Cimze

Jānis Cimze
(1814. – 1881.)

Pedagogs un mūzikas kopējs, dzimis 3. VII Raunas draudzes Cimzas pusmuižā, kur viņa tēvs bija vagars, apmeklēja Raunas draudzes skolu, darbojās no 1830.g. par mājskolotāju Rozes muižā (Raunas draudzē), tad Smiltenē, no 1833.g. par Valmieras draudzes skolas skolotāju.
Kad 1834.g. Vidzemes mācītāju sinode bija nolēmusi atvērt Vidzemes skolotāju semināru, uz mācītāja Valtera priekšlikumu 1835.g. par dibināmā semināra vadītāju izraudzīja Cimzi un sūtīja uz Vāciju sagatavoties šim amatam.
Cimze tad mācijās 1836.-1838.g. Veisenfelsas skolotāju seminārā, ko vadīja ievērojamais pedagogs Harnišs.
Semināra kursu beidzis, Cimze apceļoja Vāciju, Šveici, Austriju, Z-Itāliju, iepazīdamies ar semināru u.c. skolu iekārtu un darbu.
1838.g. septembrī Cimze iestājās Berlīnes universitātē par brīvklausītāju, pievērsdamies pedagoģijai, teoloģijai un mūzikai.
Pārnācis 1839.g. jūnijā Vidzemē, Cimze 22.XI atvēra Vidzemes skolotāju semināru un vadīja to vispirms Valmierā un no 1849.-1881.g. Valkā.
Cimze vienmēr cieši turējās pie pedagoģiskiem principiem un kārtīgi, cītīgi un pašaizliedzīgi izpildīja savus pienākumus. Viņa audzēkņi ir pa lielākai daļai krietni skolotāji. Cimze miris 22. X. Lugažu kapos viņam uzcelts piemineklis.
J. Cimze lika pamatus kora dziedāšanai latv. tautā, kā arī tautas meldiju vākšanai un harmonizēšanai. Jau draudzes skolā Cimze bija ieguvis mūzikā tik daudz zināšanu, ka varēja izpildīt ērģelnieka un priekšdziedātāja vietu Valmieras draudzē. Muzikālo izglītību Cimze vēl papildināja Veisenfelsas seminārā un Berlīnē pie prof. L. Erka.
Savā seminārā Cimze mūzikai un dziedāšanai ierādīja ļoti cienījamu vietu: audzēkņiem bija jāmācās dziedāšana, vijoles un ērģeļu spēle un ģenerālbass (harmonijas mācība), tādēļ lielākā daļa no tiem vēlāk bija labi diriģenti un ērģelnieki. Cimzes un viņu audzēkņu nopelns ir arī pirmie kora dziesmu krājumi latv. valodā. Skolotāju sapulces dalībnieki Turaidā 1869.g. nolēma vākt vācu laicīgās kora dziesmas un piesūtīt tās Cimzem dziesmu krājuma sastādīšanai. Tā radās nodaļa ‘’Dārza puķes’’ Cimzes krājumā ‘’Rota’’. Tanī pašā laikā Cimze, brālim Dāvidam un dažiem bijušajiem audzēkņiem palīdzot, vāca, krāja un harmonizēja latv. tautas dziesmas, no tām sastādijās ‘’Dziesmu rotas’’ otrā daļa – ‘’Lauka puķes’’.
1908.g. iznāca Dz. R. paplašināts izdevums jauktiem koriem Cimzes audzēkņu un darba biedru redakcijā (no tiem pazīstamākie J. Sērmukslis un I. Zīle); 1912.g. iznāca Dz. R. vīru koriem. Cimzes tautas dziesmu harmonizējumi izdarīti ar labu prasmi, lietojot tos pašus karmonizēšanas paņēmienus, ko Cimze bija mācījies Vācijā korāļu un vācu tautas dziesmu harmonizācijās. Tur dominēja modernās toņkārtas dūrs un molls.

Vidzemes skolotāju seminārs.

Mērķis:

Seminārs ir aroda skola, kurai jaunekļi jāizglīto par tautskolotājiem.

Tautskolotāju uzdevums:

Tautskolotājiem nav neviens cits uzdevums kā sniegt priekšizglītību vienkāršam cilvēkam priekš vēsturiski dotās sabiedrības.

Tautskolotāju blakus uzdevums:

Gandrīz visās draudzēs draudzes skolotāji ir arī reizē priekšdziedātāji un ērģelnieki.

Semināristu izglītība:

Tai nolūkā zināmam skaitam jaunekļu vajag slēgtā iestādē dabūt pienācīgu izglītību. Šī izglītība ir divējādas šķiras: sevišķa un vispārēja. Sevišķā – aroda, jeb amata izglītība.

Izglītības apmērs jeb mācību priekšmeti:
• Bībele un baznīcas vēsture;
• Bībeles izskaidrošana;
• Kristīgā ticība ( (ticības un tikumības mācība);
• Audzināšanas un mācības pasniegšanas mācība;
• Tehniski mācības mēģinājumi;
• Latviešu, vācu un krievu valoda;
• Vēsture;
• Elementārā matemātika;
• Dabas mācība un dabas vēsture;
• Rakstīšana un zīmēšana;
• Dziedāšana, vijoļu un ērģeļu spēlēšana, ģenerālbāze (harmonijas mācība).

Izglītības gatavība:

Abiturientam vajag par piemēru būt spējīgam, doto Bībeles pantu loģiski sadalīt un ar izveicību par to bērnus pratināt, vispārīgi visos draudzes skolu mācību priekšmetos ar uzskatu un izveicību pedagoģiski prast rīkoties. Kā ērģelniekam viņam vajag savu korāli harmonizēt, to apgādāt ar priekš- un starpspēlēm.

Izglītības virziens:

Mācībai, lai arī pienācīgais dziļums, tā lai neizglīto gudrus, apķērīgus, bet dievbijīgus, saprātīgus, kristīgus skolotājus, kuru augstākais uzdevums ir un paliek, darboties priekš Dieva valstības virs zemes.

Dzīve iestādē:

Semināristiem jāuzskata cits citu kā brāļiem visi skolotāji izturēsies pret viņiem kā pret audzēkņiem, jo semināram viņi arī jāaudzina. Visiem ir kopīgs galds. Vispārīgi seminārā jāvalda – cik tālu tas iespējams – vienlīdzības pamata likumam, ne mazāk arī žirgtas, mundras, darbīgas un domājošas dzīves pamata likums.

Dienas kārtība, mācību stundas.

Audzēkņiem jāceļas ziemā un vasarā pulksten piecos augšā, jāstrādā pēc īsas rīta lūgšanas un uzraudzībā klusu priekš sevis līdz pulksten 7, pēc tam dodas brokastīs un rīkojas brīvi līdz pulksten 8, kad mācības iesākas un aizņem visu priekšpusdienu, pusdienas ēd ap 12. Pēc tam brīva kustība un viegla nodarbošanās. Pēcpusdienās mācība turpinās no plkst. 14-16, izņemot trešdienu un sestdienu. Pēc četriem, audzēkņiem bija launags, kas sastāvēja no vienas svētmaizes. Tad audzēkņi varēja darīt, kas viņiem tīk. Ap astoņiem vakarā sākās noteiktais klusais mācāmais laiks uzraudzībā un turpinās līdz apmēram desmitiem vakarā. Tad dienu nobeidz ar vakara lūgšanu, ko notur semināra skolotājs. Pēc tam visiem jābūt pa gultām, bet, ja kādam bija kādi steidzami darbi darāmi, varēja celties ap plkst. trijiem.
Nedēļas stundu skaits pieņemams bija 34-36 stundas.
Svētdienās ikkatram vienreiz jāapmeklē baznīca un var pārējo dienas daļu pavadīt pēc patikas.

Semināristu skaits.

Šis skaits drīkstētu būt lielāks, kā svabado vietu skaits Vidzemes draudzēs, jo var pieņemt, ka arī pagasti pasteigsies drīz ierīkot skolas, kur līdz šim nebija tādu un, ka daudziem tagadējiem skolotājiem vajadzēs palīga. Tāpēc seminārā varētu vienmēr būt ap 20-30 audzēkņiem.

Semināristu uzņemšana.

Uzņemšanas laiks darāms zināms provinces laikrakstos. Uzņemamiem jāpieteicas pie pirmā skolotāja, iesniedzot tam savu kristības un iesvētīšanas zīmi, kā arī savas liecības par uzcītību, sekmēm un uzvešanos no skolotājiem un mācītājiem. Uzņemšana izšķirama ar eksāmenu, pie kura sevišķa vērība jāgriež uz kandidāta gara dāvanām.

Brīvdienas.

Brīvdienas var ņemt laiku no 24.jūnija – 1. augustam, tātad piecas nedēļas; Lieldienās divas un Ziemassvētkos divas nedēļas, bet vasaras svētkos augstākais tikai viena nedēļa.

Izslēgšana.

Tiklīdz izrādās, ka visi skolotāji par kāda seminārista uzvedību nav apmierināti un atkārtotas pamācības vai brīdinājumi nav līdzējuši, tad tāds no iestādes izslēdzams un par to paziņojams landrātu kolēģijai.
Bet, ja kāds, kurš patvaļīgi un bez iemesla aiziet no iestādes, tad tam jāatlīdzina visi izdevumu, kādi iestādei bijuši dēļ priekš viņa.

Pienākumi un tiesības.

Gatavajam skolas amata kandidātam pienākas, Vidzemē par draudzes skolotāju, ērģelnieku un priekšdziedātāju vai par mājskolotāju nostrādāt sešus gadus, un nevar bez landātu kolēģijas sevišķas atļaujas atstāt provinci ātrāk, kā nēsi nostrādāji sešus gadus pēc savas iecelšanas amatā.

Eksāmeni, atlaišana, liecības.

Sevišķie eksāmeni notiek tikai visu semināra skolotāju klātbūtnē ik pusgadus un tiem ir tas nolūks, dot skolotājiem izdevību, savstarpēji apspriest savu darbu, tāpat semināristiem būt par līdzekli, kas viņus pasargā no nejaušās nolaidības un viņus ieradina, ikkatram īstā kārtā, dot atbildi par savu rīcību un darbiem.
Abiturientu pārbaudīšanai jānotiek mutiski un rakstiski. Mutisko eksāmenu nedrīkstēja noturēt bez sevišķas skolas komisijas. Kopīgi ar visiem skolotājiem šai komisijai tad būtu jānolemj par liecībām. No komisijas un pirmā skolotāja parakstītās liecības, pienācīgi ievērojamas pie pārcelšanām uz labāku vietu.

Jau sākot ar pirmajām mācību dienām, tika prasīta no audzēkņiem priekšzīmīga kārtība, laba disciplīna, darba kultūra un noteikts dienas režīms. Seminārā tika ievērota stingra disciplīna. Piemēram, bez direktora atļaujas audzēkņi nedrīkstēja iziet ārpus skolas teritorijas. Smēķēšana un alkoholisko dzērienu lietošana bija stingri aizliegta, un neviens seminārists pat neiedomājās to darīt.
Jānis Cimze savā pedagoģiskajā darbībā necentās sodīt audzēkņus par sīkiem pārkāpumiem, bet mēdza tos pārrunāt un lika izprast, tā panākot jūtamāku efektu nekā ar bargiem sodiem. Pret audzēkņiem vienmēr centās būt taisnīgs, nekultivēja personiskas simpātijas vai antipātijas, savu viedokli neuzskatīja par nemainīgu.
Sodot kādu vainīgo, bieži vien nav pat saucis viņu vārdā, bet licis tikai manīt, ka pārkāpums ir zināms. Ja negadījums atkārtojās, tad viņš par to runāja kā par ļaunumu un sliktas uzvedības izpausmi, kas semināristiem nedara godu. Cimze iestājās par pazemojošo apkaunojošo miesassodu atcelšanu.
Jānis Cimze prata savus audzēkņus tik ļoti sajūsmināt par mūziku, ka viņi ikkatru mīļu brīdi izmantoja mūzikas mākslas apguvei. Semināra absolventi atceras, ka mācību telpas katru dienu no agra rīta līdz vēlam vakaram, turklāt arī brīvajā laikā, bija mūzikas skaņu pilnas.
Studiju laikā Jānis Cimze apguva arī kurlmēmo apmācīšanas kursu. Vajadzības mudināts, savā Vidzemes skolotāju seminārā viņš pievērsās kurlmēmo bērnu apmācībai un sagatavoja sešus skolotājus. Cimze ieteica sešās skolās izveidot speciālās klases bērniem ar dzirdes traucējumiem. Viņš ierosināja organizēt īpašas zemkopības skolas, jo mūsu tautai tuvs ir zemkopja darbs. Šie tālredzīgie rosinājumi par zemkopības skolām jo plaši tika īstenoti turpmākajos gados.
Cimze rūpējās arī par skolotāja tiesiskā stāvokļa uzlabošanu un materiālo nodrošinātību. Uzskatīja, ka skolotāji jāatbrīvo no nodokļiem, jānodrošina ar dzīvokļiem un malku.
Augsti vērtējamas Cimzes rūpes par audzēkņiem pēc semināra beigšanas. Viņš ieteica nepārtraukt zināšanu apguvi, tās sistemātiski papildinot pašmācības ceļā. Viņš ar vien uzsvēra, ka zinības jāapgūst, nevis lai lepotos, bet gan, lai tautu izglītotu, uzskatīja, ka garīga daba darītājiem jācenšas iegūt iespējami vairāk morālu stimulu. It īpaši tas iespējams, dziedot koros uz muzicējot.
Savā pedagoģiskajā darbībā Jānis Cimze pievērsīsies arī mācību grāmatu sastādīšanai. Viņš saraksta ģeogrāfijas mācību grāmatu (1842) skolām, bet tā netiek iespiesta. Šajā darbā autors īpaši pievēršas Vidzemes ģeogrāfijai. Manuskriptu izmantoja semināristi. Pats autors gan uzskata, ka latviešu literārā valoda pagaidām vel nav izkopta. Šajos gados Jānis Cimze uzraksta arī kritisku pārskatu par vācu mācītāju grāmatām, kas domātas latviešu skolām. Pārskatā norādīts šo grāmatu nezinātniskums un nepiemērotība.
Jāņa Cimzes uzsākto mācību grāmatu sastādīšanu latviešu valodā turpināja viņa audzēkņi – skolotāji Jānis Zvaigznīte, Jānis Ruģēns, Ādolfs Tērauds. Diemžēl arī šo censoņu manuskripti netiek pārvērsti grāmatās.
Neskatoties uz tā laika iespiešanas un izdošanas grūtībām, redzam, ka Jānis Cimze saviem audzēkņiem devis iedvesmu un prasmi, kas nepieciešama, lai mācību grāmatas sastādītu paši latvieši.

Izmantojamā literatūra:
• Žurn. ‘’Skola un ģimene’’, 1989.g. Nr.6;
• Kalniņš J. ‘’Jānis Cimze semināra pirmais direktors’’, R., 1914.g.
• A. Švābe, A. Būmanis, K. Dišlērs ‘’Latviešu konversācijas vārdnīca II’’, 1928. – 29.g.; lpp. 3778.-3779.
• P. Zāns ‘’Atmiņas par J. Cimzes semināra laikiem’’, lpp.82.