K.Ašmanis. 1920.gads
Mūsu psihiskie pārdzīvojumi, ierosinādami nervus un to centrus uz darbību. Rada nervu pārmaiņas, it kā zīmes, dispozīcijas, kas dod iespēju atkārtot uzņemtos priekšstatus tad, kad vairs nedarbojas šie kaitēkļi, kuri viņus radīja. Šo reiz uzņemto priekšstatu uzglabāšanas un atkārtošanas spēju sauc par atmiņu (attiecībā uz pašu objektu) vai atceri (attiecībā uz telpu un laiku.)
Pēteris Birkerts. 1923.gads.
P.Birkerts darbā “Pedagoģiskā psiholoģija” šim jautājumam pievēršas īpaši skrupolozi un smalki izdalīdams atsevišķu nodaļu ‘’Atmiņa’’ P.Birkerts apskata sekojošus jautājumus :
1. Atmiņas jēdziens;
2. Atmiņas īpašības;
3. Atmiņu veidi;
4. Atmiņas pedagoģiskais aspekts, ietverot
• Bērna atmiņa
• Atmiņas audzināšanas un sekmīgas darbināšanas jautājumu.
Pēteris Birkerts runājot par atmiņu dod sekojošu šī procesa definējumu: “Atmiņa ir komplicēts process ar vairākiem krasi manāmiem un samērā patstāvīgām funkcijām un darbības vienībām. Un viens no galvenajiem atmiņas likumiem un noteikumiem ir – uzmanība. Autors izdala vairākus atmiņas veidus, ņemot par pamatu kādu atmiņas īpatnību vai funkciju:
1. pēc atmiņas ilguma – ņemot vērā uztveršanas un reproducēšanas laiku, atmiņu var iedalīt tieša jeb acumirklīgā (nepastāvīgā) un pastāvīgā atmiņā. P.Birkerts “Pedagoģiskā psīholoģijā” raksta: “Pastāvīgā atmiņa tā ir tāda atmiņa, kurai lielāks ilgums, kura uzņemto ideju padara par psihes piederumu un sastāvdaļu. Šī ir atmiņa vārda īstā nozīmē.’’
2. pēc maņu grupām P.Birkerts atkal izdala vairākus atmiņu veidus, jo katra maņa sniedz materiālu attiecīgam noskārtumam un idejai-
• redzes atmiņa;
• dzirdes atmiņa;
• ožas atmiņa;
• Citu ideju atmiņa.
Katra šī tipa ideju uzglabāšana psihē, pēc P.Birkerta uzskatiem, pārzin attiecīgs atmiņas veids.
3. pēc psihes galvenajiem procesiem izdala
• intelektuālo atmiņu – ir atziņu, ideju un domu atmiņa.
• jūtu atmiņa- tā ir spēja reproducēt un atminēt ne tikai idejas, bet arī jūtas un emocijas.
4. pēc uzņemto ideju sakarības izdala
• nesakarīgo atmiņu- “tā ir tāda atmiņa, kura labi uztver sevī, uzglaba un atdzemdina nesakarīgus pieredzējumus”
• sakarīgo atmiņu- tā ir atmiņa, “kur pieredzējumi tiek uzturēti un saistīti apzinīgām asociācijām. Tā ir atmiņa, kura tiek stipra, pateicoties prāta darbībai, domāšanai’’.
5. atkarībā no lietderības iedala:
• labu atmiņu- “laba ir tāda atmiņa, kura labi kalpo dažādiem mērķiem, mūsu darbam, kura palīdz sekmīgi dzīvot”
• sliktu atmiņu- tā grūti uzņem iespaidus, ilgi tos neglabā, smagi un ar grūtībām reproducē.[98.lpp.]
P.Birkerts grāmatas apakšnodaļā “Atmiņas pedagoģiskais aspekts” aplūko jautājumu, kas saistīts ar bērnu atmiņu un atmiņas attīstību indivīda dažādos vecumposmos, uzsverot, ka atmiņa nav vienāda, nav viena un tā pati dažādos dzīves laikmetos. Autors runā arī par atmiņām, kas “ir psichē ierosinātie bijušie pārdzīvojumi. Atmiņas jau saistītas ar personības, ar sava ” Es” apziņu. Te pagātnes pieredzējumi arī tiek lokalizēti laikā un telpā: kur un kad kaut kas ticis redzēts vai dzirdēts. Atmiņas zinātniskā ziņā šaurāks jēdziens, kā atmiņa. Atmiņu sākuma laiku var rēķināt ap otro dzīvības gadu. Ap to laiku bērns sāk atcerēties pārdzīvoto. No tā laika bieži vien uzglabājas atmiņas līdz pat vēlākajiem dzīvības gadiem”
P.Birkerts atzīst, ka gar atmiņas attīstību un viņas pārbaudīšanu dažādos laikmetos ir cītīgi strādājusi eksperimentālā psiholoģija, un pateicoties tai, ir radusies iespēja droši atzīmēt sekojošas patiesības, proti:
• visi atmiņas veidi savā attīstības gaitā pārdzīvo zināmus svārstīšanās laikmetus, t.i., gan straujāku attīstību, gan lēnāku, gan arī apstāšanos;
• dažādie atmiņu veidi attīstās ar dažādu ātrumu un pie tam dažādi puikam un meitenēm;
• kas attiecās uz aizmiršanu, tad kaut arī bērniem grūtāk iegaumēt un iemācīties, bet iemācīto tie ilgāk patur atmiņā kā pieaugušie. Runājot par kognitīvajiem procesiem, autors īpaši uzsver uzmanības lielo nozīmi sekmīgas atmiņas attīstīšanā un trenēšanā-“interese ir uzmanības māte, un uzmanība- zināšanu māte. Bez uzmanības nebūtu neviena noskārtuma, nevienas atziņas un ideju. Kam vāja uzmanība, tam atziņa vai ideja vāji skar atmiņu. Tamdēļ viens no galvenajiem atmiņas likumiem un noteikumiem ir- uzmanība”.
Domai spēcīgākie līdzekļi ir sistēma, likums un zinātne. “Atmiņu kopjot un kultivējot atziņas, zināšanas vajag kārtot un sistematizēt. Zināšanas, kas sistēmā ieaustas, visciešāk turas.”
P.Birkerta viedoklis ir sekojošs – atmiņai un izpratnei ir ciešs sakars. Autors šai sakarā dod savu pedagoģisko slēdzienu: “Visa mācīšanās viela pēc iespējas bērniem jādara saprotama, tad iegaumēšana un iemācīšanās labāki sekmēsies. To, kas klasē pārrunāts, iztirzāts, izanalizēts, to bērns arī vieglāk iemācās”
Rakstīdams par atmiņas procesiem, P.Birkerts ne reizi vien atsaucas uz iepriekš zinātnē pierādītiem pamatojumiem un apsvērumiem, kā piemēram H.Ebinghausa atklājumiem par atmiņu. Tā arī šoreiz autors piekrīt un uzsver, ka “Atkārtošana ir uzskatāma kā viens no atmiņas lielākajiem palīgiem. Atkārtošana jādara ar uzmanību un pārdomāti.’’
P.Birkerts par atmiņas vērtīgāko īpašību uzskata atmiņas elastīgumu jeb lokanību, t.i. atmiņas spēja atcerēties taisni tad, kad attiecīgā atcere vajadzīga. Savukārt, runājot par atmiņas vingrināšanu, grāmatas autors uzskata, ka “pieņemamāka būs to psichologu (piem. Viljama Džeimsa) domas, kuri atmiņas vingrināšanu ieteic ar mazāk mākslīgiem paņēmieniem, piemēram, ar intereses, domāšanas, uzmanības palīdzību”.
Jūlijs A. Students. 1930.gads
Pateicoties atmiņai cilvēks atspoguļo iepriekš uztvertās parādības, kas konkrētajā brīdī uz viņu neiedarbojas. Visi agrāk pārdzīvotie priekšstati uzglabājas atmiņā. Atmiņa ir atspoguļošanas process, tāpat kā uztvere, taču atspoguļots tiek ne tikai tas, kas iedarbojas uz pašreizējo, bet arī tas, kas noticis pagātnē. Atmiņa ir apziņas funkcija, kas izpaužas visu agrāko parādību pārdzīvojumu uzglabāšanā. Tai ir svarīga loma cilvēka dzīvē, jo ar tās palīdzību cilvēks uzkrāj zināšanas un pēc vajadzības var tās izmantot praksē.
Atmiņa cieši saista cilvēka pagātni, tagadni un nākotni.