Mēs visi darbojamies mikroekonomikas vidē – gan iepērkoties veikalā, gan maksājot komunālos maksājumus, gan piedāvājot savu darbu darba tirgū. Svarīgi ir izprast, kā veidojas atlīdzības lielums par to vai citu preci vai pakalpojumu.
Cena ir naudas vienībās izteikta atlīdzība par precēm vai pakalpojumiem, ko maksā pircējs. Parasti tā tiek attiecināta uz daudzuma vai svara vienību. Saistībā ar cenu noteikšanu jeb uzņēmuma cenu politiku, cena var būt atlīdzība, ko uzņēmums prasa no pārējiem tirgus dalībniekiem par piedāvātajiem produktiem vai, ja ir runa par uzņēmumu kā piepra¬sītāju, ko trešie prasa par saviem produktiem. Šī naudas summa tādējādi vēl nav kļuvusi par savstarpējās vienošanās objektu starp piedāvātāju un pieprasītāju. Gluži pretēji, tā ir vienpusīgs uzņēmuma plānots iemaksas vai izmaksas apjoms, kuram nav jāsakrīt ar vēlāk līgumā apstiprināto cenu.
Centrālā problēma jebkurā tirgū ir cenu veidošanās. Tā pilda noteiktas funkcijas.
Pirmkārt, cena informē patērētāju par to, cik naudas viņam ir nepieciešams, lai iegādātos kādu preci vai pakalpojumu. Savukārt ražotāju cenas informē par iespējamām resursu iegādes izmaksām; tas dod iespēju noteikt sagaidāmo ienākumu no preču realizācijas. Cenas informē ražotāju arī par patērētāju gatavību maksāt par piegādātām precēm tirgū.
Otrkārt, cenas motivē ražotāju un patērētāju rīcību tirgū. Augsta cena ierobežo patērētāja rīcību, bet rosina ražotāju darboties. Cenai pazeminoties, mainās arī patērētāju un ražotāju ekonomiskā rīcība tirgū.
Treškārt, ar cenas starpniecību ir iespējams ierobežot reto resursu patēriņu.
Ekonomikā pieprasījums ir tirgus funkcionēšanas elements. Ar to saprot cilvēku vēlēšanos un gatavību iegūt lietošanā noteiktu preci vai pakalpojumu. Pieprasījums ir noteikta veida preču daudzums, kuru patērētāji vēlas un ir spējīgi nopirkt par noteiktu cenu noteiktā laika periodā. Pieprasījuma līkne ir lejupslīdoša. Tā atspoguļo negatīvu sakarību starp preces cenu un piedāvājuma apjomu: augsta cena ierobežo patēriņu, bet, cenai pazeminoties, ja citi apstākļi paliek nemainīgi, tiek pirkts vairāk. Šo cēloņsakarību ekonomisti sauc par pieprasījuma likumu. Pieprasījuma likums – par iespējami zemāku cenu, pircējs grib un spēj nopirkt lielāku preces daudzumu, nekā par augstāku cenu. Pazeminoties kādas preces cenai, cilvēki vēlas pirkt šīs preces vairāk, nekā tad, kad cenas ir augstas. Nopērkot vairāk preču, cilvēki sasniedz noteiktu pieprasījuma līmeni. Ja kādai precei cena pazeminās, tad konkrēta ienākuma ietvaros rodas iespēja palielināt šīs preces pirkumu, turklāt neatsakoties no citu sev vajadzīgi preču iegādes. Ekonomikā to dēvē par ienākumu efektu. Pastāv arī aizstāšanas efekts, kas rodas gadījumā, ja atšķirīgu preču ietvaros, kas apmierina vienu un to pašu cilvēka vajadzību, kāda produkta cena samazinās. Tirgū, kā zināms, iepērkas ļoti daudzi individuālie pircēji. Tāpēc ir svarīgi noteikt tirgus kopējo pieprasījumu. To veido individuālo pieprasījumu summa.
Cena ir galvenais faktors, kas nosaka pieprasījuma apjomu tirgū. Taču reālā dzīvē darbojas ļoti daudz ārpus cenas faktori, kas izmaina pieprasījumu.
Tie ir šādi: 1. patērētāju ienākumi, to pieaugums vai samazināšanās, kas atbilstoši arī ietekmē pieprasījumu. 2. preces aizvietotājas cena, piemēram, sviestu var aizvietot ar margarīnu. 3. kopā lietojamo preču cenas, piemēram, benzīna, motoreļļas un automašīnas cenas; te veidojas atkarības efekts. 4. patērētāju gaume, modes izmaiņas, reklāma. 5. jaunas preces un preču kvalitāte. 6. pircēju skaits, ko nosaka demogrāfiskā situācija valstī. 7. preču pārdošana uz kredīta, iespēja lietot norēķinos elektronisko naudu (plastikāta kartes). 8. gaidāmās cenu izmaiņas nākotnē sakarā ar inflācijas gaidām un nodokļu likmēm. 9. klimatiskie apstākļi. 10.politiskie un sociālie sprādzieni, piemēram karadarbības, dabas katastrofas u.c. 11. valdības administratīvie pasākumi – resursu limitēšana, patēriņa priekšmetu normēšana u.c. Pieaugot patērētāju ienākumiem, pieprasījuma apjoms palielinās. Ja ienākumi samazinās, pieprasījums arī samazināsies.
Jānorāda, ka ir svarīga terminu – pieprasījums, pieprasījuma izmaiņas un pieprasījuma apjoma izmaiņas – pareiza izpratne. terminu “pieprasījums” lieto, lai shematiski attēlotu pieprasījuma līkni. Terminu “pieprasījuma izmaiņas” lieto pieprasījuma līknes pārvietošanas gadījumā: ja pieprasījums pieaug, to pārvieto pa labi no sākotnējās līknes; ja pieprasījums samazinās, to pārvieto pa kreisi no sākotnējās līknes. Termins “pieprasījuma apjoma izmaiņas” nozīmē, ka notiek pārvietošanās pa pieprasījuma līkni lejupslīdošā virzienā no vienas preču kombinācijas uz citu.
Piedāvājums ir noteikt veida preču daudzums, kuru ražotāji ir spējīgi ražot un piedāvāt pārdošanai tirgū par noteiktu cenu noteiktā laika periodā. Piedāvājuma līkne parāda ražotāja, pārdevēja rīcību tirgū atkarībā no preces cenas. Jo augstāka ir cena, jo lielāka ir ražotāju interese ražot un piedāvāt preces tirgū. Turpretī, cenai samazinoties, zūd arī stimuls, lai preces ražotu un pārdotu. Šādā gadījumā pastāv pozitīva sakarība – pieaugot vienam lielumam, pieaug arī otrs. Šīs cēloņsakarības atspoguļo piedāvājuma likums. Par augstāku cenu ražotājs gribu un spēj ražot pēc iespējas lielāku preču daudzumu.
Piedāvājuma izmaiņas ir atkarīgas no ārpus cenu faktoriem. Galvenie ārpus cenu faktori, kas ietekmē piedāvājumu: 1. ražošanas un apgrozības izmaksu līmenis, jo tas ir zemāks, jo ir lielāks stimuls piedāvāt preces tirgū, un otrādi. 2. tehnoloģija; jo lielāka resursu atdeve, t.i. palielinās ražošana un paplašinās piedāvājums. 3. nodokļi un muitas tarifi, regulē peļņas lielumu un līdz ar to stimulē vai ierobežo piedāvājumu. 4. subsīdijas rada iespēju palielināt piedāvājumu. 5. citu preču cenas. 6. kredīta procentu likme. 7. pārdevēju skaits, jo vairāk firmu iesaistās preču ražošanā, jo lielāks ir piedāvājums. 8.cenu izmaiņu prognozes. 9. klimatiskie apstākļi. 10. radikālas politiskā un ekonomiskā rakstura izmaiņas. Ja ārpus cenas faktoru ietekmes dēļ notiek piedāvājuma pieaugums, tad piedāvājuma līkne pārvietojas pa labi un otrādi – ja piedāvājums samazinās, tad piedāvājuma līkne pārvietojas pa kreisi. Mainoties preces cenai, iespējama divu veidu pieprasījuma reakcija. Vispirms pieprasījuma normāla reakcija, jo parasti pieprasījums pēc preces pieaug, pazeminoties cenai un otrādi.
Kā veidojas pieprasījuma līkne? Augsta cena nosaka mazu pieprasījumu, bet cenai pazeminoties, pieprasījums aug; līkne tiecas pa labi uz leju. Miljardiem reižu ir vērots, ka augsta cena ierobežo pieprasījumu, bet zema cena rosina preču pirkšanu. Līkne raksturo visai triviālu patiesību: dārgās mantas spēj nopirkt tikai bagātnieki, bet zemākas cenas paplašina pieprasījuma loku. Zema cena zināmā situācijā sekmē izšķērdību. Šāda ekonomiska rīcība vispirms ir saistīta ar ienākuma efektu. Katra cilvēka ienākums parasti ir noteikts, ierobežots lielums. Centieni pilnīgāk apmierināt savas vajadzības liek pircējam rūpīgāk apsvērt, ko un cik pirkt, kādu preču iegādei dot priekšroku. Vienotībā ar ienākumu efektu, pastāv aizstāšanas efekts. Nozīmīga ir aizstājēj preču cenu attīstība. Katrs punkts uz pieprasījuma līknes liecina par pamatotu un konkrētu samēru starp cenu un pieprasījuma likumu, ko nosaka pircēju ekonomiskās rīcības motīvi.
Firmas lēmumi par cenu un ražošanas apjomiem ir atkarīgi no tās nozares, kurā firma darbojas, rakstura. Viena galējība ir viens ražotājs nozarē pilnīgs monopols, bet otra – tūkstošiem firmu pilnīga konkurence. Starp šīm galējībām atrodas neskaitāmi tirgus struktūtu varianti.
Monopolkonkurenci, oligopolu un monopolu sauc par nepilnīgo konkurenci. Tas ir kopīgs termins tiem tirgus modeļiem, kas atšķiras ano pilnīgas konkurences.
1. Pilnīgas konkurences apstākļos, kad ir liels daudzums ražotāju, kas ražo viendabīgu produktu, atsevišķa konkurences firma nevar mainīt cenu. Atsevišķa firma nevar ietekmēt tirgus cenu, jo ražo tikai nelielu daļu no kopējā nozares ražošanas apjoma.
2. Nepilnīgas konkurences firma var ietekmēt tirgus cenu . Monopols var pat diktēt cenu noteikumus vienlaikus nosakot gan cenu, gan ražošanas apjomu. Monopola firmas, tā pat kā jebkuras citas konkurences firmas cenas ietekmē izmaksu līmenis. Jo zemākas izmaksas, jo lielāka monopola firmas peļņa.
Kā raksturīgu iezīmi monopola apstākļos var minēt cenu diskriminācijas fenomenu. Cenu diskriminācija ir monopola firmas iejaukšanās tirgus procesos, nosakot vienai un tai pašai precei dažādas cenas. Cenu diskriminācija jebkurā formā ir monopola varas stratēģija patērētāja pārplakuma sagrābšanai un pārvēršanai par monopola firmas ekonomisko peļņu.
Izmantotā literatūra
1. V.Bikse. Tirgus ekonomikas pamati I daļa. Rīga, Valsts Administrācijas skola (VAS), 1995, 80-88 lpp.lpp.
2. R. Škapars. Mikroekonomikas teorijas pamati. Rīga, LU, 1998, 27-52.lpp
3. G.Lībermanis. Tirgus, cenas, konkurence. Rīga, Kamene, 1996, 13-23 lpp.