. Iegaumēšanu sekmē arī aktīvs domu darbs iegaumēšanas laikā. Iegaumēšanas sekmes atkarīgas arī no iegaumētāja gribasspēka, kā arī no emocionālā stāvokļa. Negatīvas emocijas sašaurina apziņas loku, samazina uzmanības koncentrēšanas un sadalīšanas spējas. Iegaumēšanu sekmē teksta izteikšana ar saviem vārdiem., līdz ar to materiālu var labāk apjēgt un asociēt ar jau zināmo.
2. Saglabāšana – ne visa informācija saglabājas vienlīdz labi: vieni tēli paliek, otri vājinās, trešie ātri izzūd no atmiņas. Svarīgi ir nodrošināt iegaumētā materiāla ilgu saglabāšanu atmiņā. Pareizi organizējot atkārtošanu informāciju var labāk saglabāt. B. Zeigarniks [4;121] secinājis, ka atpūta pēc iegaumēšanas veicina informācijas saglabāšanu, bet blakusiedarbības bojā šo procesu un vājina mnemiskās pēdas. Bandura [14;383] piedāvā 2 iekšējās reprezentatīvās pamatsistēmas, lai atmiņā saglabātu un vēlāk reproducētu uzvedības modeļus:
tēlainā kodēšana ( liela loma novērošanā agrā vecumā, kad nemāk runāt, cilvēks „redz” pagājušus notikumus un var tos pielietot);
verbālā kodēšana ( atkārto pie sevis darbības, kas jāiegaumē).
3. Reproducēšana – reiz iegaumētās informācijas precīza atcerēšanās. Pateicoties reproducēšanai informācija tiek atlasīta no milzīgās atmiņas „bibliotēkas”. Reproducēšana notiek 3 fāzēs:
Atpazīšana – pie otreizēja objekta uztveršanas, smadzenes salīdzina atšķirības kairinātājiem, kas iedarbojušies agrāk ar to, kas iedarbojas pašlaik uz maņu orgāniem.
Atcerēšanās – reproducēšanās aktīva forma. Apziņā attēlojas tie kairinātāji, kas darbojušies uz cilvēku dotajā laikā, lai arī pašlaik tie nedarbojas. Informācijas izmantošanas efektivitāte ir cieši saistīta ar to, cik labi materiāls atmiņā ir organizēts. Informācija vienmēr tiek atgūta balstoties uz to struktūru, kuras sastāvā tā tika iegaumēta. Lai atcerētos kādu atsevišķu lietu, katru reizi ir jāatceras kopējais konteksts, kurā šis elements ir „iebūvēts”. Tam visam uzslāņojas epizodiskās atmiņas satura notikumi, kuri ir notikuši tai brīdī, kad ir kodējušies meklējamie elementi, vai arī atmiņas par pagātni, kuras atdzimušas tai brīdī.
Reprodukcija – reminiscenci ja – pats sarežģītākais etaps, kad atmiņā jau konkrēti izveido nepieciešamo tēlu, kuru pašlaik neredz un attēlo to: verbāli, tēlaini ( uzzīmējot, izveidojot utt.). Reproducēšana var būt arī traucēta. Tā cēloņi var būt: stiprs uztraukums, afekta stāvoklis, slimība vai tās sekas, nogurums u.c.
4. Aizmiršana – pretējs process saglabāšanai. Aizmiršanas process vienmēr ir interesējis zinātniekus. No H. Edinghausa laikiem uzskatīja, ka mnemiskās pēdas izzūd pakāpeniski no atmiņas, arī šodien ir autori, kas tā domā ( A. Bauns, K. Konrāds u.c.). Bet jau 1900.g. Millers un Pilckkers izteica vardarbību, ka aizmiršana visdrīzāk ir iedarbības no malas, nekā pakāpeniska informācijas izdzišana [4;120]. Aizmiršanai var būt gan pozitīvas funkcijas, gan negatīvas. pozitīvās funkcijas: iztīra atmiņu no nevajadzīgās informācijas, kas to pārslogo. Negatīvās funkcijas piemīt tad, kad tiek izdzēsti veseli atmiņas bloki vai negatīvā pieredze, kas tomēr ir nepieciešama, lai pilnvērtīgi dzīvotu. Aizmiršanai nav tikai viens veids [1;137]:
Spontānais sairums – priekšstati, kuri ilgu laiku netiek izmantoti, atrofējas. Neizmantotas atmiņas pamazām, līdz izgaist pavisam, lai to novērstu atmiņa ir atkal un atkal jāatsvaidzina.
Kļūdainā reproducēšana – faktisko atmiņu vietu ieņem aizstājēj atmiņas, piemēram, lasīšanas un pareizrakstības traucējumi.
Interferences veida aizmiršana – kaut ko aizmirst tāpēc, ka pārlieku nodarbināti ar kaut ko citu – aktīvā bremzēšana ( ar trīs laika apakšformām: retrospektīvo, proaktīvo bremzēšanu un negatīvo pārnesumu).
Kontūzijas veida aizmiršana – jo vairāk cilvēks ir koncentrējies uz kādu vienu lietu, jo marginālāks un vieglāk aizmirstams viņam kļūst viss pārējais.
Motivētā aizmiršana – negatīvās atmiņas izslēdz no apziņas. Šāda „kriptomnēzija”, apslēptā atmiņa piemīt katram cilvēkam. Freida psihoanalīzē lietotajā izstumšanas jēdzienā apkopota virkne aizsardzības mehānismu, kas vēršas pret atvairīto dziņu pretenzijām. Motivētās aizmiršanas formas mēģina apspiest atmiņu.
Traumatiskā aizmiršana – smadzeņu organisku bojājumu gadījumā ( arī Alcheimera slimības) ir vērojams, ka no atmiņas izzūd pēdējā laika notikumi, bet saglabājas intensīvi, īpaši priecīgi notikumi, bet saglabājas intensīvi, īpaši priecīgi notikumi no „vecajiem, labajiem laikiem” ( Raibota jeb Džeksona likums).
Atmiņas psihofizioloģiskajā skaidrojumā tiek vilktas paralēles ar nosacījuma refleksu izdzēšanu. Līdz ko vairs nepastāv nekāda nostiprināšana ( Pavlovs ) vai pastiprināšana ( Skiners), noteikti seko pagaidu sairums ( ekstoukcija). Pavlovs un Halls to izskaidro ar neironālā kavēšanas potenciāla pārsvaru, Gatrijs – ar spēcīgākiem kairinātājiem piemītošo izspiest spēju. Tourenss, Festingers – ar aktīvu aizsargreakciju.
2. Atmiņas individuālās īpatnības
Lai gan atmiņa ir pētīta ļoti daudz un daudzus gadus un daudz – gan psihologi, gan neirofiziologi, atmiņas fizioloģiskie mehānismi ir vēl maz pētīti. Kā jebkuru psihisku parādību arī atmiņu ir grūti salikt pa „plauktiņiem” un izveidot vienotu šablonu. Atmiņu nevar apskatīt atsevišķi no personības īpašībām un īpatnībām. dažiem cilvēkiem dažādas atmiņas funkcijas ir attīstītas atšķirīgi. Atšķirības var būt kvalitatīvas, piemēram:
atšķirīgs iegaumēšanas ātrums;
saglabāšanas pamatīgums;
reproducēšanās vieglums;
iegaumēšanas apjoms un precizitāte [10,190]
Šīs īpašības var sagrupēt četrās variācijās, kuras savukārt raksturo atmiņas individuālās īpatnības:
Ātri iegaumē, lēni aizmirst,
Lēni iegaumē, lēni aizmirst,
Ātri iegaumē, ātri aizmirst,
Lēni iegaumē, ātri aizmirst.
Atšķirības var būt arī atmiņas veidos. Tas ir atkarībā no tā, kāds atmiņas veids dominē: redzes. dzirdes, kustību vai emocionālā atmiņa. Piemēram, aktieriem augsti attīstīta emocionālā atmiņa, komponistiem – dzirdes, gleznotājiem – redzes, dejotājiem kustību, matemātiķiem – verbāli loģiskā atmiņa. Atmiņas veids ir atkarīgs no iedzimtām un dzīves laikā darbības procesā izkoptām augstākās nervu darbības īpašībām.
Dažreiz sastopami cilvēki, kuriem piemīt t.s. eidētiskā atmiņa – tēlu glabā un ļauj to „atmiņā” aplūkot ar lielu precizitāti ilgāku laiku. Katram cilvēkam vairāk attīstās tas atmiņas veids, kuru biežāk pielieto.
Atmiņa ir atkarīga arī no personības individuālajām īpatnībām kā:
personības intereses un ievirzes ( tas, kas interesē iegaumējams vieglāk);
no personības attieksmes pret to vai citu darbību;
no emocionālā stāvokļa ( atmiņas par emocijām un izjūtām var saglabāties ilgāk nekā intelektuālā atmiņa par konkrētiem notikumiem. Patīkami notikumi saglabājas ilgāk nekā nepatīkami. pat traģiski notikumi ar laiku zaudē „asumu”);
fiziskā stāvokļa;
no gribasspēka u.c. faktoriem.
2.1. Atmiņas traucējumi.
Atmiņa var pasliktināties (dimnēzija), var būt kļūdaina, aplama, izkropļota (paramnēze), var iestāties arī atmiņas zudums (anamnēzija). Retumis atmiņas traucējumu izpausme ir īslaicīga atmiņas paasināšanās (hipermnēzija) – tas var notikt maniakālos apstākļos, paaugstinātas temperatūras laikā, kad slimnieki reizēm notikumus atceras sevišķi detalizēti.
Atmiņas īslaicīga pavājināšanās var būt psihiska aizkavējuma rezultātā, pēc tā likvidēšanas atmiņa atjaunojas. Īslaicīgu atmiņas pavājināšanos var izraisīt depresija, aptumšota apziņa, astēnija.
Ja ir organiskas centrālās nervu slimības, atmiņas traucējumi parasti ir maz atgriezeniski vai pilnīgi neatgriezeniski. Sākoties astēnijai vai organiskām centrālās nervu sistēmas pārmaiņām, vispirms rodas epizodiskas grūtības tieši vajadzīgajā brīdī atminēties (reproducēt) nepieciešamos faktus, bet nedaudz vēlāk tie atmiņā „uzpeld”. Turpmāk ir grūti arī faktus iegaumēt – amnēzija – var būt saistīts gan ar kādu noteiktu periodu, piem., aptumšotas atmiņas periodu, gan vispārējs. Nereti pēc galvas smadzeņu traumas zūd atmiņa par kādu laika posmu pirms traumas vai tieši pēc traumas.
Visbiežāk abi šie atmiņas traucējuma veidi kombinējas. Atmiņas zuduma periodi var aptvert dažas minūtes vai arī stundas, dienas un nedēļas. Vecumā var rasties progresējoša amnēzija – nav vairs iespējams prasmes un iemaņas automatizēt un kaut ko jaunu apgūt, bet reizē pakāpeniski zūd jau esošās zināšanas. Vispirms aizmirstas fakti, kas apgūti pēdējie, bet atmiņas par jaunības notikumiem saglabājas ilgāk. Tāpat no atmiņas pirmie zūd mazāk emocionālie notikumi, kam dzīvē bijusi niecīga nozīme, bet ilgāk atmiņā saglabājas fakti, kuri emocionāli dziļāk pārdzīvoti un cieši saistījušies tieši ar cilvēka interesēm un personību.
Ja atmiņas traucējumi nav pārāk lieli, parasti neietekmē darba spējas. Daudzi cilvēki, kaut arī atmiņa ir vāja, var tomēr produktīvi strādāt garīgu darbu. Rodoties funkcionāliem atmiņas traucējumiem (parasti tie izpaužas izklaidībā), nepieciešama atpūta, kā arī vispārspēcinoša terapija. Ja atmiņas traucējumi kļuvuši dziļāki, tos palīdz kompensēt akurātību, precizitāte (katra lieta aizvien stāv zināmā vietā) un vajadzīgās informācijas (darba uzdevumu utt.) pierakstīšana.
Ārstē pamatslimību. [3;75]
2.2. Atmiņas izkopšana
Tā ietver atmiņas veidu, procesu un individuālo īpatnību izkopšanu. Principā ir iespējami divi veidi, kā regulēt atmiņas procesus – iedarbojoties uz smadzeņu funkcionālo stāvokli ķīmiski un fiziski.
No aizvēsturiskiem laikiem ir zināms ķīmiskais veids farmakoloģiskus līdzekļus: tēja, kafija (kofeīns), strihnīns, nivalīns, pilokarpīns, fenatīns, etimizols, centrofenaksīns, piracetams, nootropils, piramens. Izmantojot psihofarmakoloģiskos līdzekļus aktivizē smadzeņu darbību. labākus rezultātus var iegūt cilvēki ar stabilu, nosvērtu psihi, kā arī personas ar vairāk vai mazāk nomāktu psihi, inerti, ar mazu iniciatīvu, nepārliecināti par sevi.
Var lietot arī adaptegonus. Pie tiem pieder žeņ – šeņ sakne, līdzekļi no Ķīnas citrona. Viņi uzlabo iekšējo līdzsvaru organismā, bet tas ir svarīgi smadzeņu darbībai. Uzlabo olbaltumvielu sintēzi, kam ir tieša ietekme uz bioķīmiskajiem atmiņas mehānismiem, žeņ – šeņ sakne pastiprina RNK sintēzi organismā.
Atmiņu pasliktina kokaīns, rezerpina aminazīna preparāti.
Otrais veids ir fiziskais. Viena no galvenajām metodēm ir smadzeņu struktūras elektriskā stimulācija. Izdevīgāk ir pielietot optiskās metodes. Tieši uz atmiņas funkcijām var iedarboties ar fokusētu ultraskaņas efektu.
Vairākumam smēķētāju sākas atmiņas pasliktināšanās, jo smēķēšana ( ilgstoša, sistemātiska) sašaurina asinsvadus, līdz ar to smadzenes sliktāk apasiņojas.
Alkohols iedarbojas uz īslaicīgu atmiņu. Turklāt alkohols palēnina smadzeņu darbību.
Atmiņas mehānismiem jābūt vienmēr kustībā un „formā”. Tie patstāvīgi jātrenē, katru dienu tam veltot stundu vai vismaz 20-25 minūtes.
Vairumam cilvēku atmiņa vislabāk funkcionē laikā no 8.00-12.00 dienā, pēc tam atmiņas efektivitāte pakāpeniski krītas. Pēc 17.00 iegaumēšana uzlabojas un, ja cilvēks nav ļoti noguris, ap 19.00 sasniedz augstāko punktu.
Jāeksperimentē un jāmēģina atrast kā vislabāk uztvert informāciju: dzirdot, lasot skaļi vai klusi, redzot utt.
Svarīgi iegaumējot jaunu informāciju, nenovirzīt to uz tālām atmiņas „noliktavām”, bet censties to pielīdzināt ar agrāk iegūto informāciju, tā attīstot asociatīvo atmiņu.
Cilvēka smadzenes labāk iegaumē to, kam ir jēga, piemēram, Rozītis ar uzvārda īpašnieka rozīgo sejas krāsu utt.
Jātrenē uzmanības koncentrēšana. persona koncentrējas uz noteiktu priekšmetu un tā īpašībām, ignorējot blakus parādības. Lozers rekomendē apskatīt kādu attēlu, patstāvīgi to detalizējot. Vingrinājumu var atkārtot apstākļos, kas ir traucējoši faktori ( troksnis u.c.). Lozers F. Atmiņas trenēšana)
Svarīgi ir zināt vispārīgos sekmīgas iegaumēšanas noteikumus:
I. kad materiāls interesē, lai to iegaumētu;
II. kad iegaumētājam jau ir liels zināšanu apjoms tai nozarē, pie kā attiecas iegaumējamais materiāls;
III. kad iegaumētājam noformēta uzstādne uz iegaumēšanas pamatīgumu, ilgumu;
IV. kad materiāls ir apjēgts, skaidrs un klasificējams;
V. kad mācoties materiālu līdz 1000 vārdiem ( apm.3-4 lpp.), tas ir uzmanīgi izlasīts 1-2 reizes, sadalot to loģiskos fragmentos un pēc tam reproducēts patstāvīgi vai ieskatoties atkārtošanai;
VI. kad tādu atkārtošanu skaits 50% pārsniedz tādu, kuras ir nepieciešamas, lai sasniegtu pirmo bezkļūdu reproducēšanu ( cilvēks ar vidēju atmiņu bez kļūdām reproducē 7-9 vārdus uzreiz, 12 vārdus pēc 17. atkārtošanas, 24 vārdus pēc 40. atkārtošanas);
VII. kad starp atsevišķām atkārtošanas reizēm ir pauze ~24 stundas;
VIII. kad iegaumēšanas procesu sadala pa 45-60 minūtēm. ar 10-15 minūšu pārtraukumiem;
IX. miegs pēc iegaumēšanas samazina aizmiršanu apmēram 2 reizes.
Nobeigums
Psiholoģijā pielietotais jēdziens „krātuve” runājot par atmiņu rada nepareizu priekšstatu, ka smadzenēs ir kāda atsevišķa nodalīta vieta, kur glabājas informācija. Bet atmiņa nav pasīva sastāvdaļa. Tā drīzāk ir vispārīgs apzīmējums funkcijām, kas pavada gandrīz visas psihiskās norises.
Daudz zināšanu par lielāko daļu psiholoģisko norišu ir devuši fizioloģiskie pētījumi, bet ne par atmiņu, jo par atmiņas „nesēju” ir uzskatāmas smadzenes kopumā. Tādēļ atmiņai nav tikai viena forma, ir vairāki atmiņu veidi. Līdz ar to pastāv daudzas atmiņas teorijas, kas patiesībā aplūko dažādus atmiņas darbības veidus. Dažas no tām es analizēju savā darbā.
Atmiņu ir svarīgi izkopt jau no bērnības. Pirmkārt ir jāievēro, katras personības individuālās īpatnības, tādēļ mācību viela ir jāpasniedz daudzveidīgi: vizuāli, verbāli utt., jāorganizē pareiza atkārtošana. Atmiņu jātuvina domāšanai un nevar to atdalīt no uzmanības un uztveres, kuras arī ir jāattīsta.
Literatūras saraksts
Latviešu valodā
1. Benešs H. „Psiholoģijas atlants” 1.daļa – R.: Zvaigzne ABC, 124-140 lpp.
2. Meikšāne Dz. „Psiholoģija mums pašiem” – Rīga, 1998, 149-160 lpp.
3. Populārā medicīnas enciklopēdija. – 2.izd. – R: Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1984. – 624 lpp.
Angļu valodā
1. Asher D A Weighty Matter// Psychology Today – March/April 2001, No 33-36pg.
Krievu valodā
2. Kрылова А.А. Маничева С.А.. Пгакмикум по общей
эксперементальной и приклодной психологии. Питер. 2002. 12-121 стр.
3. Миллер Джс. Магическое число семь плюс или два. Москва. 1965. 31-33 стр.
4. Макселон Ю. Тсихология. 1998,126-135 стр.
5. Репкина Г.А. Иследование оперативной памятию Выпю З.Л. 1965. 27 смр.
6. Роговин М.Н. Проблемы теорий памятию Моска. 1997.
51 стр.
7. Норман Д. Память и научение. Москва, 1985. 33-40 и 50-72 стр.
8. Немов Р.С. Общие основы психологии. Москва. 1994. 186-207 стр.
9. Гамезо М.В. и Домашенко. По психологии. 3-е издание. Москва. 1999.
120-140 стр.
10. Гиппертейнер Ю.Б. Основы психологии. Москваю 1988. 56 стр.
11. Гиппертейнер Ю.Б. и Романова В.Я. Психология памяти. Москва-ЧуОо.
1998. 323-423 стр.
12. Леонтьев А. Проблемы развития психикию – Москва. 1972. 64-68 стр.
13. Шаталов В.В. Память и возможности ее развития. Киев. 1997. 135 стр.
16. Ясперс К. Общая психология. Москва. 1997. 218 стр.