Pirmais briļļu priekštecis bija kāda sastingusi stikla pile, kuras unikālo īpašību – mainīt attēla asumu pamanīja stikla lējējs jau tālajā 1280.gadā.
Attīstoties stikla rūpniecībai, to plašāk sāka izmantot arī lēcu ražošanai, jo liecot stiklu var panākt dažādus vizuālos efektus.
Pirmie rāmīši, kuros ievietoja tādas lēcas, bija veidoti kā šķēres ar apaļām, ierāmētām lēcām galos, tādējādi pielāgojot tās degunam.
Baroka laikmetā ļoti populāras kļuva pensnē jeb brilles uz kātiņa, kuras kā masku pielika pie acīm.
Cilvēkiem kļūstot praktiskākiem, praktiskākas kļuva arī brilles, un pensnē nomainīja degunkniebis, ko ar knaģveidīgu stiprinājumu piestiprināja pie deguna, tādējādi briļļu lietošana varēja iztikt bez roku palīdzības.
Tālākā briļļu evolūcija apstājās jau ar parasto (mūsdienīgo) ietvaru izgudrošanu.
Mūsdienās pati briļļu struktūra vairs būtiski nemainās, mainās tikai ietvaru dizains un materiāli, kā arī lēcu optiskā un vizuālā kvalitāte.
Brilles un sabiedrība.
Jau no seniem laikiem brillēm ir bijusi liela loma sabiedrībā. Sevišķi senatnē pēc brillēm varēja noteikt to valkātāja sabiedrisko stāvokli.
Atšķirībā no Eiropas, kur brillēm galvenā ir praktiskā puse, Āzijā agrāk imperatori lika sev izgatavot krāšņas brilles no bruņurupuča bruņām, rotātas ar dārgakmeņiem, lai izceltu savu varenību.
Arī mūsdienās ir tā pat. smalkas un elegantas metāla brilles piedod cilvēkam cienīgu izskatu. Turpretī radošo profesiju pārstāvji (mūziķi, mākslinieki u.c.) parasti izvēlas brilles plastmasas rāmjos, lai izceltu savu personību un individualitāti.
Brilles kā redzes uzlabošanas līdzeklis pazīstams kopš seniem laikiem.Mūsdienu briļļu pirmsākumi meklējami Itālijā ap 1248 gadu. Par briļļu izgudrošanu rakstiskas liecības atstājuši divi Itāļu mūki no Pizas Giordano da Rivaldo un Alessandro de Spina.
Briļļu esamības pierādījumu 1352 gadā ir apliecinājis ar savu darbu ievērojamais tā laika gleznotājs Tommaso da Modena. Freskā ko viņš ir zīmējis Dominikāņu klosterī pie San Nikolas bazilikas Trevizio pilsētā Itālijā ir attēlots kardināls Hugo de Provence ar brillēm. Tas ir pirmais zināmais darbs, kurā attēlots cilvēks ar brillēm.
Vēlāk brilles ir redzamas daudzu mākslinieku darbos. Brilles mākslas darbos izcēla personas nozīmīgumu un gudrību. Līdz 19 g .s. tika lietotas brilles, kuras turēja acu priekšā ar roku vai arī uzkabināja uz deguna. Ap 1700 gadu angļu optiķis Edward Scarlet ieviesa mūsdienu briļļu prototipu. Tām bija kājiņas un tās stabilāk turējās uz galvas. Kopš tā laika briļļu forma nav būtiski mainījusies.
Mūsdienu brilles.
Ar ko raksturīgas mūsdienu brilles?
Mūsdienu briļļu pamats ir individualitāte. Brilles tiek veidotas personai individuāli tikai ar viņam raksturīgajiem optiskajiem parametriem. Arī briļļu dizaina izvēle ir individuāla. Izvēloties brilles jāņem vērā arī ar ko nodarbojas indivīds. Sporta nodarbībām būtu ieteicamas speciālas brilles, ne tās ko lieto ikdienā.
Briļļu izgatavošanai ir nepieciešama redzes recepte. Lai recepti iegūtu, redzes speciālists optometrists vai oftalmologs veic sarežģītu darbu izmantojot gan objektīvus redzes mērījumus, gan ņemot vērā subjektīvas pacienta sajūtas. Rezultātā tiek noteikta labākā korekcija. Pēdējā laika tendence ir iegūt tādu korekciju, lai indivīdam ar brillēm būtu sevišķi laba redze. Viens no redzes kvalitātes rādītājiem ir redzes asums.
Ja indivīds 6 metru attālumā redz 6 mm lielus burtus, tad redzes asums ir labs un tiek apzīmēts ar 1. Labas redzes iegūšanai tiek koriģēta redzes sfēriskā un cilindriskā komponente. Lai iegūtu super redzi ar redzes asumu 1,5 vai pat 2 ir jā pielietoto koriģējošās prizmas un pēdējā laikā literatūrā ierosina koriģēt arī acs aberācijas. Kad recepte ir iegūta tad var ķerties pie briļļu izveidošanas. Brilles sastāv no ietvara un briļļu lēcām