Rēzeknes Augstskolas
Humanitāro un juridisko
zinātņu fakultāte
Tiesību zinību katedra
SEVIŠĶIE DĀVINĀJUMA VEIDI
referāts civiltiesībās
Rēzeknes Augstskolas
Humanitāro un juridisko
zinātņu fakultāte
Tiesību zinību katedra
Augstākās profesionālās izglītības programmas
”Jurista kvalifikācijas iegūšana”
Rēzekne 2001
SATURA RĀDĪTĀJS:
IEVADS……………………………………………………………………3
1. Visas mantas dāvinājums…………………………..…………………..4
2. Dāvinājums ar uzlikumu……………………………………………….6
3. Dāvinājums atlīdzības nozīmē………………………………….…….11
NOBEIGUMS…………………………………..………………………..13
Izmantotās literatūras saraksts……………………….…………………..14
IEVADS
Atlīdzības jeb ekvivalenta princips dominē civiltiesiskajā sabiedrībā saimnieciskajā plāksnē, tomēr pastāv arī bezatlīdzības līgumi, kuru pamats ir dot kādam citam labumu.
Dāvinājums ir tiesisks darījums, ar kuru kāds aiz devības piešķir otram bez atlīdzības kādu mantisku vērtību.
Dāvinājums ir savdabīgs atsavinājuma līgums, pirmkārt jau ar to, ka tas var izpausties ne tikai lietu vai lietu tiesību atsavināšanā, bet arī citādā labvēlībā pret apdāvināmo, kā arī dāvinājums ir vienīgais bezatlīdzības atsavinājuma līgums un tas saistīts ar īpašu labvēlību un devību attiecībā pret apdāvināmo.
Dāvinājums ar uzlikumu ir īpašs dāvinājuma veids. Uzlikums var izpausties kā norāde dāvinājuma līgumā par dāvanas izmantošanu kādam īpašam mērķim, vai kādā kārtā dāvana lietojama. Šāds uzlikums neizpaužas kā atlīdzība dāvinātājam, bet saistība ar dāvanas lietojumu, kad atbildīgais par lietojumu ir apdāvinātais.
Šāds uzlikums var būt saistīts ar zināmu labumu kādai citai personai, vai kā vispārējs labums nenoteiktam personu lokam.
1. VISAS MANTAS DĀVINĀJUMS
Par dāvinājuma priekšmetu var būt arī visa dāvinātāja manta. Ar terminu ”manta” apzīmēts mantisko labumu un tiesību kopums, kāds dāvinātājam ir uz dāvinājuma līguma noslēgšanas brīdi.
Līguma noslēgšana par visas mantas dāvinājumu nerada universālu tiesību pārņemšanu gan tādēļ, ka līgums rada tikai prasījuma tiesības, gan arī tādēļ, ka īpašuma tiesības uz katru mantas sastāvdaļu uz katru mantas sastāvdaļu jāpārnes uz apdāvināto likumā noteiktajā kārtībā. Nekustamas lietas dāvinājums rada īpašuma tiesību pāreju tikai ar nostiprinājumu zemesgrāmatā.
Visas mantas dāvinājums var aptvert tikai dāvinātāja tagadējo mantu, bet ne nākamo. Nākamās mantas, vai arī kopā tagadējās un nākamās mantas dāvinājums, uz tāda pamata, ka tagadējo mantu nenodot tūliņ, atzīstams par mantojuma līgumu.
Dāvinājuma objekts nevar būt nākotnē iegūstama manta. Tās pāreju var nodrošināt ar mantojuma līgumu vai testamentu. Vienā līgumā ietverot noteikumus par tagadējās un nākamās mantas dāvinājumu, ir pamats atzīt, ka viens līgums aptver divas dažādas, saistības ja tagadējo mantu noteikts nodot apdāvinātajam nekavējoši. Turpretī, ja līgums nosaka tagadējās un nākamās mantas piešķīrumu nākotnē, tad, kaut arī līgums būtu nosaukts par dāvinājumu, tomēr piemērojami mantojuma līguma noteikumi.
Manta atzīstama par dāvinātu tikai tiktāl, ciktāl no tās atvilkti dāvinātāja parādi. Tajā gadījumā, kad dāvinātājs nespēj samaksāt parādus, kuri viņam bijuši dāvināšanas laikā, ne vien viņa kreditori var prasīt sev apmierinājumu no viņa dāvanas, bet arī viņš pats var prasīt no apdāvinātā, lai no viņa dāvinātās mantas dod atpakaļ šo parādu samaksai vajadzīgo daļu. Noruna starp dāvinātāju un apdāvināto par to, ka pēdējais neatbild par pirmā parādiem, ir spēkā pret kreditoriem tikai tad, ja viņi tai piekrituši.
Atšķirībā no mantošanas, kur mantojuma masā ietilpst gan mantiskie labumi, gan parādi, visas mantas dāvinājums neaptver parādus, izņemot gadījumu, ja ir notikusi noruna starp dāvinātāju un apdāvināto par to, ka pēdējais neatbild par pirmā parādiem. Dāvinātājam dāvināšanas brīdī var būt gan zināmi, gan nezināmi vai apšaubāmi parādi. No parādiem nevar atbrīvoties, aizdāvinot visu mantu, kreditoriem ir tiesības sekot mantai un prasīt apmierinājumu arī no atdāvinātās mantas. Arī pats dāvinātājs, nespējot samaksāt parādus, var atprasīt to dzēšanai nepieciešamo daļu. Ja kreditors, zinot par dāvinājumu, ir devis piekrišanu, ka apdāvinātajam neizvirzīs prasījumus sakarā ar dāvinātāja parādiem, tad no dāvinājuma atprasīt daļu nav pamata ne vien kreditoram, bet arī pašam dāvinātājam.
2. DĀVINĀJUMS AR UZLIKUMU
Katram dāvinājumam var pievienot sevišķu uzlikumu, ar kuru vai nu tuvāk norādīts, kādā kārtā vai kādam mērķim apdāvinātam jāizlieto saņemtā dāvana, vai arī aprobežots tiesības ilgums tādā kārtā, ka apdāvinātam uzlikts pienākums atdot vēlāk visu priekšmetu vai daļu no tā kādam citam. Dāvinātājs var arī uzlikt apdāvinātam kādu pret pienākumu.
Uzlikumi var būt:
Uzlikums kā līguma sastāvdaļa;
Uzlikums par dāvanas izlietošanu;
Dāvinājums uz laiku;
Pretpienākums.
Uzlikums ir dāvinājuma līguma sastāvdaļa, un apdāvinājamajam ir jāizlemj, vai viņš piekrīt līgumam ar uzlikumu, bez viņa piekrišanas nevar rasties uzlikuma pildīšanas saistība un tātad arī dāvinājums kopumā.
Dāvinātājs var norādīt dāvanas izlietošanas veidu un mērķi. Šāds norādījums var būt vai nu par labu kādai trešajai personai, vai arī sabiedrībai kopumā, vai arī attiekties tikai uz to, kā apdāvinātais dāvanu izlietos savā labā. Piemēram, automašīnas dāvinājums ar uzlikumu ļaut to izmantot arī kādai trešajai personai. Uzlikuma pildīšanu kontrolē dāvinātājs. Ja uzlikums ir par labu trešajai personai, tā nevar pievienoties līgumam, bet iegūst tiesības prasīt nodrošinājumu izpildei.
Uzlikums, kas aprobežo apdāvinātā tiesības laikā un uzliek pienākumu vēlāk dāvanu vai tās daļu atdot citam, faktiski nozīmē, ka dāvinājums rada īpašumtiesības tikai uz laiku. Apdāvinātais kļūst par īpašnieku, bet dāvinātājs saglabā iespēju ietekmēt viņa rīcību pēc uzlikumā norādītā termiņa notecēšanas.
Pretpienākums ir tāds uzlikums, kura izpildē personiski ir ieinteresēts dāvinātājs. Tas var būt gan mantiska labuma gūšana, gan morāla rakstura labums. Mantiska labuma došana nedrīkst kļūt par samaksas ekvivalentu. Pretējā gadījumā dāvinājums pārvēršas par maiņu un pirkumu. Piemēram, uzlikums dot noteiktu daļu no ienākumiem vai augļiem, ko dod dāvināmā lieta. Nemantiska rakstura pretpienākums var izpausties noteiktos laipnības vai uzmanības apliecinājumos, nepārkāpjot likuma prasības un labus tikumus.
Ar uzlikuma pievienojumu dāvinājums nepārvēršas par nosacītu, un apdāvinātais, neraugoties uz to, var prasīt tūlītēju izpildīšanu. Bet kā dāvinātājs, tā arī trešā persona, kurai par labu uzlikums domāts, var prasīt nodrošinājumu tā izpildīšanai.
Ja uzlikums pievienots par labu trešajai personai, tad tā var celt izpildījuma prasību tikai pēc dāvinātāja nāves, proti dāvinātājs ir tiesīgs lemt par uzlikuma saglabāšanu vai apdāvinātā atbrīvošanu no tā.
Manuprāt, šī ir diezgan neizprotama tēze, jo sanāk, ka trešajai personai nav nekādu reālu tiesību dāvinātāja dzīves laikā un šo piešķirto prioritāti tā nevar izmantot. Manuprāt, tikai tādos gadījumos, kad pašā dāvinājuma līgumā būtu atruna, ka trešā persona var celt izpildījuma prasību tikai pēc dāvinātāja nāves, dotā tēze varētu reāli darboties. Noteikums, ka šis ierobežojums trešajām personām darbojas automātiski jebkurā dāvinājumā ar uzlikumu ir trešo personu tiesības ierobežojošs un netaisnīgs.
Dāvinājums ar uzlikumu, tāpat kā dāvinājums bez uzlikuma, rada prasījuma tiesības un, gala rezultātā, – īpašumtiesības apdāvinātajam.
Uzlikums kā līguma nejauša sastāvdaļa nemaina dāvinājuma raksturu, un tāpēc arī dāvinājumam ar uzlikumu piemērojami noteikumi par atsaukšanu, proti, dāvinājumu var atsaukt pilnīgi vai tā daļu:
apdāvinātā rupjas nepateicības dēļ;
ja dāvinājums izdarīts tādā apmērā, ka dāvinātāja neatraidāmajiem mantiniekiem neatliek pat viņu neatņemamās daļas;
ja bezbērnu dāvinātājam vēlāk piedzimst bērni laulībā;
ja mirst apdāvinātais laulātais;
ja laulība tiek šķirta apdāvinātā vainas dēļ vai pasludināta par spēkā neesošu.
Trešās personas, kam par labu pievienots uzlikums, nevar iebilst pret dāvinājuma atsaukšanu, savukārt, šo trešo personu nepateicība (rupji apvainojumi, tīši nodarīts zaudējums) nevar būt par pamatu dāvinājuma atsaukšanai.
Vispārējos vilcienos rupju nepateicību var raksturot kā necieņas izrādīšanu attieksmē pret dāvinātāju pēc tam, kad dāvana jau saņemta, neslavas celšanu, goda aizskārumu un t.t. Šī iemesla dēļ dāvinājumu var atsaukt tikai pats dāvinātājs, tāpēc, manuprāt, ļoti nesaprotama ir tēze, ka trešo personu rupja nepateicība nevar būt par pamatu dāvinājuma atsaukšanai. Es uzskatu, ka gadījumos, kad dāvinātājs ir pievienojis uzlikumu par labu trešajai personai, dotā persona kļūst par dāvinājuma tiesisko attiecību subjektu, uz kuru vajadzētu attiekties arī visiem dāvinājuma līguma atsaukšanas noteikumiem, jo ir jāņem vērā fakts, ka pats dāvinājums nebūs spēkā, ja dāvinātājs dāvinājumu izdarījis, svarīgas maldības iespaidots (nerunājot nemaz par viltu un spaidiem), un, gadījumos ar uzlikumiem par labu trešajām personām, nav izslēgta dāvinātāja maldības iespējamība no trešo personu puses.
Dāvinātājs var celt prasību par uzlikuma izpildīšanu, bet, ja tas nav izpildīts aiz apdāvinātā vainas, tad arī prasīt, lai viņš atdod to, ko saņēmis.
Dāvinātāja prasījumi par uzlikuma izpildīšanu var būt gan mantiska, gan morāla rakstura. Par pirmajiem var būt prasība tiesā, un tie ir piespiedu kārtā izpildāmi. Morāla rakstura pienākumu izpildi ar piespiedu līdzekļiem nenodrošina. Tāpēc par morāla rakstura saistību neizpildīšanu dāvinātājs var prasīt vienīgi atdot dāvināto. Pie tam ir jākonstatē nepildītāja vaina. Atprasīšana, protams, ir iespējama arī tad, ja apdāvinātais nepilda mantiska rakstura uzlikumu.
Ja uzlikuma izpildīšana ir neiespējama aiz dabiskiem šķēršļiem vai nav pielaižama aiz likumiskiem vai tikumiskiem iemesliem, tad uzlikums atkrīt, bet pats dāvinājums paliek spēkā. Šajā gadījumā vajadzētu vairāk atrunāt tēzi, ka dāvinājums iepriekšminētos gadījumos tomēr paliek spēkā, jo ir jāatceras ka dāvinājums ir līgums, un tāpēc apdāvināmajam, pirms dot savu piekrišanu, ir jānovērtē uzlikuma saturs.
Ja apdāvinātais savas nezināšanas vai cita iemesla dēļ ir piekritis uzlikumam, kurš ir neiespējams vai nepielaižams, tad, manuprāt, dotajā gadījumā vajadzētu atzīt doto dāvinājuma līgumu par spēkā neesošu. Lemt par dāvinājuma līguma spēkā neesamību arī vajadzētu gadījumā, kad apdāvinātais pieņem dāvinājumu ar uzlikumu, zinot, ka uzlikums ir neiespējams vai nepielaižams, līdz ar ko apstrīdēt uzlikumu tas vēlējies pēc dāvinājuma saņemšanas.
Dotajā gadījumā var spriest par apdāvinātā rīcībā esošo viltu vai maldību, kas liek šaubīties par apdāvinātā gribas īstumu. Tā būs svarīga maldība, kas iznīcina visu darījuma spēku.
3. DĀVINĀJUMS ATLĪDZĪBAS NOZĪMĒ
Ar darījumiem atlīdzības nozīmē jāsaprot tādi, kas piešķirti kā atlīdzība par izdarītiem pakalpojumiem. Īstenībā šādā gadījumā izdarītajam dāvinājumam ir atlīdzības mērķis, kas būtībā ir pret runā ar dāvinājuma līgumu kā tādu, kas būtībā ir bezatlīdzības atsavinājums, tomēr tā kā atlīdzība tiek dota dāvinājuma formā, līdz ar ko tā nav obligāta, tāpēc pareizāk to ir atzīt par dāvinājumu.
Dāvinājums atlīdzības nozīmē nenozīmē, ka dāvinātājs par dāvanu saņem kādu atlīdzību. Šeit domāts gadījums, kad apdāvinātais kaut kad agrāk ir izdarījis kādu pakalpojumu dāvinātājam un dāvinātājs tagad, par to pateicoties, dāvina viņam kādu mantisku vērtību, pie kam, agrāk izdarītam pakalpojumam ar dāvanas vērtību nav nekāda kopsakara.
Dāvinājums atlīdzības nozīmē var notikt tad, ja dāvinātājam nav juridiska pienākuma dot atlīdzību par kādu pakalpojumu, bet viņš to vēlas darīt pateicības izrādīšanai. Tā kā šajā gadījumā darījumu izsauc ne tikai altruisms, bet arī saņemts pakalpojums, ko dāvinātājs ir novērtējis kā īpašas atlīdzības vērtu, tad likums nepieļauj vēlāku dāvinājuma atsaukšanu nepateicības dēļ.
Šeit man gribētos piebilst, ka par apdāvinātā nepateicību jāatzīst rupji apvainojumi vārdos un darbos, viņam tīši nodarīts svarīgs mantisks zaudējums un viņa dzīvības apdraudējums, kā arī viņa atstāšana bezpalīdzības stāvoklī. Rodas uzreiz jautājums – kā rīkoties gadījumos, kad tādā veidā apdāvinātais jau no paša pakalpojuma sniegšanas sākuma ir rīkojies lišķīgi un viltīgi, zinot, ka pēc dotā pakalpojuma veikšanas viņš tiks apdāvināts, bet pēc apdāvināšanas viņš izteiks dāvinātājam rupju nepateicību? Diemžēl likumā tas nav atrunāts. Manuprāt, dotajā gadījumā arī lietderīgi būtu spriest par dāvinājuma atsaukšanu. Tomēr mēs varam saskarties ar vienu lielu problēmu, proti, kā pierādīt apdāvinātā ļauno nolūku pirms apdāvināšanas fakta, ja nedz darbos, nedz vārdos tas nav saskatāms. Tāpēc es uzskatu, ka LR Civillikuma 1933.panta 2.daļas formulējums ir jāmaina, jo kā jau minēju, tad tomēr ir iespējama apdāvinātā rupja nepateicība pēc apdāvināšanas fakta.
Dāvināšanu atlīdzības nozīmē nevajadzētu atlīdzināt uz nelielām dāvanām, kas likumā citviet apzīmētas kā parastas tuvinieku starpā dodamas dāvanas vai apsveikumi goda dienā.
Dāvināšana atlīdzības nozīmē ir pieļaujama tikai par atļautiem pakalpojumiem, tā nedrīkst kļūt par aizsegu kukuļošanai vai korupcijai.
Spēcīga Torgāna kunga tēze, kurai diemžēl nav apstiprinājuma, jo civillikumā ir teikts, ka dāvināt var tikai par atļautiem pakalpojumiem, tomēr nekur nav atrunāts, ko un kādā apmērā var dāvināt, līdz ar ko ir grūti izkontrolēt nelikumīgas darbības, afēras, naudas atmazgāšanas faktus un c.
Daudz ir rakstīts par pateicības izteikšanu ārstiem, skolotājiem un daudzu citu profesiju pārstāvjiem, tomēr šajos gadījumos ir grūti pierādīt nelikumīgu nodomu.
NOBEIGUMS
Nobeigumā gribētos secināt un atzīt, ka dāvinājuma līgums ir visai riskants, kaut vai tāpēc, ka dāvinātājs nav pasargāts no trešo personu un pašu apdāvināmo viltīgām un dāvinātāju maldinošām darbībām pirms dāvinājuma saņemšanas periodā, un, ja arī tādi fakti tiek atklāti, tad tie ir ļoti grūti pierādāmi.
Dāvinājuma līgums ir riskants arī tāpēc, ka ir iespējams apzināti vai arī neapzināti noslēpt dāvināmās lietas patieso vērtību, to patieso nolietojuma stāvokli, defektus, kaut vai, piemēram, dzīvnieku dāvināšana, kad apdāvinātais uzņemas tādu risku, ka uzdāvinātais kustonis pēc kāda laika nomirst, neizārstējami saslimst un c.
Kā jau savā darbā minēju, tad nepieciešami būtu tiesību normu uzlabojumi, kas saistās ar dāvinājumiem kopumā vai dāvinājumiem ar uzlikumiem par labu trešajām personām, jo uz doto brīdi šīs attiecības regulējošās tiesību normas ir sarežģītas, kaut gan varētu un tām vajadzētu būt daudz noteiktākām un vienkāršākām.
Lielas nepilnības es konstatēju arī tiesību normās, kas regulē attiecības, kas rodas no dāvinājumiem atlīdzības nozīmē, jo būtībā nav noteiktas robežas un šo dāvinājumu maksimālie apmēri, kas, protams, apgrūtina kukuļdošanas, kukuļņemšanas, kā arī korumpētības faktu atklāšanu.
IZMANTOTĀS LITERATŪRAS SARAKSTS:
1. Torgāns.K. Latvijas Republikas Civillikuma komentāri/Saistību tiesības(1401.-2400.p.)//Rīga, ”Mans īpašums”, 1998.g., – 687.lpp.
2. Sinaiskis V. Latvijas Civiltiesību apskats/Lietu tiesības. Saistību tiesības//Rīga, Latvijas juristu biedrība, – 1996., – 246.lpp.
3. Dāvinājums. Krauze.R./Praktiskais latvietis, – nr.26, – 1999. Jūlijs, – 6.lpp.