Tabulu saraksts 3
Ilustrāciju saraksts 4
Saīsinājumu saraksts 5
Anotācija 6
Annotation 7
Ievads 8
1. Darba samaksas veidi 9
1.2. Laika samaksa 10
1.3. Akordsamaksa 12
1.4. Papildsamaksa 13
2. Darba un tās samaksas reglamentējošie tiesību akti 16
2.1. Ar darbu un tā samaksu saistīto normatīvo aktu vispārējs raksturojums 16
2.2. Darba likumdošana 17
2.3. Iedzīvotāju ienākumu nodoklis 18
2.4. Sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas 21
3. Darba un tās samaksas dokumentācija 24
4. Darba un tās samaksas grāmatvedība, pārskati un kontrole 26
4.1. Darba samaksas aprēķināšana 26
4.2. Darba samaksas aprēķināšanas piemēri 28
4.3. Darba samaksas grāmatojumi 30
4.4. Darba samaksas pārskati 31
4.5. Darba un tās samaksas grāmatvedība izmantojot datorprogrammu Tildes Jumis 2003 32
4.6. Darba samaksa gada pārskatā 42
4.7. Iekšējās kontroles sistēma 43
Secinājumi 45
Priekšlikumi 47
Izmantotās literatūras saraksts 48
Pielikumi 501. DARBA SAMAKSAS VEIDI
1.1. Darba samaksas vispārējs raksturojums
Atalgot darbu var dažādi, pielietojot gan dažādus kritērijus, gan aprēķināšanas metodes. Dažādu darba samaksas veidu, principu un kritēriju kopumu, aprēķināšanas metožu kombinēšanu sauc par darba atalgojuma sistēmu.
Atbilstīgi vienam no darba atalgojuma principiem, ka samaksai par darbu jāveidojas no divām sastāvdaļām – no nemainīgās un mainīgās daļas – darba atalgojuma sistēmu vispirms iedala divos summāri nevienlīdzīgos blokos: lielākajā daļā – pamatsamaksā, un mazākajā – papildsamaksā.
Pamatsamaksa – tā ir darba devēju un darba ņēmēju norunātā, nolīgtā maksa par nostrādāto laiku, saražoto produkciju vai izpildīto darbu atbilstoši noteiktām darba izlietošanas normām. Pamatsamaksu aprēķina pēc tarifu likmēm un to nostiprina darba līgumā. Pamatsamaksas raksturīgākās pazīmes ir garantēta izpeļņa, reglamentācija un kontrole no valsts un sabiedrisko organizāciju (arodbiedrību) puses, regulāra izmaksāšana, turklāt daļu no tās var izmaksāt avansā, t.i., pirms darbu galīgās pabeigšanas.
Papildsamaksa – tā ir atzinība par labu darbu, par augstiem darba kvalitatīviem rādītājiem, taupīgu resursu izlietošanu, par atsaucību uzņēmuma organizētajos darba un ārpus darba, kā arī neparedzētos, neplānotos pasākumos. Papildsamaksai nav nevienas no tām pazīmēm, kas piemīt pamatsamaksai. Arī izmaksā papildsamaksu, ja tā ir nopelnīta, tikai pēc rezultāta iegūšanas. Papildsamaksa vienlaikus ar atalgojuma funkciju pilda arī pamudinājuma funkciju censties labāk strādāt, saudzīgāk apieties ar mašīnām, materiāliem, darba laiku, saprasties ar darba biedriem.
Vispārīgā veidā darba samaksu aprēķina, izmantojot trīs galvenos kritērijus:
• nostrādāto laiku;
• padarīto darbu;
• abu iepriekšējo kritēriju produktīvu kombinēšanu.
Šie trīs kritēriji ir bāze pamatsamaksas sīkākai sadalīšanai darba samaksas formās. [13., 409., 410.]
1.1. attēls. Darba samaksas sistēmas un formas. [13., 410.]
Darba samaksas forma ir metode atalgojuma aprēķināšanai par pielikto darbu. Aprēķināšanas metodēm jābūt jutīgām un elastīgām pret pieliktā darba daudzumu, sarežģītību un citām atšķirībām pamatsamaksā. Izšķir divas galvenās darba samaksas formas, kuras var praktizēt dažādos variantos:
• laika samaksa;
• akordsamaksa. [13., 410., 411]
1.2. Laika samaksa
Laika samaksas atalgojums pienākas par darba laika ilgumu, nesaistot to tieši ar paveikto darbu šajā laikā. Pamatmērvienība atalgojuma aprēķināšanai strādnieku darbā ir stunda. Algu izmaksā maiņas,
dienas, nedēļas vai mēnešalgas veidā. Starp izmaksāto atalgojumu un paveikto darbu likumdošanas aktos nav cieši noteiktu sakaru. Tomēr laika samaksa ietver pieņēmumu, ka noteiktā darba laikā jāizpilda noteikts darba apjoms, kas līdzinās t.s. normālai izstrādei pie normālas darba intensitātes. Tā atbilst cilvēku vairākuma caurmēra izstrādei. Tomēr pastāv viens izņēmums, kur sakars starp laika samaksu un darba veikumu ir tiešs un ciešs. Tas ir gadījumos, kad darba funkciju izpildīšanā darba tempu un ritmu nosaka nevis strādnieks, bet mašīna, piemēram, slīdošā lente. Laika samaksu aprēķina, reizinot attiecīgās kategorijas stundas tarifa likmi ar faktiski nostrādāto laiku (stundās). Stundas tarifa likme ir laika samaksas absolūts lielums. [13., 411.]
Laika samaksas priekšrocības ir tās aprēķināšanas vienkāršība, izsargāšanās no liela satraukuma un sakāpināta darba tempa, saudzīgāka darbaspēka un mašīnu izmantošana. Tas savukārt nodrošina augstākas kvalitātes darba rezultātu. Šīs priekšrocības, kā arī pati būtība un raksturs, nosaka laika samaksas galvenās pielietošanas sfēras.
Tā kā laika samaksā apmaksāts tiek nostrādātais laiks, nevis paveiktais darbs, tas neveicina darba ražīgumu, jo darba ņēmējam nav stimula uz to. Tāpēc šī samaksas forma pielietojama galvenokārt tajās sfērās, kur dzīšanās pēc lielas izstrādes saimniecisku apsvērumu dēļ nav mērķtiecīga, toties rūpīgums, apzinīgums, precizitāte un darba kvalitāte svarīgāka par ātrumu un kvantitāti. [13., 411.]
Laika samaksu jāpielieto arī tur, kur darba ražīgums nav izmērāms vai izmērīšana saistīta ar lielām izmaksām. Pie tādiem pieder vadīšanas darbs, dažādi neregulāri izpildāmi gadījuma darbi, kā, piemēram, palīgdarbi transportā, remontos, noliktavās, birojos.
Laika samaksa mērķtiecīga arī tad, ja pārāk sasteigts darba temps darbā ar mašīnām var izraisīt nelaimes gadījumus vai kaitējumus cilvēka veselībai, mašīnu bojājumus, vairot brāķi un nodarīt zaudējumus saimnieciskajai darbībai. Tādos gadījumos darba tempu steidzinošas darba samaksas formas nav vēlamas.
Laika samaksa ir vienīgā iespējamā atalgojuma forma arī gadījumos, kad svārst