Ievads
Šo tēmu izvēlējos, jo likās interesanti uzzināt ko vairāk par šīm problēmām. Tagad šīs problēmas ir ļoti aktuālās no Latvijas cilvēki pamazām aizbrauc, dzimstība mums ir maza un Latvijā cilvēku paliek arvien mazāk un mazāk. Sakarā ar pārtikas problēmām domāju, ka šī problēma pastāv visās valstīs. Cilvēki arvien vairāk slimo, dzimst jau slimi bērniņi. Cilvēkiem arvien vairāk parādās liekais svars.
Demogrāfiskās problēmas
Latvijas iedzīvotāju skaits nekad nav bijis liels – pēdējā, 1979. gada, tautas skaitīšana parādīja, ka te dzīvo 2,54 miljoni iedzīvotāju, no tiem 1,34 miljoni latviešu. Iedzīvotāju vidējais mūža ilgums sastāda 70 gadu, bērnu skaits ģimenē ap diviem, bērnu mirstība zema. Iedzīvotāju izglītības līmenis ir augsts. Turpat visi darbaspējīgie iedzīvotāji piedalās darbā valsts un kooperatīvajos uzņēmumos, arī sievietes. To mazie bērni, kamēr mātes strādā, aug bērnudārzos, kuros valsts uztur bērnus par nelielu atlīdzību. Kā jau visās modernajās sabiedrībās, arī Latvijā pastāv demogrāfiskās problēmas: te ir samērā maza dzimstība, vēlu stājās laulībā, pie tam ne visi precību gados esošie, liels ir šķīrušos skaits, iedzīvotāju sastāvs – ir samērā vecs, tas vēl turpina novecot. Tās ir tās pašas problēmas, kas satrauc demogrāfus visās ekonomiski un demogrāfiski attīstītās valstīs – ASV, Kanādā, Anglijā, Francijā, Vācijas Federatīvajā Republikā, Vācijas Demokrātiskajā Republikā, Čehoslovakijā un arī Padomju Savienībā. Ne jau velti 1974.gads tika pasludināts par starptautisko demogrāfijas gadu, 1975. – par sieviešu, bet 1979.gads – par bērna gadu. Tiem visiem ir sakars ar jau minētajām un citām demogrāfijas problēmām.To, ka mūsdienās sabiedrība visā pasaulē ar bažām seko straujajam iedzīvotāju skaita pieaugumam visā pasaulē, īpaši Dienvidaustrumu Āzijā, Latīņamerikā, Āfrikā, var saprast, jo pasaules resursi nav neierobežoti, var saprast rūpes par to, ka vēl ir pasaulē valstis, kas nevar visus savus pilsoņus pietiekami izglītot, apgādāt ar medicīnas līdzekļiem, ārstiem, slimnīcām, pietiekami nodrošināt ar darbu, pārtiku u.c. dzīvei nepieciešamo. Padomju Savienībai un arī Latvijai tādas problēmas nepastāv. Taču man kā demogrāfam nav saprotamas tās “rūpes”, kas pārņēmušas zināmu daļu Ārpuslatvijas latviešu par it kā nelabvēlīgām demogrāfiskajām tendencēm Latvijā, un, proti, par to, ka Latvijā mazs ir latviešu skaits un īpatsvars. Vispirms jāsaprot tas, ka mūsdienu Latvija vairs nav tā zemnieku zeme, kādu to daudzi atceras no trīsdesmitajiem gadiem. Tagad turpat 70% no visiem iedzīvotājiem dzīvo pilsētās, no kurām Rīga viena pati jau sniedzas pēc miljonā iedzīvotāja (1979. gadā te dzīvoja 835. tūkst., kamēr 1935. gadā – 385 tūkstoši). Iedzīvotāji galvenokārt nodarbināti rūpniecībā un celtniecībā (41% no visiem nodarbinātajiem), dažādās pakalpojumu sfērās, zinātnē, izglītībā, veselības aizsardzībā u.c. (arī 41%), lauksaimniecībā vairs strādā tikai nepilna piektā daļa (18%), kamēr 1935. gadā tajā strādāja 65% visu tautas saimniecībā nodarbināto. Latvijas ekonomika tagad rada desmit reizes lielāku nacionālo ienākumu nekā pirmskara gadā. Nacionālais ienākums uz vienu iedzīvotāju 1976.gadā sastādīja 2664 dolārus (pēc oficiālā valūtas kursa) un 3272 dolārus (pēc cenu attiecības). Nav daudz valstu pasaulē, kurām ir augstāks nacionālais ienākums uz vienu iedzīvotāju. Tāda ekonomiskā izaugsme un augstie ekonomikas attīstības tempi bez materiālajiem, enerģētiskajiem un finansu resursiem radīja nepieciešamību pārkārtot nodarbinātības struktūru un meklēt papildus darbaspēka resursus.
Raksturojot demogrāfisko situāciju Latvijā, Latvijas Universitātes Demogrāfijas centra vadītājs Pēteris Zvidriņš atskatījās Latvijas vēsturē, kas atstājusi lielu iespaidu uz demogrāfisko situāciju Latvijā. Jau kopš 1920. gada Latvijā dzimstība bija zemāka par nepieciešamo vienkāršai paaudžu maiņai, zemāka nekā citur Eiropā. Latvijas inkorporācija PSRS sastāvā un Otrais pasaules karš izraisīja milzīgus demogrāfiskos zaudējumus. Izrādās, ka laika posmā no1940. gada līdz 1950.gadam vien Latvija zaudēja trešo daļu iedzīvotāju. Padomju periodā turklāt bija raksturīga liela migrācija no Krievijas un citām padomju republikām, kas kardināli mainīja Latvijas etnisko sastāvu. Pēc valstiskās neatkarības atgūšanas tipiska kļuva negatīva migrācijas bilance, sākot ar 1991. gadu mirušo skaits pārsniedza dzimušo.
Kopš neatkarības atgūšanas dzimstības līmenis sarucis ik gadu. Ja 1986., 1987. gadā piedzima vidēji 42 tūkstoši bērnu, tad 1991. gadā – 35 tūkstoši, bet 1998. gadā tikai 18,4 tūkstoši bērnu. Sistemātiski pieaug nereģistrētās laulībās dzimušo bērnu skaits, tas jau pārsniedzis trešdaļu. Zems dzimstības līmenis ir Rīgā un citās lielajās pilsētās, kur summārais koeficients ir zemāks par vienu. Nedaudz augstāks tas ir Ventspilī, kur ir labāks materiālais stāvoklis Vairākus gadus augstāka dzimstība atzīmēta Madonā, Ventspils un Saldus rajonā. P. Zvidriņš atzīmēja, ka latviešiem dzimstība ir augstāka nekā citu tautību Latvijas iedzīvotājiem. Viszemākā tā ir krieviem un ebrejiem. Visaugstākā – čigāniem.
Latvijas Universitātes Demogrāfijas centrs nesen pabeidza demogrāfiskās attīstības prognožu izstrādi laikposmam līdz 2025. gadam. Prognozes izstrādātas četriem attīstības modeļiem, saskaņā ar nosacīti reālā varianta hipotēzēm iedzīvotāju skaits līdz 2025. gadam samazināsies par 300 tūkstošiem jeb par 12%. Atbilstoši optimistiskajam variantam samazinājums būs par 10%, bet pesimistiskajā – 18%. Ja visā aplūkojamā periodā saglabātos pašreizējā demogrāfisko procesu intensitāte, tad iedzīvotāju skaits noslīdētu līdz 1 905 tūkstošiem, samazinoties par ceturtdaļu. Pēdējās ANO Iedzīvotāju nodaļas prognozes (1998.g.) arī ir tuvu šim variantam.. Bet pēc holandiešu speciālistu prognozēm veco cilvēku īpatsvars Latvijā pēc 2025. gada būs visaugstākais Eiropā.
Brokas universitātes asociētais profesors Juris Dreifelds, kurš publicējis daudzas grāmatas par demogrāfisko stāvokli, tautību jautājumiem Austrumeiropā arī izteica savas rūpes par bēdīgo demogrāfisko situāciju. Latviešiem dzimstība ir zemākā pasaulē, turpretī mirstība caurmērā pārspēj Āfrikas kontinenta rādītājus! Vispār pasaule ir norūpējusies par pārapdzīvotību, ANO ir speciāla programma dzimstības ierobežošanai, arī zaļie ir norūpējušies par kaitējumu videi pasaules pārapdzīvotības dēļ. Skatoties no šī viedokļa Latvija varētu būt paraugs citām pasaules valstīm. Bet vai latvieši piekritīs šim viedoklim? Lielākā daļa – nē! 1998. gadā esam zaudējuši 15 790 iedzīvotāju (starpība starp dzimušiem un mirušiem). Tas nozīmē, ka divos gados zaudējam tik daudz cilvēku, cik dzīvo Valmierā! Mēs par to nevaram priecāties, neredzam iemeslu aplausiem. Tieši otrādi, esam norūpējušies par latviešu tautas stāvokli. Arī no ekonomiskā viedokļa – kas nākotnē maksās mums pensijas? Daba necieš tukšumu. Kanāda, piemēram, uzņem simtiem tūkstošu ekonomisko imigrantu. Mēs arī tā varētu. Piemēram, ekonomiskos bēgļus no Austrumiem mums būtu viegli dabūt. Latviešu proporcija Latvijā ir svarīga. Kritiskā robeža – 52,5% bija sasniegta.
Pētot ģimeņu stāvokli Latvijā. Lielākajā skaitā gadījumu aptaujātie, kuri vēlētos ģimenē 2,3 – 2,6 bērnus par šķērsli tam min nepietiekamu materiālo nodrošinājumu. Ģimenēs ar vienu bērnu ir par 33% un ar diviem bērniem par 43,5% mazāki ienākumi nekā tā paša vecuma vieniniekiem. Valsts atspaids ģimenēm ar bērniem ir niecīgs, tas nav salīdzināms ar to, kādas summas valsts ir spiesta tērēt par bērnu uzturēšanos bērnu namos – 1998. gadā bērnu uzturēšanās izdevumiem bērnu namos tika tērēts no 130 – 160 latiem mēnesī par vienu bērnu. Liela daļa ģimeņu, kurās ir vairāki bērni dzīvo zem valsts noteiktā iztikas minimuma un nevar viena bērna vajadzībām atvēlēt ne tuvu šai summai. Tas nozīmē, ka trūkst naudas veselīgam, pilnvērtīgam uzturam, mācību līdzekļiem, grāmatām, apģērbam. Izsalkums un trūkums iespaido bērnu sekmes mācībās. Valsts pabalstu sistēma arī neveicina bērnu dzimstību, jo nespēj kompensēt zaudēto darba samaksu bērna kopšanas laikā un no tās izdarītās sociālās apdrošināšanas iemaksas, kas vēlāk dod tiesības saņemt bezdarba, slimības u.c. pabalstus. Iespējas iekārtot bērnus pirmskolas iestādēs (bērnudārzos) 90. gados ir ļoti sarukušas, bet algot aukles savam bērnam var atļauties tikai turīgas ģimenes. Tas viss spiež ģimenes izšķirties par labu abu laulāto profesionālajai karjerai un atteikties no ģimenes pieauguma.
Lai gan Latvijai šī tēma ir bijusi aktuāla visos laikos, tieši patlaban migrācijai — gan imigrācijai, gan emigrācijai — tiek pievērsta pastiprināta uzmanība. Un ne velti. Amatpersonas aicina Latvijas iedzīvotājus radīt jaunus pilsoņus, kuplinot Latvijas ģimenes un valsti kopumā, taču neko nedara, lai noturētu Latvijā savus cilvēkus, kuri arvien plašākos pulkos dodas peļņā uz ārzemēm. Migrācijas tēmai Latvijā ir arī cita seja — iespējamie iebraucēji no citām valstīm, kuru skaitliski pašlaik ir ļoti maz, bet ar tiem Latvija tika biedēta, pirms iestājās ES. Darbaspēka trūkuma rezultātā, kas visai drīz būs liela valsts problēma (Latvijas darbspējīgo iedzīvotāju emigrācijas dēļ), mums, iespējams, būs «jāsagaida» strādājošie no bijušajām padomju valstīm. Viedokļi ir dažādi. Taču viens ir skaidrs: valstij steidzami ir jāsāk strādāt pie valsts migrācijas politikas. Diemžēl migrācija ir neērts jautājums politiķiem, jo neviens īsti nevēlas runāt ne par iebraucēju integrācijas iespējām, ne arī par to, kā rīkoties situācijā, kad Latviju pamet arvien vairāk darba spējīgu cilvēku. «Mēģinot pieskaņoties sabiedriskajai domai — imigranti ir drauds, — politiķi nerisina migrācijas jautājumus, kam visai drīz būs negatīvas sekas,» uzsver I. Indāns. Latvijai vēl ir laiks šos jautājumus sakārtot. Tajā pašā laikā problēmas, kas skar no Latvijas izbraukušos cilvēkus un viņu ģimenes, ir jārisina neatliekami un nepietiek vien ar politiķu un amatpersonu aicinājumu: «Brauciet mājās!»
Pārtikas problēmas
Lielākā Eiropas reģiona problēma pārtikas un lauksaimniecības jomā ir pārrobežu slimības, īpaši tās, kas var pāriet no dzīvniekiem uz cilvēkiem, – tā pēc ANO Pārtikas un lauksaimniecības organizācijas (FAO) 25. Eiropas reģionālās konferences ietvaros notikušās ministru apaļā galda diskusijas preses konferencē vakar, 8. jūnijā, informēja FAO ģenerāldirektors Žaks Djufs (Jacques Diouf). Otra aktualitāte, kas izvirzīta FAO 25. Eiropas reģionālās konferences ministru apaļā galda diskusijā, ir pārtikas nekaitīgums un kvalitāte. Galvenā problēma, ko FAO dalīborganizācijas definējušas šajā jomā, ir pārtikas izraisītās infekcijas, kuru iemesls bieži ir piesārņojums pārtikas produktos, augstais ķīmisko vielu līmenis tajos un produktu derīguma termiņu neievērošana vai nepareiza noteikšana. Visbeidzot, FAO un tās dalībvalstis joprojām ir norūpējušās par lielo nabadzīgo valstu skaitu, kuru iedzīvotājiem ir ļoti zemi ienākumi un kurām ir nepieciešama palīdzība pārtikas nodrošinājumā. „Pasaulē joprojām ir ap 850 miljoni cilvēku, kuri nesaņem pārtiku pietiekamā apjomā. Turklāt tiek prognozēts, ka 2015. gadā šis skaits varētu pieaugt līdz pat 900 miljoniem,” preses konferencē norādīja Žaks Djufs.
Demogrāfi apgalvo, ka krītot mūsu tautas kvalitāte, arvien vairāk ir neveselīgu bērnu, slimu cilvēku. Tas vismaz daļēji saistīts arī ar uzturu. Nepilnvērtīgs un nepilnīgs uzturs ietekmē organisma attīstību, visu orgānu funkcionēšanu, uzņēmību pret nelabvēlīgiem vides faktoriem. Jau kopš Latvijas Zinātņu akadēmijas dibināšanas 1946.gadā tās ietvaros ir darbojies Uztura institūts, kas vēlāk, 1951.gadā, iekļāvās Eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūtā. Pie uztura problēmām strādājuši mūsu akadēmiķi Aleksandrs Šmits, profesore Ksenija Skulme, arī akadēmiķis Augusts Kirhenšteins un viņa sekotāji Mikrobioloģijas institūtā, daudzi mūsu agrārzinātnieki. Jau pirms 50 gadiem runāja par to, ka Latvijā vairāk jālieto augu valsts produkti, zaļbarība. Pārmērīga gaļas produktu, sviesta, krējuma lietošana veicinot sirds un asinsvadu slimības, sklerozi, priekšlaicīgu novecošanu, rada holesterīna problēmas. Jau toreiz zināja, ka uzturā jālieto vairāk nepiesātināto taukskābju, augu eļļu, un tā patiešām jau padomju režīma apstākļos bija ne tikai politiska problēma, bet reāla uzturzinātnes un sabiedrības veselības problēma. Taču uztura, ēšanas un dzeršanas tradīcijas sabiedrībā ir diezgan stabilas. Latvijā ir daudz lauku iedzīvotāju, un ieražas lauzt ir grūti, ne vienmēr tas arī vajadzīgs. Profesors Kristaps Rudzītis, kura simtgadi nesen plaši atzīmējām, piemēram, kā pārspīlējumu noraidīja atteikšanos no olu lietošanas vispār, kas aterosklerozes slimniekiem it kā varētu būt bīstami. Patiešām, daži jaunākie dati liecina, ka holesterīna pārmērīga samazināšana uzturā varot izraisīt hormonālus traucējumus, daļēji arī depresiju gados vecākiem cilvēkiem, svarīgs neesot kopējais holesterīna daudzums, bet tā attiecības asins frakcijās. Tādējādi arī uztura problēmās ir daudz paradoksāla, individuāla, nevar būt vienveidības. Vēl pievērsīšu uzmanību citam apstāklim – arvien pieaugošam medikamentu, zāļu patēriņam Latvijā, kad cilvēki vairāk naudas izdod zālēm nekā pārtikai. Pasaulē parādās arvien vairāk produktu, kas ir uz robežas starp zālēm un pārtiku, nāk modē jēdziens “atveseļojošs uzturs” -vitamīni, mikroelementi, uztura bagātinātāji, pārtikas piedevas, selēns. ASV darbojas vienota Pārtikas un zāļu pārvalde – ” Food and Drug Administration “. Vai arī mums par šo problēmu nevajadzētu vairāk runāt profilaktiskās medicīnas un zinātnes aspektā, arī mūsu lauksaimniecības un tehnoloģijas nākotnes virzības aspektā?
Mēs patstāvīgi lietojam uzturā produktus, kuri apdraud cilvēku veselību. Interesanti dati par to, ka šodien vidusmēra, darbaspējīgā vecuma ukrainis uzņem 2,5 tūkstošus kaloriju dienā. Tātad „demokrātisko reformu” laikā mēs „panācām” pašas atpalikušākās valstis. Bet no pārtikas ir tieši atkarīgs dzīves ilgums. Pēc medicīniskām normām, gadā cilvēkam nepieciešams 81 kg gaļas, bet mēs apēdam tikai pusi no tā. Pienu nepieciešams izdzert 392 kg, bet mēs izdzeram 230 kg. No šejienes arī olbaltumvielu deficīts – 40%, bet vitamīnu deficīts līdz 40%. „Valstī ir ne vairāk ka 20% veselu cilvēku”-apgalvo I. Gorlovs.
Pēc viņa domām, svarīgs ir arī produktu kvalitātes jautājums, kas sevī slēpj slēptas briesmas. Mūsu valstī ir daudz importa produktu, sevišķi lēto, kuros bieži ir izmantoti dažādi hormonālie preparāti. Veselam cilvēkam viņi nav bīstami, bet ja organismā „snauž” kāda sveša šūna, tad jebkurš antibiotiķis vai hormonālais preparāts ir spējīgs dot impulsu audzēja attīstībai. Vai arī ģenētiski modificētie produkti! Pētījumi, kurus veica krievu akadēmiķis Boriss Semjonovs, lai noteiktu ģenētiski modificēto produktu iedarbību uz dzīvnieku imūnsistēmu, parādīja, ka lietojot barībā ģenētiski modificētus kartupeļus, izmēģinājumā dzīvniekiem nāves gadījumu skaits pieauga par 3%, bet lietojot ģenētiski modificēto soju- par veseliem 10%. Bet desu izgatavošanā gandrīz vienmēr tiek lietota ģenētiski modificētā soja. „Ja desas vai cīsiņus izgatavotu no „tīras” gaļas kā tas pienāktos, tad maz būs to, kas dārdzības dēļ varēs viņus nopirkt” apgalvo I. Gorlovs.
Secinājumi
Pētot šis problēmas uzzināju daudz ko jaunu kā, piemēram, cik cilvēkam pa gadu būtu jāapēd un jāizdzer piena, lai viņš saņemtu pietiekamos daudzumos vitamīnus un olbaltumvielas. Nepatīkams fakts ir tas, ka mūsu dzīves ilgums samazinās ar katru desas šķēli, jo desu no tīras gaļas iegādāties mums nav pa kabatai. Un kā tad cilvēki, lai neslimo, ja pārtikā jālieto visādi draņķi Nožēlojams fakts ir tas, ka ģimenēm vai kādam no ģimenes ir jādodas uz ārzemēm pelnīt naudu, lai varētu pabarot savu ģimeni. Un, kur nu vēl runāt par ģimenes pieaugumu, ja mēs paši knapi varam uzturēt sevi.