Depresija

Saturs:
Saturs: 1
Ievads. 2
Mērķis. 3
Kas ir depresija? 4
Depresijas simptomi. 5
Psihiskie: 5
Fiziskie: 5
Depresijas simptomi skolēniem: 5
Depresijas gaita. 7
Pēcdzemdību skumjas un depresija 9
Simptomi un diagnoze. 9
Terapijas. 10
Profilakse. 10
Bērns un depresija. 11
Kas norāda uz depresiju 11
Bērnam jāpalīdz taktiski 11
Bērnam ir jāzina, ka viņš ir kādam mīļš 11
Racionāli jāplāno mācīšanās laiks 12
Jādara tas, kas pieaugušajam un bērnam ir patīkami 12
Ja nu tie ir pieaugušo nepiepildītie sapņi?? 12
Vecākiem visā nevajag vainot sevi. 12
Depresijas cēloņi. 13
Depresija un pašnāvība. 15
Ārstēšana. 16
Kas ir psihoterapija? 16
Psihoterapija nav domāta man. 16
Kas ir psihofarmakoloģija? 16Ievads.
Es izvēlējos rakstīt par depresiju, jo mani piesaista ļoti psiholoģija kā tāda. Man likās būs ļoti interesanti izpētīt kādu no psiholoģiskajām slimībām tuvāk. Depresiju es izvēlējos tāpēc, ka mani ģimenes locekļi ir slimojuši ar to.
Depresiju pilnīgi pamatoti uzskata par ceturto lielāko 20. gadsimta slimību, un tā uzcītīgi pavada mūs arī šinī gadu tūkstotī. Depresija ir slimība, ko pazina jau senie romieši, saucot to par tedium vitae.
Depresija ir slimība, kas katru gadu skar miljoniem cilvēku un būtiski izmaina attieksmi pret sevi, apkārtējiem un dzīvi kopumā, tā ietekmē cilvēka domāšanu un izturēšanos. Eksperti uzskata, ka ilgstoša depresija, stress un bezpalīdzība ir apstākļi, kas nereti tik ļoti nomāc dzīvesprieku, ka cilvēks bieži vien atrisinājumu vairs redz tikai pašnāvībā. Neatkarīgi no dzimuma un vecuma depresija var piemeklēt jebkuru. Ja cilvēkam sāp zobs, viņš bez ilgas domāšanas dodas pie ārsta, bet, ja viņam ilgstoši ir nomākts garastāvoklis, ja visu apkārtējo redz tikai pelēcīgas krāsas, zudusi interese par dzīvi, cilvēks parasti doma, ka tas ir rakstura vājums, vitamīnu trūkums organismā, nogurums, bet patiesībā ir sākusies depresija.
Depresija ir slimība, kurai ir noteikts bioķīmisks pamats. Tas rezultātā smadzeņu struktūrās samazinās viela- seratonīns, kas ir atbildīgs par garastāvokli, darba un koncentrēšanās spējām, labu miegu. Tādējādi cilvēks nav spējīgs izpildīt to , ko agrāk varēja paveikt.
Depresija maina ne tikai cilvēka uzvedību, proti, viņi sāk lēnāk kustēties un runāt, bet arī domu gaitu. Cilvēks pazemināti novērtē savas spējas un apkārt notiekošo.
Uzskatu, ka ir ļoti daudz cilvēku pat nezina ka viņu apkārtējie cilvēki cieš no tik nopietnas slimības kā depresija, un ja arī zina tad neapzinās cik nopietna tā ir un pie kādām sekām tā var novest. Domāju ka mēs katrs ikdienā sastopamies ar depresijā ieslīkušiem cilvēkiem to pat neapzinoties un pat neiedomājoties.Mērķis.
Ikdienas sarunās bieži dzirdam dažādus cilvēkus sakām: “Man ir depresija!” Apkārtējie cilvēki ar to saprot, ka runātāju nomāc skumjas, grūtsirdība, nomāktu garastāvoklis, dzīvesprieka zudums. Vārdu “depresija” ikdiena bieži mēdzam lietot nevietā. Pat ja šādi jūtamies ilgāku laiku, tas nenozīmē depresiju. Šīs sajūtas normāla reakcija uz nepatīkamiem notikumiem, problemātiskām situācijām vai zaudējumiem. Šīs izjūtas liecina par to, ka cilvēkam ir slikti. Depresijas gadījumā
Ar šo zinātniski pētniecisko darbu vēlējos izpētīt un aprakstīt depresiju kā pagājušā gadsimta ceturto lielāko slimību. Neskatoties uz slimības nopietnajiem apmēriem – mūsdienās tā ir ārstējama, tomēr ārstēšanās process ir ļoti ilgs un smags. Ārstēšanas process ir jāvada profesionāliem speciālistiem bieži vien strādājot vienotā komandā – psihiatram, psihologam un citiem speciālistiem, arī pašam pacientam ir aktīvi jāiesaistās cīņā ar slimību koncentrējot visu savu gribas spēku.
Vēlos arī iepazīstināt apkārtējos cilvēkus ar šīs slimības nopietnību. Domāju ka daudzi cilvēki pat depresiju neuzskata par slimību.Kas ir depresija?
“Depresija (lat. depressio – nospiestība, nomāktība) – visu psihisko procesu aizkavējums, nomāktība. Medicīnā šo terminu kā diagnozi lieto, ja šai nospiestībai ir patoloģisks raksturs, emocijas ir neadekvātas”. Tipiskos gadījumos sastopamie slimības sindromi – nomākts garastāvoklis, intelektuālais aizkavējums un kustību gausums. Garastāvoklis saistīts ar smagu skumju, bēdu, nomāktības sajūtu, bezcerību, dzīvesprieka trūkumu. Intelektuālais aizkavējums izpaužas lēnā domāšanā, gausā runā, runā īsiem teikumiem, grūtībās saprast garāku stāstījumu vai sarežģītāk formulētus jautājumus un uz tiem pareizi atbildēt. Iestājoties depresijai mainās arī domu saturs, rodas pārspīlēšanas idejas un mazvērtības sajūta, cilvēks uzskata sevi par nespējīgu, neveiksminieku, visur redz tikai grūtības un bezizeju, arī pagātni saskata drūmās krāsās. Cilvēki ir mazrunīgi, laiku pēc darba pavada bezdarbībā, iestājas bezmiegs, zūd ēstgriba. Rodas domas par pašnāvību.
Par depresiju runā arī tad, ja šo psihisko simptomu vietā novēro somatiskus simptomus, piemēram, galvassāpes, vēdersāpes, muskuļu sāpes. Tādos gadījumos runā par maskētajām depresijām.Depresijas simptomi.
Depresijas simptomi (četri vai vairāki no šiem simptomiem ilgst vismaz divas nedēļas):
-pazemināts garastāvoklis, bezcerīgums, vainas apziņa;
-interešu un dzīvesprieka zudums;
-gausas domas un kustības;
-samazināta enerģija, pastiprināta nogurdināmība;
-miega traucējumi;
-samazināta vai palielināta ēstgriba;
-svara zudums vairāk par 5% no kopējās ķermeņa masas;
-ievērojama libido pazemināšanās.
Depresīvie simptomi maskēto depresiju gadījumā:Psihiskie:
-koncentrēšanās grūtības;
-gausa domāšana;
-zems pašnovērtējums;
-vainas apziņa;
-nedrošība;
-pesimistisks skats nākotnē;
-samazinās intereses, hobiji;
-trūkst dzīvesprieka.Fiziskie:
-pastiprināta nogurdināmība;
-miega traucējumi;
-samazināta ēstgriba;
-nav garšas sajūtas;
-kūtra zarnu darbība;
-mazinās interese par un bauda no seksa, potences traucējumi;
-menstruālā cikla traucējumi sievietēm.Depresijas simptomi skolēniem:
-slikts garastāvoklis – grūtsirdība, izmisums, garastāvokļa maiņa, bezcerīgums, pesimisms;
-pašnosodīšanas iedomas – nevērtības sajūta, vainas apziņa, domas par pašnāvību vai pašnāvības mēģinājums, vēlēšanās aizskriet un pamest mājas;
-agresīva uzvedība – ķildīgums, kareivīga attieksme, satraukums, tieksme uz pārmērīgu cīņi un pēkšņām dusmām;
-miega traucējumi – bezmiegs, traucēts miegs, no rīta grūti pamosties;
-mainīta attieksme pret pienākumiem skolā – sapņainība, apgrūtināta koncentrēšanās, slikta atmiņa, samazināta centība, parasto interešu zudums par ārpusskolas nodarbībām;
-mainīta attieksme pret sabiedrisko darbu – nedraudzīgums, nevēlēšanās piedalīties interešu grupās, mazināta interese par apkārtni, attālināšanās no sabiedrības;
-mainīta attieksme pret skolu – gandarījuma sajūtas zudums skolas nodarbībās, nevēlēšanās vai atsacīšanās apmeklēt skolu;
-somatiskas sūdzības – galvassāpes, vēdersāpes, muskuļu sāpes, citas somatiskas sūdzības vai satraukums;
-enerģijas zudums – garīgs un fizisks nogurums, parasto interešu zudums par ārpusskolas nodarbībām;
-neparasti mainīta ēstgriba un ķermeņa masa.Depresijas gaita.
Depresija sākas ar nomāktības padziļināšanos. Cilvēks savu garastāvokli biežāk raksturo kā skumjas un nomāktību, retāk – kā apātiju. Slimnieks kļūst pasīvs, pēc darba vislabprātāk paliek miera stāvoklī, mēdz vienkārši pasēdēt vai atgulties, ko cenšas attaisnot ar lielu darba slodzi, pārpūlēšanos, izsīkumu pēc emocionālā sasprindzinājuma. Skolēniem it kā bez ārēja iemesla pavājinās sekmes, ko viņi cenšas izskaidrot ar pārmācīšanos vai paškritiski vērtē kā slinkumu.
Depresijai pamazām padziļinoties, izveidojas depresijas triāde:
· nomākts garastāvoklis;
· domāšanas gausums;
· kustību (motorisks) gausums.
Izvērstas depresijas gadījumā cilvēks vienmēr izskatās vecāks par saviem gadiem, viņam ir nomākta cilvēka poza un mīmika, seja pauž skumjas, bēdas, fiziskas un psihiskas ciešanas. Slimnieks ir mazkustīgs, lielāko dienas daļu sēž, galvu nodūris, un skatās vienā punktā lejup vai kaut kur tālumā. Dziļā depresijā cilvēks neapzināti tiecas ieņemt pēc iespējas mazāk vietas – sēžot uz krēsla maliņas, ceļgali ir cieši saspiesti kopā, guļot slimnieks savelkas čokurā, velk segu pār galvu un cenšas pavirzīties tuvāk gultas malai. Savu nomākto garastāvokli raksturo dažādi, taču visbiežāk sūdzas par nomāktību, skumju, bēdu, bezizejas sajūtu, ciešanām, dzīvesprieka zudumu vai pilnīgu neticību nākotnei. Slimnieki nespēj priecāties, viņi visu laiku cieš, slimīgi ‘jūt’ sevi, pārdzīvo diskomfortu, nekad un nekur nevar atrast mieru.
Sarunas laikā slimnieks atbild klusā balsī, lēni, ar pauzēm – tādejādi atklājas domāšanas gausums. Smagākos gadījumos saruna vispār nav iespējama, jo slimnieks tikko spēj atbildēt uz vienkāršiem jautājumiem. Cilvēks stāstījumu veido īsos teikumos, izmantojot mazu vārdu krājumu un pieļaujot pretrunas izteikumos, kļūdas faktu izklāstā. Nespēja koncentrēties, domāt un atcerēties pat nozīmīgus notikumus cilvēkā rada pārliecību, ka iestājusies neatgriezenisks atmiņas zudums, kaut gan patiesībā tas it tikai pārejoši.
Vēl jo grūtāk depresiju konstatēt ir tad, ja slimniekam rodas pašapsūdzības domas – viņš sevi sauc par liekēdi, sliņķi un tamlīdzīgi. Šāda aplama pašnoniecināšana rodas tāpēc, ka negatīvo emociju iespaidā mainās slimnieka domu saturs un viņš savā apkārtnē visu redz it kā caur tumšām brillēm – pārlieku pesimistiski vērtē pagātni un tagadni, netic nekam labam nākotnē. No agrāk pārdzīvotā slimnieks atceras tikai tos atgadījumus, kad viņam nācies nokļūt nepatīkamā, smieklīgā, apkaunojošā stāvoklī, bet pašreizējā situācijā uzskata sevi par neveiksminieku.
Pašpārmetumi vienmēr saistās ar reāliem atgadījumiem ģimenē, darbā vai skolā.
Depresijā izmainās slimnieka uztvere. Apkārtējā pasaule viņam šķiet kļuvusi savādāka. Priekšmeti izskatās neīsti, uzzīmēti, it kā atdalīti ar caurspīdīgu plīvuru. To sauc par depresijas derealizāciju. Izmainās arī pats slimnieks, īpaši viņa jūtas. Cilvēks vairs nereaģē pat uz svarīgiem notikumiem un kļūst auksts, truls un bezjūtīgs kā pret saviem ģimenes locekļiem, tā draugu priekiem un bēdām. Vienlaikus parādās fiziska smaguma vai pat sāpju sajūta, kas galvenokārt lokalizējas krūtīs, sirds apvidū, retāk galvā, plecos, bet reālie, no ķermeņa nākošie patstāvīgie impulsi it kā nenonāk līdz slimnieka apziņai. Cilvēks pārstāj just savas rokas, kājas, ķermeni kopumā, parādās agrāk nebijusi, mokoša un satraucoša sajūta, it kā sirds būtu apstājusies, gremošanas sistēma nedarbotos, pats cilvēks būtu miris.
Pavājinoties maņu orgānu darbībai, zūd garšas sajūta – ēdiens liekas bezgaršīgs, skaņas – klusas un attālinātas, apģērba pieskāriens – gandrīz nejūtams. Reizēm vājinās (retāk – pastiprinās) sāpju sajūta.
Ļoti raksturīgi ir miega traucējumi – vai nu ir grūti aizmigt, vai arī cilvēks rītos agri pamostas. Reizēm visa nakts paiet pussnaudā, un no rīta viņš pamostas bez svaiguma sajūtas un neatpūties. Citreiz cilvēks gan guļ, bet viņam ir zudusi miega sajūta. Ja slimnieks redz sapņus, tad tie parasti ir nepatīkami, tajos viņš nokļūst kļūmīgās situācijās, cieš pazemojumus, pārdzīvo bai…les, nemieru, trauksmi, izmisumu.
Depresiju vienmēr pavada vairāk vai mazāk izteikti somatiski traucējumi (maskētās depresijas gadījumā tie izvirzās priekšplānā). Pavājinoties ēstgribai, slimnieks novājē, zaudējot dažu mēnešu laikā pat desmit un vairāk kilogramu ķermeņa masas. Asinsrites traucējumu dēļ var paātrināties pulss, paaugstināties assinspiediens. Elpošana kļūst virspusēja, ķermeņa temperatūra ir nedaudz pazemināta. Raksturīgs aizcietējums. Sievietēm menstruācijas kļūst neregulāras vai uz laiku izbeidzas.
Izmeklējot nervu sistēmu, bieži konstatē nedaudz paplašinātas acu zīlītes. Slimnieki sūdzas par tirpšanas sajūtu, kuras dēļ viņiem grūti ilgāku laiku nosēdēt uz vietas.
Ja cilvēkam konstatēta depresija, vienmēr jāpatur prātā, ka iespējamas pašnāvības domas, ko apliecina vairāki raksturīgi momenti viņa uzvedībā. Slimnieki raksta atvadu vēstules, steidzīgi kārto parādus, runā par iespējamu nejaušu nāvi un savām bērēm.
Tāds ir tipisks aizkavētās depresijas stāvoklis. Salīdzinoši biežāk tomēr sastop dažādus atšķirīgus depresīvā sindroma variantus, ko reizēm kopīgi apzīmē par maskēto depresiju. Tad dažādo traucējumu proporcijas ir izmainītas un dominē nevis nomākts garastāvoklis, bet citi psihopataloģiskie traucējumi, no kuriem biežāk sastopamie uzskaitīti tālāk tekstā.
Astēniskie traucējumi (psiholoģisks un fizisks vājums, kam raksturīgs pazemināts uzbudināmības slieksnis), kas veido astēnisko depresiju.
Uzmācības, galvenokārt fobijas, kas veido uzmācību depresiju. Pirmajā vietā ir sūdzības par uzmācību, piemēram, uzmācīgas bailes no tumsas, augstuma, slēgtas telpas, bailes saslimt. Bieži dominē trauksme, spriedze, iekšējais nemiers.
Somatiskas patoloģijas kas mēdz būt samērā bieži un veido veģetatīvo vai senestopātisko depresiju. Jebkuras funkcionālās sistēmas darbības traucējumi depresijas sindroma gadījumos klīniskajā ainā var izvirzīties pirmajā vietā. Slimnieki visbiežāk sūdzas par galvassāpēm un reiboņiem, sirdsklauvēm, nepatīkamām sajūtām kājās, raudulību, bailēm nomirt.
Ja maskētā depresija izpaužas ar miega traucējumiem, tad grūti, bet svarīgi ir pareizi novērtēt bezmiega izpausmi, kas noris ar miega sajūtas trūkumiem. Smagu nomāktību slimnieki reizēm nejūt un par depresiju neuzskata. Slimnieks par sliktu garastāvokli nesūdzas, arī ārstam to grūti saskatīt, toties pirmajā vietā stājas citi depresijas sindroma komponenti.
Reizēm klīniskajā ainā dominē derealizācija – slimnieks sūdzas par pavājinātu uztveres spilgtumu un dzirdes notrulināšanos, mainās garšas un ožas sajūta, parādās ķermeņa sasaistība. Pat niecīgas nepatīkamas sajūtas slimnieki izjūt un vērtē kā smagus draudus dzīvībai.
Bieži slimnieki nespēj ilgstoši koncentrēties agrāk interesantajām nodarbībām. Rodas blāvā jeb matētā depresija – parādās nedrošība, zūd aktivitāte un enerģija, pacientam rodas nepatika pret darbu, tas nesekmējas.
Maskētās depresijas klīniskajā ainā var dominēt arī seksuāli traucējumi, simptomātiskais alkoholisms un asociāla uzvedība.Pēcdzemdību skumjas un depresija
Bērna laišana pasaulē var būt gan pacilājošs , gan ļoti nogurdinošs process. Pirmās nedēļas pēc dzemdībām ir iespējams sajust nogurumu un sāpes, organismam atgūstoties pēc šī pārbaudījuma. Ir iespējam arī pārdzīvot pēcdzemdību skumjas, kas ir viegla depresija forma.
Pēcdzemdību skumjas sakas trīs līdz sešas dienas pēc dzemdībām un turpinās līdz pat sešām nedēļām. Speciālisti uzskata, ka šīs izjūtas izraisa hormonālās pārmaiņas (īpaši zems estrogēna līmenis un vairogdziedzera anomālijas), nogurums un saraustītais miegs.
Pēcdzemdību depresija, kas ir nopietnāka depresijas forma, piemeklē 8 līdz 15% jauno māmiņu. Parasti pēcdzemdību depresija sākas aptuveni divas nedēļas pēc bērna piedzimšanas, taču atsevišķos gadījumos tās simptomi sāk izpausties pat trīs līdz sešus mēnešus pēc dzemdībām.
Depresija ver ilgt vairākus mēnešus, un, ja tā netiek ārstēta , pat vairākus gadus. Ja jau agrāk ir piedzīvota pēcdzemdību depresija, tad 70 procentus liela iespēja, ka tā atkal var piemeklēt sievieti. Sievietēm, kam grūtniecības laikā bijušas nopietnas komplikācijas, pēcdzemdību depresija tiek konstatēta divreiz biežāk nekā sievietēm, kam grūtniecība noritējusi bez īpašām problēmām.
Pēcdzemdību depresija veicina arī šādi faktori: ja mājās ir vēl citi bērni, dvīņu piedzimšana, ja sieviete nav pārliecināta, ka vēlējusies grūtniecību, ja viņai jau agrāk bijušas depresijas.Simptomi un diagnoze.
Pēcdzemdību skumju simptomi ir raudulība, trauksmes sajūta, bezmiegs, garastāvokļa svārstības, nespēja koncentrēties, nogurums, intereses zudums par seksu. Lai gan daļa šo simptomu ir līdzīgi pēcdzemdību depresijai, jāatceras, ka pēcdzemdību skumjas ir vieglākas un nav tik ilgstošas kā pēcdzemdību depresija. Ja rodas bažas par šo jautājumu, tad ir jāmeklē palīdzība pie mediķa.
Pēcdzemdību depresijai ir divas formas – smagākā un vieglākā. Pēcdzemdību depresijas smagākā formā tiek diagnosticēta, ja piecu vai vairāk simptomu izpausmes turpinās vismaz divas nedēļas. Depresijas vieglākā forma tiek diagnosticēta, ja vismaz divu nedēļu laikā izpaužas mazāk par pieciem simptomiem. Abos gadījumos vismaz vienam no simptomiem jābūt nomāktam garastāvoklim, kas saglabājas lielāko dienas daļu vai nomāktai interesei par dzīvi gandrīz katru dienu. Ja izjūt jebkuru no šiem simptomiem, Jāmeklē ārsta palīdzība:
· Nomākts garastāvoklis dienas lielākajā daļā.
· Ievērojami samazināta interese par dzīvi gandrīz katru dienu.
· Ievērojama svara samazināšanās vai pieņemšanās svarā.
· Pazemināta vai palielināta apetīte.
· Bezmiegs vai pārmērīga miegainība.
· Nogurums.
· Nemiers vai apātija.
· Vainas sajūta.
· Nevērtības sajūta.
· Nespēja koncentrēties.
· Galvassāpes.
· Panisku baiļu lēkmes.
· Vienaldzība pret bērnu.
· Pastāvīgas domas par nāvi un pašnāvību.Terapijas.
Ir daudzas lietas, ko var darīt patstāvīgi, lai novērstu pēcdzemdību skumjas vai depresiju. Vissvarīgākais ir apstāties un atvēlēt kādu laiku sev pašam, lai pielāgotos jaunajai dzīvei. Padomi:
· Jāparūpējas, lai kāds palīdzētu veikt ikdienas darbus.
· Ja jūtas pārguris, neļaut draugiem un radiem ciemoties pārāk ilgi.
· Pēc iespējas daudz jāatpūšas.
· Kad vien iespējams, jāaiziet kaut kur.
· Jākontaktējas ar citām jaunajām māmiņām.
· Jāpavada kāds laiks vienatnē.
· Jāveic mēreni aerobikas vingrinājumi, piemēram, jāsoļo.
Ja šie ieteikumi nepalīdz, tad jāiet pie ārsta. Sievietes, kam ir viegla depresija, parasti tiek nosūtītas pie psihoterapeita, kam viņas var izstāstīt par savām bailēm un bažām. Dažos gadījumos mērenu depresiju ārsts var noteikt estrogēna terapiju. Ja sieviete cieš no spēcīgas depresijas, tad ārsts var izrakstīt antidepresantus vai citus medikamentus. Pirms ārsts izraksta zāles, noteikti jāinformē viņš, par to vai bērnu baro ar krūti.Profilakse.
Diemžēl Pēcdzemdību depresiju novērst nav iespējams, tomēr plānošana uz priekšu palīdz. Gaidot bērnu, jācenšas psiholoģiski sagatavoties pārmaiņām, ko dzīvesveidā ienesīs bērna piedzimšana. Jāatrod kāds cilvēks, kurš palīdzēs veikt ikdienas mājas darbus un kopt bērnu pirmajās nedēļās pēc dzemdībām. Noteikti jāņem dekrēta atvaļinājums un jau laikus jānoskaidro, kas ir nepieciešams, kad mājās būs mazulis. Ja tas viss būs jau izplānots, tad tas dos zināmu stabilitāti šajā prognozējamajā laikā.Bērns un depresija.
Bērniem parasti ne mirkli nav miera, viņi draiskojas un pēta pasauli, viņi sadomā
sarežģītus uzdevumus sev un pieaugušajam. Ja mazais uzvedas citādi, nospriež – vai nu slims, vai slinks, vai bezkaunīgs…
Un atbilstoši rīkojas – kaunina, soda, pazemo. Pēc tam brīnās – mēs taču darījām visu, bet viņš paliek vēl nejaukāks.
Arī bērniem var rasties depresija kā reakcija uz psihi traumējošām situācijām ģimenē, klasē, draugu lokā, neveiksmēm mācībās un saskarsmē ar līdzaudžiem.Kas norāda uz depresiju
Atšķirībā no pieaugušajiem, kas visi nospiestā dvēseles stāvoklī uzvedas diezgan līdzīgi, bērniem depresīvās tendences var izpausties gan kā agresīva un klauniska uzvedība, gan kā dzīvošana ”sapņu pasaulē”. Tomēr ir dažas īpašības, kas var norādīt uz depresiju.
· Zems pašnovērtējums bērns slikti domā un izsakās par sevi, nevēlas skatīties acīs, arī fiziski var atgādināt “nelaimes čupiņu”, neinteresējas par darbu, negrib sadarboties ar klasesbiedriem.
· Negatīvs emocionālais stāvoklis var raudāt (arī bez iemesla), ir bēdīgs, bezcerīgi noskaņots, izskatās neapmierināts, saīdzis, var just bailes saistībā ar skolu.
· Vājas sociālās pielāgošanās spējas dažādas problēmas attiecībās ar citiem bērniem un pieaugušajiem: vientuļnieks klasē, klauns vai agresors, dažkārt grēkāzis saviem biedriem, izraisa pārējo nepatiku un noraidījumu, nedrošība attiecībās ar skolotājiem.
· Intelektuālā aizture sakām, ka bērns mācās sliktāk par savām spējām, pēdējā laikā neizprotami mainījies, izklaidība nevar koncentrēties, ķerties pie mācībām, bezpalīdzība un pasivitāte spriedzes situācijās.
· Fiziskie simptomi garīga un fiziska aizture vai uzbudinājums (kļūst neierasti lēns vai situācijai neatbilstoši rosīgs), hronisks nogurums, pārmaiņas ēstgribā (ēd nepārtraukti vai negrib ēst tikpat kā nemaz), vispārēja apātija.
Par depresiju var sākt domāt tikai tad, ja daļa minēto vainu vērojama vismaz pāris nedēļu.Bērnam jāpalīdz taktiski
Ja bērns kādu dienu apraudas, ka klasē viņu neviens nemīl, un vēl nosauc sevi par stulbeni vēl nevar diagnosticēt depresiju, bet noteikti ir vērts aprunāties ar klases audzinātāju, lai noskaidrotu: vai tas ir bijis tikai viens gadījums, vai klasē tiešām ir attiecību problēmas? kā bērns jūtas un uzvedas skolā?

Iespējams, šī saruna nomierinās. Varbūt atklāsies vēl kas, ko līdz šim nezināja. Varbūt kopā ar audzinātāju, psihologu, iespējams, pat bērnu ārstu, jāapsver, kā bērnam pēc iespējas taktiskāk un nemanāmāk palīdzēt. Atbalstam nevajadzētu izpausties apmēram tā: “Saņemies, neāksties, celies un ej paskraidi ar bumbu pa sētu. Un neaizmirsti izmācīties. Es vakarā visu pārbaudīšu.”Bērnam ir jāzina, ka viņš ir kādam mīļš
Bērna pašvērtējuma korekcijai mīlestības un pieķeršanās izrādīšanai ir liela nozīme pieskārieniem, glāstiem, labiem vārdiem. Par katru bērnam uzticētu mazu darbiņu nevajag aizmirst viņam pateikties. Būtu labi, ja to darītu arī skolotāja.
Emocijām jātop izteiktām. Vecākiem vajadzētu uzklausīt bērna žēlabas vai burkšķēšanu. Mazajam ir tiesības izteikt savas dusmas, jums ir tiesības, tās uzklausot, palikt pie savām domām. Labi palīdz dziedāšana, teātra spēlēšana, gleznošana. Neatkarīgi no rezultāta svarīgs ir process.
Sabiedrisko attiecību veidošanā vecākiem ir mazāk iespēju palīdzēt, tomēr varat atļaut bērnam mājās aicināt draugus, rīkot viesības. Dažkārt par mūsu vientuļā bērna draugiem var kļūt mūsu draugu bērni.Racionāli jāplāno mācīšanās laiks
Ja bērnam pasliktinājušās sekmes, jāaprunājas ar skolotājiem. Bērnam ir jāzina, ka viņš var cerēt uz atbalstu, ja kaut ko nesapratīs mājas uzdevumos. Vecākiem jāvar palīdzēt plānot, konspektēt, izprast uzdevuma noteikumus, atrast kļūdu. Lāča pakalpojums jebkurā vecumā būs mājasdarba melnraksts. Vecākiem ir jāatgādina par mācīšanos, bet nedrīkst iedomāties, ka visa skolnieciņa pēcpusdiena un vakars paredzēts tikai mācībām. Tā 12 gadu neizturēt! Drīzāk ir jāpalīdz racionāli saplānot mācīšanās laiku, jāraugās, lai tuvumā nebūtu televizora, lai netraucētu mazi radinieki.Jādara tas, kas pieaugušajam un bērnam ir patīkami
Attiecībā uz fiziskajām depresijas izpausmēm jāteic, ka depresija mēdz izvēlēties dīvainas maskas slēpties aiz vēdersāpēm, galvassāpēm, spiediena, pat temperatūras maiņām. Tādās reizēs vajadzētu konsultēties ar ārstu. Bet ikvienā gadījumā vēlams ķerties pie veselīga dzīvesveida ieviešanas savā namā. Gan pieaugušajiem, gan bēdīgajam skolniekam ļoti vērtīgas būtu fiziskas nodarbības svaigā gaisā kas nu kurai ģimenei (un arī bērnam!) patīk. Vēlamas ir jebkura veida ūdens procedūras. Ir vērts kopā ar bērnu piesēst pie dienas režīma cik stundu atlicinām miegam, cik atpūtai? Galvenais Jādara tas, kas ir patīkami gan vecākiem, gan bērnam, jo pārcilvēciskas pūles un ierobežojumi draud ar emocionālu sprādzienu tuvā vai tālā nākotnē.Ja nu tie ir pieaugušo nepiepildītie sapņi??
Pieaugušie ir novērojuši, ka depresija piezogas tad, kad ilgāku laiku ir pārslodze darbā vai emocijās. Var gadīties, ka kādam bērnam mūzikas skola, dejošana, svešvaloda un skolas nodarbības kopā ir nieks. Bet citam jau divas skolas reizē, ja tajās vēl sakrīt pārbaudījumu laiki, ir nepaceļama nasta. Ja tā ir bērna izvēle, palīdzēsim viņam. Bet ja nu tās ir tikai vecāku ambīcijas, viņu bērnībā nenodejotais balets vai nespēlētās klavieres? Tagad zeļ un plaukst pieaugušo izglītība, mācīsimies paši to, pēc kā kāro sirds, un uzmanīgāk ieklausīsimies bērnos.Vecākiem visā nevajag vainot sevi.
Nedrīkstētu vainot sevi, ja bērnu piemeklējusi depresija. Tas nepalīdzēs. Tikai labi vecāki spēj ieraudzīt bērna depresiju, un tikai labi vecāki lasa rakstus par audzināšanas tēmām.
Depresija ir reakcija uz stresu vai slimība tās viskritiskākajā izpausmes veidā, bet tā nav garīga slimība. Depresijai ir pašai savs “mūža” ilgums, tā var ilgt sešus mēnešus, tad arī pati pāries. Bet kurš gan būs ar mieru pusgadu vērot tuvinieka ciešanas, tās nekādi neatvieglojot? Jau tas vien, ka apzināmies šāda stāvokļa galīgumu, zinām, ka depresijas mēdz piemeklēt 20 procentu pieaugušo un, kā liecina pētījumi 90. gados valstī, aptuveni 10 procentu bērnu, atvieglos depresīvā cilvēka izjūtas viņam taču liekas, ka visi apkārtējie skrien palēkdamies, tikai viņam vienam sauli aizsegusi migla.Depresijas cēloņi.
Aptuveni pirms 30 gadiem zinātnieki izvirzīja hipotēzi, ka katrs cilvēks piedzimst ar noteiktu serotonīna koncentrāciju. Tie, kuriem palaimējies piedzimt ar augstu serotonīna līmeni, ir pieskaitāmi mūžīgajiem optimistiem — cilvēkiem, kas jebkurā dzīves situācijā spēj saglabāt dzīvesprieku un gaišu skatienu nākotnē. Savukārt tie, kuriem serotonīna ticis mazāk, nemitīgi izjūt dzīves smagumu, visur meklē nelaimes un vainīgos, un viņiem ir skaidrs, ka rītdiena neko labu nenesīs. Šī hipotēze ir apstiprinājusies. Serotonīns ir viens no vadošajiem neiromediatoriem — bioloģiski aktīva viela, kas nosaka cilvēka garastāvokli, tonusu, spēju aktīvi funkcionēt u. tml. Savukārt serotonīna trūkums ir viens no galvenajiem depresijas iemesliem.
Liela nozīme ir smadzeņu vielmaiņas bioķīmiskajām īpatnībām, kas parasti ir iedzimtas. Depresiju var pārmantot no paaudzes paaudzē. Piemēram, kādā ģimenē trijās paaudzēs kāds no ģimenes locekļiem dažādu psiholoģisku iemeslu dēļ izdarījis pašnāvību. Ja vienam no vecākiem ir depresīvas noslieces, pastāv liela iespēja, ka tās pāries uz kādu no bērniem. Otru cēloņu grupu nosaka psiholoģiskās attīstības īpatnības. Svarīgi, kā pret cilvēku izturējušies viņa vecāki jau mazotnē. Kā tuvinieki reaģējuši, kad viņš dusmojies, protestējis, bijis neapmierināts, bēdīgs, noguris vai nobijies. Depresīvs cilvēks uz jebkuru negaidītu savas dzīves notikumu bieži vien reaģē ar skumjām, nomāktu garastāvokli, vainas izjūtu. Cilvēkiem, kuri savā darbībā ir pārlieku noslogoti depresija parādās kā izdegšanas sindroms. Piemēram, cilvēks daudz un rūpīgi strādā, bet pretī nesaņem pietiekamu emocionālu atbalstu. Ar laiku viņš iekšēji sadeg. Lielākoties tie ir cilvēki, kuru darbs ikdienā cieši saistīts ar cilvēkiem, – žurnālisti, menedžeri, skolotāji, ārsti. Šie cilvēki riskē kļūt par darbaholiķiem. Jāatceras, ka obligāti jāparedz laiks atpūtai. Trešo iemeslu grupu veido dažādi nepatīkami dzīves notikumi, piemēram, tuva cilvēka, darba zaudējums, šķiršanās, nelaimīga mīlestība u.c. Normāla reakcija uz to ir emocionāli aktīvs sērošanas process. Ja kādu iemeslu dēļ tas nenotiek, pēc laika var sākties depresija – pasīvs, bezcerīgs, grūti pārvarams stāvoklis. Depresija var rasties arī bez kāda iemesla.
Depresiju var arī izraisīt vai veicināt:
· Invalidāte, hroniskas slimības, piemēram, vēzis – pirmā pazīme – slimnieks pārstāj cīnīties par savu veselību
· Pārciestas organiskas galvas smadzeņu slimības
· Hormonālā līdzsvara izmaiņas organismā daudzām sievietēm veicina:
§ Pirmsmenstruālo sindromu – mini depresiju, kas pāriet pēc neilga laika
§ Depresiju menopauzes periodā
§ Pēcdzemdību depresiju, kas var ilgt vairākus mēnešu
· Ilgstoši, negatīvi psiholoģiski pārdzīvojumi (personīgi, intīmi, profesionāli, finansiāli, sociāli u.c.) sākumā izpaužas kā neirotiski traucējumi – trauksme, bailes, nervozitāte, pārspīlēšanas tieksme;
· Zaudējums ( tuva cilvēka, darba, brīvības, māju, kādas ķermeņa daļas ); normāla, nepieciešama emocionāla reakcija pēc smaga zaudējuma ir sēras- tikai izdzīvojot šīs emocijas līdz galam, cilvēks atgūst psiholoģisko līdzsvaru ( tādēļ nevēlama šai periodā ir antidepresantu lietošana, kas sēras apspiež); ja sēras ilgst vairāk nekā pus gadu, var domāt par to transformēšanos depresijā.
· Smaga psihotrauma (piedzīvota katastrofa, nelaime, vardarbība);
· Trīs savstarpēji saistīti psiholoģiski komponeneti: nespēja mīlēt, apslāpētas nomākts dusmas,( neesmu tiesīgs, dusmoties ir slikti utt.) un zema pašcieņa; nespējot ne mīlēt, ne dusmoties, ļoti cieš cilvēciskā pašcieņa, attīstās vainas apziņa, kas ir laba augsne depresijai;
· Atsevišķu medikamentu lietošana, piemēram, asinsspiedienu regulējošas zāles; noteikti ieteicams konsultēties ar ārstu;
· Alkoholu pastiprināta lietošana.
· Dažkārt depresija sākas bez izskaidrojuma iemesla, un tās cēlonis pārsvarā ir bioķīmiskie bojājumi smadzenēs. To dēvē par endogēno depresiju.

Statistikas dati rāda, ka katrai trešajai sievietei un katram desmitajam vīrieti…m pastāv draudi saslimt ar depresiju. Smagās depresijas ārstē psihiatri, bet tās ir tikai maza daļa no visām depresijām. Latvijā aptuveni 150 000 jeb 6% cilvēku cieš no vairāk vai mazāk izteiktas depresijas.Depresija un pašnāvība.
Pašnāvība ir kliedziens pēc palīdzības. Visbiežāk cilvēki mēģina izdarīt pašnāvību tad, kad nevar izturēt emocionālās sāpes, kad ir nelaimīgi, vientuļi, neredz citu iespēju kā tikt galā ar emocionālajām sāpēm, problēmu vai zaudējumu.
Brīdinājuma pazīmes, ka cilvēks var izdarīt pašnāvību:
-depresija, nespēks, raudāšana, pēkšņa pāreja no dziļas depresijas uz ārēji mierīgu garastāvokli;
-cilvēks attālinās, izolējas no citiem, ieraujas sevī, izvairās no kontaktiem;
-bezcerīgums, bezpalīdzības sajūta;
-izmaiņas ārējā izskatā;
-izmaiņas gulēšanas, ēšanas režīmā;
-atvadīšanās, piedošanas lūgšana, mīļāko mantu atdošana;
-riskējoša uzvedība;
-pastiprināta alkohola vai narkotiku lietošana;
-nesen pārdzīvots zaudējums (tuva cilvēka nāve, šķiršanās, vardarbības gadījums, slimība, darba zaudējums);
-negatīvi izteicieni par sevi, zems pašnovērtējums;
-runāšana, rakstīšana, mājieni par pašnāvību, nāvi;
-jau notikušie pašnāvības mēģinājumi.
Nekāda oficiāla statistika par pašnāvībām netiek veikta. Pašnāvības pārsvarā tiek veiktas sociālu apstākļu dēļ (veci cilvēki, kas nezin kā izdzīvot, jaunietes dēļ nelaimīgas mīlestības un netikšanas augstskolā u.c.) un pamatā tām ir depresija.Ārstēšana.
Depresijas gadījumā ir divas profesionālas pamatārstēšanas metodes. Psihoterapija ir prāta un emocionālā stāvokļa ārstēšana ar sarunu terapiju, nepielietojot medikamentus. Psihofarmakoloģija ir šo stāvokļu ārstēšana ar medikamentiem. Šīs abas ārstēšanas metodes var tikt pielietotas gan atsevišķi, gan kopā. Nav viens konkrēts paņēmiens depresijas ārstēšanā. Ārstēšana tiek pielāgota katram pacientam individuāli. Ārstēšanas procesā var būt ietverti vairāki aspekti, gan analizējot depresijas cēloni katrā konkrētajā gadījumā, gan katra personisko situāciju, gan arī aplūkojot katra personību, izprotot, kā katrs spēj tikt galā ar problēmām. Ārsts tad ieteiks, kura no sarunu formām katram ir visatbilstošākā.
Viena no formām ir individuālās sarunas, kurās piedalies tikai pacients un kāds no garīgās veselības speciālistiem. Pārējie sarunu veidi ir tādi, kurās piedalās vēl citi cilvēki. Bieži ģimenes locekļu līdzdalība sarunās var būt ieteicama, jo ģimenes problēmas var izraisīt depresiju, un otrādi, depresija var izraisīt problēmas ģimenē. Ja jūt, ka nav neviena, kas spētu saprast, kam cilvēks ir gājis cauri, grupveida terapija, kurā ir iesaistīti citi cilvēki ar MSB, varētu būt viens no risinājumiem.Kas ir psihoterapija?
Šis ārstēšanas veids bieži tiek saukts par “sarunu terapiju”. Dažreiz tikai sarunas par to, kas cilvēku uztrauc, var cilvēkam palīdzēt. Daudzi speciālisti uzklausa cilvēku problēmas un palīdz vairākām no tām rast risinājumu. Gan profesionāls psihoterapeits, gan bieži arī ģimenes ārsts, sociālais darbinieks, psihiatrs, psihologs, garīdznieks var sniegt cilvēkam palīdzību. Kādā veidā viņi strādā ar cilvēku? Viņi var cilvēku novērot, esot cilvēkam vienatnē, kopā ar laulāto draugu, vai citiem ģimenes locekļiem, vai grupā kopā ar cilvēkiem, kuriem ir līdzīgas problēmas. Ir vairākas psihoterapijas formas, bet tas nav svarīgi, kuru no tām izvēlas, svarīgi ir uzticēties un būt atvērtam ar to cilvēku, kurš cenšas palīdzēt.Psihoterapija nav domāta man.
Daudzi uzskata, ka psihoterapija nav domāta viņiem. Parasti tiek izteikti vairāki iebildumi.
Psihoterapija ir dārga un ilgstoša. Jā, tā bieži ilgst gadu, arī ilgāk, un izmaksas nav mazas. Taču arī modernie antidepresanti ir pietiekami dārgi, un to lietošanas laiks nereti ir ilgāks nekā psihoterapija, turklāt veiksmīgi rezultāti nepasargā no slimības atkārtošanās nākotnē.
Psihoterapija man neko nevarēs palīdzēt. Depresijas gadījumā bezcerība un neticība ir ļoti raksturīga, un šāda attieksme ir pilnīgi dabiska, to var uztvert kā vienu no slimības izpausmēm.
Nereti biedē tas, ka psihoterapeits varētu būt nosodošs un kritisks. Bieži cilvēks šādu attieksmi ir jutis no saviem piederīgajiem un neapzināti to gaida arī no ārsta, taču tā tas nebūt nav.
Psihoterapeitam nevar uzticēties, viss, ko es stāstīšu, var kļūt zināms maniem tuviniekiem, darba devējiem, medicīnas personālam. Arī tas ir kļūdains pieņēmums, jo visa informācija ir konfidenciāla.Kas ir psihofarmakoloģija?
Katra ārsts var ieteikt antidepresantus garastāvokļa uzlabošanai. To tad arī sauc par psihofarmakoloģiju. Jāatceries, ka tikai ārsts drīkst parakstīt šos medikamentus. Tas var būt ģimenes ārsts, vai arī ģimenes ārsts nosūta pie speciālista, kurš pēc rūpīgas izmeklēšanas izrakstīs atbilstošākos medikamentus, kuri vislabāk spēs palīdzēt. Tas ir svarīgi, lai saprastu dažas būtiskas lietas par antidepresantiem:
· Ir dažādi antidepresantu veidi un katrs no tiem organismā darbojas atšķirīgi. Vienas zāles nevar palīdzēt visiem vienādi. Cilvēkam varbūt nāksies mēģināt vairākus preparātus, līdz atradīsiet sev piemērotāko.
· Antidepresantiem bieži vajadzīgs laiks, lai sasniegtu vēlamo efektu. Tas var ilgt pat 4 – 6 nedēļās. Cilvēki bieži vien pārtrauc lietot medikamentu, jo domā, ka tas neiedarbojas.
· Daudz laika prasa arī antidepresanta pareizās devas noteikšana. Katra uzdevums būtu atklāti stāstīt ārstam par to, kā medikaments uz viņu iedarbojās. Tādā veidā ārstam būtu vieglāk noteikt vai šīs medikaments priekš konkrētā cilvēka ir visefektīvākais un, uzraudzīt, lai to nepārdozētu.
· Dažiem no šīs grupas medikamentiem ir novēroti blakus efekti. Katrs vari arī nebūt viens no tiem, kuriem šie blakus efekti var izpausties, bet , ja tas tā ir, nekavējoties jāziņo par to savam ārstam. Parasti ar šie blakusefekti var tikt viegli novērsti, bet nepieciešamības gadījumā ārsts var ieteikt citu medikamentu.
· Daži antidepresanti var reaģēt ar citiem medikamentiem, kurus lieto vienlaicīgi. Vienmēr jāinformē ārsts arī par šiem citiem medikamentiem.
Kā pašam sev palīdzēt?
· Censties apzināties un formulēt, kas nomāc.
· Svarīgi savas problēmas, raizes un pārdzīvojumus neapspiest sevī.
· Fiziskā aktivitāte (tā var būt kaut tikai ikdienas pastaiga līdz avīžu kioskam) palīdzēs uzlabot apetīti, miegu, noskaņojumu.
· Regulāra ēšana novērsīs svara zudumu un fizisko vājumu, kas ir biežs depresijas pavadonis.
· Savu problēmu slīcināšana alkoholā var šķist vilinoša, bet depresiju vēl vairāk padziļināt.
· Censties paveikt ikdienas pienākumus, sadalot darbus sīkākos uzdevumos un pēc katra paveikšanas atpūsties.
· Katru dienu paredzēt laiku nodarbēm, kas spēj iepriecināt.

Kāpēc depresija izvēlas par saviem upuriem vairāk sievietes nekā vīriešus?
Sievietes ar depresiju slimo divas reizes vairāk nekā vīrieši. Ne jau tāpēc, ka sievietes būtu emocionāli nenoturīgākas. Sievietēm vienkārši ir atšķirīga emocionālā struktūra. Viņu emocionālais aparāts ir veidots tā, lai vairāk pārdzīvotu, tādējādi vairāk pakļauts briesmām. Otra lieta – sievietēm ir daudz izteiktāka atbildības sajūta nekā vīriešiem. Viņas uzņemas atbildību par ģimenes dzīvi, bērniem, vīru un, protams, veic arī savu tiešo darbu. Vīrietim visbiežāk atbildība beidzas līdz ar naudas pelnīšanu un labi, ja vēl tā. Sievietes pienākumu pilnā dzīve ir sadalīta pa četriem pieciem sektoriem, tādējādi radot psiholoģisku pārslodzi. Savukārt, ja vīrs ģimeni spēj materiāli nodrošināt un sieva augām dienām sēž mājās pie bērniem, nekur nestrādājot, arī tad sieviete var ieslīgt depresijā, jo jūtas no dzīves izstumta, nevienam nevajadzīga, sevi nerealizējusi. Ja sievietei nav sanācis nodibināt ģimeni, viņa jūtas vientuļa un arī tas “spiež” uz depresīvām jūtām. No trim sievietēm ar smagu depresiju saslims viena, bet vīriešiem šis rādītājs ir 5- 10%. Tomēr, ņemot vērā, ka vīrieši pašnāvību izdara piecas reizes biežāk nekā sievietes, jāsecina, ka viņi depresiju atzīst retāk un vienkārši nevēršas pie ārsta.

Profilaksei.
Pret pote pret depresiju vēl nav izdomāta. Cilvēka psihe ir ļoti smalka. Cilvēki nevar sevi ierobežot no visa, dzīvot izolētā kamerā. Ja to nāktos darīt, tad arī sajuktu prātā. Depresija ir dvēseles slimība, kas nozīmē, ka dvēsele raud, ka tai netiek pievērsta vajadzīgā uzmanība. Nav jādomā, ka depresija ir nabaga ļaužu slimība. Tikpat daudz skar arī bagātos.
Pēdējos gados uz serotonīna bāzes tiek ražoti daudzi antidepresanti — medikamenti, kas lietoj…ami pēc ārsta norādījumiem, bet pašu serotonīnu, kas normālos apstākļos veidojas cilvēka organismā, mēdz dēvēt par dabisko antidepresantu. Tas sintezējas no tirozīna un triptofāma — neaizstājamām aminoskābēm, kuras satur tādi produkti kā rieksti, zivis, gaļa, olas. Daudz šo aminoskābju ir tumšajā šokolādē. Raisa Andrēziņa stāsta, ka nav pierādīts, ka, pastiprināti lietojot šādu pārtiku, serotonīna līmenis paaugstinās, bet pieļauj domu, ka profilaktiskos, ne terapeitiskos nolūkos, tas varētu līdzēt.
Otrs svarīgs uz serotonīnu attiecināms moments ir fiziskās aktivitātes un gaisma. Ar to lielā mērā izskaidrojamas tā saucamās ziemas sezonas depresijas, kad gaismas trūkuma dēļ pat veseli cilvēki jūtas saguruši un nomākti. Skandināvijā depresijas profilakses un terapijas nolūkiem ir pat izveidotas speciālas gaismas kafejnīcas.
Serotonīna sistēma ir īpaši jutīga no rīta, tāpēc serotonīna līmeņa pacelšanai tieši rīta gaišajās stundās vajadzētu nevis gulēt, bet sevi visādi aktivēt —skriet, vingrot u.tml.
Lielākās izredzes nesaslimt ar depresiju ir personībām, kas nodarbojas ar psihohigiēnu jeb psiholoģisku sevis attīstīšanu – savstarpējo attiecību iemaņu uzlabošanu, stresa vadīšanu, pozitīvo emociju raisīšanu u.c. Efektīvs depresijas profilakses līdzeklis ir regulāra fiziskā aktivitāte, jo tās laikā organismā veidojas viela, kam ir antidepresīva iedarbība.

Depresija Latvijā.
Pēc Pasaules veselības organizācijas datiem Latvijā ir viens no augstākajiem pašnāvību līmeņiem Eiropā. Pašlaik no ārējiem nāves cēloņiem tīšs paškaitējums ir pirmajā vietā. Apmēram 10% darbnespējas gadījumu cēlonis ir depresija.
Tipisks Eiropas pašnāvnieks ir šāds: vīrietis vecumā pēc 40 gadiem, pilsētnieks, kam ir sarauts ģimenes attiecības un nav stabila darba, ir tendence uz alkoholu. Latvijas pašnāvnieka portrets atšķiras no tipiskā- viņš it kā nav vientuļš, tomēr jūtas tāds. 81% no viņiem dzīvo ģimenē, bet droši vien tā nav spējīga dot atbalstu krīzes situācijā. Tā ir nopietna sociāla problēma., kam ir ļoti draudošs, prognozējoši nelabvēlīgs rādītājs.
Latvijā depresija kā slimība izpelnījusies uzmanību tikai pēdējos gados, kad dažādi speciālisti sākuši aktīvi tai pievērst sabiedrības uzmanību. Tomēr viņu pūles joprojām nav vainagojušās panākumiem. Daudzi cilvēki arvien uzskata, ka depresija ir slimība, kuras ārstēšanā palīdzība jāmeklē pie zīlniekiem, pūšļotājiem, vai – labākajā gadījumā – no tās var izārstēties, parunājot ar kādu tuvu cilvēku. Tomēr tā tas nav. Lai konstatētu, ka cilvēkam ir depresija, nepieciešama psihologa, psihiatra vai psihoterapeita palīdzība. Daudzi cilvēki joprojām neizprot vārda “depresija ” nozīmi un ar to apzīmē sliktu garastāvokli vai nogurumu. Depresija ir nopietna slimība , kuras ārstēšanā jāapvieno psihoterapija ar medikamentozu ārstēšanu. Vienkārša parunāšanās ar kādu pazinu var nodarīt vēl lielāku ļaunumu gan slimniekam, gan arī kaitēt cilvēkam, kas slimnieku uzklausījis.
Skaitļi, kas liecina par depresijas slimniekiem Latvijā, patiešām ir nežēlīgi. Pašlaik depresija klubu skaits svārstās no 150 līdz 200 tūkstošiem cilvēku, pārsvarā tie ir sociāli aktīvi cilvēki. Pagājušā gadā Latvijā no katriem 100 tūkstošiem iedzīvotāju 31 izdarīja pašnāvību. Tas ir viens no augstākajiem rādītājiem Eiropā un pasaulē.
Pasaulē depresija atzīta par nopietnu slimību, taču Latvijā tā joprojām netiek uzskatīta par tādu un slimokase tās ārstēšanu neapmaksā. Latvija ir vien no nedaudzajām valstīm Eiropā, kas neapmaksā ārstēšanos, piemēram, Lietuva un Igaunijā – depresiju tā pat kā citas slimības apmaksā slimo kase. Arī garīgas veselības aprūpes sistēma kopumā ir nesakārtota. Tādēļ Latvijā nodibināts Depresija klubs, kurā iestājušies jau 900 ārstu, kam ikdienā jāsaskaras ar depresīviem pacientiem.

Daži fakti par depresiju:

· Latvijā ar šizofrēniju slimo ap 15 000 cilvēku. No depresijas cieš 2000 invalīdu, bet daudz depresijas pacienti nav invalīdi.
· Laikus un pareizi ārstējot garīgās kaites, 80% pacientu var atgrieztie…s normālā dzīvē.
· No desmit galvenajām pataloģijām, kas beidzas ar invaliditāti vai nāvi, piecas ir saistītas ar garīgo veselību.
· Depresija ir ceturtā lielākā veselības problēma pasaulē.
· Tiek prognozēts, ka pēc 20 gadiem depresija būs otrais lielākais priekšlaicīgas nāves un invaliditātes cēlonis aiz sirds slimībām.
· Ar depresiju ik gadus slimo 3-6% iedzīvotāju. Risks saslimt kaut vai ar vienu depresijas epizodi dzīves laikā sasniedz 20%. Sievietes ar depresiju slimo divreiz biežāk nekā vīrieši.
· 35-50% depresijas nomāktie cilvēki vispār nemeklē ārstu palīdzību. Primārajā aprūpē 68,8% ar depresiju nomāktie cilvēku sūdzas tikai par dažāda rakstura somatiskiem traucējumiem, 27,6% par somatiskiem un psihiskiem traucējumiem un 3% vienīgi par psihiskiem traucējumiem.
· Ja viens no vecākiem slimo ar depresiju, risks, ka arī bērnam var būt depresīvie traucējumi, ir divreiz lielāks, savukārt, ja depresīvie traucējumi ir abiem vecākiem, risks, ka pēcnācējam tie var sākties, ir četrkārt lielāks.

Nobeigums.
Domāju ka mans zinātniski pētnieciskais darbs ļoti labi pierāda un apstiprina depresiju kā ceturto lielāko slimību pasaulē. Pati arī esmu ieguvusi ļoti daudz jaunas informācijas, un daudz ko jaunu par depresiju (pat negaidītu). Tagad daudz ko izprotu savu tuvinieku rīcībās un saprotu cik viņiem ir bijis grūti. Esmu sapratusi ka ar cilvēkiem ir jāsarunājas daudz uzmanīgāk un vērīgāk, lai pamanītu vai viņam nekas nekaiš. Ir jāpievērš uzmanība arī pie tā kāpēc cilvēks jūtas tik noguris vai arī kāpēc viņam ir slinkums veikt kādu attiecīgu darbību.

Annotation.
Izmantotā literatūra.

Grāmatas:
Pjērs Dako, Psiholoģijas Brīnumainās uzvaras, 1999.g, 16 – 64. lpp.
Avīzes:
“Melnā māsa, – depresija,” Lauku Avīze, 2000. gada 5. februāris
“Neārstēta depresija dzen pašnāvībā,” Neatkarīgā Rīta Avīze, 1998. gada 7. decembris
“Kā uzveikt depresiju,” Vakara Ziņas, 2000. gada 28. novembris
“Cilvēks depresijas tumsā,” Diena, 1998. gada 16. aprīlis
“Depresija rudenī, kuras pamatā ir sezonas ritmu traucējumi,” Neatkarīgā Rīta Avīze, 1999. gada 16. oktobris
“Depresijai aizvien vairāk upuru,” Rīgas Balss, 2000. gada 27. marts”
“Depresija – mūsu gadsimta slimība,” Rīgas Balss, 1999. gada 18. jūnijs
“Depresīvs bērns – neticami. Un tomēr,” Zemgales Ziņas, 1998. gada 7. maijs
Internets:
http://woman.delfi.lv/family/pregnancy/article.php?id=4071729

Dzīves stāsts.
Žaklīna ir jauka divdesmit trīs gadus veca jauniete. Kopš bērnības viņa cieš no stipras mugurkaula izliekšanās. Viņai raksturīgi visi nervu depresijas simptomi. Turklāt jebkura varas pārstāvja (priestera, policista, pat parasta ierēdņa) parādīšanās kļūst par cēloni nervoziem drebuļiem vai pat ģībšanas sajūtai, kas liek viņai bēgt. Viņa neiedrošinās raudzīties cilvēkiem sejā; viņa tiek uzskatīta par liekuli. Viņa ir saspringta, agresīva un neiedomājami erudīta – ar to viņa nemitīgi lielās. Nav jābūt lielam gudriniekam, lai nojaustu lielības cēloni.
– Jūsu erudīcija ir fantastiska, jaunkundze… Kāpēc?
Žaklīna atbild agresīvi:
– Nu… uzminiet, cienītais kungs!
– Esmu uzminējis.
– Kā jums liekas?
– Tas, ko jūs saucat par savu kroplību, jau bērnībā radīja briesmīgu mazvērtības izjūtu, vai ne?
– Jā, ārsta kungs, – viņa agresīvi atbild. – Nu, un tagad turpiniet!
Pēc tam viņa klusā balsī atsāk:
– Labi… Tātad es vēlreiz kārtošu bakalauru eksāmenus…
– Piepeši viņa kļūst pazemīga un saka:- Neticiet tam, ārsta kungs, es jūs Lūdzu! Bet es tik daudz esmu prātojusi par savu dzīvi… un esmu tik šausmīgi cietusi!
– Protams. Tātad palikām pie nepilnvērtības izjūtas, vai ne?
– Jā, ārsta kungs.
– Jūs loti mocīja vilšanās un pazemojums, tas, ka visi jūs atstūmuši, vai ne? Jūs protestējāt pret savu likteni, turklāt dienu un nakti…
– Jā, ārsta kungs. Reizēm man gribējās nogalināties.
– Bet… šīs mazvērtības jūtas jums pilnīgi laupīja drošības sajūtu. Jūs jūtaties drausmīgi vientuļa. Jums vajadzēja atgūt drošības sajūtu, lai ko tas maksātu. Kur to meklējāt? Vai pie ve…cākiem?
– Ak, nē! Vecāki īstenībā mani ienīda. Es reiz dzirdēju (man bija desmit gadu) vecākus strīdamies. Tēvs, mani pieminēdams, sauca mani par “tavu meitu.” Es biju kā lietots priekšmets, kura īpašnieku meklē… Pēc tam dzirdēju, kā māte teica: ”Man ir kauns kaut kur iet kopā ar viņu. Man kauns noskatīties cilvēku līdzjūtībā pret viņu. Kaut jel viņa vismaz būtu ģeniāla! Tad rastos kaut kāds Līdzsvars, vai ne?”
– Un tajā brīdī viss sākās.
– Jā, ārsta kungs.
– Tad jūs, Žaklīn, sakodāt zobus. Par visu dzirdēto jūs nebildāt vecākiem ne vārda. Jūs sākāt studēt – pavisam viena, ar niknumu un līdz pamatiem. Jūs gribējāt kļūt par īstu zinātnes briesmoni. Jūsu vienīgais iespējamais pārākums bija meklējams intelektuālajās zināšanās. Un vai nebija vēl kas? Tā kā fiziski nebijāt stipra, jūs gribējāt atriebties vecākiem ar pārpūli, vai ne?
– Jā… ja tagad to atceros… man bija tāda doma… Bet es to nepārtraukti atmetu… es bieži sev sacīju: “Ja nomiršu, viņi dabūs, ko gribējuši…” Ārsta kungs, tas ir vēl sarežģītāk, nekā man likās!
– Nepavisam ne, Žaklīn, gan redzēsiet!
– Paldies, ārsta kungs!
– Turpināsim. Nokāpjam pagrabā. Vai jūs man sekojat?
– Aizrautīgi, – Žaklīna smaidīdama atbild.
– Tātad jūs sākāt strādāt paslepu – vakaros, no rīta, bez mitas. Ikvienas pamatīgi apgūtas zināšanas kļuva par jūsu pārākumu. Gluži kā džudista, jūs jutāties aizvien vairāk un vairāk spējīga “piespiest pie sienas” jebkuru cilvēku un… padarīt viņu smieklīgu. Jūs nospriedāt, ka ikvienam pienāk sava kārta… Tas bija jūsu slepenais ierocis.
– Jā, ārsta kungs. Bet divos gados es biju izsmēlusi visus spēkus.
– Jā, jūs noturējāties ilgi! Tādā režīmā… Tātad jūs pārvarējāt nogurumu divu iemeslu dēļ; pirmām kārtām tāpēc, lai būtu liela intelektuāle, un otrām kārtām – jūs neapzināti vēlējāties nomirt aiz noguruma, lai sodītu savus vecākus. Vai piekrītat?
– Piekrītu, ārsta kungs. Sakiet… vai jūsu profesijā vienmēr nāk priekšā tik sarežģītu gadījumu?
– Bieži tie ir vēl daudz sarežģītāki, Žaklīn! Turpināsim. Tātad jūs uzņēmāt zināšanas veseliem klēpjiem. Jūs pārgurāt. Viss notika pilnīgā klusībā. Un tad jūs metāt savas zināšanas cilvēkos kā bumbas. Droši vien jūs pārsteidzāt visus skolotājus un ieguvāt pilnīgi visas balvas…
– Tikai vingrošanā ne, – Žaklīna smaidīdama atbild un noliec galvu.
– Gan tas vēl pienāks, Žaklīn. Jūsu skolotāji, draudzenes un vecāki uz jums raudzījās kā apstulbuši. Piepeši par jūsu kroplību neviens nebilda ne vārda, vai ne?
– Protams, ne!
– Bet es pieņemu, ka jūs vēl neko neteicāt… Jūs izlikāties nevērīga, it kā viss nāktu viegli un gluži dabiski, vai ne? Vai savu patieso pārākumu jūs ieguvāt par tādu cenu?
– Jā, ārsta kungs, un tā es turpināju vēl ilgi…
– Vai neviens ar jums neaprunājās? Vai nevienam tas nelikās kaut kas.. anormāls?
– Nepavisam ne! Viņi bija pārāk lepni, lai mani apturētu! Iedomājieties tikai – es biju kļuvusi par staigājošu enciklopēdiju! Par savu vecāku un skolas slavu!
– Hmm… Tas gan ir jauki…
– Jā, ārsta kungs.
– Pēc tam, kad jau bijāt galīgi pārgurusi, iestājās pubertāte.
– Jā. Un draudzenes man to izskaidroja.
– Ko izskaidroja?
– Nu… visu.
– Un pēc tam?
– Pēc tam, ārsta kungs, sākās daudz kas… Es iegāju jaunā jomā. Visu bērnību visi mani atstūma. Iedomājaties tikai! Gandrīz vai kupraini! Mani bieži mocīja drausmīgs iekšējs naids. Es būtu varējusi visu sadauzīt… Tādās reizēs man pat apreiba galva un vajadzēja apsēsties… Pēc tam es kļuvu briesmīgi “gudra.” Bet (tas skan kā protesta kliedziens) es joprojām paliku kupraina, riebīga krople! Un es kļuvu par jaunu meiteni, kas varētu satikties ar zēniem! Visi mani atstūma tāpat… atskaitot divus vai trīs, kas mani aizstāvēja… Bet es viņu aizstāvību uzjutu kā vēl vienu apvainojumu. Es pret viņiem biju ļoti riebīga, jo viņi nekad neiedomājās par…
– Viņi neiedomājās par jums kā par sievieti. Jo vairāk tāpēc, ka jūs droši vien gāzāt viņiem virsū savas zināšanas kā auksta ūdens spaiņus?
– Es gribēju satriekt viņu tēviņu pārākumu.
– Tas neturpinājās ilgi.

– Nē, neturpinājās gan ārsta kungs. Viņi mani pameta, un es atkal paliku viena.
– Kad jūs sākāt masturbēt?
– Žaklīna tumši piesarkst. Viņa sažņaudz rokas un pa pusei pieceļas. Bet viņas “intelektuālisms” liek seksuālās problēmas vērot aukstu prātu. Viņa atkal apsēžas un turpina.
– Apmēram piecpadsmit gadu vecumā.
– Vai jūs mocīja sirdsapziņas pārmetumi?
– Uzreiz ne. Drīzāk – naids. Es atriebos vientulībā, jo tā sevi nomocīju vēl vairāk. Bet es mācījos katoļu skolā; reiz kāds garīdznieks, kas nestrādāja skolā, nolasīja sprediķi. Viņš runāja par miesu. Saprotiet, man bija piecpadsmit gadu… Es vēl tagad dzirdu viņa pērkonīgos vārdus. Likās, ka miesas grēka dēļ cilvēks tiek pazudināts bez žēlastības. Es nekad neiedrošinājos atzīties, ko daru. Tas nozīmē, ka grēksūdzes un dievgalds pārvērtās par svētuma zaimošanu.
– Bet jūsu biktstēvs tomēr būtu jūs sapratis, Žaklīn!
– Jā, ārsta kungs… Bet man bija piecpadsmit gadu… Ikreiz pēc grēcīga dievgalda man likās (tas bija neizturami šausmīgo), ka viss mani tūlīt iznīcinās. Ik uz soļa baidījos, ka mani ķers zibens. Likās, ka no iekšienes pūstu. Sajūta bija tik spēcīga, ka man šķita – es riebīgi smirdu, un es laistījos ar smaržām, lai smaka nebūtu sajūtama… Ieraugot jelkādu garīdznieku, es sāku drebēt… Radās pārliecība, ka mani piemeklējušas vispretīgākās slimības, es stundām ilgi lasīju medicīnas grāmatas… Uz ielas man likās (biju kā sajukusi), ka policisti noskatās man pakaļ… tā turpinājās piecus gadus. Piecus gadus, ārsta kungs! Un es to visu pārcietu viena pati, ikdienas dzīvē, vecāki nezināja neko, nenojauta neko. Bieži mani piemeklēja ģīboņi, reiboņi, atmiņas zudumi. Es nekad neesmu iedrošinājusies kaut jel ko kādam teikt, tikai šodien… Un tas nemaz nav tik grūti, kā biju iedomājusies… Tad, pēc šiem pieciem gadiem, es satiku bērnības draugu, kas tolaik bija bijis prom no mūsu zemes… Viņš bija tik jauks, tik dabisks, ka… tas mani saviļņoja… Tā bija tāda laipnība, vai saprotat?… Es viņam nestāstīju par visu, ko tagad runāju, bet par savu depresiju, un viņš laipni piespieda mani atnākt pie jums… un nu… es esmu te, ārsta kungs. Es vairs nejūtu savu ķermeni, tik nogurusi esmu… Bet, kad beidzot viss ir pateikts, vairs nejūtos līdzīga briesmonim… Un, galvenais, es jūtu, ka jūs mani nenosodāt…
Tagad Žaklīna ir apprecējusies un ir laimīga. Vai tā ir pasaka?
Nepavisam ne. Līdzīgi likteņi ir visapkārt. Viņas ārstēšanā piedalījās trīs zinātnes.
Pirmām kārtām – medicīna, lai uzlabotu Žaklīnas nervu vispārējo stāvokli. Vienlaikus notika padziļināta psiholoģiska ārstēšana, lai likvidētu kompleksus, tāpat kā izrauj bojātus zobus. Vajadzēja iznīdēt desmit baiļu, aizturu, naida, saspringuma gadus… Vajadzēja izlabot sabojāto seksualitāti. Iemācīt atslābināšanos, spēku taupīšanu. Un beidzot kādam ārstam izdevās samazināt skoliozi. To visu darīja, meitenei aizrautīgi piedaloties. To visu ozdarīja veiksmīgi. Laimīgu dzīvi, Žaklīn!

Četri soļi, un depresija ir uzvarēta.
Pirmais solis viegla iemīlēšanās
Ļoti efektīgs līdzeklis, kas garantē pilnīgu izveseļošanos. Protams, aptiekā to nopirkt nevar, tāpēc jāpagatavo pašiem. Tālākā recepte domāta vīriešiem, bet, nedaudz izmainot situāciju, var lietot arī sievietes.
Ņemiet parastu mazpazīstamu sieviešu kārtas būtni, atrodiet viņā visas ideālas sievietes pazīmes. Viss. Tālāk tikai atliek domāt par viņu, ēdot brokastis, pusdienas un vakariņas. Domājiet par viņu, braucot mašīnā un risinot nopietnus darba jautājumus. Kā skolnieks priecājieties par īsajiem tikšanās mirkļiem! Kad sasniegts vēlamais ārstniecības efekts, ārstēšanu var pārtraukt. Lai to izdarītu, tiecieties ar pielūgsmes objektu aci pret aci…Kad būsiet pārdzīvojuši neizbēgamo vilšanos, sāciet atkal dzīvot normālu dzīvi. Tiem, kuriem šis solis kotrindicēts, jo, piemēram, mājās gaida greizsirdīga sieva – mūsu specpiedāvājums: meditācija.
Otrais solis Meditācija
No rīta, neatverot acis, kārtīgi izstaipieties ( 3-4 reizes). Pēc tam sāciet skaļi smieties ( 5 reizes). Tikai pēc tam atveriet ac…is un paverieties pasaulē ar atjaunotu skatienu. Šis, pavirši spriežot, nenopietnais paņēmiens īstenībā ir ļoti efektīvs. Pateicoties tam, jūs spēsiet katru rītu no gultas izkāpt ar labo kāju.
Trešais solis Smiekli
Kāpēc dzīvnieki nesmejas? Tāpēc, ka smiekli – tas ir aizsargmehānisms, kurš izstrādājies evolūcijas laikā, lai mazinātu uztraukuma kaitīgo ietekmi.
Jo vairāk uztraucamies, jo mazāk smejamies, balvā iegūstot tā saucamās civilizācijas slimības, tostarp arī depresiju. Tā kā – smejieties, smejieties un vēlreiz smejieties! Atrodiet pat vismazāko iemeslu, lai pasmietos.
Ja nevarat atrast nevienu iemeslu smiekliem, paņemiet videonomā kaseti ar vecu, dumju amerikāņu komēdiju un pirms gulētiešanas paskatieties to.
Ceturtais solis Mīļš vārds
Šīs ir pašas labākās zāles. Centieties pēc iespējas biežāk satikties ar veciem draugiem un labiem paziņām, no kuriem jūs nekad neizdzirdēsiet «asprātīgas» piezīmes, piemēram, «Tu slikti izskaties, vecīt!» vai «Vakar redzēju tavu sievu kopā ar kādu vīrieti». Ar draugiem kopā taču ir tik labi atcerēties vecos labos laikus, skolas balles, meiteņu īsos svārciņus un «Belomor» pīpēšanu trešā stāva tualetē.
Ja draugu vidū atrodas viens vai viena, kuram var izkratīt sirdi, noteikti to izdariet. Līdzjūtīgs un mierinošs drauga vārds šādā situācijā ir pats universālākais un iedarbīgākais līdzeklis.

Vai Jums ir depresija?
Pēc Pasaules veselības organizācijas datiem, 120 — 200 miljoni zemeslodes iedzīvotāju cieš no depresijas. Sievietes šai kaitei pakļautas 3 — 4 reizes biežāk nekā vīrieši. Nomāktība, bezcerība, izmisums, nereti domas par pašnāvību — lūk, tikai dažas no depresijas pazīmēm. Piedāvājam vienkāršu testu, ar kura palīdzību varat noteikt, vai neesat saslimis ar šo slimību. Atbildiet ar “jā” vai “nē”.
Jums jau vairāk nekā divas nedēļas ir:
1. nomākts garastāvoklis;
2. zudusi interese un/vai prieks par svētkiem, negaidītiem, priecīgiem pārsteigumiem, veiksmēm utt.;
3. nespēks un nogurums un/vai moka iekšējs nemiers;
4. zudusi ticība saviem spēkiem un/vai ir zems pašnovērtējums;
5. grūti koncentrēties un/vai nespējat patstāvīgi pieņemt izšķirošus lēmumus;
6. stipra vainas apziņa un/vai paaugstināta paškritika;
7. bezcerīgs noskaņojums un/vai zudusi ticība labām pārmaiņām nākotnē;
8. regulāri miega traucējumi;
9. zudusi apetīte;
10. izmisums un/vai domas par nāvi.
Ja esat apstiprinoši atbildējis vismaz uz pieciem jautājumiem, jums vajadzētu par to parunāt ar savu ģimenes ārstu….