Bailes ir viens no emociju veidiem, kas palīdz cilvēkam pašneiznīcināties. Bailēm saprāta robežās ir liela nozīme mūsu ikdienas dzīvē. Iedomājieties, kas notiktu, ja pēkšņi visi cilvēki pārstātu baidīties. Tiklīdz cilvēku sāk baidīt bez pamatojuma, tā jau ir izmantošana, kur tiek izmantotas viņa emocijas. Ir veikli darboņi un arī reliģiskas organizācijas, kas cilvēku bailes izmanto savu mērķu sasniegšanai, proti – lai cilvēks būt no viņiem atkarīgs. Visam tam pamatā ir cilvēku emociju pārzināšana un to izmantošana.
Kas vispār ir bailes? Tā ir emocija, pārdzīvojums, kas rodas kā atbildes reakcija uz draudiem cilvēka bioloģiskajai vai arī sociālajai labklājībai. Atkarībā no situācijas un cilvēka personas īpatnībām bailes var izpausties ļoti plašā diapazonā ¬¬– kā nedrošība, bažas, satraukums, izbailes, panika, izmisums, šausmas. Sasniedzot kulmināciju, tā saukto afekta stāvokli, baiļu sajūta uzspiež cilvēkam tā saukto „avārijas uzvedību”, kas izveidojusies bioloģiskās evolūcijas procesā. Faktiski, šajā momentā apziņa atslēdzas un cilvēks darbojas „autopilotā”. Diemžēl šīs darbības bieži ir neracionālas un noved pie bēdīgām sekām.
Lai pareizi un efektīvi darbotos ārkārtas situācijā, nepietiek ar teorētisko un praktisko sagatavotību, kas iegūta mācību procesā – tas ir tāpēc, ka paši efektīvākie paņēmieni maz var palīdzēt tam, kas izjūt bailes. Piemērs: jebkurš cilvēks var noiet pa dēli, ka nolikts uz zemes, bet pietiek tikai šo dēli pacelt trīs metru augstumā, kad cilvēks vairs nevarēs pa to noiet tikpat viegli un nepiespiesti kā iepriekš vai arī vienkārši nokritīs no tā. Brīvi kustēties viņam traucēs bailes.
Tas ir normāli, ka cilvēks baidās lekt ar izpletni, no augstuma, ka baidās no ekstrēmām lietām, utt.. Nav normāli, ja cilvēki joprojām baidās un ietekmējās no māņticības, ja baidās no tā, ka kāds uz viņu „ne tā” paskatās, ja baidās no „ļaunas acs” utt., jo tas ir šo cilvēku vājums un pseido – dziednieku un šarlatānu (viltus ekstrasensu) spēks. Uz bailēm ir balstīts šarlatānu bizness.
Bailēs jūtamies nomākti, sagaidot kādu ļaunumu un tiecoties no tā izbēgt. Bailes var radīt pavisam niecīgi cēloņi: pēkšņi iespaidi liek satrūkties, piem., negaidīta vēja pūsma. Mēs tūdaļ saraujamies un izraisām novēršanās un atvairīšanas kustības (refleksi). Bailes sevišķi lielas tad, kad fantāzija darbojas dzīvi, pārspīlējot sagaidāmā ļaunuma lielumu un nozīmi. Bailes pirms kādas niecīgas operācijas var būt daudz lielākas nekā pašas operācijas laikā. Var būt arī instinktīvas bailes. Jauns suns, apostot vilka ādu, pārdzīvo bailes. Lielās bailes izvēršas šausmās. Tādos spēcīgos pārdzīvojumos seja pārvēršas, muskuļi sākumā sažņaudzas krampjos, vēlāk bezspēcīgi atslābst, sajūtam aukstumu, plūst sviedri un asinstrauki smadzenēs strauji saraujas. Bailes var izpausties aktīvā vai pasīvā veidā: izraisot kustības vai arī paralizējot kustības. Draudot nopietnām briesmām, uzmanības koncentrācija ir ļoti liela. Mēs nemanām tādos brīžos pat ievērojamas sāpes, kas cēlušās no miesas bojājumiem. Domas sparīgi strādā. Kad briesmas garām, jūtam pēkšņu atvieglinājumu, saspīlējums zūd un ir tā, it kā „akmens būtu novēlies no pleciem”. Aktīvās baiļu sajūtās mostas tieksme bēgt un spēki uz brīdi pieaug: bailēm ir spārni. Pasīvās bailēs spēki ir paralizēti, ir dziņa slēpties un iestājas sastingums. Par tādām bailēm saka, ka tās atņemot kājas.
Kā pārvarēt bailes
Bailes liek mums palikt aizkulisēs. Tās pārliecina mūs, ka mēs nekad nevarēsim īstenot savus sapņus. Liek mums ciest klusu un nošķir mūs no tiem, kurus mīlam. Bailes kā nekas cits spēj mūs apstādināt pusceļā un ierobežot mūsu vēlmi censties kaut ko panākt. Bailes samazina mūsu dzīves telpu.
Var būt, ka mēs baidāmies no atšķirīgām lietām, bet mūsu reakcija uz bailēm parasti ir viena un tā pati – mums svīst rokas, izkalst mute, rodas dīvaina sajūta vēderā – un mēs esam gatavi darīt visu, upurēt visu, lai tikai šī sajūta pazustu. Cik reizes jūs esat atteicies no vilinošas iespējas vai attiecībām tādēļ, ka bija bail mēģināt?
Bailes pašas par sevi nav sliktas. Tās mūs aizsargā kā brīdinājuma signāls. Taču ir liela atšķirība starp veselīgām bailēm, kas liek mums atkāpties no bezdibeņa malas un nemitīgajām bailēm, kas liedz mums dzīvot pilnvērtīgu dzīvi.
Kādā rakstā kristīgais padomdevējs un grāmatu autors doktors Henrijs Klauds iesaka spert vairākus konkrētus soļus, lai pārvarētu bailes, kas valda pār mums:
• saistīties ar citiem,
• veidot shēmas,
• apgūt relaksācijas paņēmienus,
• attīstīt garīgo dzīvi,
• konfrontēt savas bailes.
Ja kāds grib atklāt baiļu motīvus, kurus mēs vēl neapzināmies, mēs nekavējoties pretojamies, jo jūtamies aizskarti, nedroši, apdraudēti. Šāda iekšēja pretestība rodas arī tad, kad paši cenšamies atklāt savu baiļu motīvu īstos cēloņus. Šo pretestību mēdz apzīmēt ar vārdu Cerbers, kas grieķu mitoloģijā pazīstams kā daudzgalvainais suns pie Hadesa ieejas. Suns draudzīgi sagaida mirušos, kas devās uz pazemi, bet mežonīgā niknumā metās virsū katram, kas no turienes gribēja tikt ārā. Ja gribam izkļūt no savu baiļu „Hadesa”, mums vispirms jāuzveic „Cerbers”, t.i., iekšējā pretestība, pirmais instinktīvais protests, lai neaizskartu to, kas darīs mums sāpes.
Kādā veidā mēs pretojamies, ja negribam atzīt, ka mūsos mājo bailes, ar kurām jācīnās?
1. Racionalizācija. Tas ir pirmais izvairīšanās veids no apzinātas cīņas ar bailēm. Cilvēks nojauš, ka rīkojas baiļu vadīts, taču tajā pat laikā iestāsta sev un citiem, ka viņa uzvedība ir pilnīgi loģiska un pamatota. Tam par pierādījumu viņš sameklēs desmitiem argumentu, lai gan neviens no šiem argumentiem neskars lietas būtību. Piem., cilvēkam ir grūtības kontaktos ar citiem, jo pats pēc dabas ir nedrošs un aizdomīgs. Tā vietā, lai atzītu, ka viņā ir iekšējas bailes, un censtos tās pārvarēt, šis cilvēks daudz un dažādi spriedīs par naidīgumu, kas vispār valda starp cilvēkiem, par to, ka nav vērts nevienam uzticēties, jo visi ļaudis ir nediskrēti utt.
2. Baiļu noliegšana. Nākamais izvairīšanās veids ir neatzīt savas bailes. Ievērības cienīgs ir fakts, ka šādos gadījumos ir novērojama ārējā savaldība, atsevišķos brīžos arī bravūra. Bailīgais var justies pat stiprs un drosmīgs. Daudzreiz ir pat tā, ka jauni cilvēki sāk nodarboties ar bīstamiem sporta veidiem, un no malas pat izskatās, ka viņi ir neparasti drosmīgi. Patiesībā viss ir citādi – viņi ļoti baidās atzīt, ka ir vāju un neaizsargāti, tāpēc visādi cenšas pierādīt pretējo. Šie cilvēki ārkārtīgi smagi pārdzīvo katru neveiksmi, jo jebkura neizdošanās skar to būtisko problēmu, no kuras viņi tik cītīgi bēg. Sportiskais atzars vai arī citas „sevis apliecināšanas” ārējās formas var kalpot kā līdzeklis, lai uzveiktu bailes un nostiprinātu pašapziņu.
!!! Neviens nevar pārvarēt iekšējas bailes, izliekoties, ka tādu nemaz nav, un cenšoties tās ignorēt.
3. Sevis apdullināšanas līdzekļi. Vēl viens veids, kā bēgt no bailēm, apreibināt sevi. Psihologi ir pārliecināti, ka pārmērīga ēdienu un alkohola lietošana, narkomānija, seksuāla izlaidība bieži vien ir saistīta ar iekšējo nepieciešamību notušēt baiļu sajūtu. Līdzīgu funkciju pilda arī dzīšanās pēc materiāliem labumiem, liels daudzums paviršu kontaktu ar draugiem, pārmērīga aizraušanās ar darbu, stundām ilga sēdēšana pie televizora u.c. šāda veida „patērēšanas” mērķis ir „nomērdēt iekšējo tārpiņu”, jo cilvēks jūt nemitīgu sasprindzinājumu un psihisku nogurumu.
!!! Fakts ir tāds, ka neviena no šim apdullināšanās formām neatrisina pašu problēmu, gluži otrādi, pats to neapzinādamies, cilvēks aizvien vairāk grimst bailēs.
4. Izvairīšanās no situācijām, kas izraisa bailes. Tas arī ir tikai šķietams veids, kā tikt vaļā no bailēm, kad visiem spēkiem izvairāmies no visa – vai tā būtu konkrēta situācija, domas vai pārdzīvojums – kas varētu izraisīt bailes. Šāda izvairīšanās reizēm ir pilnīgi apzināta un brīva izvēle, taču biežāk tomēr ir tā, ka cilvēks rīkojas neapzināti, pats to īsti nemaz negribēdams.
Raksturīgi ir tas, ka neviens no šiem bēgšanas veidiem nepastāv atsevišķi – tas notiek kompleksi.
Skaidrs ir tas, ka šīs metodes pašas par sevi nesamazina bailes un nelikvidē to cēloņus. Drīzāk otrādi – jo regulārāk izmantojam šis metodes, jo lielāka kļūst iekšējā nepieciešamība meklēt sev glābiņu tajās. Izkļūt no šī apburtā loka varam tikai un vienīgi – stingri un apzināti izdarot izvēli stāties pretī savām bailēm.
Baiļu sekas
Mēs jau sapratām, ka visas iepriekšminētās metodes dod cilvēkam tikai iekšējās stabilitātes ilūziju, jo neviena no tām nerisina problēmu, tā ir tikai tāda „galvas slēpšana smiltīs”. Diemžēl pat tāds šķietams iekšējais līdzsvars nav iegūstams par velti – mēs izšķiežam daudz spēku un enerģijas. Centīsimies izprast, kādas tieši ir sekas mūsu „maskētajām” bailēm.
• Nogurums un vispārējais nespēks. Pirmkārt, ja tas, ko mēs darām, kaut kādā veidā ir saistīts ar bailēm, tad neizbēgami rodas sasprindzinājums, noguruma sajūta un vispārējais nespēks. Ikdienā bieži sakām, ka darbs, kas nepatīk, ātri nogurdina. De facto nogurdina nevis darbs, bet tā iekšējā pretestība, kas ir mūsos un kas ir nemitīgi jāpārvar. Piem., ja students ļoti baidās no kāda eksāmena, tad jau pēc 10 eksaminēšanas minūtēm viņš jutīsies ārkārtīgi noguris.
• Šķēršļi, kas neļauj brīvi rīkoties. Otrkārt, baiļu ietekmē mums pašiem un arī citiem parādās tādas reakcijas, kas mūs it kā sasaista. Piem., ja kāds baidās no publiskās uzstāšanās, tad, pat labi sagatavojies, viņš vairākkārt kļūdīsies un stostīsies. Ja skolēnam ir bail skaļi lasīt klases priekšā, viņš noteikti pieļaus kļūdas, neskatoties uz to, ka prot lasīt ļoti labi. Bailīgs students, arī labi sagatavojies, eksāmenā var tik ļoti nobīties, ka aizmirst visu. Vēlāk, kad bailes pāriet, viņš atkal ļoti labi visu atceras.
Pamatbaiļu veids ir bailes no savas nāves. Šis baiļu veids mitinās katrā cilvēkā vairāk vai mazāk apslāpētā veidā. Piemēram, bailes no materiālām un naudas problēmām vienkāršotā veidā izskatās, kā sajūta, ka:
– cilvēkam var pietrūkt naudas pārtikai un var iestāties bads (un nāve),
– pietrūkst naudas mājokļa apmaksai un cilvēks var tikt izlikts uz ielas kā bezpajumtnieks (scenārija turpinājumā – nāve),
– slimību gadījumā nevarēs iegādāties zāles sev vai tuviniekiem (atkal nāves draudi),
– nevarēs iegūt atbilstošu izglītību, tātad nākotnes darbs būs sasaistīts ar zemu atalgojumu (un kopsummā viss iepriekš minētais),
– bērns negrib mācīties un līdz ar to veido negatīvu savas dzīves vēsturi, jo vēlāk šis bērns nevarēs uzturēt pats sevi, savu ģimeni, un vēl vairāk nevarēs palīdzēt vecajiem nevarīgajiem vecākiem (bezizejas un ciešanu nāves variants un izmisums par bērna rīcību), utt.
Dažas no fobijām:
• Ablutofobija – bailes no mazgāšanās dušā vai vannā.
• Arahnofobija – bailes no zirnekļiem.
• Amaksofobija – bailes vadīt auto.
• Aerofobija – bailes lidot ar lidmašīnu.
• Anablefobija – bailes skatīties uz augšu.
• Batofobija – bailes no debesskrāpjiem.
• Bibliofobija – bailes no grāmatām.
• Vakcinofobija – bailes no vakcinācijas.
• Demofobija – bailes no pūļa.
• Dromofobija – bailes no satiksmes.
• Heliofobija – bailes no saules.
• Hronometrofobija – bailes no pulksteņiem.
• Kiberofobija – bailes no datoriem.
• Klaustrofobija – bailes no slēgtām, šaurām telpām.
• Elektrofobija – bailes no elektroierīcēm.
• Panofobija – bailes no dažādiem iespējamiem notikumiem.
• Somnifobija – bailes no miega.
Secinājumi
• Katram ir jāiemācās pārvarēt bailes, lai pašneiznīcinātos.
• Bailes var sabojāt ikviena cilvēka dzīvi, neskatoties uz to, cik cilvēks garīgi ir stiprs.
• Ar cilvēkiem kļūs arvien ļaunāk, ja nebūs drosmīgo siržu, kas gatavas iet cīņā par tiem, kam bail!