Bezdarbs

Bezdarbs

Saskaņā ar starptautiskās darba organizācijas standartiem valsts iedzīvotāji tiek iedalīti ekonomiski aktīvajos un ekonomiski neaktīvajos. Ekonomiski aktīvie iedzīvotāji ir abu dzimumu personas, kas pārskata periodā piedāvā savu darbu materiālo vērtību ražošanai vai pakalpojumu sniegšanai. Ekonomiski aktīvie iedzīvotāji sastāv no nodarbinātajiem un nestrādājošajiem iedzīvotājiem. Ekonomiski neaktīvie iedzīvotāji ir abu dzimumu personas neatkarīgi no vecuma, ieskaitot personas, kas jaunākas par darbspējas vecumu, kuras nevar pieskaitīt ne pie nodarbinātajiem iedzīvotājiem, ne arī pie darba meklētājiem (mājsaimnieces, nestrādājošie invalīdi, mācību un citu iestāžu audzēkņi un

n
n studenti darbspējas vecumā, kas nestrādā un nemeklē darbu, nestrādājošie pensionāri u.c.).

Nodarbinātības valsts dienestā reģistrēto nestrādājošo skaitā ietilpst darbspējas vecuma personas, kas pārskata periodā bija bez darba, aktīvi meklēja darbu un bija gatavas nekavējoties sākt strādāt. Saskaņā ar Latvijas Republikas likumu “Par nodarbinātību” par bezdarbnieku atzīstams darba spējīgs nestrādājošs Latvijas Republikas pilsonis vai ārvalstnieks (bezvalstnieks), kurš saņēmis pastāvīgas uzturēšanās atļauju vai kuram pasē ir iedzīvotāju reģistra atzīme ar personas kodu, ir darbspējas vecumā, kuram nav citu ienākumu vismaz minimālās darba al
l
lgas apmērā, kurš neveic uzņēmējdarbību, meklē darbu un ir reģistrēts. Nodarbinātības valsts dienestā pēc pieraksta vietas un vismaz reizi mēnesī griežas šajā dienestā.

Darba tirgus plūsmas. Mēs zinām, ka daudzas darba vietas tiek likvidētas katru gadu, bet to vietā rodas ar
r
rī daudzas jaunas darba vietas un rodas jaunas firmas, kuras arī piedāvā jaunas darba vietas. Parasti darba tirgū skatās uz kopējās nodarbinātības un bezdarba ainu, retāk nekā uz darba vietu iznīcināšanu un jaunu darba vietu radīšanu.

Viszemākais bezdarba līmenis parasti ir Rīgā un citās attīstītās pilsētās, turpretim visaugstākais un arī visaugstākais ilgstošo bezdarbnieku īpatsvars Latgales pusē – gandrīz katrs ceturtais nevar atrast pastāvīgu algotu darbu.

Pēc 2000.gada jūnija LR Ekonomikas ministrijas ziņojuma par Latvijas tautsaimniecības attīstību valstī turpina samazināties tautsaimniecībā nodarbināto skaits, Toties strādājošo skaits privātajā sektorā pastāvīgi pieaug. 84,7% no nodarbināto kopskaita veidoja darba ņēmēji, 3,6% darba devēji, 7% pašnodarbinātie, un 4,4% bija ģimenes saimniecībā strādājošie neapmaksātie ģimenes locekļi un radinieki. Pēdējo piecu gadu laikā strauji pieaug nodarbināto skaits nekustamā īpašuma izmantošanā, nomā un komercdarbībā, va
a
alsts pārvaldē un aizsardzībā, obligātā sociālā apdrošināšanā, vairuma un mazumtirdzniecībā, sadzīves priekšmetu remontā, toties samazinājās veselības aizsardzībā un sociālajā aprūpē, kā arī finansu starpniecībā. Novērojama ražošanas sfēras sarukšana.

Vidējais laiks, cik ilgi darba meklētāji bijuši bez darba, ir 28 mēneši. Gandrīz trīs ceturtdaļas no visiem darba meklētājiem meklē darbu ilgāk par 6 mēnešiem.

Bezdarbs – tā ir sociāla slimība. Tās ir nemitīgas bailes, kuras pakāpeniski saēd cilvēku. Bailes par izdzīvošanu. Bailes tikt izliktam no dzīvokļa. Bailes zaudēt darbu.

Bezdarbnieka statuss noder, lai par valsts līdzekļiem apgūtu ja
a
aunu arodu. Valsts nodarbinātības dienesta (VND) pārziņā esošā apmācības un pārkvalifikācijas programma, kuras lietderību skeptiķi sākumā apšaubīja, gūst arvien lielāku atsaucību. Gan cilvēki paši atzīst, ka bez jaunām zināšanām darbu neiegūt, gan arī darba devēji sapratuši, ka izglītots darbinieks firmas labā spēj izdarīt vairāk.

Bezdarba sekas. Pastāvot ilgstošam bezdarbam, tiek zaudētas darba iemaņas un kvalifikācija. Rodas neatgriezeniski tautsaimnieciski zaudējumi lielos apmēros.

Leave a Comment