Baroka laikmets
Šo stilu mākslā ļoti grūti sajaukt ar kādu citu, tas līdzīgi Gotikai kļuva par sava laikmeta iemiesojumu. Baroks pirmo reizi vēsturē savienoja divus uzskatus- stilu un dzīves veidu, kas cilvēku dzīvē kļuva savstarpēji saistīti. Interjera dizainā Baroks tiecas pēc diženuma, krāšņuma un telpas plašumiem. Mainīgums, dīvaina tēlu spēle šī stila interjeros, bija salīdzināma ar sarežģītu jūras gliemežnīcas tēlu- barocco, kurai par godu šis stils nosaukts. Tā šo stilu nosauca tā vēlākie pretinieki- klasicisti XVIII gs., kuriem baroka formas atgādināja dīvainu, samākslotu gliemežnīcu- „nesaprātīgās dabas” veidojumu.
Par galveno mākslas uzdevumu kļuva cilvēka iekšējās pasaules atspoguļošana, tā jūtu un pārdzīvojumu atklāšana. Baroka galvenās pazīmes kļuva- dramatiska patētika, nosliece pēc saasinātiem kontrastiem, dinamiskums, ekspresija un tieksme pēc greznības un dekoratīvisma. Parādes interjeri ieguva daudzveidīgas formas, kuru greznību pasvītroja skulptūras, veidojumi, dažādi ornamenti. Mēbeles sēdēšanai atšķiras ar bagātīgiem dekoratīviem risinājumiem, nevis ar prototipu dažādību. Visbiežāk tās tiek apvilktas ar dārgiem dekoratīviem audumiem- brokātu, gobelēnu un tiek rotātas ar bārkstīm. Ļoti greznas tiek veidotas gultas, kuras iegūst telts formu kas veidota no grezniem aizkariem un drapējumiem, praktiski paslēpjot koka konstrukcijas. Istabas reizēm zaudēja acīm pierasto četrstūru formu, spoguļi un gleznojumi paplašināja patiesos telpas izmērus, bet gleznotie griestu plafoni radīja ilūziju par jumta neesamību.
Baroka stila pamatelementi tāpat kā renesansē ir cēlušies no antīkas, bet barokam raksturīgi tie ir ar sakāpinātu formu dinamiku un nemiera pilnu līklīniju ritmu. Greznās un pompozās baroka formas atrod plašu pielietojumu pirmām kārtām kulta celtnēs, baznīcu un klosteru arhitektūrā un interjeros. Jaunais stils īpaši patīk jezuītiem, un nav nejauši, ka to reizēm sauc par „jezuītu stilu”. Baroks un no tā plūstoši izveidojušais rokoko vēl līdz šim laikam cilvēku apziņā ir saglabājies kā ļoti grezns mākslas stils. (XVII gs. – XVIII gs. sākums, atsevišķās valstīs vidus)
Literatūra.
Baroka literatūrai raksturīga formas virtuozitāte, pievēršas vissmalkākajām darba detaļām, spēcīga tēlainība. Baroka literatūrā īpaši attīstās metafora un alegorija. Baroka literatūrai raksturīgas reliģiskas tēmas, Vanitas (uzsvars uz laicīgā pārejošo un nepastāvīgo raksturu), Memento mori (atgādinājums par cilvēka mirstīgumu) un Carpe diem (mirkļa izbaudīšana) motīvi.
Mūzika.
Galvenais notikums Barokā, strauja instrumentāla mūzikas attīstība. Galvenie komponisti – Georgs Fridrihs Hendelis, Johans Sebastians Bahs. Raksturīgie žanri – divdaļu cikls, senās svītas, garīgās kantātes. Izveidojās skatuves žanri –opera un balets.
• Balets nebija patstāvīgs žanrs. Bija divi varianti :
1. Balets, kā franču operas sastāvdaļa
2. Balets kā īpaša masku balle
Kā patstāvīgs žanrs kļuva 19.gs, jau 18 gs. bija jau daži viencēliena baleti pārsvarā Francijā, tāpēc par baleta dzimteni tiek uzskatīta Francija.
• Opera ir muzikāli dramatisks sacerējums, kurā apvienota poēzija, mūzika, vizuālā plastiskā māksla un aktiermāksla. Dramatiskā darbība noris dziedot, orķestrim pavadot un atbalstot skatuvisko darbību. Operu varam nosaukt par sintētisku mākslas darbu, kurā sintezēti minēti mākslas veidi, kā arī horeogrāfija. Operas mūzikā sastopam daudzus mums jau zināmus žanrus – ārijas, kavatīnes, monologus, recitatīvus, duetus, tercetus utt., korus, dejas, orķestra uvertīras, starpspēles u. c. Opera kā viens no demokrātiskākajiem mūzikas žanriem spēj aizraut plašu klausītāju auditoriju. Mūzikas attīstības laikā izveidojušies vairāki mūzikas žanri: vēsturiskā, dramatiskā, liriskā, satīriskā u.c.
Baroka laikmetā izcilākais skaņradis, polifonā stila lielmeistars- Johans Sebastians Bahs (1685-1750) ir izcils 18.gadsimta vācu komponists , ērģelnieks, klavesīnists. Kopš J. S. Baha nāves pajājis vairāk nekā divsimt gadu, tomēr interese par viņa mūziku joprojām aug. Savas dzīves laikā komponists neguva pelnīto atzinību. Viņš bija spiests strādāt par galma mūziķi, ērģelnieku, baznīcas kora vadītāju. Interese par Baha mūziku radās gandrīz pēc simts gadiem kopš viņa nāves: 1829. gadā vācu komponista Mendelsona vadībā atklātībā izskanēja dižākais Baha skaņdarbs – „Mateja pasija”. Vācijā pirmo reizi iznāca viņa skaņdarbu pilns izdevums. Visā pasaulē sāka skanēt Baha mūzika, pārsteidzot ar savu skaistumu un iedvesmas spēku, meistarību un pilnību. «Nevis strauts! (Der Bach ( vācu val.) – strauts)-jūra būtu viņa īstais vārds,»par Bahu sacīja lielais Bēthovens.
Pēc manām domām baroka laikmets ir atstājis lielu nozīmi uz mūsdienām. J.S. Baha mūzika joprojām ir populāra it īpaši viņa uzrakstītie skaņdarbi – „Tokāta” un „Fūga”. Baroka laikmetā izveidojās divi pilnīgi jauni skatuves žanri –opera un balets, bez kuriem nav iedomājama mūsdienu kultūras dzīve. Savukārt, interjera ziņā, baroka mākslai raksturīgas krāšņas krāsas, liektas līnijas un formas, gleznainums, dažādi gaismas efekti, spēcīgs spožas gaismas un ēnas kontrasts, dramatisms – no tiem joprojām iedvesmojas arī mūsdienu interjeristi un arhitekti.