Cilvēks un tehnoloģija aizvēsturē.
Cilvēks jau kopš saviem pirmsākumiem ir centies atvieglot savu sadzīvi, izgudrojot dažādas palīgierīces. Laikam ejot, tas ir kļuvis attapīgāks un savos izgudrojumos oriģinālāks.
Visprimitīvākās tehnoloģijas bija sastopamas akmens laikmetā, tādēļ, ka tieši šajā laikā veidojās un pastāvēja pirmās cilvēciskās būtnes. Par materiālu saviem darbarīkiem hominīdi izmantoja kaula šķembas un koka nūjas. Pirmā cilvēkveidīgā būtne, kas darināja akmens darbarīkus, bija Homo habilis – „prasmīgais cilvēks”. Ļoti izplatīts bija no neliela oļa darināts dūres cirvis, tas ļāva saskaldīt kaulus, nocirst gaļu un, iespējams, atviegloja ēdamo sakņu izrakšanu vai zara nociršanu. Cilvēkam evolūcijas attīstībā šie dūres cirvji kļuva izteikti simetriski, rūpīgi apstrādāti un daudz funkcionālāki.
Klimatiskās pārmaiņas sekmēja jaunu darbarīku izgatavošanu. Pārmaiņas un jauninājumi visspilgtāk izpaudās medību un zvejas rīkos, piemēram, loki un bultas. Bultu gali tika izgatavoti no koka, akmens, kaula un raga. Lai nomedītu lielos zvērus tika lietoti šķēpi ar kaula, raga vai akmens šķēpu galiem, kā arī harpūnas. Tās gali tika darināti no kaula vai raga. Zivju zvejai sāka izmantot arī tādus paņēmienus kā zveju ar murdiem – no zariem un saknēm pītām grozveida zivju lamatām.
Lielu nozīmi cilvēka turpmākajā attīstībā ieņēma uguns. Pirmo reizi uguni mītņu sasildīšanai izmantoja Homo erectus – stāvus staigājošais cilvēks.
Mobilo dzīves veidu nomainīja vietsēdība. Vietsēdība un lauksaimniecība radīja daudzus nozīmīgus tehniskus jauninājumus – attīstījās mālu trauku izgatavošanas prasme – podniecība, kā arī audumu aušana, uzlabojās darbarīku izgatavošanas tehnika, un tika radītas stelles, arkls, iejūgs u.c. Ar lauksaimniecību saistītais dzīvesveids radīja priekšnoteikumus arī nākamajam nozīmīgajam notikumam visas cilvēces attīstībā – metāla apstrādes pirmsākumiem.
Īpašu vietu neolīta darbarīku klāstā ieņēma akmens cirvis, kas kalpoja gan mežu izciršanai un platību attīrīšanai jaunajiem tīrumiem, gan arī būvmateriālu sagādei un celtniecībai. Nozīmīgs neolīta darbarīks bija arī kalts, kas pēc asmeņ veidojuma bija līdzīgs cirvim. Līdzīgi kā cirvji, arī kalts bija nozīmīgs darbarīks kokapstrādē.
Zemkopjiem un lopkopjiem bija nepieciešams savu krājumus uzglabāt ilgāku laika periodu, un tieši no māla darināti trauki, kas pasargāja no mitruma un grauzējiem, tam bija vispiemērotākie. Tādēļ nav pārsteidzoši, ka līdz ar neolīta iestāšanos māla trauku – keramikas – lauskas arheoloģiskajos izrakumos ir sastopamas visbiežāk.
Līdzās keramikai neolītā parādījās vēl viens svarīgs jauninājums – aušana un audumi. Acīmredzot aušanas iemaņas attīstījās no laika ziņā daudz senākās zaru pīšanas prasmes, un neolītā vilnas pavedienus sāka savienot audumā. Jau neolīta beigu posmā parādījās īpašas ierīces auduma aušanai – stelles. Atšķirībā no jaunāko laiku stellēm tās bija novietotas stāvus un sākumā ļāva darināt tikai vienkāršus, šaurus, salīdzinoši raupjus audumus.
Metāla kā materiāla atklāšana notika jau pašās akmens laikmeta beigās – jauns laikmets sākās tikai pēc laika. Neolīta beigu-bronzas laikmeta sākuma arheoloģiskās liecības spilgti atspoguļo šo pakāpenisko pārmaiņu ceļu, kas ilga vairākus gadu tūkstošus – sākumā atklāja varu, pēc tam izgudroja bronzu un beidzot sarežģītā procesā ieguva dzelzi.
Vienlaikus ar varu cilvēce iepazina arī zeltu un nedaudz vēlāk – sudrabu.
Lai uzlabotu jaunā materiāla kvalitāti ap 3500.-3000.g.p.m.ē. Tuvajos Austrumos sākās mēģinājumi pievienot varam kādu piedevu, kas palielinātu tā cietību un samazinātu kušanas temperatūru. Parādījās bronza – cilvēka mākslīgi veidots metāls. Alvas bronza radīja patiesu apvērsumu agrīnajā metalurģijā un kā materiāls dažādu priekšmetu izgatavošanai strauji izplatījās plašās teritorijās. Bronza vispirms sekmēja liešanas attīstību divpusējās lejamveidnēs un no metāla darināto lietu klāsta daudzveidīguma pieaugumu. Parādījās bronzas sirpji, īleni, naži, dažādu formu cirvji. Īpaši plaši jaunais materiāls tika izmantots apbruņojuma darināšanā. Salīdzinājumā ar varu bronza kā metāls daudzu sabiedrību dzīvē kļuva daudz nozīmīgāks.
Akmenim, varam un bronzai sekoja dzelzs ieguves un strādes atklāšana. Tam bija tālejošas sekas cilvēces vēsturē. Jaunais metāls atšķirībā no vara un bronzas radīja apvērsumu darbarīkos: masveidā sāka izgatavot dzelzs kapļus, cirvjus, nažus, sirpjus, arkla iemiešus. Lai gan sākumā šo izstrādājumu kvalitāte vēl bija zema – līdz dzelzs rūdīšanas prasmju pakāpeniskai izstrādei tie bija samērā mīksti -, tomēr jaunā metāla darbarīki nozīmīgi uzlaboja darba kvalitāti un palielināja tā ražīgumu. Tomēr dzelzs metalurģijas attīstība noritēja ļoti lēnām sakarā ar jaunā metāla ieguves grūtībām.