Cara Pētera I nākšana pie varas

Biogrāfija. Cara Pētera I nākšana pie varas.

Dzimis 9 jūnijā (30 maijs pēc vecā stila) 1672.gadā Maskavā, miris 8 februārī (28 janvāris pēc vecā stila) 1725.gadā Pēterburgā.

Pēteris bija cara Alekseja un tā otrās sievas, Natālijas Kirilovnas Nariškinas, dēls, kurš, atšķirībā no saviem pusbrāļiem, bija veselīgs, dzīvespriecīgs bērns. Tas ir Artamona Sergejeviča Matvejeva daļējs nopelns, kurš viņa māti bija audzinājis progresīvo rietumu ietekmju garā. Kad Aleksejs mira 1676.gadā, Pēteris bija tikai četrus gadus vecs. Viņa pusbrālis kāpa tronī kā Fjodors III, bet faktiski vara atradās Fjodora mātes radinieka Miloslavska rokās, kurš ar visiem spēkiem centās atbrīvoties no jaunā Pētera un tā mātes Nariškinas. Fjodors mira 1682, neatstādams mantiniekus; izcēlās cīņa par varu starp Miloslavskiem un Nariškiniem – Pēteri un Ivanu, kurš tronī būtu kāpis kā Ivans V. Nestabilo periodu izbeidz 25 gadus vecā Ivana māsa Sofija, kura pārņem varu cara Ivana V nepilngadības dēļ. Pēteris ir spiests noskatīties kā viņa ģimenes locekļi un atbalstītāji tiek nogalināti. Pēteris ar māti pārcēlās uz dzīvi Preobraženskovā –nelielā ciematā netālu no Maskavas.
Pētera izglītība nav bijusi nākamajam caram atbilstoša- viņa pirmais skolotājs, bijušais baznīcas klerks Ņkita Zotovs, tikai daļēji spēja apmierināt Pētera prasības. Preobraženskā pavadītās bērnības laikā nākamais cars iepazinās ar citu tautu kultūrām –tas ir, ar to, kas līdz Ņemeckaja Sloboda bija atkļuvis kopā ar ieceļotājiem.
1689. gadā Natālija Nariškina noorganizēja Pētera kāzas ar skaisto Jevdokiju Fjodorovnu Lopuķinu, kas īstenībā bija tikai politisks akts, kura mērķis – pārādīt septiņpadsmitgadīgo Pēteri kā pieaugušu cilvēku, kurš spējīgs uzņemties atbildību. Laulība cieta neveiksmi – jau itin drīz Pēteris sāka sievu ignorēt, un 1689.gadā tā izjuka pavisam.
1689.gadā notika armijas sacelšanās. Tā bija Pēterim izdevīga situācija: viņām izdevās atņemt varu Sofijai, kura kļuva par mūķeni. Līdz Ivana V nāvei 1696 gadā valdīja Pēteris kopā ar Ivanu, tad Pēteris pārņēma varu. Tālākie notikumi jāskata kopā ar Krievijas vēsturi.

Notikumi Krievijā cara Pētera I valdīšanas laikā.

Cara Pētera valdīšanas sākumā Krievija bija teritorijas ziņā milzīga, bet tai nebija pieejas Baltijas jūrai, Melnajai un Kaspijas jūrām. Tas nozīmēja izolāciju kulturālā ziņā tikpat daudz kā tirdzniecības panīkumu – tas bija sakaru zudums ar ārpasauli. Cara Pētera ārpolitika bija tendēta tieši uz šo sakaru veidošanu. Iekarojumi kalpoja ne tikai politiskas neatkarības nodrošināšanai, bet arī kultūras sakaru dibināšanai, Krievijas kultūras pārveidošanai, jaunas kultūrpolitikas veidošanai.

Jau no bērnības nākamais cars aizrāvies ar kara rotaļām – tagad tās bija iespējam pārvērst realitātē. Viņa valdīšanas sākuma periodu raksturo tas, ka viņš īpašu uzmanību pievērsis ārpolitikai.
1. Karš ar Turciju bija neizbēgams, jo Sofijas ārpolitika bija vāja un attiecības viņas valdīšanas laikā bija stipri pasliktinājušās. 1695-1696 gadu ziemas mēnešos Pēteris uzbūvēja pirmo krievu floti. Vasarā turki tika pārsteigti nesagatavoti, un Pēteris ieguva Azovu – stratēģiski svarīgu punktu.

Nākamajā gadā Pēteris ceļoja pa Eiropu. Viņš bija iecerējis izveidot aliansi pret Turciju un paplašināt savas zināšanas par rietumu kultūru. No diviem gadiem Eiropā daudz laika pavadīja Holandē. Viņš pat inkognito strādāja kādā vācu kuģubūvētavā.
1698.gadā Pēteris, kad vēl atradās Eiropā, saņēma ziņas par jaunu sacelšanos, kuru bija noorganizējusi Sofija. Steidzīgi atgriezies Krievijā, Pēteris to apspiež, izmantojot pēc eiropiešu parauga sastādītas vienības. Dzīvi palikušie tiek pakārti pretī Sofijas celles logam – viņa sajūk prātā. Jau nākamajā dienā Pēteris sāk Krievijas eiropeizāciju.

2. Amsterdamā dzima ideja par St. Pēterburgu, kuru viņš gribēja uzcelt tūlīt pēc atgriešanās. St. Pēterburga parādīja to cara Pētera daļu, kura līdz tam nebija redzama – nežēlodams cilvēku dzīvības (apmēram 300.000 cilvēku gājuši bojā celtniecības laikā), viņš noteiktā laikā lika pilsētu pabeigt pēc iecerēta plāna un tad pieprasīja, lai uz jauno Pēterburgu pārceļas visi Maskavas augstas kārtas cilvēki.

3. Pētera militāros spēkus sagrāva Lielais Ziemeļu karš. Apstākļi mainījās, kad Zviedrijas karalis Čārlzs XII mēģināja ienākt Krievijā. Čārlzs XII mēģināja ieņemt Maskavu, bet tad savus spēkus pagrieza pret Ukrainu. Krieviem izdevās pārraut zviedru apgādes līnijas. 1713-1714 gados krievi ieņēma lielāko daļu Somijas. Pēc Čārlza nāves krievi iegāja Zviedrijā. 1721.gadā abas puses parakstīja miera līgumu – vēsturē pazīstamu kā Nīčstades mieru. Krievijai tika piešķirta Latvija, Lietuva un dienvidaustrumu Somija. Ar uzvaru pār Zviedriju Krievija kļuva par lielāko spēku ziemeļaustrumu Eiropā.

Pēc Nīčstades miera, Senāts Pēterim piešķīra imperatora un Pētera Lielā titulus. Tieši Lielā Ziemeļu kara laikā Pēteris I sāka ievest Krievijas teritorijā cilvēkus no R, kuriem vajadzēja palīdzēt Pēterim veikt militāra rakstura reformas, kā arī uzlabot izglītības sistēmu ( var pat teikt, ka tajā laikā tā neeksistēja). Uz Eiropu tika nosūtīti augstmaņi iepazīties ar rietumu valstu izglītības sistēmām; atgriezušies tie pēc cara pavēles dibināja skolas. 1701.gadā durvis ver Navigācijas skola. Savā tieksmē visu pielīdzināt rietumiem, cars pat pārveidoja kalendāru, kurš tad sakrita ar rietumu laiku (atšķirība par –11 dienām). Lieki teikt, ka šāda reforma izsauca neapmierinātību līdz tam izolētajos iedzīvotājos.
Pētera I nāve 1725 gadā bija sākums nestabilitātes periodam. Nenozīmējis pēcteci tronī, Pēteris I bija ieviesis tik daudz reformu, ka sabiedrība pieņēma tikai mazu daļu, jo daudzas no tām bija nepiemērotas – pat nereālas Krievijai tajā laikā.

Reformas saistītas ar Cara Pētera I iekšpolitiku.

Ilgais Ziemeļu karš bija novājinājis Krievijas ekonomiku. Caram vajadzēja pielikt visas pūles, lai pēc iespējas palielinātu līdzekļu plūsmu valsts kasē. Tika ieviestas daudzas reformas ar tieši šādu mērķi.

Saimnieciska rakstura reformas.

Krievija cara Pētera I valdīšanas sākumā nebija ekonomiski vienota. Starp reģioniem bija atšķirības kā ekonomiskajā attīstībā, tā arī ekonomiskajā aktivitātē. Cara mērķis, ieviešot saimnieciska rakstura reformas, bija saliedēt valsti ekonomiskā ziņā – nedrīkstēja palikt neapgūti apgabali, valsts savā aizgādībā pārņēma gandrīz visas nozares.

1. 1705.gadā iznāk cara pavēle piereģistrēt visus tirgotājus līdz ar norādi par katra tirgotāja specialitāti.
2. Zveja Ledus okeānā, kas līdz tam atradusies privāto uzņēmēju rokās, tiek nodota cara uzticības personai Meņšikovam. Zvejas tiesības Kaspijas jūrā un citur pārņem valsts un nodod vairāksolītājiem vai izvēlētiem uzņēmējiem.
3. Tiek nacionalizētas iebraucamās vietas, tirgus laukumi, ceļi, ielas, pāceltuves, tilti u.c. – viss tiek nodots vairāksolītājiem.
1. Ar nāves sodu tiek noliegts cirst kokus, kas paredzēti kuģu būvēšanai.

2. Ar nodevām tiek aplikti
• strādnieki(kalēji, maiznieki, etc.),
• bišu koki
• ozola koka zārki
• bārdas*1

3. Tiek ieviests likums, ka zemniekiem, ierodoties pilsētā, jāņem līdz akmens un jāatstāj pie pilsētas vārtiem. Tos vēlāk izmantoja namu celtniecībā, lai pavairotu ugunsdrošu māju skaitu. Cara pavēles nosaka arī māju ārējo izskatu.
4. Valsts savā pārziņā ņem pirtis, tāpat kā dzirnavas.
5. Tiklīdz kā ir vajadzīgi cilvēki celtniecībai, karaspēkam vai kādam pasākumam, iesaukums iegūst likuma spēku – cilvēki tiek nodarbināti ne tikai kara dienestā, bet arī klaušās(sāls pārvadāšana), pilsētu un cietokšņu celtniecībā, kanālu rakšanā.
6. Tiek izdota pavēle, kas aizliedz dot ubagiem dāvanas, draudot ar lieliem naudas sodiem.
7. 1701.gadā tiek izdots likums, kas paredz zemniekiem nēsāt “vācu” drēbes. Tirgotājiem tiek aizliegts pārdot krieviskos tērpu piederumus.
8. Lauksaimniecība:
• Uzzinājis, ka labība tik pļauta ar vienročiem, cars izsūta pa guberņām izkapšu paraugus.
• Tiek iekārtoti Astrahaņas vīna dārzi, bet ideja cieš neveiksmi, jo klimats ir nepiemērots. Tas pats notiek ar zīdkopību.
• Mobilizācijas vajadzībām tiek reģistrēti visi zirgi.

9. Par valsts monopolu kļūst tirdzniecība ar:
• kažokādām
• precēm no A
• sāli

Saimnieciska rakstura reformu negatīvās sekas.

Nodokļu nastas pieaugums rada nemierus visā valstī. Valdībai parasti likums ir jāizdod atkārtoti, jo tas vienkārši netiek pieņemts. Līdz tam krievu zemnieka dzīvi regulējuši likumi, kuri bija uz robežas ar tradīciju. Pēkšņā reforma ir neatbilstoša tautas mentalitātei un jaunie likumi nav tie, ko krievu tauta saprot ar jēdzienu `likums`. `Likums` vairāk vai mazāk līdz tam ir bijis tas, kas `ir pareizs`. Netradicionālie paņēmieni, nepierastā liekas absurdi.

Nesapratni izraisa cara tuvums sveštautiešiem. Liels skats cilvēku dezertē kā no armijas, tā arī izvairās no klaušu darbiem un nepiedalās celtniecībā, kaut gan par to draud liels sods. Bēgļi organizējas grupās un siro pa ceļiem un ciematiem, neuzdrošinoties atgriezties dzimtajās mājās. Tādā veidā zemnieki, kurus iesauc armijā tēvijas sargāšanai, kļūst par tās postītājiem.
1705.gadā Astrahaņā izceļas bīstami nemieri. Nemiernieki pauž uzskatu, ka Pēteris nemaz neesot cara Alekseja dēls – carienei piedzimusi meita, bet tā apmainīta pret Pēteri. Otra versija – cars esot sagūstīts un tiek turēts Stokholmā, bet šis viltvārdis esot vācietis vai latvietis, kura ietekmē augstmaņi atsakoties no kristīgās ticības. Pēdējo frāzi var pamatot ar cara lēmumu viņu iecelt par krievu baznīcas galvu – tika mainītas reliģijas un valsts savstarpējās attieksmes. Līdz tam baznīca kā autonoma vienība bija pastāvējusi vairāk vai mazāk – bet tomēr – neatkarībā no laicīgās varas. Pie šiem nemieriem esot bijis vainīgs vojevoda*2 Rževskis, kurš bija pārāk cītīgi pildījis cara pavēles.

Bija izplatījušās baumas, ka cars uz Astrahaņu vedot lielu skaitu vāciešu, kuriem izprecinās vietējās meitenes. Lai tas nenotiktu, vienā dienā tika apprecināti pāri par 100 pāriem. Pasākuma apreibināti, kāzinieki ielauzušies vojevodas rezidencē, nogalinājuši to un daudzus ārzemniekus, nodibinājuši Astrahaņā kazaku kārtību. Pēc Astrahaņas parauga to drīz izdara arī citas tuvākās pilsētas.

Lai sacelšanos apspiestu, cars uz Astrahaņu nosūta savu labāko karavadoni Šerementjevu. Ar nāvi tiek sodīti apm. 400 cilvēki. Neskatoties uz to, ka sacelšanās ir apspiesta, arī no paša Šerementjeva pulka dezertē daudzi kareivji.
Stepēs slēpjas tūkstoši dezertieru. Sevišķi daudz to ir Donas baseinā.

Šeit atamans Bulavins cer mobilizēt kazakus un iet uz Maskavu, bet dumpim nav vadoņa, un pēc neveiksmēm kaujās Bulavins izdara pašnāvību, bet to pulku, kas palicis, no zemes virsmas noslauka cara sūtītās soda ekspedīcijas.

Sekas lielajam iesaukumam ir ciematu izmiršana – lauksaimniecība nonāk nožēlojamā stāvoklī, jo nav, kas koptu zemi. Cilvēku trūkums jau ir tik liels, ka ZR guberņā vien jau skaitās apm. 90.000 tukšas mājas. Šim nelaimēm pievienojas mēris –17190.gadā, kas ievazāts no Latvijas un Polijas.
Cara ierēdņi (ap to laiku jau izveidots plašs ierēdņu aparāts) zog rekrūšiem paredzēto naudu, cietumniekiem paredzēto pārtikas naudu etc. Tā laika auditori saka, ka no katriem 100 rubļiem, kam jānonāk valsts kasē, tur nokļūst tikai trešā daļa. Pieaug naudas viltotāju skaits.
Tūkstoši iedzīvotāju dodas pāri robežai uz Poliju. Tur apmetušies, tie nāk sirojumos Krievijā.
1722. gadā valsti piemeklē arī neraža. Joprojām vairojas bandu skaits.

Lielākā banda tai laikā: Pēterburgas tuvumā veca pulkveža vadībā sirojuši ap 9000 cilvēku, kuri gribēja nopostīt pilsētu, nogalināt svešzemniekus un izdalīt pārtikas noliktavu saturu. Tie tika izklīdināti.

 Politiska rakstura reformas.

Ap 1700.gadu cars Pēteris I sāk ieviest arī politiska rakstura reformas. Tās, tāpat kā saimnieciskā rakstura reformas, netika veiktas pēc stingra iepriekš paredzēta plāna, bet gan izdarot atsevišķas, savstarpēji nesaistītas reformas.

 Administratīvās reformas:
• 1702.gadā vietējie stārasti*4 tika nomainīti ar vojevodām.
• 1708.gadā Krievija tika administratīvi sadalīta guberņās, kuru priekšgalā atradās gubernatori, kuriem kā palīgi tika nozīmēti landrāti.
• Vēlāk šis reformas tika pārveidotas, Krievija sadalīta 12 guberņās, kuras savukārt dalījās provincēs.

Krievijas pārvaldes sistēmas reformas.

• Lielā Ziemeļu kara sākumā –1711.gadā -Pēteris I izveidoja valdības senātu, kuram piederēja likumdošanas, tiesu un izpildorgāna funkcijas.
Senātam bija sekojoša funkcijas:
1) laikā, kad cars atradās ārpus valsts, Senāta uzdevums bija «Москву ведать» – pārraudzīt Krieviju,
2) tas aizstāja bajāru padomes tiesu palātu.
• Sākot ar 1717.gadu sākās kolēģiju izveide, kuri balstījās uz pavisam savādākiem principiem nekā vecie Maskavas `prikazi`.
• 1721.gadā tika ieviests ģenerāl– prokurora amats un precizētas viņa funkcijas.
• Tika izveidotas arī vietējās varas pārstāvniecības iestādes. Lai regulētu tīkla darbību centralizēti, 1720.gadā tika izdots Ģenerālais reglaments, kurā detalizēti norādīti principi, pēc kuriem jāvadās varas pārstāvjiem.
• Ap 1700.gadu vecā Bajāru padome pārtrauc savu darbību. Tās vietā nāk valsts kanceleja, kurā pēc senas tradīcijas dažkārt sanāk bajāri.

• 1722.gadā Pēteris I apstiprināja rangu (vai pakāpju) sarakstu, pēc kura tika noteiktas armijas karavīru pakāpes un kas reglamentēja darbību līdz pat 1917.gadam.

Visu reformu rezultātā valsts pārvaldes struktūra izskatījās šādi: sākot ar 1711.gadu augstākā pārvaldes vara nonāk senāta rokās. Sākot ar 1722.gadu senātā ietilpst dažādu kolēģiju pārstāvji(kara lietu, jūras/kuģniecības, ārlietu).
Senāts kļuva par spēcīgāko tiesas orgānu valstī –dažkārt pat tas atcēla vai izdarīja labojumus cara Pētera I pavēlēs, kamēr likumdevēja funkcija senātam nekad nav piederējusi, Tā bija cara privilēģija, ko tas saglabāja. Senāta attiecības ar caru vēl nav patiesi skaidras. Ir iespēja, ka senāts bija pakārtots caram un atkarīgs no caram tuvajiem `ministriem`(kara, jūrniecības et. cet.), bet ir otra iespēja – senāts kā augstākais varas orgāns padara cara ieņemto amatu tikai simbolisku. Senātu kontrolēja sākumā ģenerāl-revizors, tad gvardes štāba oficieri. Beigās ģenerāl-prokurora viena no funkcijām bija tieši šo senāta sēžu kontrole. Senāta pavēles ieguva likuma spēku tikai pēc ģenerālprokurora apstiprinājuma.

Nākamais varas orgāns aiz senāta bija kolēģija(pilnībā tikai izveidotas 1720.gadā). kolēģiju sistēmu caram bija rekomendējis teorētiķis Leibnics. Kolēģiju izveidei no ārvalstīm tika aicināti speciālisti, kuri netika kolēģijās nekad iecelti par prezidentiem – drošības dēļ Pēteris I tiem atļāva ieņemt tikai vice- prezidentu amatus, par prezidentiem ieceļot krievu tautības pārstāvjus. Bija pavisam izveidotas 12 kolēģijas: ārlietu, kara lietu, admiralitātes(jūras lietu), izdevumu, ienākumu, tiesu, finansu kontroles, tirdzniecības, manufakturālā, kalnrūpniecības, galvenais maģistrāts (pilsētu pārvaldes) un muižu kolēģija.

Par spīti hierarhiskajai struktūrai, Pētera I izveidotā sistēma nestrādāja tik harmoniski, kā tas notika rietumos. Krievijas vecā sistēma bija bijusi vairāk piemērota efektīvai pārvaldei. Tagad bija izveidojušies paradoksi:
Iepriekš, 17.gds., viens apriņķis bija atkarīgs no vojevodas, kurš savukārt bija atbildīgs bajāru padomes priekšā.
Jaunā sistēma paredzēja, ka
• gubernatori bija atkarīgi no kolēģijām, bet tajā pašā laikā nesa atbildību senāta priekšā
• pilsētu maģistrāti, lai gan atradās tiešā gubernatoru pakļautībā, bija atbildīgi galvenajam maģistrātam.
• No tā izriet, ka Senāta pakļautībā bija ne tikai kolēģijas, bet vienlaicīgi arī visa pārējā administrācija: pilsētu un guberņu.

Lai rastos reāla saikne starp varas orgāniem, cars ieviesa fiskāla*3 amatu. Diemžēl šī fiskāla sistēma līdz 1730.gadam tika sakompromitēta tiktāl, ka tika atcelta un tās vietā iedibināta prokuratūra ar fiskāla funkcijām.

Reformas baznīcas struktūrā un baznīcas/laicīgās varas attiecībās.

Tika kardināli mainītas valsts un reliģijas attieksmes. Ticība bija viena no jomām, kur bija īpaši saglabājušies aizspriedumi, ticējumi, akla ticība. Tas bija tiešā pretstatā cara ideja eiropeizēt Krieviju.
Cars Pēteris I pasludināja sevi par krievu baznīcas galvu. Bet baznīcas augstākās institūcijas ieņēma laicīgie ierēdņi, kuri ātri vien atcēla grēksūdzes sakramenta noslēpumu, pamatojot to ar- ja grēksūdzē tiek atklāti slepeni fakti, kam ir sakars ar valsts drošību vai kas skar valsts intereses, tad tā nevar tikt uzskatīta par slepenu informāciju.
1700.gadā, pēc patriarha Adriana nāves netika izvēlēts jauns patriarhs, un Pēteris I, lai varētu pārvaldīt baznīcas saimniecisko daļu, izdeva Klosteru `prikazu`. Patriarha vietā tika izveidota Svētā Sinode, kura saglabājās līdz 1917.gadam.
1722. gadā iznāk cara pavēle sodīt visus tos, kuri apgalvotu, ka ir pieredzējuši jaunus brīnumus. Pēc cara pavēls sinode cenšas izskaust tautā pārliecību, ka ciešanas ir dievam tīkama lieta. Šis ticējums ir par labu vecticībniekiem. Sinode skaidro, ka Dievam tīkamas tikai tās ciešanas, kas saistītas ar dogmātiem, īsto ticību. Tā vietā cilvēki nereti izrāda necieņu valdībai, līdz ar to no vienas puses saņemdami sodu, bet no otras- gūstot atzinību dieva acīs par ciešanām, ko uzņēmušies.

Mūks Varlāms un tā atbalstītāji uzstājušies pilsētas galvenajā laukumā, noniecinot valdību un caru. Par to viņiem piespriests nāves sods.

Ticējums, ka Dievam patīk ciešanas, paliek krievu tautā joprojām.
Tika ierobežoti baznīcu īpašumi – tika noteikts, cik zemes var piederēt baznīcai.

Reformu sekas. Secinājumi.

Kleriķi un grāmatu pārrakstītāji apgalvoja, ka Pēteris I esot antikrists. Vainīgajiem tika piespriesti nāves sodi, viņu piekritēji – izraidīti uz Sibīriju, bet tas nemazināja tautas neapmierinātību. Pēteris I bija pieskāries jūtīgai vietai – reliģijai.
Pētera I ātrās reformas bija pozitīvas tai ziņā, ka viņš pārvarēja krīzi, kas parasti seko lēnai modernizācijai. Krievija kļuva par pilnīgi līdztiesīgu valsti.
Reformas pieradinājušas tautu pievērst uzmanību ārienei, ārējai izglītībai, atstājot pa vecam visu, kas slēpjas zem šīs ārienes. Šis `viss` ir bagātīgie un spēcīgie ticējumi, uzskati tautā, ticība. Cara despotiskais reformatorisms tikai pastiprina naidu pret rietumu zemēm. No otras puses, bez šī pārrāvuma nav bijusi iespējama rietumu kultūras izplatība Krievijā.
Tautas paklausība dod caram iespēju radīt grandiozu floti un armiju, tai pašā laikā iznīcinot ciematus un pat pilsētas. Tauta maksā milzīgus nodokļus, atdod karaklausībā tūkstošus cilvēku. Tauta kļūst nabagāka, bet par to Krievija iegūst izeju uz jūru – tirdzniecības ceļus, spēcīgu armiju un stāvokli citu valstu vidū.

Diemžēl plaisa, kas šķir Āzijai tuvo Krieviju no Eiropas kultūras ir pārāk plaša, lai Krievija bez problēmām varētu aklimatizēties. Pēteris I ir `apvilcis eiropeiskus svārkus vecajai aziātiskajai Krievijai`. Izmantojot spēku un varu, cars mēģinājis pārveidot valsti, neskatoties uz izejas apstākļiem, izmantojot varu un despotismu, cars mēģināja panākt apgaismību un progresu.

Skaidrojumi un piezīmes.

*1 Nodoklis par bārdām – 30-100 rubļi gadā. Nodoklis tika iekasēts no vīriešiem, kuri audzēja bārdu ik reizi pa pāris grašiem, kad tie apmeklēja pilsētu. Nodokļa mērķis bija krievu zemnieku eiropeizācija – R Eiropā tai laikā nenēsāja bārdas. Līdzīgs nodoklis tika ieviests arī par tautas tērpa nēsāšanu.

*2 vojevoda – [kr.воевода] – Krievijā 16.-18.gs. karavadonis, arī pilsētas vai apriņķa vadītājs.

*3 fiskāls – [