Bērns- pusaudzis. Vecāku attieksme pret to…
Tieši šis temats man šķita vispiemērotākais, lai par to uzrakstītu maziņu aprakstu, jo mūsdienās izskaidrot bērnam attiecības ģimenē, un pastāstīt par ģimeni kā tādu ir ļoti svarīgi, jo no tā var būt atkarīga visa tālākā pusaudža dzīve. Ir ļoti skumji, ka pašlaik Latvijā notiek tik daudz cilvēktiesību pārkāpumu tieši pret bērniem. Tas būtu mūsu pienākums izprast un atrisināt šo tik ļoti svarīgo problēmu.
Paši dārgākie un mīļākie bērnam ir viņa vecāki. Vajadzība pēc vecāku mīlestības ir ne tikai visspēcīgākā, bet arī visilgstošākā vajadzība. Pāries daudzas aizraušanās, aprims kaislības, kas reiz satricinājušas mūsu dzīvi, taču mīlestība pret vecākiem un vēlēšanās saņemt viņu pretmīlestību saglabāsies līdz mūža galam.
Kopš tā brīža, kad bērns ar pirmo soli un pirmo kliedzienu pavēsta par savu ierašanos pasaulē, sākas jaunās būtnes neatkārtojamā dzīve. Tiek sarauta fiziskā saikne ar mīļotās mātes organismu, rodas un ar katru mirkli aizvien dziļāka kļūst brīnišķīgā garīgā saite starp bērnu un māti. Tā ir mīlestība.
No pirmajām dienām bērns attīstās kā sociāla būtne, viņam paveras cilvēku attieksmju un attiecību pasaule, kas veidojusies visu paaudžu sabiedriskās darbības ietekmē. Viņš redz savus vecākus, savu ģimeni- pirmo saskarsmes paraugu, pirmo kolektīvisma pakāpi, nākamās personības attīstības nosacījumu un avotu
Ar katru dienu bērns kļūst aizvien pastāvīgāks, samazinās viņa tiešā atkarība no mātes. Sākumā mazulis pastāvīgi saskaras ar mātes ķermeni, vēlāk ik dienas izjūt, cik maigas un stipras ir viņas rokas, kas, ievērojot mazuļa vajadzības, uz laiku kļūst par tā galveno atbalstu. Mātes smaids, vērīgais tēva skatiens vienmēr pavada bērnu, kas arvien vairāk sāk apzināties sevi par patstāvīgu būtni. Pirmie soļi….. Bērnam jau rodas iespēja pašam iepazīt priekšmetu pasauli. Taču bez mātes viņš vēl arvien vēl nevar iztikt. Mātes palīdzība, iejūtīgā attieksme, bērna pārliecība, ka viņa vienmēr ir blakus, rada labvēlīgus apstākļus, lai mazais cilvēks neapstājoties un nebaidoties varētu turpināt savu ceļu dzīvē, kur to gaida tikšanās ar nepazīstamiem cilvēkiem, draugiem, vienaudžiem. Mātei nākas nedaudz atkāpties, kaut arī viņa joprojām paliek līdzās bērnam. Un pirmā mīlestība, dedzīgās jūtas, kas jaunajā cilvēkā mostas pret otro būtni. Saikne ar māti kļūst tik vāja, ka daudzi to nevar saskatīt un nespēj saglabāt. Lai gan starp bērnu un vecākiem zūd līdzšinējā vaļsirdība un ārējā sirsnība un to vietā rodas sarežģītas, nopietnas un atturīgas attiecības, tomēr viņu garīgā tuvība padziļinās, Māte kļūst par jaunā cilvēka garīgās dzīves satvaru.
Bērna audzināšana. Termins “audzināšana” tiek lietots šaurākā un plašākā nozīmē. Šaurākā nozīmē audzināšana raksturo audzinātāja mērķtiecīgu iedarbību uz otru cilvēku, izmantojot zināmu metožu kopumu, lai izveidotu viņam noteiktu priekšstatu, jēdzienu un normu sistēmu. Šādu audzināšanu mēs vairāk vai mazāk secīgi īstenojam attiecībā uz saviem bērniem, cenšoties sasniegt savus dažkārt visai izplūdušos pedagoģiskos mērķus. Taču ir arī cits jēdziena “audzināšana” skaidrojums- plašākā nozīmē: visas sabiedrisko attiecību sistēmas iedarbība uz cilvēku, arī ģimenes attiecību iedarbība, kas it kā nosaka toni visai šai audzināšanai. Šo ģimenes attiecību pedagoģiju nekad nedrīkst aizmirst, pat tad, ja izmantojam pašus mūsdienīgākos un pašus efektīvākos audzināšanas paņēmienus, jo to “šaurākā nozīme” ir niecīga salīdzinājumā ar milzīgo spēku, kāds piemīt audzināšanai ar attiecību un attieksmju palīdzību, bērna iekļaušanai tajās. Šai “nīstamajai” sadzīvei ir tik svarīga nozīme ikvienas ģimenes dzīvē, ka bez tās saprātīgās organizācijas ģimene nevar īstenot nevienu funkciju un normāla ģimenes dzīve un darbība gluži vienkārši nav iespējama.
1. Pirmkārt, saimnieciski ekonomiskās attiecības allaž bijušas un būs ģimenes dzīves materiālais pamats, kā arī pamats tās dzīvesdarbībai un, dabiski, tajā notiekošajiem fiziskās un garīgās atražošanas procesiem. Taču ņemiet vērā arī to, ka jūsu centieni īstenot padagoģiskās prasības tikai ar mājskolotāju un repetitoru palīdzību jums izmaksās pietiekami dārgi.
2. Otrkārt, ja materiālais attiecības ir neveiksmīgi organizētas, tās kļūst par ārkārtīgi būtisku faktoru, kas nelabvēlīgi ietekmē laulāto draugu garīgo saskaņu, viņu jūtu un garīgās kopības saglabāšanos.
3. Treљkārt, ģimenes saimnieciski ekonomiskajā jomā, gluži tāpat kā citās, norisinās it kā slēpta, nemanāma, taču ļoti efektīva bērnu audzināšana. Turklāt ne tikai materiālo un sadzīves attiecību modeļa aspektā. Šai jomā veidojas attieksme pret darbu, praktiskās darba prasmes un iemaņas. Bērnam vēl nav iespējas īstenībā vērot citu cilvēku darbu, tāpēc darba lomu cilvēka un arī sabiedrības dzīvē viņš labākajā gadījumā uztver kā ļoti svarīgu, taču viņam ir vienalga, kāpēc tā ir tik svarīga.
Saimnieciski ekonomiskajā jomā veidojas arī tāda bērna personības īpašība kā ekonomiskā domāšana un ar to saistītās ekonomiskās rīcības iemaņas. Šo nākotnes cilvēkam tik nozīmīgo personības īpašību attīstība uzskatāma par vienu no vissvarīgākajiem audzināšanas uzdevumiem, par tautsaimniecības plāna sekmīgas īstenošanas ķīlu. Tas mūsdienās ir ļoti svarīgi, kad mūsu demogrāfiskais stāvoklis ir tik smags. Šis uzdevums ir jārisina kompleksi un vispusīgi. Bet bērns neapmeklē politisko zinību pulciņus, un valsts ekonomiskā dzīve līdz pietiekami nopietna vecuma sasniegšanai viņam ir un paliek dziļš noslēpums. Toties viņš aug jūsu ģimenē, kurai ir sava ekonomiskā dzīve, un tieši tās plānveidīgums un gādīgais raksturs ietekmē vairāk nekā īpaši pedagoģiskie paņēmieni- spēj veidot gan konkrētu ekonomisko situāciju un attiecību analīzes prasmi, gan saudzīgu attieksmi pret īpašumu.
Ļoti svarīgi ir bērnu visu laiku atbalstīt un uzslavēt (kad tas ir nepieciešams), jo bērns to visu laiku gaida, un par katru tādu uzslavu ir ļoti priecīgs, un tas sekmē tā tālāko darbu.
Sods un bērns. Ļoti plaši vēl tiek izmantoti sodi, kas pamatojas uz bailēm un sāpēm, u.c. fiziski ietekmēšanas līdzekļi. Lielai daļai nekādu lielu ļaunumu, bet drīzāk gan nes labumu, ir visai stabils. Šis ietekmēšanas veids ir pazīstams ļoti sen un droši vien pastāvēja jau pirms cilvēku sabiedrības rašanās. Atsevišķās ģimenēs arī tagad pēršana tiek uzskatīta par galveno audzināšanas . Likums, kas aizstāv bērnus pret sišanu ģimenē, tiek izmantots tikai tajos gadījumos, kad fiziskie sodi ir radījuši smagas sekas vai ir saestīti ar vainu pastiprinošiem apstākļiem, piemēram, ar tēva alkoholismu. Turklāt diezgan bieži diemžēl ir sastopami tādi gadījumi, kad vecāki, kas nonākuši izmisumā, zaudējuši kontroli pār sevi, lieto siksnu, iepļaukā vai iedunkā bērnu.
Tiekoties ar dažādiem bērniem psiholoģiskajā konsultācijā, psihologi bieži jautā bērniem, kas viņiem patīk un kas ne. Diemžēl nereti atskan atbilde: “Man nepatīk, kad mani sit.”
Fizisko sodu ilgstoši nemainīgais lietojums ir saestīts ar minētās metodes samērā spēcīgu ārējo efektivitāti, kurai drīzāk gan piešķirama mīnusa zīme. Fiziskie sodi vienmēr vai gandrīz vienmēr dod iespēju sasniegt noteiktu mērķi.
Nereti bērnam, kurš visu laiku ar pastāvīgu fizisko sodu palīdzību ir turēts stingrā paklausībā, vēlākajos gados uzvedībā parādās tāda iezīme kā “mūžīgais protests”. Izjutis negatīvus pārdzīvojumus, sarūgtinājumu, naidu un bailes nežēlīgo sodu laikā, bērns cenšas šīs emocijas it kā “pārnest” uz pašiem vecākiem. Bērns sāk pretoties visam, kas agrāk bija viņa dzīves neatņemama sastāvdaļa, nonāk pretrunā ne tikai ar vecākiem, bet ar visu sabiedrību. Vecāki kļūst bērnam par negatīvo modeli. Visu, lai kā viņi arī rīkotos, bērni jau iepriekš uzskata par sliktu jau tāpēc vien, ka to dara vecāki. Agrāk par pozitīviem atzītās vērtības pusaudža apziņā pārtop par negatīviem, un otrādi- negatīvās vērtības kļūst par atdarināšanas objektu. Līdz ar to pusaudzim var pastiprināties nelabvēlīgās raksturs iezīmes un rasties uzvedības normu pārkāpumi, piemēram, bēgšana no mājām, agresivitāte saskarsmē ar vienaudžiem, mēģinājumi agri nošķirties no vecākiem, demonstratīvi rupja izturēšanās, smēķēšana un alkoholisms, nevēlēšanās mācīties.
Tieksme atdarināt vērojama arī vēlākā posmā, tā parādās pieauguša cilvēka uzvedībā. Dažkārt apgūto soda veidu izmantojums citās jomās iegūst paradoksālas formas. Tā kā šāda fiziska bērna ietekmēšana ir ļoti kaitīga priekš tā, un var nopietni sakropļot tā dzīvi.
Pusaudža psiholoģija. Kad bērns jau ir paaudzies un pārtapis par pusaudzi, vecāki nedrīkst pārstāt veltīt uzmanību augošajam cilvēkam, jo tas vēl arvien alkst pēc mīlestības, un vecākiem tā viņam ir jāsniedz. Pusaudzi izvadīt cauri tā augšanas stadijai nebūt nav viegli. Vecākus neviens nav mācījis, kādiem viņiem jābūt, tāpēc pusaudžu audzināšana zināmā mērā ir atstāta pašplūsmē. Ir pieaudzis pusaudžu pašnāvību skaits tik krasi, ka audzināšanas veids ir otrais galvenais nāves cēlonis vecuma grupā no 14-20 gadiem. Pēdējajos gados vērojama sekmju un mācību standartu stabila lejupslīde. Statistika rāda, ka visaptverošus apmērus sasniegusi pārmērīga narkotisko vielu lietošana, nepilngadīgo noziedzība, pusaudžu grūtniecība, saslimšana ar veneriskajām slimībām un izmisuma sajūta.
Kas ir noticis? Galvenais neveiksmju cēlonis parasti ir tas, ka vecākiem trūkst perspektīvas attiecības ar pusaudžiem. Lielākajai daļai vecāku ir nepareizs priekšstats par pusaudža gadiem un to, ko viņi var sagaidīt no nenobriedušiem jauniešiem.
Lai sagatavotu pusaudzi dzīvei mūsdienu nesaprātīgajā pasaulē, viņam jāiemāca skaidri domāt. Tas ir svarīgi divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, cilvēks nevar iegūt stipru, pastāvīgu un ilgstošu ticību vai morālo vērtību sistēmu, ja nespēj skaidri domāt. Stabila un nesatricināma ticība, uz ko pamatojas dzīves jēga, nevar būt akla. Tai jābalstās uz racionālu, loģisku domāšanu un jāatbilst reālajai pasaulei, kā arī jādod saprātīgas atbildes uz dzīves svarīgākajiem jautājumiem Otrkārt, jauniešiem jāiemāca skaidri domāt arī tāpēc ka mūsu dienās tiek pieņemti daudzi lēmumi un veiktas darbības, kas nebalstās uz rūpīgu, loģisku domāšanu, bet gan uz iracionālām, impulsīvām kaprīzēm. Ir ļoti svarīgi iemācīt pusaudzim domāt racionāli un secīgi. Viena no vislabākajām vērtībām, ko varat dot savam bērnam, ir spēja novērtēt savu domāšanu, lai viņš tai uzticētos un prastu mainīt to, iegūstot jaunas zināšanas. Turklāt jāiemācās saskatīt kļūdas nepareizā domāšanā un jāsaprot, kā izdara kļūdainus secinājumus.
Vecākam nevajag pārtraukt bērnu, kad tas izsaka savu domu, bet palabot to un parādīt, kur viņa bija neloģiska un pārāk vienkāršota.
Viens no iemesliem, kāpēc pusaudžus mulsina morāles tēma, ir tas, ka daudzi vecāki nejūtas atbildīgi par savas pārliecības ieaudzināšanu bērnos. Citi saka, ka viņi ticot garīgajām vērtībām, bet dzīvē neievēro tās. Nekas tā nemulsina pusaudzi, ka konsekvences trūkums viņa vecāku dzīvē, it īpaši attieksmē pret lietām, ko vecāki sakās augstu vērtējam, bet pēc tam neņem vērā. Kā vecāki var iemācīt pusaudzi skaidri domāt par morālām un garīgām vērtībām, ja pašu dzīvesveids neliecina par skaidru domāšanu.
Viena no galvenajām prasībām, ko pusaudži mūsu dienās izvirza saviem vecākiem, ir nepieciešamība pēc ētisko un morālo vērtību sistēmas, pēc kuras vadīties. Šo prasību pusaudži izsaka dažādi. Viens bērns saka, ka viņam vajagot “dzīves standartu”, cits pusaudzis meklē “dzīves jēgu”. Kāds cits izmisis jaunietis meklē kādu, kurš parādītu viņam, kā dzīvot vai pie kā turēties.
Šādas izmisīgas ilgas nejūt tikai daži neapmierināti, nelaimīgi pusaudži. Taču lielākā daļa tās jūt un apmulst šajā vissvarīgākajā dzīves jomā. Diemžēl reti var sastapt pusaudžus, kas savā dzīvē saskata jēgu un mērķi, kas ir mierā ar sevi un šajā strauji mainīgajā, apjukuma un baiļu pārņemtajā pasaulē ir saglabājuši veselīgu dzīves perspektīvu.
Sākumā bērns grib, lai vecāki viņu vada. Taču pieaugušie to sekmīgi darīs vienīgi tad , kad paši būs atraduši dzīvē ceļu un ja bērns spēs pārņemt vecāku vērtības un padarīt tās par savējām. Bērnam, kurš nejūt, ka vecāki viņu patiesi mīl, būs grūti to izdarīt.
Ir ļoti nepareizs uzskats “lai mans bērns pats tiek galā; viņam jāmācās pašam pieņemt lēmumus”. Šie vecāki vai nu cenšas būt oriģināli, vai arī viņiem nav nekādas jēgas par pasauli, kurā mēs dzīvoja. Šādi audzināts bērns izraisa žēlumu. Trūkstot pastāvīgai vadībai ētiskos, morālos un garīgos jautājumos, viņš arvien sliktāk orientēsies savā pasaulē.
Mēs esam tā sabiedrības daļa, kas visvairāk ir atbildīga par veselu domāšanu un analizēšanas spējas attīstīšanu mūsu atvasēs, tāpēc mums maximāli jāiesaistās bērnu audzināšanā, bet tikai lai tas nekļūst pa slimīgu ieradumu, kas ir vēl kaitīgāk, nekā vispār neiejaukties mūsu bērnu psiholoģijā.
Izmantotā literatūra:
Dr. Ross Kempbels- “Kā patiesi mīlēt pusaudzi.” (Rīga 1991.)
A. Spivakova- “Vecāki un bērni.” (Zvaigzne1989.)
S. Kovaļovs- “Ģimenes attiecību psiholoģija.” (Zvaigzne 1990.)