depresija

Depresijas simptomi

• Bēdīgs vai bailīgs noskaņojums, iekšēja tukšuma sajūta;

• Domāšanas un koncentrēšanās grūtības, grūti pieņemt lēmumu;

• Apetītes svārstības, svara zudums vai pieņemšanās svarā;

• Pastiprināta miegainība vai miega traucējumi;

• Palēnināta vai sakairinātas runas un/ vai fiziskās reakcijas, subjektīva sajūta būt lēnīgam vai vispār būt mierā;

• Vainas, savas vērtības zuduma un bezpalīdzības sajūta;

• Enerģijas zudums un ilgstoša noguruma sajūta;

• Pašnāvības domas;

• Interešu, hobiju un prieka zudums, nepatika pret seksu.

Reizēm depresīvas izjūtas veicina ilgstoši neapmierinātas vajadzības. Katram cilvēkam ir noteiktas vajadzības, kuras nepieciešams apmierināt. Amerikāņu psihologs Abrahams Maslovs izveidojis va

a
ajadzību piramīdu. Tās pamatā ir fizioloģiskās vajadzības (ēdiens siltums, miegs, seksuālās vajadzības), tām seko vajadzība pēc mīlestības, drošības, atzinības. Trešajā līmenī ir nepieciešamība piederēt kādai sociālajai grupai – kaut kur justies kā savējam. Ceturtais stāvs ir estētiskās un intelektuālās vajadzības. Te pieder grāmatas, teātris, izstādes, saullēkti un saulrieti. Un visbeidzot – augšējais stāvs. Mums visiem ir iekšēja nepieciešamība apzināties savus mērķus un nospraust ceļu, kā tos sasniegt.

Psihologi saka: ja kāda līmeņa vajadzības ilgstoši nav apmierinātas, cilvēks netiek līdz augšējam līmenim. Un viņš ir
r
r neapmierināts ar dzīvi, ar kaut ko, ko pats dažkārt pat nespēj izskaidrot. Neapmierinātības iemesls var būt augstas prasības pret dzīvi. Galu galā cilvēks tā arī nespēj sasniegt to, ko vēlas. Un tad viņu pārņem nomāktība un domas, ka dzīvei na
a
av nekādas jēgas.

Depresijai ir dziļas saknes bērnībā. Psihoanalītiķi uzskata, ka depresija pirmo reizi cilvēkam parādās 6-tajā un 8-tajā dzīves mēnesī un saistīta ar zīdaiņa un mātes saišu saraušanu. Šo depresiju sauc speciālā terminā anaklītiskā (ceru, ka tulkojums precīzs). Tā ir atkarīga no savstarpējām attiecībām ar māti vai citu personu, kas uzņemas mātes lomu. Anaklītiskā depresija atšķiras no pieaugušā depresijas, taču daudzi psihoanalītiķi uzskata, ka tieši tā izraisa depresiju vēlākā vecumā. Anaklītiskā depresija rodas tad, kad bērnam bijušas pietiekami labas attiecības ar māti, taču kaut kādā brīdī tās izjukušas.

Anaklītiskā depresija ir jaundzimušā klīniskais stāvoklis, kad tas tiek barots, bet ne apmīļots, kas var novest līdz bērna nāvei. Tā ir smaga barošanās traucējumu forma, kurā nāve bieži iestājas zīdaiņa dzīves pirmajās divās ne

e
edēļās, un 100% mirstību pirmā dzīves gada laikā, ja zīdainis netiek turēts rokās un apmīļots. Šo parādību definēja ievērojamais psihoanalītiķis Rene Spitz savā klasiskajā darbā “Hospitālisms”, kurā viņš aprakstīja augšanas potenciāla zudumu atkarībā no maiguma deprivācijas. Šī depresija mazinās kontakta rezultātā – turot bērnu, un pievēršot viņam uzmanību.

Kāpēc tad ir tik grūti ieraudzīt bērnu depresiju? Bērns līdz gada vecumam nereti tiek uztverts kā būtne, kurš neko nejūt un neuztver. Kamēr nerunā, viņš tiek ierindots vienā kategorijā ar suņiem un kaķiem. Depresīvās reakcijas parādās ne

e
e tikai zaudējot vai šķiroties ar māti. Daudzos gadījumos depresija bērniem rodas kontaktējoties ar māti, kura ir klāt fiziski, bet garīgi ir projām no bērna. Dažreiz tas ir acīmredzams, kad bērns ir novārtā pamests. Citos gadījumos tas ir vairāk apslēpts, piemēram, ja māte pietiekami ilgu laiku nav pievērsusi bērnam uzmanību. Ļoti daudz bērnu depresiju attīstās uz māšu depresīvo noskaņojumu fona.

Bērna un mātes savstarpējās attiecības ir centrālais faktors, pamats tam, lai bērnam attīstītos “es” izjūta, uz kuras tiks būvēta viņa tālākā attieksme pret apkārtējiem cilvēkiem. Ja mātes afektīvais noskaņojums uz bērnu, viņu neverbālais dialogs, mātes spēja atbildēt un atpazīt bērna emocionālos stāvokļus bijuši traucēti, tas nopietni ietekmē bērna uzvedību un pašizjūtu, un turpmāk var izraisīt afektīvus traucējumus.

Līdz ar vecumu mainās depresīvie simptomi. Bērniem ar depresiju var novērot pietiekami raksturīgu problēmu kompleksu. Zīdainim depresijas svarīga psihiskā sastāvdaļa ir atonija (vājums), kura liedz mazulim izjust saskarsmes un dzīves garšu. Jāatzīmē, ka tā nav vienkārši skumjas, bet to pavada daudz fiziskā stāvokļa simptomu: tas var būt bezmiegs, atteikšanās (daļēja vai pilnīga) no ēdiena, jutība pret infekcijām, augšanas procesa apstāšanās. Protams, visspilgtākais ir bērna uzvedības maiņa, kopējās aktivitātes pazemināšanās un, īpaši vienaldzības gadījumos, monotonās darbības, interese pret nedzīviem priekšmetiem pretstatā saskarsmei ar cilvēkiem. Tālāk var novērot psihoemocionālās attīstības aizturi, tāds bērns sāk vēlāk staigāt, runāt, patstāvīgi darboties.

Depresiju bērnu vecuma sauc arī par maskēto bērnu depresiju, jo tā, kā atzīst speciālisti, rada grūtības diagnosticēšanā. Tas saistīts ar faktu, ka bērni nespēj sevi precīzi novērtēt un par savām izjūtām sīki pastāstīt. Tādejādi bērni ar tā dēvēto maskēto depresiju visbiežāk sākumā nonāk somatiskajās slimnīcās, kur tā tiek (netiek) atklāta.

Skolā depresijas simptomātika var izpausties kā grūtības koncentrēt un noturēt uzmanību, atmiņas problēmas, un kā sekas – sliktas sekmes.

Pusaudžu perioda pēc salīdzinoši mierīga latenta perioda sākumskola, atkal atgriežas grūtības psihiskajā regulēšanā. Literatūrā sastopams šāds pusaudžu depresijas simptomātikas uzskaitījums.

Garastāvokļa izmaiņas. Pusaudzis uzskata sevi par neveiksminieku, neglīteni, apkārtējo nepieņemtu, pat tad, ja fakti liecina par pretējo. Raksturīgākās izpausmes:

• fiziski – sakumpusi poza, novērsts acu skatiens, nevērība pret savu izskatu,

• verbāli – pašnoliedzoši izteikumi, negatīvas vai kritiskas piezīmes par sevi,

• akadēmiski – necenšas, neizrāda interesi vai prieku par darbu, par paveikto,

• sociāli – noraidoša attieksme pret sadarbību ar klasesbiedriem, intereses zudums par savu ietekmi uz citiem.

Izteikta pasivitāte, ierastās enerģijas zudums. Zūd interese par iepriekš darīto, īpaši par aktīvu darbību. Izvairās no draugiem. Jūtas noguris, bieži izskatās saīdzis.

Negadījumi. Par iespējamo depresiju reizēm liecina ari bieži negadījumi, kas notiek ar pusaudzi.

Runas par pašnāvību vai rīcība. Depresīviem cilvēkiem jebkurā vecumā raksturīgas domas par pašnāvību, kuras reizēm izskan vārdos “Labāk es būtu miris!”

Uzbudinājums un pārmērīga aktivitāte. Pusaudzis savus iekšējos pārdzīvojumos, nemieru izrāda ar hiperaktivitāti. Viņš ir nervozs, izjūt trauksmi, uzbudinājumu.

Sociāli nepieņemama uzvedība. Kauslīgums, izaicinoša uzvedība, agresivitāte, konfliktēšana, pārgalvība un iesaistīšanās riskantās nodarbēs, bēgšanas mēģinājumi no mājām, no skolas, zādzības.

Traucēti sociālie kontakti. Pusaudzis ierāvies sevī, meklē vietu, kur būt vienatnē, uzrunāts atbild klusi vai ļoti īsi, vai arī neatbild nemaz. Raksturīga pārmērīga atkarība no skolotāja, vai arī nevērīga, vienaldzīga vai pat izaicinoša izturēšanās.

Mācību problēmas. Pēkšņa sekmju pasliktināšanās, intereses mazināšanās vai pat zudums, pazemināta mācību motivācija. Parādās izklaidība, neuzmanība un nespēja koncentrēties mācībām klasē, kas izpaužas kā aizsapņošanās, klasesbiedru vērošana vai traucēšana, nepabeidz uzdotos klases vai mājas darbus.

Uzvedības izmaiņu pēkšņums. Skolnieks, kas mācījies labi, pēkšņi sāk bēgt no stundām; nosvērts, sadarbīgs bērns pēkšņi kļūst dumpīgs, pārgalvīgs, pusaudzis ar aizrautīgām interesēm piepeši tās zaudē. Uzvedības izmaiņas, kas saistītas ar pusaudžu attīstību, ir daudz pakāpeniskākas, mazāk intensīvas un nevienmērīgākas nekā depresīva bērna uzvedības izmaiņas.

Ēstgribas traucējumi. Zudusi vai pārlieku pieaugusi apetīte.

Miega traucējumi. Raksturīga pārmērīga miegainība vai grūtības iemigt, saraustīts miegs ar vairākkārtēju pamošanos.

Psihosomatiskas sūdzības. Sūdzības par dažādām fiziskām kaitēm, galvassāpēm, vēdera sāpēm, sāpēm muguras lejasdaļā, paaugstinātu jūtīgumu pret sāpēm un vispārēju nomāktību, nogurumu, taču mediķi objektīvu apstiprinājumu tam neatrod.

Viss, kas likās sen aizgājis – bailes, uzmācības, trauksme, agresijas uzliesmojumi -atkal parādās pusaudžu vecumā. Depresija šajā vecumā visbiežāk izpaužas uzvedības problēmās. Alkohola, narkotiku lietošana, smēķēšana, vieglprātīga dzimumdzīve – viss šis var liecināt par eksistenciālās krīzes saasināšanos, kuras pamatā nereti ir depresija. Iespējams arī otrādi – krīze rada depresiju.

Depresijas slēpšana no sevis un cietiem

Ilgstoša depresija neļauj cilvēkam pilnvērtīgi dzīvot un viņš neapzināti izdomā dažādus veidus, kā šo depresiju pārstrādāt.

• Sevis ziedošana mācībām, treniņiem, darbam. Sevi tik ļoti nodarbinot, cilvēkam neatliek laika analizēt sevi un iedomāties par to, ka kaut kas varētu nebūt kārtībā.

• Cilvēks bēg no depresijas ar pārmērīgu ēšanu. Daudz dzirdēts par tādu slimību kā bulīmija. Arī alkoholismu un narkotiku lietošanu var ierindot šajā kategorijā. Ar to palīdzību cilvēks atbrīvojas no nomācošās realitātes.

• Cilvēks iet uz risku, apzināti būdams gatavs jebkuram iznākumam. Tās sauc par pašiznīcināšanās tendencēm. Tāpēc viņš lec ar gumijām, dzen mašīnu milzīgā ātrumā pa šoseju un dara visādas trakas lietas.

2002. gada pavasarī kādā no Rīgas rajona vidusskolām veiktā pusaudžu depresijas izpēte (metodika – bērnu depresijas aptauja). Kopā pētījumā piedalījās 205 piekto – devīto klašu skolēnu vecumā no 11 līdz 16 gadiem. Šis pētījums rāda, ka 64% skolēnu ir normāls emocionālais stāvoklis, bet 36% skolēnu ir vērojamas depresijas pazīmes – no tiem 28% skolēnu (59 skolēniem) ir vidējas depresijas pazīmes, 7% skolēnu (14 skolēniem) ir smagas depresijas pazīmes.

Protams, katram organismam ir iespēja uzvarēt psihiskās funkcionēšanas traucējumus, bet var notikt tā, ka depresīva reaģēšana kļūst par eksistēšanas veidu un pasaules uztveri. Bet iespējams, ka depresija nedod par sevi nekādas ziņas līdz brīdim, kamēr cilvēks nesaskaras ar kādu psihisku traumu, kura var provocēt depresijas izrāvienu. Tāds cilvēks dzīvo, nesot sev līdzi “bumbu ar laika degli”, kura aktivizējas psihiskā konflikta laikā un attīstās simptoma vai slimības veidā.

Laicīgi atklāts depresijas sākums, tās agrās formas vieglāk padodas gan medikamentozai gan psiholoģiskai korekcijai. Tāpēc ir svarīgi ieklausīties sevī, savās izjūtās, ļaut noticēt sev un savām izjūtām arī citiem, nevis noslēpt tās savas dvēseles bēniņos. Un lūgt palīdzību.

Ja cilvēks kādreiz pārcietis depresiju, pastāv varbūtība, ka tā viņu piemeklēs atkal.

10% pasaules iedzīvotāju dzīves laikā bijusi vismaz viena depresijas epizode.

15% patiešām depresīvo slimnieku izdara pašnāvību.

Ko darīt?

Apkārtējie.

Svarīgi, lai depresijas pazīmes pamanītu apkārtējie. Nereti šķiet, ka nabadziņš ir pārpūlējies , noguris vai, vēl trakāk, – vienkārši sliņķis. Taču īstenībā viņu ir apsēdusi depresija. Nedrīkst slimnieku kaunināt, likt saņemties, uzlikt papildus slodzi. Drīzāk jāmēģina pierunāt meklēt profesionālu palīdzību. Depresijas nomāktam cilvēkam nepalīdz uzmundrinājumi – saņemies, nenokar degunu! Tie viņu vienkārši neskar un iet garām viņa ausīm, kā no citas pasaules skanoši.

Tu.

Kamēr tevī vēl ir tikai depresīvas izjūtas, tu vari tikt ar tām galā pats saviem spēkiem. Ja tev šķiet, ka esi nelaimīgs cietējs, domā par to, ka pasaulē ir miljoniem cilvēku, kas cieš nesalīdzināmi vairāk. Tu esi īpašs. Tas nekas, ka šodien tev nav veicies. Nebaidies runāt ar citiem par to, kas tevi nomāc!

Ja depresija ir īsta un ilgstoša, ļoti grūti tikt no tās vaļā vienam. Tev nepieciešams kāds, ar ko izrunāties, – draudzene, draugs, mamma vai dažkārt vieglāk visu izstāstīt svešam cilvēkam. Tev lieti noderēs psihologa vai psihoterapeita padoms.

Maniakālā depresija

Maniakālā depresija (angliski arī “bipolar disorder” – bipolārā novirze) ir psihisks traucējums, kas izraisa neparastas garastāvokļa svārstības, ietekmē personas enerģijas līmeni un spēju normāli funkcionēt.

Dažādās garastāvokļa svārstības, ko piedzīvo ikviens, maniakālās depresijas gadījumā ir izteikti spēcīgas. To iespaidā sirdzējam var izjukt attiecības, būt nesekmīga darbība skolā vai darbā, tikt veikta pašnāvība.

Šī psihiskā novirze ir ārstējama.

2% iedzīvotāju vecuma grupā no 18 un vecāki slimo ar šo defektu.

Maniakālā depresija, tipiski, attīstās vēlā pusaudžu vecumā vai agrā pieaugušo vecumā. Taču daudziem pirmie simptomi var parādīties bērnībā, citiem , savukārt, tikai vēlā pieaugušo vecumā. Bieži šī slimība netiek pamanīta vai atpazīta un cilvēki var nodzīvot ilgus gadus ar to mokoties, pirms tiek diagnosticēti un pareizi ārstēti.

Gluži kā diabēts vai sirds slimības, šis traucējums ir ilgtermiņa slimība, kas ir jāārstē un “jāuzmana” visas dzīves garumā.

Maniakālā depresija kropļo garastāvokli un domāšanu, izraisa destruktīvu uzvedību, izjauc racionālas domāšanas pamatus un jo bieži izraisa pašnāvības vēlmi. Šīs slimības izcelsme ir bioloģiska, taču tās izpausme un pieredze ir psihiska. Šis traucējuma daba ir unikāla tā prieka intensitātes izbaudīšanas aspektā, taču bīstama, kad pārslēdzas uz otru polu, kad depresijas psihiskās ciešanas var būt tik smagas, ka nereti beidzas ar sirdzēja pašnāvību.

Sabiedrībā pazīstamu un slavenu cilvēku sarakstā, kas slimo/slimojuši ar maniakālo depresiju ir:

rakstnieki – Džeks Londons, Virdžinija Vulfa, Tenesijs Viljams, Edgars Alans Po;

aktieri – Džims Kerijs, Merilina Monro, Žans Klods Vandamme, Kerijs Grants;

Napoleons, Vinstons Čērčils, Zigmunds Freids, Vincents Van Gogs, Mocarts, Stings, u.c.

Depresijas tests

Depresija var piemeklēt ne tikai pieaugušos, bet arī pusaudžus un jauniešus. Tā ir nopietna kaite, kurai nepieciešama atbilstoša ārstēšana. Galvenie depresijas simptomi tiek atspoguļoti “Depresijas testā”. Šo testu izmanto ārsti – vadošie speciālisti depresijas ārstēšanā visā pasaulē. Tev ir iespēja pārbaudīt savu emocionālo stāvokli un noteikt, vai tev ir depresija! Testa rezultātus droši vari rādīt arī ārstam.

Uz katru jautājumu atbildi ar nē, dažkārt, bieži vai ļoti bieži. Pēc tam katrai atbildei atzīmē atbilstošo punktu skaitu.

1. Vai jūti nogurumu, enerģijas trūkumu?

2. Vai jūti satraukumu, nemieru, nespēj nomierināties?

3. Vai jūti bremzētību, lēnīgumu, vienkāršu darbu izpilde aizņem vairāk laika?

4. Vai tevi nomoka miegainība vai bezmiegs?

5. Vai jūti nomāktību, tukšuma sajūtu?

6. Vai izjūti apetītes maiņu, tā ir palielināta vai pazemināta?

7. Vai izjūti koncentrēšanās grūtības vai pastāvīgas šaubas?

8. Vai izjūti, ka dzīve kļuvusi neinteresanta?

9. Vai izjūti vainas apziņu vai pastāvīgu nomāktību?

Punkti: nē – 0, dažkārt – 1, bieži – 2, ļoti bieži – 3.

Depresijas testa rezultāti:

5 – 10 punkti. Vieglas depresijas pazīmes.

11 – 20 punkti. Vidējas depresijas pazīmes, vēlams konsultēties ar ārstu.

Vairāk par 20 punktiem. Depresija. Ieteicams nekavējoties konsultēties ar ārstu!

Leave a Comment