Demogrāfiskā politika Latvijā

Untitled

Saturs

Ievads..............................3

Demogrāfijas kā zinātnes īss raksturojums............ 4

Latvijas demogrāfisko problēmu apskats 2000. – 2007. Gadam

Iedzīvotāju nacionālais sastāvs Latvijā...........6

Iedzīvotāju dabiskā kustība Latvijā............ 7

Iedzīvotāju dzimstība Latvijā................8

Nepilnās ģimenes Latvijā................10

2.5 Iedzīvotāju mirstība Latvijā................ 11

Vīriešu un sieviešu mirstības intensitāte......... 12

Vīriešu un sieviešu vecumsastāvs............13

2.6 Iekšējām migrācija Latvijā................ 15

Iedzīvotāju ārējā migrācija Latvijā............ 15

Jaunākās demogrāfiskās prognozes........... 17

Demogrāfiskā situācija palēnām uzlabojas........18

Secinājumi............................ 19

Terminu skaidrojumi.......................20

Uzziņas avotu saraksts...................... 22

Ievads.

Jau apmēram 15 gadu Latvija ir nostājusies uz iedzīvotāju skaita samazināšanās (depopulācijas) ceļa, kas būtiski bremzē tautsaimniecības attīstību. Latvija citu valstu vidū izceļas ar visai zemiem laulību noslēgšanas rādītājiem, bet ģimeņu noturība jo

o
oprojām ir relatīvi zema. Iedzīvotāju mirstība ievērojami pārsniedz dzimstību, tādējādi šajā gadsimtā ik gadu samazinot mūsu valsts iedzīvotāju skaitu par 11 – 13 tūkstošiem. Lai gan pēdējos gados vērojams progress iedzīvotāju veselības jomā, tautas veselības un dzīvotspējas raksturojumi ir relatīvi zemi. Iedzīvotāju vidējais mūža ilgums ir viens no vismazākajiem Eiropā, it īpaši vīriešiem. Iedzīvotāju dabiskā pieauguma samazināšanās apdraud iedzīvotāju atražošanos, kas savukārt izraisa darbaspēka trūkumu, pastiprinātu imigrāciju un citas problēmas. Ievērojams skaits Latvijas pilsoņu dodas darba meklējumos uz citām valstīm, samazinot vietējā darbaspēka po
o
otenciālu. Galvenokārt ļoti zemās dzimstības dēļ un daļēji arī starpvalstu iedzīvotāju migrācijas ietekmē notiek ļoti strauja iedzīvotāju novecošanās. Samazinās bērnu īpatsvars iedzīvotāju kopskaitā, turpretim pieaug gados veco un darba nespējīgo iedzīvotāju skaits un īpatsvars. Tādējādi sistemātiski palielinās iedzīvotāju vidējais vecums. Te
e
eiktais liecina, ka valsts ir nonākusi dziļā demogrāfiskās krīzes situācijā. Latvijas relatīvi zemais IKP uz vienu iedzīvotāju (2006. Gadā bija 4 923 lati uz iedzīvotāju) un atvērtās ES robežas veicina Latvijas iedzīvotāju emigrāciju labāka darba un dzīves apstākļu meklējumos – galvenokārt uz Eiropas valstīm. Latvijai raksturīgā depopulācija ir cēlonis legālam un nelegālamimigrantu pieplūdumam. Mūsu valstī negatīva ir arī starptautiskās migrācijas saldo bilance, tāpēc iedzīvotāju skaita sarukšanas temps ir īpaši augsts. Pēdējās padomju tautas skaitīšanas laikā (1989. gada janvārī) Latvijā bija 2,67 miljoni cilvēku. Neatkarīgās Latvijas vienīgās 2000. gada tautskaites brīdī valstī bija 2,38 miljoni, bet kopš 2007. gada vidus iedzīvotāju skaits ir mazāks par 2 300 000. Tas nozīmē, ka tagad valstī iedzīvotāju ir mazāk nekā pirms 100 gadiem.

Darbā apskatītie Latvijas demogrāfiskie procesi:

Iedzīvotāju nacionālā sastāva izmaiņas;

Iedzīvotāju skaita izmaiņas dabiskās kustības un migrāciju re

e
ezultātā;

Izmaiņas iedzīvotāju vecumstruktūrā un demogrāfiskās slodzes līmenī;

Laulība un šķiršanās.

Pētījuma mērķi:

Izprast darbā apskatītos Latvijas demogrāfiskos procesus;

1.Demogrāfijas kā zinātnes īss raksturojums.

Termins „demogrāfija” radies no grieķu vārdiem „dēmos” – tauta un „graphō” – aprakstīšana.

Demogrāfija ir sociālā zinātne, kas ar tai piemītošām metodēm pētī likumsakarības, kādas vērojamas iedzīvotāju skaitā un sastāvā, to teritoriālajā izvietojumā, iedzīvotāju dabiskās kustības (dzimstību, mirstību, laulātību) un migrācijas procesos.

Iedzīvotāju kustības likumsakarības pētīja un mēģināja vispārināt jau antīkās pasaules zinātnieki, piemēram, Platons un Aristotelis, arī viduslaiku zinātnieki. Par demogrāfijas pamatlicēju tiek uz

z
zskatīts zinātnieks no Lielbritānijas Džons Graunts (17. gadsimts). Termins „demogrāfija” pirmo reizi lietots 1855. gadā franču zinātnieka Ašija Giljāra grāmatā „Cilvēka statistikas elementi vai salīdzinošā demogrāfija”. 17.-20.gadsimtā demogrāfija attīstījās galvenokārt ekonomikas zinātnes ietvaros. Mūsdienās demogrāfija ir patstāvīga zinātne.

Demogrāfija pētī iedzīvotāju dabisko kustību, mehānisko kustību (migrāciju), kā arī strukturālo maiņu šo procesu kopsakarā ar bioloģiskiem, ģeogrāfiskiem, sociāliem un ekonomiskiem faktoriem, konkrētiem vēsturiskiem apstākļiem.

Demogrāfiskās likumsakarības, kuras demogrāfija pētī, var iedalīt trijās grupās:

sociālās kustības likumsakarības – raksturo sociālo un tehnoloģisko (ražošanas) struktūru, t.i., šķirisko, profesionālo, kvalifikācijas, nacionālo un izglītības struktūru;

iedzīvotāju teritoriālās kustības likumsakarības – parāda iedzīvotāju teritoriālo izvietojumu un migrāciju (mehānisko kustību);

iedzīvotāju dabiskās kustības likumsakarības – nosaka dzimstības mirstības, laulības noslēgšanas un šķiršanas, vecuma un dzimuma struktūru.

Demogrāfijai ir ļoti ciešs sakars ar vairākām sociālām zinātnēm. Mūsdienās demogrāfija ir izveidojusies kā zinātne. Tai ir pētīšanas objekts un metodoloģija, noteikta zināšanu sistēma un demogrāfisko atziņu izmantošana praksē – viss, kas nepieciešams, lai tā būtu patstāvīga zinātne. Taču nevar apgalvot, ka pētījumu metodoloģija ir pilnībā izstrādāta un demogrāfiskās likumsakarības izzinātas. Demogrāfiskās attīstības gaitā pastāvīgi rodas jaunas problēmas. Turklāt katrā valstī vai tās daļā demogrāfisko procesu raksturs izpaužas specifiski.

Demogrāfija kā zinātnes nozare nav viengabalaina. Laika gaitā izveidojušās vairākas demogrāfijas nozares: teorētiskā, vēsturiskā, etniskā, ekonomiskā, medicīniskā, reģionālā, matemātiskā u.c. Katrai no tām ir savs pētīšanas objekts un savas specifiskās metodes.

Demogrāfijas problemātikā centrālo vietu ieņem iedzīvotāju atražošanās jautājumi. Ar iedzīvotāju atražošanos vārda šaurākā nozīmē saprot iedzīvotāju dabiskās kustības (dzimstības, mirstības, laulību slēgšanas un šķiršanās) procesus. Iedzīvotāju atražošanās praktiski nevar notikt bez iedzīvotāju sastāva pārmaiņām, tāpēc demogrāfijas svarīgs uzdevums ir pētīt iedzīvotāju struktūras atražošanās un sociālās mobilitātes jautājumus.

Demogrāfijas uzdevums ir arī pētīt kādas noteiktas teritorijas (kontinenta, valsts, pilsētas u.tml.) iedzīvotāju skaita un sastāva izmaiņas iedzīvotāju migrācijas procesu ietekmē.

Iedzīvotāju dabiskās kustības, migrācijas un sociālās mobilitātes procesi kopumā veido demogrāfiskos procesus un parādības, kas ir demogrāfijas zinātnes pētīšanas objekts. Iedzīvotāju visu triju veidu kustības (dabiskās, migrācijas un sociālās) procesus dažkārt mēdz apzīmēt arī ar iedzīvotāju atražošanās jēdzienu, izprotot to vārda plašākā nozīmē. Ņemot vērā šo traktējumu, demogrāfiju var uzskatīt par zinātni, kas pētī iedzīvotāju atražošanos.

Svarīgs demogrāfijas uzdevums ir arī apdzīvotības likumu un demogrāfisko likumsakarību izziņa dažādās ekonomiskajās sistēmās un vēstures posmos, demogrāfisko problēmu analīze, demogrāfisko prognožu un demogrāfiskās politikas izstrādāšana.

Īpaša nozīme ir lietišķajiem demogrāfiskajiem pētījumiem un demogrāfiskajām prognozēm. Pamatojoties uz tiem, tiek izstrādāta demogrāfisko procesu vadīšanas (regulēšanas) teorija un demogrāfiskā politika, lai optimizētu demogrāfisko situāciju vai atsevišķus demogrāfiskos procesus. Svarīga nozīme ir arī dažādo demogrāfisko jēdzienu un teoriju izstrādāšanai.

2.LATVIJAS DEMOGRĀFISKO PROBLĒMU APSKATS 2000.-2007.g.

2.1 Iedzīvotāju nacionālais sastāvs Latvijā

Pēc neatkarības atgūšanas 1991. gadā audzis latviešu procentuālais īpatsvars Latvijas iedzīvotāju kopskaitā, jo īpaši pēdējos gados – no 57,7 % 2000.gadā līdz 59 % 2007. gadā. (sk. att. 1)

0x08 graphic
0x01 graphic
0x08 graphic
0x01 graphic

Vienlaikusar latviešu procentuālā īpatsvara palielināšanos no 57,7% 2000.gada sākumā līdz 59% 2007.gada gada sākumā, to skaits vēl aizvien turpina samazināties. 2000. gada sākumā Latvijā dzīvoja 1,37 miljoni latviešu, bet 2007. gada sākumā – 1,35 miljoni. Kopumā septiņu gadu laikā latviešu skaits sarucis par 24 017. Nav pamata domāt, ka iedzīvotāju skaita samazināšanās tendence ir raksturīga tikai latviešiem. Līdzīgas tendences novērojamas arī attiecībā uz citām Latvijas lielākajām tautībām.

Skaitliski lielāko tautību iedzīvotāju skaits Latvijā un to īpatsvars iedzīvotāju kopskaitā 2000. un 2005. gada sākumā atspoguļots tabulā.

Iedzīvotāju skaits

Procentos

2000.gads

2005.gads

2000.gads

2005.gads

Visi iedzīvotāji

2377383

2306434

100

100

To skaitā:

Latvieši

57.7

Krievi

29.6

28.3

Baltkrievi

4.1

3.7

Ukraiņi

2.7

2.5

Poļi

2.5

2.4

Citas tautības

3.4

4.1

Procentuāli otrs lielākais īpatsvars aiz latviešiem iedzīvotāju nacionālajā sastāvā ir krievi. 2007. gada sākumā krievu tautības iedzīvotāju skaits, salīdzinot ar 2000.gadu, samazinājies no 703 000 līdz 645 435 jeb par 57 808. To procentuālais īpatsvars samazinājies no 29,6 līdz 28,3 %. (sk. att. 8)

Sarucis arī baltkrievu un ukraiņu īpatsvars Latvijas iedzīvotāju skaitā. Pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas daļa krievu, ukraiņu un baltkrievu tautības iedzīvotāju atgriezās uz dzīvi etniskajā dzimtenē vai arī izceļoja no Latvijas uz citām valstīm.

2.2 Iedzīvotāju dabiskā kustība latvijā

0x08 graphic
Iedzīvotāju nacionālo sastāvu maina to dabiskā kustība – dzimstība un mirstība, kā arī starpvalstu migrācija. Latvijā jau no 1991. gada mirstība pārsniedz dzimstību, radot negatīvu dabisko pieaugumu. (sk. att. 10) Šo gadu laikā dabiskais pieaugums ir gan pieaudzis, gan mazinājies. Kopumā vērojama situācijas uzlabošanās, tomēr virzība ir ļoti lēna. 2000. gadā iedzīvotāju skaits dabiskā pieauguma rezultātā samazinājies par 11 937. No 2001. gada līdz 2003. gadam dabiskais pieaugums palielinās relatīvi strauji, jo vērojama gan dzimstības koeficienta palielināšanās, gan mirstības koeficients pazemināšanās. Turpretī no 2003. līdz 2007. gadam dabiskā pieauguma tempi samazinās, jo pieaudzis mirstības koeficients. Dabiskais pieaugums joprojām ir negatīvs. (sk. att. 10)

2.3 Iedzīvotāju dzimstība Latvijā.

Gads

Dzimušo skaits

kopā

Uz 1000 iedzīvotājiem

Uz 1000 sievietēm

15-49 gadu vecumā

16.0

64.70

14.2

58.22

8.7

35.99

8.5

34.20

8.3

33.29

8.6

33.90

9.0

35.46

8.8

34.33

9.3

36.37

9.7

37.83

Summārais dzimstības koeficents (vidējais bērnu skaits, kas varētu piedzimt sievietei viņas dzīves laikā, saglabājoties attiecīgā gada dzimstības līmenim) 2006.gadā salīdzinājumā ar 2005.gadu pieauga no 1.31 līdz 1.35 jeb par 3.4%. Normālai paaudžu nomiņai summārajam dzimstības rādītājam būtu jābūt 2.1 – 2.2 bērniem, kas Latvijā bija vērojams astoņdesmito gadu vidū.

Summārais dzimstības koeficents 1987. – 2006. gadā Latvijā.

0x01 graphic

Šā gada piecos mēnešos Latvijā reģistrēti 9.5 tūkstoši jaundzimušo, bet attiecīgajā periodā pērn – 8.9 tūkstoši, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati. Jāuzsver, ka pērn bija lielākais jaundzimušo skaits pēdējo 13 gadu laikā – 2006. gadā dzimstības rādītājs uz 1000 iedzīvotājiem ir 9.7 bērni.

Salīdzinot šā un pagājušā gada piecus mēnešus, dzimušo skaits uz 1000 iedzīvotājiem pieaudzis no 3.9 uz 4.2 jeb par 7.7%. Pērn valstī piedzima 22264 bērni jeb par767 bērniem vairāk nekā 2005. gadā. .

Pagājušajā gadā uz 1000 sievietēm 15 – 49 gadu vecuma piedzima 38 bērni, kas salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu ir par diviem bērniem jeb par 4% vairāk. Kopš 1999. gada (32.7 dzimušie) šis rādītājs pieaug. Tomēr salīdzinājumā ar 1987. gada atbilstošajiem datiem – 65 dzimuši bērni uz 1000 sievietēm šajā vecumā – dzimstības kritums ir visai ievērojams.

Jaundzimušā mātes vidējais vecums pēdējo 20 gadu laikā pieaudzis no 26 līdz 28 gadiem, bet, piedzimstot pirmajam bērnam, – no 23 līdz 25 gadiem. Vecums, kad tiek reģistrēta pirmā laulība, kopš 1990. gada gan vīriešiem, gan sievietēm pieaudzis par trīs gadiem.

51.7% no pērn dzimušajiem bija pirmie bērni ģimenē (2005. gadā – 51.2%), bet 32.1% – otrie bērni (32.0% 2005. gadā).

Astoņdesmitajosgados vairāk nekā 85% bērnu dzima reģistrētās laulībās. Vēlākajos gados reģistrētā laulībā dzimušo bērnu īpatsvars ir būtiski samazinājies – no 83% 1990.gadā līdz 56.9% 2006.gadā.

1987.gadā Latvijā bija 65 tūkstoši sieviešu 15 – 49 gadu vecumā. Šā vecuma sieviešu skaits ik gadu samazinājās, un200.gadā tas bija 59 tūkstoši.

Tā kā fertīlo vecumu (15 – 49 gadi) jau sasniegušas 20 gadsimta astoņdesmitajos gados dzimušās meitenes, tālāka šā vecuma sieviešu skaita samazināšanās vairs nenotiek. Arī šā gada sākumā, tāpat kā 2000.gadā, Latvijā bija 59 tūkstoši sieviešu15 – 49 gadu vecumā jeb 48% visu sieviešu kopskaitā. Augstākie dzimstības rādītāji ir sievietēm 20 -29 gadu vecumā. Arī šīs grupas sieviešu īpatsvars fertīlā vecuma sieviešu kopskaitā pieaudzis no 27.2% 2000.gadālīdz 28.7% šā gada sākumā. Gados jaunu sieviešu skaita pieaugums, kā arī laulību intensitātes pieaugums ļauj prognozēt arī tālāku dzimstības pieaugumu.

2.4 NepilnĀs ģimenes latvijā

Laika posmā no 2000. līdz 2006. gadam vērojama tendence palielināties gan reģistrēto, gan šķirto laulību skaitam: 2000.gadā reģistrētas 9 211, šķirtas 6 134 laulības, 2006. gadā – 14 616 reģistrētas, bet šķirtas 7 249 laulības. (sk. att.12)

0x08 graphic

Kopumā laulību stabilitāte Latvijā ir pieaugusi: 2000. gadā uz katrām 1000 reģistrētajām laulībām tika šķirtas 666 laulības, bet 2006. gadā – 496 laulības, taču šķirto laulību īpatsvars joprojām saglabājies ļoti augsts, ieņemot vienu no pirmajām vietām Eiropā. (sk. att. 13)

2006.gadā no visām šķirtajām laulībām 59,1% bija ģimenes, kurās ir nepilngadīgi bērni. Aptuveni trešdaļa Latvijas ģimeņu ir nepilnās, kur bērnus audzina tikai viens no vecākiem, lielākoties māte.

0x08 graphic

2.5 Iedzīvotāju mirstība Latvijā

Dzīves kvalitātes jēdziens ir kļuvis par vienu no atslēgas vārdiem gan pētījumos par dzīves apstākļiem Eiropas Savienības dalībvalstīs, gan stratēģiskajā attīstības politikas plānošanā, tas ir saistīts ar Eiropas Savienības politiku, kuras mērķis ir veselāka, drošāka un saliedētāka Eiropas sabiedrība. Dzīves kvalitāti parasti saista ar labu veselību, labu izglītību, pienācīgu darba un brīvā laika līdzsvaru un dzīvi drošā un tīrā vidē.

Divdesmitā gadsimta beigās pasaulē un arī Latvijā saasinās daudzas sociāli ekonomiskās un demogrāfiskās parādības, kuras savstarpēji ir cieši saistītas: iedzīvotāju nodarbinātība, bezdarbs, iedzīvotāju ieņēmumi, nabadzība, saslimstība un mirstība, izglītības kvalitāte un līmenis u.c. Šīm parādībām tiek veltīta liela uzmanība. ANO sadarbībā ar valstu vadītājiem, zinātniekiem, sabiedriskajām organizācijām un citām institūcijām ir izstrādājusi vairākas programmas, kurās nosprausti galvenie mērķi, uzdevumi un pasākumi sociālo, demogrāfisko un citu parādību un procesu pilnveidošanai.

Strauji mainoties ekonomiskajai situācija Latvijā pēc neatkarības atgūšanas, daudzas sociālās un demogrāfiskās problēmas saasinās. Bet Latvijas valdība parakstījusi ne tikai 1994. gadā Kairā izstrādāto Rīcības programmu „Par iedzīvotājiem un attīstību”, bet arī Kopenhāgenas deklarāciju un darbības programmu, kuru pieņēma 1995.gadā. Parakstot Kopenhāgenas deklarāciju, Latvijas valdība ir apņēmusies nodrošināt, lai nabadzībā dzīvojošiem cilvēkiem un sabiedrībām ar zemiem ienākumiem būtu pieejama kvalitatīva aprūpe, kas par velti vai par pieņemamām cenām jānodrošina veselības pamataprūpes dienestiem.

Pēdējo gadu laikā vērojama Latvijas iedzīvotāju vispārēja veselības stāvokļa pasliktināšanās. Iedzīvotāju veselība un to mirstība ir savstarpēji saistīti procesi.

Pēdējos 20 gados vislielākais mirušo skaits Latvijā bija 1994.gadā, kad nomira 41.8 tūkst. Cilvēku jeb 16.6 mirušie uz1000 iedzīvotājiem. Augsts mirstības līmenis bija arī 1993.gadā – 15.3 mirušie uz 1000 iedzīvotājiem. No 1999.gada mirušo skaits ir samazinājies, tomēr katru gadu nomirst apmēram 32 tūkst. Cilvēku.

Iedzīvotāju mirstību raksturo kopējais mirušo skaits un mirušo skaits pa vecuma grupām un dzimumiem, mirušo skaits pa nāves cēloņiem, mirstības vispārējais koeficents un mirstības vecuma grupu koeficenti, standartizētais mirstības vispārējais koeficents un vidējais paredzamais mūža ilgums.

Vīriešu un sieviešu mirstības intensitāte.

Mirstības vispārējā līmeņa izmaiņas ir cieši saistītas ar tās izmaiņām dažādās vecuma grupās, kuru rezultātā mainās iedzīvotāju vidējais paredzamais mūža ilgums. Vīriešu un sieviešu mirstības intensitāti atsevišķās vecuma grupās raksturo mirstības vecumkoeficenti.

tabula

Vīriešu un sieviešu mirstības koeficenti pēc vecuma un to izmaiņas Latvijā.

Vecums,

gadi

Mirušo skaits uz 1000 attiecīgā dzimuma un vecuma iedzīvotājiem 2004.gadā

Vīriešu mirstības koeficenti salīdzinājumā ar sieviešu mirstības koeficentiem 2004.gadā, reizes

Mirstības koeficentu pieaugums vai samazinājums (-) 2004.g. salīdzinājumā ar 1990.gadu, %

vīrieši

sievietes

Vīrieši

sievietes

0-4

2.3

2.3

1.0

-39

-18

5-9

0.5

0.3

1.7

-50

-25

10-14

0.3

0.1

3.0

-63

-67

15-19

0.9

0.5

1.8

-53

-29

20-24

1.7

0.6

2.8

-26

25-29

2.1

0.5

4.2

-34

-44

30-34

3.4

1.1

3.1

-17

35-39

4.6

1.4

3.3

-6

-13

40-44

6.9

2.5

2.8

-12

45-49

10.8

3.5

3.1

-13

50-54

16.3

5.6

2.9

-4

55-59

23.3

7.8

3.0

-4

60-64

31.1

11.8

2.6

-11

-8

65-69

46.2

16.8

2.8

-6

-30

70-74

62.1

27.4

2.3

-3

-22

75-79

89.0

49.8

1.8

-8

-20

80-84

128.8

91.6

1.4

-6

-12

85<

240.8

204.9

1.2

Vidēji Latvijā

14.9

12.9

1.2

Vīriešu mirstība ir ievērojami augstāka nekā sieviešu, it īpaši darbspējas vecumā. Ļoti liela atšķirība ir divdesmitgadīgo un trīsdesmitgadīgo vīriešu un sieviešu mirstības līmenī. (1. tabula)

Mirušo skaits uz 1000 iedzīvotājiem spilgti parāda, ka divdesmitgadīgo vīriešu mirstība ir gandrīz četras reizes un trīsdesmitgadīgo vīriešu – trīs reizes lielāka nekā attiecīgā vecuma sieviešu mirstība. Arī 40 – 60 gadu veco vīriešu mirstība ir trīs reizes lielāka. (1. tabula)

Ja salīdzina mirušo vīriešu un sieviešu skaitu uz 1000 attiecīgā vecuma un dzimuma iedzīvotājiem 2004.gadā ar to skaitu 1990.gadā, jāsecina, ka visstraujāk ir samazinājusies bērnu mirstība, apmēram par 25% ir samazinājusies 20 – 34 gadus veco vīriešu mirstība. Ievērojami mazāk samazinājusies pensijas vecuma iedzīvotāju, it sevišķi vīriešu mirstība. Vecumā no 65 līdz 84 gadiem sieviešu mirstība ir samazinājusies no 12% līdz 30%, bet vīriešu – tikai no 3% līdz 8%. Negatīvi ir tas, ka 45 – 49 gadu un 55 – 59 gadu veco vīriešu, kā arī 30 – 34 gadu un 50 – 54 gadu veco sieviešu mirstība ir pat palielinājusies, tas ir, palielinājusies darbspējas vecuma iedzīvotāju mirstība. Pēdējos 14 gados atšķirība vīriešu un sieviešu mirstības līmenī nav samazinājusies, bet atsevišķās vecuma grupās ir pat palielinājusies. Tas nozīmē, ka nepieciešams veikt analīzi, lai noskaidrotu galvenos mirstības cēloņus, kuru dēļ ir tik liela atšķirība vīriešu un sieviešu mirstības līmenī.

Lai gan vīriešu un sieviešu mirstība ir samazinājusies gandrīz visās vecuma grupās, mirstības vispārējais koeficents 2004.gadā salīdzinājumā ar 1990.gadu vīriešiem ir palielinājies par 8.8% un sievietēm – par 3.2%. Mirstības vispārējo koeficentu ietekmē ne tikai mirstības intensitāte atsevišķās vecumu grupās, bet arī iedzīvotāju vecumsastāvs.

Vīriešu un sieviešu vecumsastāvs.

Vīriešu un sieviešu vecumsastāvs laikā no 1990.gada sākuma līdz 2005.gada sākumam būtiski izmainījās. (2.tabula).

Laikā no 1990.gada pakāpeniski samazinājies bērnu īpatsvars iedzīvotāju kopskaitā un palielinājies darbspējas vecuma un pensijas vecuma iedzīvotāju īpatsvars. Tabulas dati uzskatāmi parāda, ka vīriešu un sieviešu vecumstāvoklis būtiski atšķiras. 2005.gada sākumā 65 gadu veco un vecāku sieviešu īpatsvars ir 1.8 reizes lielāks nekā vīriešu īpatsvars, bet 15 – 64 gadu veco vīriešu īpatsvars ir par 6.0 procentpunktiem lielāks nekā sieviešu īpatsvars. Vīriešu un sieviešu vecumsastāva atšķirības ietekmē mirstības vispārējo koeficentu vīriešiem un sievietēm.

Iedzīvotāju vecumsastāvu ietekmē dzimstības, mirstības un migrācijas procesi valstī.

2.tabula

Vīriešu un sieviešu galveno vecumgrupu īpatsvars iedzīvotāju kopskaitā Latvijā

gada sākumā, procentos.

Gads

Vecums, gadi

0-14

15-64

65 un vairāk

vīrieši

sievietes

vīrieši

sievietes

vīrieši

Sievietes

1990

23.5

19.6

68.7

65.1

7.8

15.3

1995

23.0

19.0

68.0

63.7

9.0

17.3

2000

20.0

16.3

69.8

65.0

10.2

18.7

2005

16.4

13.4

71.9

65.9

11.7

20.7

Pagājušā gadsimta 90.gadu sākumā strauji samazinājās dzimstība. Kopš neatkarības atjaunošanas bērnu skaits samazinājies apmēram par 230 tūkstošiem jeb 40% un to īpatsvars – no 21% līdz 15%. Lai novērstu iedzīvotāju vecumsastāva ietekmi uz mirstības vispārējo koeficentu, aprēķina standartizēto mirstības vispārējo koeficentu, kuru ietekmē tikai mirstības intensitāte atsevišķās vecuma grupās, bet neietekmē iedzīvotāju skaits atsevišķās vecuma grupās.

Ja laikā no 1990.gada līdz 2003.gadam vīriešu un sieviešu skaits atsevišķās vecuma grupās būtu nemainīgs, tad mirstības vispārējais koeficents salīdzinājumā ar 1990.gadu nevis palielinātos, bet gan samazinātos. To spilgti parāda standartizētie koeficenti (3.tabula). Ja par salīdzinājuma bāzi pieņem 1995.gadu, kad Latvijā bija viens no augstākajiem mirstības līmeņiem pēdējos piecdesmit piecos gados, tad vīriešiem un sievietēm ir samazinājies ne tikai standartizētais koeficents, bet arī mirstības vispārējais koeficents (3.tabula).

1989.gadā Latvijas iedzīvotāju vidējais vecums bija 36.3 gadi, bet 2004.gadā 39.9 gadi. Sievietes vidēji ir par 5 – 6 gadiem vecākas par vīriešiem. 2004.gadā vīriešiem vidējais vecums bija 37.0 gadi bet sievietēm 42.4 gadi.

2.6 Iekšējā migrācija latvijā

0x08 graphic
2006. gadā pastāvīgo dzīvesvietu no vienas administratīvās teritorijas uz citu mainījuši 52482 cilvēki. Visai izteikta ir tendence pārcelties uz dzīvi valsts galvaspilsētā Rīgā un

centrālajos reģionos. 2006. gadā uz dzīvi Rīgā pārcēlās 11 613 cilvēki (emigrēja 14 049).(sk. att.15)

Kopējais iedzīvotāju migrācijas saldo ar plus zīmi 2006. gadā bija tikai Jelgavā (163), Jūrmalā (117 cilvēki), kā arī Rīgas (4213), Ogres (598), Jelgavas (87) un Ventspils (3) rajonā.

Būtisku ietekmi uz valsts iekšējo migrāciju Latvijā ir atstājis Dzīvesvietas deklarēšanas likums. Kopš tā stāšanās spēkā (2003.gada 1.jūlijā) aptuveni divas reizes pieaudzis iedzīvotāju pastāvīgās dzīvesvietas izmaiņu skaits vai iepriekšējos gados faktiski notikušo izmaiņu deklarēšanas gadījumu skaits. Gan 2003.gadā, gan arī 2004.gadā pastāvīgo dzīvesvietas maiņu no vienas administratīvās teritorijas uz citu deklarējušo skaits pārsniedza 60 tūkstošus cilvēku. (sk. att. 15).

2.7 Iedzīvotāju ārējā migrācija latvijā

Iedzīvotāju migrācija ir pastāvējusi visās cilvēces vēsturē. To izraisījuši gan ekonomiski (nepieciešamība iegūt jaunas apstrādes zemes vai dabas bagātības), gan sociāli (labākas dzīves un darba apstākļu meklējumi), gan politisku (piespiedu iedzīvotāju pārvietošana, patvēruma meklējumi) apstākļi.
Migrācija Latvijā šobrīd i viena no aktuālākajām tēmām, jo ļoti daudz cilvēku gan gados jauni, gan veci dodas peļņā uz ārzemēm. Daudzi pat sasniedzot pilngadības vecumu dodas svešumā, lai gan nav ieguvuši pat vidējo izglītību. Vilinājums ir nauda, jo citās zemēs alga salīdzinot ar Latviju ir ļoti augsta. Lai gan tur arī viss pārējais ir dārgāks tomēr salīdzinot ar Latvijas apstākļiem tur ir ļoti augstas algas.

Migrācijas veidi:

1. Brīvprātīga: Svārstmigrācija – ikdienas braucieni uz darbu vai mācībām.
2. Sezonas: ieguves darbos; tūristu apkalpošanā lauksaimniecības darbos;

Ar dzīvesvietas maiņu ārpus valsts robežām:
3. emigrācija, imigrācija

darba meklējumi; labāku dzīves apstākļu meklējumi; precības; ģimenes apvienošana; politiska patvēruma meklējumi; repatriācija (atgriešanās dzimtenē); kolonizācija; augstas klases speciālistu pārvilināšana savas valsts robežās.
4. Piespiedu: vergi; deportācija; bēgļi.

laikāno 1990.gada līdz 2005.gadam migrācijas rezultātā iedzīvotāju skaits samazinājās par 181 tūkstoti. Deviņdesmito gadu sākumā galvenokārt izbrauca darbspējas vecuma iedzīvotāji un bērni. Latvijā intensīvi notiek iedzīvotāju novecošana – palielinās vidējais vecums, pieaug gados veco iedzīvotāju īpatsvars, bet samazinās bērnu īpatsvars iedzīvotāju kopskaitā.

0x08 graphic
Latvijā no 2000.-2007. gadam ir negatīvs migrācijas saldo (sk. att. 19), „kas rada gan demogrāfiskus un sociālus, gan ekonomiskus draudus,” un liek izvērtēt „Latvijas iedzīvotāju dzīves kvalitāti un nepieciešamajiem soļiem situācijas uzlabošanai.”

Kopš pievienošanās Eiropas Savienībai 2004. gadā un darba tirgus atvēršanas dažās ES valstīs katru gadu no Latvijas aizceļo vairāki desmiti tūkstoši cilvēku. Arī iebraucēju skaits pēc iestāšanās ES pakāpeniski pieaug, taču tas nespēj panākt izbraucēju pieaugumu. Pārsvarā no Latvijas emigrē cilvēki darbaspējas vecumā, kas savukārt rada izmaiņas iedzīvotāju vecumsastāvā. (sk. att. 21)

Pēc Labklājības ministrijas pasūtījuma veiktā pētījumā esot noskaidrots, ka Latvijai tuvākajā nākotnē būs ”akūta nepieciešamība” ieviest darbaspēku no ārvalstīm. Lieki teikt, kādas sociālās un nacionālās problēmas varētu izraisīt jaunu imigrantu iepludināšana jau tā krievu imigrantu pilnajā Latvijā. Turklāt visticamāk pirmais imigrantu vilnis varētu nākt no Krievijas, Baltkrievijas, Ukrainas un citām palielai daļai krievvalodīgām valstīm, tādējādi vēl vairāk palielinot Latvijas krievvalodīgo iedzīvotāju proporciju.

2.8 Jaunākās demogrāfiskās prognozes.

Demogrāfisko prognožu izstrāde ir viens no svarīgākajiem demogrāfijas zinātnes uzdevumiem. Prognozes dažādu nozaru speciālistiem sniedz nepieciešamo informāciju par gaidāmo iedzīvotāju skaitu un sastāvu tuvākajā un tālākajā perspektīvā. Tās plaši izmanto valstu ekonomiskās attīstības, darba tirgus, veselības aprūpes, sociālās nodrošināšanas sistēmas un citu nozaru speciālisti, lai plānotu attiecīgo nozaru attīstību.

Pasaulē demogrāfisko prognožu aprēķinos ir uzkrāta diezgan bagātīga pieredze. Tā rāda, ka vairumā gadījumu īstermiņa un vidējā ilguma prognožu galveno variantu rezultāti ir apmierinoši un turpmāk reālais iedzīvotāju skaits un sastāvs būtiski neatšķiras no zinātniski pamatotiem prognožu aprēķiniem. Tomēr dažādu iemeslu dēļ ir neieciešams sistemātiski atjaunot demogrāfisko prognožu izstrādi, koriģējot agrākos aprēķinus.

Latvijā mūsdienīga rakstura demogrāfiskās prognozes tiek izstrādātas kopš pagājušā gadsimta 60. gadiem. Tā kā okupācijas gados iedzīvotāju dabiskajā kustībā un migrācijas procesos ilgstoši būtiskas izmaiņas nenotika, tad līdz 80. gadiem prognozes kopumā piepildījās apmierinoši. Kļūdainas padomju laika prognozes izstrādājas laika periodā pēc 1990. gada, jo netika paredzētas politiskās situācijas pārvērtības un krasās izmaiņas iedzīvotāju attīstībā, it īpaši migrācijas un dzimstības procesos.

Jauna demogrāfisko prognožu cikla izstrāde tika aizsākta 2004. gadā. Prognožu izstrādē būtiska nozīme ir kvalitatīvu statistisko datu iegūšanai par iedzīvotāju pašreizējo dzimuma un vecuma struktūru un par dzimstības, mirstības un migrācijas procesu intensitāti.

LRiedzīvotāju skaita prognožu aprēķini nesen veikti arī dažādās citās institūcijās (arī ārzemēs). Tie visi, ieskaitot iepriekšminētā cikla nacionālās prognozes, paredz iedzīvotāju skaita samazināšanos valstī. Atbilstīgi šiem aprēķiniem visticamāk, ka iedzīvotāju skaits valstī samazināsies no 2.3 miljoniem pašreiz līdz 2.1 miljonam 2025. gadā. Jaunāko aprēķinu datu salīdzinājums redzams 1.tabulā.

Aprēķinos par tālākajiem gadiem starp prognožu izpildītāju radītājiem ir vērojamas lielākas atšķirības. 2050. gadam iedzīvotāju kopskaita galveno variantu aprēķini variē no 1.7 līdz 1.9 miljoniem.

1.tabula

Latvijas iedzīvotāju skaita prognozes (tūkst. cilv.)

Prognožu izpildītāji un gadi

LU Demogrāfijas centrs, nosacīti reālais variants, 1999

ANO sekretariāta Iedzīvotāju daļa, vidējais variants, 2001

ASV Tautas skaitīšanas birojs, galvenais variants, 2004

Eirostat, CSP, LU Demogrāfijas centrs, galvenais variants, 2004

2.9 Demogrāfiskā situācija palēnām uzlabojas.

2007. gada pirmajos piecos mēnešos Latvijā reģistrēti 9.5 tūkstoši jaundzimušo, bet attiecīgajā periodā 2006. gadā – 8.9 tūkstoši. Jāuzsver, ka 2006. gadā bija lielākais jaundzimušo skaits pēdējo 13 gadu laikā – 2006. gadā kopumā Latvijā piedzima 22 264 jaundzimušo un dzimstības rādītājs uz 1000 iedzīvotājiem bija 9.7 bērni. 2007. gadā šis rādītājs varētu pārsniegt 10 jaundzimušos uz 1000 iedzīvotājiem. Salīdzinot 2006. un 2007. gada piecus mēnešus, dzimušo skaits uz 1000 iedzīvotājiem pieaudzis par 7.7%.

Lai arī dzimstības rādītāji Latvijā vēl ne tuvu nav tādi, kādi būtu nepieciešami, lai notiktu normāla paaudžu nomaiņa (Latvijā tagad būtu jāpiedzimst vismaz ~ 40 000 jaundzimušo gadā), tomēr tendences ir pozitīvas. Cerams, ka tādas tās paliks arī turpmāk.

SECINĀJUMI

Latvijā pamazām pieaug dabiskais pieaugums (negatīvs kopš 1991. gada). 2007. gadā tas vēl ir negatīvs (-4,3‰), taču situācija pakāpeniski uzlabojas..

Iekšējā migrācija Latvijā ir krasi pieaugusi pēc Dzīvesvietas deklarēšanas likuma stāšanās spēkā 2003.gada 1.jūlijā. Kopumā migrantu skaits pieaudzis no 35 tūkst. 2000. gadā līdz 52 tūkst. 2006. gadā.

Pēc iestāšanās Eiropas Savienībā (2004. gadā) Latvijā ir pieaudzis gan emigrantu, gan imigrantu skaits, taču migrācijas saldo joprojām ir negatīvs.

Lai gan samazinās to iedzīvotāju īpatsvars, kuri ir vecāki par darbaspējas vecumu (no 23,1 % 2000. gadā līdz 20,7 % 2007. gadā), Latvijā vērojama iedzīvotāju novecošanās, jo vēl straujāk samazinās bērnu un jauniešu īpatsvars (no 18 % 2000. gadā līdz 14 % 2007. gadā).

Samazinās iedzīvotāju īpatsvars virs un zem darbaspējas vecuma, kā rezultātā samazinās demogrāfiskā slodze. Taču, turpinoties līdzšinējiem demogrāfiskajiem procesiem, iespējama demogrāfiskās slodzes palielināšanā

TERMINU SKAIDROJUMI

Aglomerācija – pilsētkopa, kura izveidojusies, vienlaidu veidojumā saplūstot vairākām pilsētām un citām apdzīvotajām vietām. Tai raksturīga kopā saplūstoša apbūve, cieši ekonomiskie un kultūras sakari.

Darbaspējas vecums – no 15 gadiem līdz pensijas vecumam.

Demogrāfija – sociāla zinātne, kas ar tai piemītošām metodēm pētī likumsakarības, kādas vērojamas iedzīvotāju skaitā un sastāvā, to teritoriālajā izvietojumā, iedzīvotāju dabiskās kustības un migrācijas procesos.

„Demogrāfiskais sprādziens” – krass iedzīvotāju skaita pieaugums kādā laika posmā, kas saistīts ar sociāli ekonomisko dzīves apstākļu uzlabošanos.

Demogrāfiskākrīze– iedzīvotāju atražošanās procesu krasa pasliktināšanās vai ilgstoša nelabvēlīgas situācijas saglabāšanās.

Demogrāfiskā politika – sociāli ekonomisku pasākumu sistēma, kuras mērķis ir panākt vēlamu demogrāfisko procesu tendenci.

Demogrāfiskās slodzes līmenis – darbspējas vecumu nesasniegušo un pārsniegušo personu skaits vidēji uz 1 000 personām darbspējas vecumā.

Depopulācija – valsts iedzīvotāju skaita absolūta samazināšanās.

Deportācija – piespiedu izsūtīšana, pārvietošana, izraidīšana (politisku vai kriminālu motīvu dēļ, uz likuma vai valsts varas iestāžu lēmuma pamata).

Dzimstības koeficients – skaitlis, kurš raksturo gadā piedzimušo bērnu skaitu, rēķinot uz 1000 iedzīvotājiem.

Genocīds – noziedzīgi rasistu nodarījumi, kuru mērķis ir iznīcināt nacionālu, etnisku, rases vai reliģisku cilvēku grupu vai tās kultūru.

Industrializācija – lielas, mašinizētas ražošanas sistēmas izveidošana; apgādāšana ar mašīnu tehniku, rūpniecisku metožu ieviešana.

Iedzīvotāju migrācija – iedzīvotāju pārvietošanās no vienas administratīvās teritorijas uz citu pastāvīgās dzīvesvietas maiņas nolūkā vai vismaz uz vienu gadu.

Iedzīvotāju dabiskais pieaugums – starpība starp attiecīgajā laika periodā dzimušo un mirušo skaitu.

Jaundzimušo vidējais paredzamais mūža ilgums – gadu skaits,kādu vidēji nodzīvotu attiecīgā gadā dzimušie, ja viņu dzīves laikā mirstības līmenis katrā vecumā paliktu tāds, kāds tas bija dzimšanas gadā.

Migrācijas saldo – starpība starp dotajā administratīvajā teritorijā uz pastāvīgu dzīvi ieradušos un no tās uz citu pastāvīgās dzīvesvietu izbraukušo skaitu noteiktā laika periodā.

Mirstības koeficients – skaitlis, kurš raksturo gadā mirušo iedzīvotāju skaitu, rēķinot uz 1000 iedzīvotājiem.

Nepilna ģimene – ģimene, kurā bērnu audzina tikai viens no vecākiem

Pensijas vecums – vīriešiem 62 un vairāk gadi, sievietēm – 61,5 un vairāk gadi.

Rusifikācija – pārkrievošana.

Summārais dzimstības koeficients – rāda, cik bērnu vidēji ir vienai sievietei reproduktīvajā vecumā (15 – 49 gadiem).

Urbanizācija – rūpniecības un iedzīvotāju koncentrēšanās lielās pilsētās. Migrācijas dēļ palielinās pilsētas un to tuvumā dzīvojošo iedzīvotāju īpatsvars un samazinās ar lauksaimniecību saistīto iedzīvotāju skaits.

Zīdaiņu mirstības līmenis – jaundzimušo mirstība pirmajā dzīves gadā.

Uzziņas avotu saraksts

Ciemiņa I. Latviešu dzīves apstākļi un dzīves līmenis Latvijā. – R.: Latvijas Statistikas institūts, 1998.

Ozoliņa Ž. (red.), Auers D., Bungs D., Ījabs I. u.c., Latvijas skatījums uz Eiropas Savienības nākotni. – R.: Zinātne, 2007.

Zvidriņš P., Paaudžu nomaiņa un migrācija Latvijā. – R: Zinātne, 2007.

Zvidriņš P., Demogrāfisko terminu skaidrojošā vārdnīca. – R: Latvijas Universitāte, 2001.

http://www.csb.gov.lv

2000. gadā

2,7%

2,5%

3,4%

57,7%

4,1%

29,6%

att. nr.1

2007. gadā

4,1%

2,4%

2,5%

3,7%

28,3%

59%

Latvieši

Krievi

Baltkrievi

Ukraiņi

Poļi

Citas tautības

Leave a comment