Džeza aizsākumi 20. gadsimta 20. – 30. gadu Amerikā

Priekules vidusskola

12. klases
skolnieka
Kārļa Jaunzema

REFERĀTS

DŽEZA AIZSĀKUMI
20. GADSIMTA 20. – 30. GADU AMERIKĀ.

Priekule 2006

Saturs.
IEVADS 3
1. DŽEZA AIZSĀKUMI UN TĀ VEIDOŠANĀS 4
1.1. Militāro un deju orķestru mūzika. 5
1.2. Blūzs – vergu emocionālie pārdzīvojumi. 6
1.3. Gospeļmūzika jeb melnādaino slavas dziesmas. 6
1.4. Regtaims – klaviermūzikas žanrs. 8
2. ŅŪORLEĀNAS DIKSILENDS UN TĀ MŪZIĶI. 9
2.1. Lūiss Ārmstrongs 10
2.2. Sidnijs Bešē 11
2.3. Original Dixieland Jass Band. 12
3. ČIKĀGAS DIKSILENDS, TĀ PAMATLICĒJI. 14
3.1. New Orleans Rhythm Kings 16
3.2. Bikss Beiderbeke 17
SECINĀJUMI 18
TĒZES 19
IZMANTOTĀ LITERATŪRA 20
PIELIKUMS. 21

IEVADS
Mūsdienu pasaulē ļoti lielu vietu ieņem mūzika. Savukārt, to veido dažnedažādi stili un to sajaukumi, kuru nosaukumus mēs ne vienmēr varam nosaukt, bet tikai apjaušam to eksistenci. Viens no tiem ir džezs.
Šī mūzika ir unikāla ar to, ka, lai to spēlētu, mūziķim ir jābūt ļoti virtuozam un perfekti, un nekļūdīgi jāpārvalda savs instruments, jāieliek kārtīga „porcija” emociju savā daiļradē un jāprot darboties gan kā solistam, gan kā pavadošajam instrumentam.
Džezs, manā skatījumā, ir ievērojams ar to, ka Latvijā šis mūzikas stils vēl joprojām ir dzimšanas stadijā un Padomju Savienības propaganda ir dziļi vēl vidējās paaudzes domāšanā, tādējādi sabojājot arī mūsdienu jauniešu uzskatus, ka džezs ir tikai bāru, klubiņu mūzika un nekas tāds, kas būtu ievērības cienīgs.
Darba mērķi:
1) iepazīties ar pieejamo literatūru saistībā ar džeza izcelšanos un kā mūzikas stila nodibināšanos Amerikā 20. gs. sākumā.
2) izpētīt džeza attīstības vēsturi sākot ar tā rašanos līdz svinga ērai Ņujorkā.
3) iepazīstināt mūsdienu sabiedrību ar džeza aizsākumiem un tā attīstību.
Darba uzdevumi:
1) izpētīt pieejamo literatūru, kas saistīta ar mūsu tēmu.
2) precizēt džeza attīstības posmu, kurš tiks aplūkots.
3) iepazīstināt ar konkrētajiem džeza stiliem, to izcelšanos, kuri tiks aplūkoti.
4) izdarīt secinājumus.

1. DŽEZA AIZSĀKUMI UN TĀ VEIDOŠANĀS
Šīs mūzikas attīstības pirmsākumiem nevar izsekot ar ierakstu palīdzību, kā tas ir iespējams ar rokenrola vēsturi, jo pirmais džeza ieraksts ir tapis tikai (jau) 1917. gadā, bet pats mūzikas virziens jau ir sācis veidoties pirms šī notikuma. Par tā pirmsākumiem informācija ir iegūstama galvenokārt no etnomuzikologu vēlāku ekspedīciju ierakstiem, antropologiem, vēsturnieku aprakstiem. Nozīmīgas šajā ziņā ir Džona un Alana Lomaksu 30. gadu ekspedīcijas, kas, kaut arī ļoti sliktas kvalitātes ierakstos, tomēr ir viens no nozīmīgākajiem materiāliem par laiku, kurā formējās vēlākās džezā izmantotās struktūras. (Garūta 1)
Mūsdienīgā vārda jazz rakstība nostiprinājusies pagājušā gadsimta 20. gados. Līdz tam paralēli lietoti vairāki citi varianti – chas, jasm, gaism, jas, jass, jaz. Termina jazz izcelsme ir neskaidra un tas tiek saistīts ar vairākiem ticamiem un mazāk ticamiem variantiem, kā, piemēram,: jaser (franču val.) – plāpāt, runāt ātrrunā; chase (angļu val.) – dzīties pakaļ; jazib (arābu val.) – kārdinātājs; jass kā afrikāņu vara šķīvju skaņas imitācija; jaiza Āfrikā nozīmē noteikta veida bungu skanējumu. Ir pieņemts, ka vārds „džezs” tika lietots jau 19. gs. vidū kā eksaltēts melnādaino izsauciens. 19. gs. 80. gados Ņūorleānas kreoli to lietoja ar nozīmi „paātrināt”, apzīmējot ātru sinkopēšanu mūzikā. Presē šo vārdu saistībā ar mūziku (pirms tam, tas bija beisbola termins) var pirmoreiz var atrast 1913. gadā Sanfrancisko avīzē „San Francisco Bulletin”, divus gadus vēlāk šis vārds jau atrodams Tom Brown’s Dixieland Jass Band nosaukumā, bet vēl pēc diviem gadiem tas parādās uz Original Dixieland Jass Band slavenās plates Livery Stable Blues vāka. (Turpat, Beisbols)
Šis vārds – jazz – Amerikā 20. gs. 20. gados bieži tika saistīts ar seksuālām orģijām, bet tā otrs rakstības veids jass (lietots rupjā veidā) tika lietots kā slenga vārds, attiecinot to uz seksuāliem sakariem. Tas ir izskaidrojams ar to, ka pirmie džeza mūziķi darbu atrada Ņūorleānas apgabalā, ko dēvēja par Storivillu . Šeit jaunie mūziķi guva iespēju strādāt, izklaidējot publiku, gan klubos, gan bordeļos un daudzi iebraucēji pilsētā un vienkārši tās apmeklētāji tieši Storivillā iepazinās ar džezu un tā izpildītājiem. Taču tieši mūsdienu jazz rakstība ir nostiprinājusies 20. gs. 20. gados Ņujorkā, jo daudzi gados jauni cilvēki mēdza kasīt nost no plakātiem, kuros bija uzrakstīts „Jass band”, burtu J, kas, savukārt, pārvērta šo grupas nosaukumu par „ass band”, kas nozīmē nevis džeza grupa, bet sēžamvietas grupa. (Džezs 1)
1917. gadā iznākusī Original Dixieland Jass Band skaņu plate bija pirmais medijs, no kā visa Amerika uzzināja par džezu, un topošajiem mūziķiem bez tās vēl atlika vien nedaudzas gadsimta sākumā izdotās blūza partitūras. (Garūta)
Džeza galvenās sastāvdaļas ir: militāro un deju orķestru mūzika, blūzs, regtaims un gospeļu dziedāšanas tradīcijas. (LPE)
1.1. Militāro un deju orķestru mūzika.
Par džeza dzimteni uzskatītās Ņūorleānas (Jaunorleānas) ielas pēc Pilsoņu kara bija pārpildītas ar melnādaino pūtēju orķestriem, jo tad bija iespējams melnajā tirgū par ļoti zemām cenām iegādāties militāro orķestru instrumentus. Šie orķestri bija amatieru klases un spēlēja pēc dzirdes, jo melnādainajiem nebija iespējas iegūt labu un kvalitatīvu izglītību. Taču ar 19. gs. beigām (sākot ar 1894. gadu ), kad melnādaino orķestriem bija spiesti pievienoties kreoli , kvalitātes līmes krasi cēlās. Atšķirībā no melnādainajiem, kas galvenokārt spēlēja pēc dzirdes, kreoli spēja lasīt notis. Tas, savukārt, radīja iespēju paplašināt šo ansambļu repertuāru ar dažādām uvertīrām, valšiem, balādēm, darba dziesmām, regtaimiem un jebko citu, kas tajā laikā bija modē un pieprasīts. Tas bija pavērsiens visā melnādaino mūzika, kas ietekmēja kultūras dzīvi turpmākajās desmitgadēs. (Garūta 2)
Dienvidu štatos lielāku un mazāku pūtēju orķestru vai ansambļu klātbūtne bērēs, reklāmas kampaņās, kāzās vai vienkārši deju sarīkojumos bija neatņemama pilsētas dzīves sastāvdaļa. Muzicēšana bēru procesijā un deju vakaros bija ļoti saistīta, jo bieži vien tas izskatījās aptuveni šādi: dodoties uz kapsētu spēlēja tradicionālo sēru maršu, bet, savukārt, pēc bēru ceremonijas orķestris maršēja pāris kvartālus pa ielu vienīgi nesteidzīgas bungu pulsācijas pavadījumā. Pamazām orķestra mūzika kļuva diezgan džezveidīgā un dzīvīgā maršā, kas nereti, klausītāju aplausu pavadījumā, iegriezās tuvējā deju zālē, kur spēlēja balli. (Turpat)
1.2. Blūzs – vergu emocionālie pārdzīvojumi.
Otrs mūzikas stils, kurš radās 19. gs. otrajā pusē un kuru apvienojot ar pārējiem – radies džezs, ir blūzs. Šī mūzikas stila pamatā ir melnādaino darba dziesma.
Pēc verdzības atcelšanas šīs dziesmas zaudēja savu jēgu, bet pateicoties tā laika – 19. gs. beigu – blūzmeņiem, kas galvenokārt bija tikai ielu muzikanti – ģitāristi, vienkārši darba meklētāji, šīs dziesmas ieguva pavisam citu skanējumu un jēgu, un tika saglabātas līdz pat 20. gadsimtam. Spilgts blūza mantojuma pārstāvis ir dziedātājs, ģitārists un dziesmu autors Lidbelijs. Viņš bija slavens ne tikai ar savām pastrādātajām slepkavībām, par kurām izcieta mūža ieslodzījumu cietumā, bet arī ar savu bezgala plašo dziesmu repertuāru, kuru bija apguvis klejodams. (Garūta 2)
Kā jau tika minēts iepriekš, pirmie blūzmeņi bija klaiņojoši ģitāristi un arī dziedātāji un viņi pārstāvēja, t.s., lauku blūzu, bet savukārt tie mūziķi, kas ar blūzu nodarbojās jau 20. gadsimta sākumā, jau spēlēja augstāka līmeņa blūzu – klasisko jeb pilsētas. Šeit minami tādi cilvēki kā Roberts Džonsons, Big Bils Brunzijs. Kad džezs jau bija kaut cik nostabilizējies un ieņēmis zināmi vietu mūzikā, daudzi blūza dziedātāji dziedāja džeza grupās (piemēram, Besija Smita). Nemazāk svarīgs fakts ir tas, ka kā vieni, tā otri – lauku blūza un klasiskā blūza – pārstāvji bija 20. gs. 20. gados ierakstījuši dziesmas, bet nošu pieraksti blūza dziesmām jau bija izveidoti gadsimtu mijā. (Turpat)
Liela daļa blūza lirikas ir saistītas ar melnādaino vergu mantojumu, un tā emocionālās tēmas ir saistītas ar 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma melnādaino brīvlaisto cilvēku dzīves realitāti: nabadzība, rasisms, izsalkums, bezdarbs un mīlestība, kura parasti bija atraidīta. Funkcionālajā ziņā blūzs, atšķirībā no darba dziesmām, ir absolūti nepraktisks, emocionāls. (Turpat, Blūzs)
Pati lielākā problēma ar blūzu ir tā, ka angļu valodā tas nozīmē divas dažādas lietas, proti, tas var būt gan cilvēka emocionālais stāvoklis (melanholija, grūtsirdība), gan mūzikas veids, ar kuru tiek izteikts šīs sajūtas. Tādēļ ļoti bieži var gadīties, ka cilvēki vienkārši pārprot teikto. (Blūzs, Garūta 2)
1.3. Gospeļmūzika jeb melnādaino slavas dziesmas.
Gospeļmūzika ir afroamerkāņu evaņģēliska rakstura dziedājumi, spiričuela paveids, kurš ir radies 19. gs. beigās. (PLSV) Prasti tās ir monofoniskas vai arī a capella .
Līdz 19. gs. sākumam oficiālā baznīca, balstoties uz nepārliecinošiem un pat smieklīgiem argumentiem, samierinoši izturējās pret verdzību. Kā arguments tika minēts tas, ka neviens kristietis nedrīkst paverdzināt otru cilvēku, bet mežoņu paverdzināšana ir pieļaujama. Taču metodistu baznīca iestājās pret šo argumentu. Šī baznīca 100 gadu garumā nodarbojās ar misionārismu, cenšoties evaņģilizēt melnādainos cilvēkus. Līdz ar šiem mēģinājumiem pievērst vergus kristietībai, šie misionāri un visa baznīca kopumā piedzīvoja pašu dziesmu grāmatu afrikanizāciju. 19. gs. beigās, nošķiroties no spiričueliem, plantāciju melodijām un balto baznīcas himnām, pamazām izkristalizējās mūzikas žanrs, ko sauc par gospeļmūziku. Šī mūzika savu popularitāti ieguva pateicoties tam, ka Vasarsvētku draudzes darbojās kā spēcīga kustība, kuru dievkalpojumos bija raksturīga runāšana mēlēs , skaļi izsaucieni, kas atgādina kliegšanu, vīziju redzēšana un attiecīgi arī ļoti emocionāla mūzika, kurā bija ļoti daudz improvizācijas elementu. (Garūta 2)
Gospeļmūzikai ir ļoti raksturīgs afroamerikāniskais temperaments, īpatnējs ritms un dialogs. Šis dialogs (call – response ) nāk no afrikāņu darba dziesmām, kas savā sākotnējā formā ir rituāls, kurā vienas personas izsaucienam atbild grupa. Gospeļos tas izpaužas tā, ka grupas līderis sasaucas ar kori vai pārējiem grupas dalībniekiem, vai garīdznieks – ar draudzi. Mūsdienu džezā šis princips darbojas kā solista sasaukšanās ar pārējo grupu vai instrumentu, vai divu solistu saruna. (Gospel)
Gospeļmūzika atstājusi iespaidu uz džezu gan ar konkrētiem izteiksmes līdzekļiem, gan arī kā muzikālā un garīgā pieredze neskaitāmu džezmeņu dzīvēs. Tāpat bieži tiek vilktas asociatīvas paralēles starp džeza koncerta atmosfēru un dievkalpojumu. Gospeļu ietekmi uz džeza attīstību pasvītro kādu populāru vienpusīgu skatījumu uz džeza vēsturi. Agrīnā džeza saistība ar Luiziānas bordeļiem un Čikāgas saloniem ir tikai viena daļa, jo džezs ir bijis saistīts gan ar grēcīgo, gan – garīgo. Tā saknes stiepjas gan sakrālajā pasaulē, gan profānajā. Pats ķecerīgākais ir tas, ka šo abu aspektu saplūšana ir neizskaidrojama. Kā piemēru var minēt Čarlza Mingusa albūmu Blues and Roots, kuru noklausoties pirmās asociācijas ir saistītas ar pagānu rituāliem, bet izlasot paša autora komentārus un skaņdarbu nosaukumus kļūst skaidrs, ka šo kompozīciju rašanos ir inspirējis kāds harizmātiskas draudzes dievkalpojums. Un šī saistība džezam ar kristīgo pasauli (īpaši ar pielūgšanas, dzimšanas, laulību vai nāves rituāliem) ir tik ļoti saaugusi, ka ir neatņemama tā sastāvdaļa vēl mūsdienās. (Garūta 2, Gospel)
Pirmais, kurš veidoja gospeļmūzikas ierakstu, bija Blind Villijs Džonsons. Viņš ir slavens ar savu blūza ģitāras tehniku un baznīcisko dziedāšanas stilu. Vēl nemazāk ievērojams ir fakts, ka viņš pats apguva ģitāras spēli, kaut arī bija akls jau no 5 gadu vecuma, kad pamāte viņam apsvilināja seju ar sārmainu šķīdumu. Lielākie meistargabali ir „Jesus Make Up My Dying Bed”, “Dark Was The Night Cold Was the Ground”. (Blind Willie)
1.4. Regtaims – klaviermūzikas žanrs.
Regtaims ir Amerikas melnādaino cilvēku sadzīves deju mūzika, galvenokārt tā tika izpildīta klavieru pavadījumā, tas ir arī klavieru spēlēšanas veids, kurš ir radies no bandžo spēlēšanas veida. Regtaimi savu uzplaukumu piedzīvoja tieši bāru, kafejnīcu, bordeļu un deju zāļu pianistu izpildījumā 19. gadsimta 70. gados; vēlāk šis paņēmiens arī ieviesās orķestru mūzikā. Šim mūzikas spēlēšanas paņēmienam ir raksturīgs ritms jeb bīts, kam uzslāņota sinkopēta melodija. Šāds stils ir pamatā tik ļoti populārajai dejai fokstrotam. Interesants ir arī fakts, ka 20. gs. pirmajās dekādēs, kas ir arī džeza dzimšanas brīdis, regtaims un džezs ir lietoti kā sinonīmi. Džezs no regtaima (stride piano stils ) ir mantojis savu dzīvīgumu, gaišumu un atjautīgumu. (Garūta 2, Regtaims)
Slavenākie regtaima izpildītāji un komponisti ir Skots Džoplins, Džeimss Skots, Dželijs Rolls Mortons, kuru apbrīnojamā virtuozitāte un spēles maniere, pateicoties ierakstiem mehāniskajos klavieru rullīšos ir saglabājusies līdz mūsdienām. (Garūta 2)

2. ŅŪORLEĀNAS DIKSILENDS UN TĀ MŪZIĶI.
Viens no galvenajiem mūsdienu džeza stiliem ir Ņūorleānas stils jeb Ņūorleānas diksilends.
Vārds diksilends nozīmē gan ASV dienvidu štatus (sarunvalodā), gan džeza mūzikas novirzienu periodā no 19. gs. beigām līdz 20. gs. 20. gadiem. Šo stilu vēl iedala divos lielos posmos – agrīnais Ņūorleānas diksilends un Čikāgas diksilends. (Garūta 3)
Mūsdienās tiek uzskatīts, ka džezs ir radies Ņūorleānā, bet tomēr ir mūzikas pētnieki, kas tā neuzskata, jo paralēli šai mūzikai, kura radās Ņūorleānā, līdzīga tika spēlēta arī Memfisā, Sentluisā, Teksasā un Detroitā. (Turpat)
Kā jau iepriekš minēju, džezs sākotnēji Ņūorleānā kļuva populārs tieši Storivillas dēļ. Un vēl ilgi pēc ievērojamu un arī ne tik ievērojamu mūziķu – džezmeņu – aizceļošanas uz Čikāgu, džezs Ņūorleānā tika pieskaitīts kaut kam grēcīgam un nešķīstam, jo pirmās vietas, kur atskanēja šī mūzika bija bordeļi, dažāda līmeņa klubi tieši Storivillā. (Garūta 3)
Ņūorleānas mūzikas skanējumu ietekmēja dažādi sociālie un funkcionālie faktori. Šīs pilsētas iedzīvotāji bija pieraduši, ka mūzika skanēja visur: kāzās, bērēs, klubos, pilsētas svinībās, ballēs u.c., un pārsvarā šie pasākumi notika ārā. Tieši tādēļ arī standarta Ņūorleānas džeza ansamblis bija šāds: trompete vai kornete – spēlēja melodiju, improvizējot to atpazīstamības robežās, balstoties uz tēmā doto harmonisko pamatu; klarnetei pildīja divējādas funkcijas: veidoja melodijas kontrapunktu , bija kustība virzītājspēks, jo šis mūzikas instruments pieļāva lielākas virtuozitātes iespējas kā trompete; trombons – veica galvenokārt tikai harmonisko funkciju; bandžo, tuba un bungas veidoja ritma grupu. (Garūta 3)
Ņūorleānas džeza ansambļi neizmantoja klavieres, jo balles parasti spēlēja tie paši ansambļi, kas piedalījās bēru procesijās un maršēja ielās. Tieši tādēļ arī mūsdienu džeza ansamblim tik raksturīgais kontrabass arī netika izmantots Ņūorleānas diksilendā, jo tuba bija daudz praktiskāka pielietojuma ziņā, jo to varēja izmantot šajos gājienos. (Džezs 2)
Agrīnie Ņūorleānas stila džeza ansambļi rada tādu kā spontanitātes un improvizācijas iespaidu, bet biežāk tā bija vienkārša dziesmas atspēlēšana no galvas un nošu piemeklēšana. Šo ansambļu repertuārā bija marši, regtaimi, blūzi, tautā populāras melodijas. Pazīstamākie no Ņūorleānas mūziķiem ir Badijs Boldens, Džo King Olivers, Kids Orijs, Lūiss Ārmstrongs. (Garūta 3)
Storivillas slēgšana ļoti spēcīgi ietekmēja ikvienu mūziķi, kurš atradās Ņūorleānā, bet tas nebūt nenozīmē to, ka tieši šis faktors bija galvenais Ņūorleānas diksilenda ēras beigām. Protams, darba dēļ daudzi mūziķi devās uz Čikāgu, bet tomēr 20. gs. 20. gados džezs jau bija paspējis izplatīties krietni plašākā areālā nekā Ņūorleāna. Piemērs ir slavenākā Ņūorleānas baltādaino džeza grupa Original Dixieland Jass Band, kuri jau 1916. gadā bija koncertējuši Čikāgā, bet 1917. gadā jau uzstājās vienā no tā laika prestižākajiem restorāniem – Reisenweber’s, un tajā pašā gadā arī ierakstīja pirmo džeza dziesmu. (Turpat)
Ļoti liela nozīme džeza izplatībai ārpus Ņūorleānas nav tikai Storivillas slēgšanai, bet arī Misisipi upē kursējošajiem kuģīšiem. Tieši tie ir tie, kuri ir iecēluši saulītē daudzus slavenus džezmeņus (L. Ārmstrongs, S. Bešē). (Turpat)
2.1. Lūiss Ārmstrongs
Pilns vārds, uzvārds: Lūiss Daniels Ārmstrongs.
Dzīves dati: 1901 – 1971
Instruments: Trompete, vokāls, grupu līderis.
Stils, kādā spēlēja: Ņūorleānas džezs, diksilends, klasiskais džezs, tradicionālais pops, svings, vokālais džezs.
Īsa biogrāfija: Lūisa bērnība ir bijusi ļoti smaga, jo tēvs – Viljams Ārmstrongs – ģimeni pameta uzreiz pēc viņa dzimšanas. Par viņu rūpējās viņa māte Mērija Alberta Ārmstronga un viņas māte.
Savu interesi par mūziku viņš izrādija jau agrā bērnībā un, pateicoties vietējam nederīgo lietu tirgoniem, iegādājās savu pirmo korneti.
Sava mūža laikā viņš ir iegājis mūzikas vēsturē kā izcils mūzikas virtuozs, iespaidošanās avots daudziem mūziķiem.
Ievērojamākie mūzikas projekti:
Hot Five un Hot Seven (1925 – 1928);
Louis Armstrong and His Orchestra (1929 – 1932);
Louis Armstrong and His Harlem Hot Band (1933 – 1942); The All-Stars (1946 – 1971).
Diskogrāfija: Viņa mūžā ir iznākuši 35 albūmi, pēc nāves – 16 kompilācijas.
Populārākie ir:
The Very Best of Louis Armstrong [Verve] (2003)
The Complete Hot Five and Hot Seven Recordings (2000)
Complete Sessions with Duke Ellington (1961)
25 Greatest Hot Fives & Sevens (1928)
Hot Fives & Sevens, Vol. 3 [Columbia] (1928)
Lielākie sasniegumi: Gremmi balva par labāko vokāla sniegumu – albūms „Hello, Dolly!”
Mūzikls „Hello, Dolly!” – 1. vietā ASV un pasaulē. (1969.g.)
Dziesma „What a Wonderful World” – ASV topu virsotnē (1968. g.)
Pasaules slava ar The All-Star grupu 20.gs. 50. gados.

2.2. Sidnijs Bešē
Pilns vārds, uzvārds: Sidnijs Bešē
Dzīves dati: 1897-1959
Instruments: Klarnete, soprānsaksofons.
Stils, kādā spēlēja: Ņūorleānas džezs, diksilends, klasiskais džezs.
Īsa biogrāfija: Dzimis nabadzīgā kreolu ģimenē. Tēvs – drēbnieks, amatiermūzķis, brālis – zobu tehniķis. Dzīvoja Ņūorleānas franču kvartālā un viņa brālis bija viņa pirmais mūzikas skolotājs.
Apguvis klarnetes spēli, viņš spēja mācīt pat gados vecākus skolniekus un 1917. gadā Sidnijs pievienojās Vila Mariona Kuka orķestrim un devās tūrē uz Eiropu. Šajā laikā viņš pilnveidoja savu spēlētprasmi un pārgāja uz soprānsaksofona spēlēšanu.
1949. gadā pēc Salle Pleyel Jazz Festival Parīzē viņš bija kļuvis par Francijas mēroga zvaigzni un nolēma palikt tur uz atlikušo sava mūža daļu.
Ievērojamākie mūzikas projekti:
Kā solists piedalījies tādos, ar Gremmi balvu apveltītos, projektos kā:
New Orleans Feetwarmers (1932 – 1941)
Big Four Bechet (1940)
Diskogrāfija: Viņa mūžā ir iznākuši 61 albūms, pēc nāves – 8 kompilācijas.
Populārākie ir:
1949, Vol. 1 (1949, 2003)
Sidney Bechet, Vol. 12 (1942-1943)
1923-1925 (izdots 2000. gadā)
The Complete, Vols. 3-4 (1941)
Complete Blue Note Recordings (1939, 1953)
Lielākie sasniegumi: Pirmais nopietnais džeza solists, kura kompozīcijas tika ierakstītās. (Apsteidz L.Ārmstrongu par dažiem mēnešiem.)
Mūža beigās – Francijas mēroga zvaigzne.
Populārākās kompozīcijas ir: „When the Saints Go Marching In”, „Basin Street Blues”

2.3. Original Dixieland Jass Band .
Galvenie dalībnieki: Tonijs Sbabaro – bungas, Niks LaRoka – kornete, Edijs Edvards – trombons, Henrijs Ragas – klavieres, Larijs Šilds – klarnete.
Darbības laiks: 1917 – 1923
Stils, kādā spēlēja: Ņūorleānas džezs, klasiskais džezs, diksilends.
Īsa biogrāfija: Original Dixieland Jass Band ir pirmā džeza grupa, kura ir ierakstījusi savas dziesmas. Tas notika 1917. gadā Čikāgā. Viņi ir uzstājušies sākot no Ņujorkas restorāniem (Reisenweber’s Café, Alamo Cafe) līdz pat Eiropai (Londona, Anglija). Savu popularitāti viņi ieguva ar savu muzikālo bagātību, spēju sasmīdināt publiku ar savu ķēmošanos uz skatuves (valkājot cilindrus ar uzrakstiem „Dixie”, trombona spēlēšanas laikā kustinot kāju uz priekšu un atpakaļ, utt.). Original Dixieland Jass Band sliktākā īpašībā bija, ka viņi noliedza savu muzikālo ietekmes avotu – melnādainos džemeņus (Džo Kings Olivers). Taču kā mūziķi viņi ir bijuši par iespaidošanos avotu citiem mūziķiem (Bikss Beiderbeke, New Orleans Rhythm Kings, Reds Nikols, u.c.) vēl ilgi pēc savas pastāvēšanās.
Citi mūzikas projekti:
Stein’s Dixie Jass Band
Diskogrāfija: “Livery Stable Blues” – slavenākā plate, ar ko arī Original Dixieland Jass Band izpelnījās savu slavenību. Iznāca 1917. gada 26. februārī.

3. ČIKĀGAS DIKSILENDS, TĀ PAMATLICĒJI.
Čikāga ātri vien kļuva par džeza mūzikas centru. Tā bija jauna, industriāla lielpilsēta. Šī pilsēta bija kā caurule, kas miljoniem dolāru laida sev cauri. Salīdzinājumā ar Ņūorleānas izklaides industriju, šeit – Čikāgā – viss notika citā līmenī. Bet tomēr, pieaugot melnādaino cilvēku pieplūdumam, pieauga arī rasu diskriminācija, bet, salīdzinot ar Ņūorleānu, šeit dzīve bija vieglāka. Tas tā bija pateicoties tumšādaino kvartālu autonomijai no baltādainajiem. (Garūta 3)
Kad liela daļā mūziķu un lielākā daļa Ņūorleānas džeza elites ieplūda Čikāgā, šī mūzika kļuva daudz kompleksāka. Atšķirībā no Ņūorleānas diksilenda, kur kolektīvā skaņa bija pārsvarā un solo improvizācijas nespēlēja lielu lomu, Čikāgā bija tieši otrādi – ļoti lielu lomu spēlēja tieši solo improvizācijas, kuras bija kļuvušas krietni sarežģītākas. Tādējādi arī var teikt, ka Čikāgas džeza mūziķi bija pašpārliecinātāki nekā citu stilu mūziķi, jo improvizācija spēlēšanas laikā bija viņu ikdiena, kas, savukārt, nav tik ļoti izteikts citos mūzikas stilos, taču ir arī otra versija viņu pašpārliecinātībai – lielpilsētas brīvvaļas ietekme uz viņu dzīvi. (Džezs 3)
Kaut arī lielākā daļa mūziķu devās uz Čikāgu labākas dzīves, darba un plašāku iespēju meklējumos, bieži tas tā nemaz nebija. Bieži pirmā auditorija bija vienkāršs pūlis un pirmie darba devēji – gangsteri. Iespējams, ka tieši pateicoties viņiem, džeza mūziķi arī iemācījās un attīstīja Čikāgas diksilendam tik ļoti raksturīgo solistu improvizāciju, un ļāva pārkāpt Ņūorleānas diksilenda džeza mūzikas spēlēšanas standartiem pāri. (Džezs 3)
Laiku starp Pirmā pasaules kara beigām un ekonomisko krīzes sākumu – 20. gs. 20. – 30. gadi – Skots Ficdžeralds Kenedijs bija nodēvējis par „džeza ēru”. Sava veida taisnība viņam bija, jo šajā laika periodā bija daudz faktoru, kas veicināja šīs mūzikas uzplaukumu. Pirmkārt, izklaides industrija. Tas, kādā līmenī tā notika. Protams, vēl neizpaliek fakts, ka amerikāņi bija kā traki uz dejošanu, un tas ir ļoti nozīmīgi. Otrkārt, aizvien lielāku lomu cilvēku dzīvē ieņēma mūzikas ieraksti. Šajā laikā īpaši pieprasīts bija tieši blūzs. Daudzi Ņūorleānas džezmeņi (Lūiss Ārmstrongs, Original Dixieland Jass Band) beidzot guva iespēju ierakstīt savas kompozīcijas. Treškārt, svarīga loma džeza popularitātes celšanā bija radio ieviešanai. (Garūta 3)
Šīs nebūt nav visas lietas, kas palīdzēja džezam kļūt populāram. 20. gs. 20. gadu sākumā, kad Amerikā valdīja, t.s., sausais likums, alkohola aizliegums tikai sekmēja džeza attīstību un izplatību, jo baltādainie cilvēki ieklausījās melnādaino mūzikā un šis aizliegums iemācīja uzskatīt šo mūziku par aizraujošu un jautru. Lai arī sākotnēji radio stacijas noliedza un boikotēja džezu un blūzu, bet tieši radio translāciju dēļ šī mūzika spēja iesakņoties baltādaino ļaužu sirdīs un prātos. Un tieši iespēja ierakstīties džeza grupām veicināja šīs mūzikas izplatību. (Džezs 3)
Taču tas, ko mēs mūsdienās pazīstam kā diksilendu, ir vairāk tieši Čikāgas periodā ierakstītā mūzika, kas ļauj mums rast iespaidu par to, kāda tad īsti ir bijusi džeza mūzika 20. gadsimta pašā sākumā. Salīdzinot abus – Ņūorleānas un Čikāgas diksilendu – ir vērojami vairāki jauninājumi, kas parādās tieši Čikāgas periodā. Pirmkārt – instrumentācija. Bandžo tiek aizstāts ar ģitāru, tuba ar kontrabasu. Aizvien biežāk tiek lietots saksofons. Otrkārt, mainās solo improvizācijas loma – tā kļūst par pierastu un nepieciešamu lietu, un, patiesību sakot, šī ir galvenā atšķirība no Ņūorleānas perioda diksilenda. Treškārt, mūzikas relaksējošo raksturu nomaina daudz spraigāks, t.s., hot (karstais) stils, kas zināmā mērā bija arī šīs lielpilsētas dzīves atspulgs. Ceturtkārt, marša vienmērīgo četru ceturtdaļu vietā nāk otrās un ceturtās takts daļas akcenti. Visi šie jauninājumi bija iespējami tādēļ, ka orķestri vairs nemaršēja ielās, bet spēlēja jau salīdzinoši augstā līmenī klubos, restorānos, saviesīgos pasākumos, un tas deva iespēju muzicēt kopā ar pianistiem, kuri galvenokārt spēlēja regtaima stilā, tādējādi uzsverot taksts otro un ceturto daļu. (Garūta 3)
Vēl ievērības cienīgs fakts ir tas, ka 20.gs. divdesmitajos gados džeza mūziķu rindas papildināja izglītoti mūziķi. Ja pirms tam galvenie džezmeņi bija kreoli, tad tagad viņus nomainīja koledžu un universitāšu absolventi, kuri bija ļoti kaislīgi ņūorleāniešu džeza piekritēji un tādējādi, apvienojot savas ambīcijas ar prasmēm, centās imitēt Ņūorleānas diksilendu. Viena no Čikāgas ēras populārākajām grupām bija New Orleans Rhythm Kings (turpmāk NORK). No viņiem ietekmējās ļoti daudz jauno baltādaino mūziķu. Atšķirībā no Original Dixieland Jass Band NORK nenoliedza to, ka viņu inspirācijas avots ir melnādaino radītais džezs. (Turpat)
Spožākais Čikāgas diksilenda mūziķis ir Bikss Beiderbeke (Bix Beidebecke) – arhetipisks talantīga mūziķa tēls, kurš sevī iemiesoja „Dzīvo ātri un mirsti jauns!” personību. Atšķirībā no Ārmstronga Bikss bija daudz poētiskāks un romantiskāks. Viņš ļoti daudz ietekmējās no tā laika modernajiem klasiskajiem komponistiem – īpaši no Debisī. Pirmais mēģināja paplašināt džezā lietotās harmonijas. (Garūta 3)
3.1. New Orleans Rhythm Kings
Galvenie dalībnieki: Pols Mares – līderis, kornetists, Džordžs Brunis – trombons, Leons Roppolo – klarnete.
Darbības laiks: 1922 – 1925 (Vēl 1934.g. un 1935.g. iznāca divi albūmi, bet no oriģinālā sastāva bija palicis tikai Džordžs Brunis.)
Stils, kādā spēlēja: Ņūorleānas džezs, klasiskais džezs, tradicionālais džezs.
Īsa biogrāfija: 1922. gadā viņi sāka spēlēt Friar’s Inn Nightclub naktsklubā Čikāgā un tā paša gada augustā viņi ierakstīja pirmo albūmu.
Atšķirībā no Original Dixieland Jass Band NORK nenoliedza to, ka viņu mūzika ir radīta iespaidojoties no melnādaino mūzikas. Grupas līderis Pols Mares teica, ka galvenais inspirācijas avots ir Kings Olivers – viens no izcilākajiem kreolu mūziķiem, kurš arī pēc Storivillas slēgšanas pārcēlās uz Čikāgu – lai arī viņa spēlēšanas stils un vokāls bija ļoti atšķirīgs.
Grupas pastāvēšana neoficiāli beidza pastāvēt jau 1924. gadā, kad to pameta abi galvenie virzītājspēki – Mares un Roppolo; viņi atgriezās Ņūorleānā. Taču „dzīvība tika vilkta” līdz 1935. gadam, kad apstājās NORK muzikālā darbībā pavisam.
Citi mūzikas projekti:
NORK pēc tās pastāvēšanas bija atpazīstami arī zem šādiem nosaukumiem: “Farewell Blues,” “Panama,” “That’s a Plenty,” un “Tin Roof Blues”.
Diskogrāfija: Grupas pastāvēšanas laikā iznāca 4 albūmi, pēc tās – 5 kompilācijas.
Populārākie ir:
1925-1935: New Orleans Rhythm Kings (2001)
1922-1925 Complete Set (2001)
Introduction: 1922-1935 (1997)
New Orleans Rhythm Kings, Vol. 2 (1923)
New Orleans Rhythm Kings and Jelly Roll Morton (1922)

3.2. Bikss Beiderbeke
Pilns vārds, uzvārds: Bikss Beiderbeke.
Dzīves dati: 1903 – 1931
Instruments: Kornete, klavieres.
Stils, kādā spēlēja: Klasiskais džezs, svings, bigbends.
Īsa biogrāfija: Bikss Beiderbeke bija sava veida brīnumbērns, jo 3 gadu vecumā viņš jau spēlēja klavieres, tad pašmācības ceļā apguva kornetes spēli. Jau 20. gs. 20. gados viņš kļuva par pazīstamu cilvēku džeza mūzikas aprindās. Biksa lielākā problēma bija viņa vieglprātība. Viņš tika izslēgts no Militārās akadēmijas mācību neapmeklēšanas dēļ.
1923. gadā viņš kļūst par pilna laika mūziķi un piedalās savā pirmajā bigbenda projektā ar orķestri „The Wolverines”. 1924. gadā viņš pamet „The Wolverines” un pievienojas Žana Goldkettes orķestrim. Gadu vēlāk viņš cieš no alkoholatkarības, ar ko turpina cīnīties līdz mūža galam.
Ievērojamākie mūzikas projekti:
The Wolverines;
Jean Goldkette’s orchestra;
Frankie Trumbauer’s orchestra.
Diskogrāfija: Viņam kā solistam ir iznācis tikai 1 albūms
In A Mist (Bixology) (09/09/1927)
Citi projekti un izdotās kompilācijas:
The Bix Beiderbecke Collection (1999)
Bix Restored, Vol. 2 (1999)
Bix and Tram (1934)
Bix Beiderbecke (1924-1930) (1930)
Bix Beiderbecke, Vol. 2: At the Jazz Band Ball (1928)
Slavenākās kompozīcijas:
“In a Mist”, “Singin’ the Blues”, “I’m Comin’ Virginia”, “Way Down Yonder in New Orleans”, “Concerto in F”.

SECINĀJUMI
Mūsdienu mūzikas pasaule ir pilna ar dažnedažādiem mūzikas stiliem un to sajaukumiem. Viens no, manuprāt, visskaistākajiem un sarežģītākajiem ir džezs.
Tā attīstība sakņojas jau 19.gs. vidū, kad no Āfrikas ievestie vergi dziedāja sev saprotamā valodā dažādas melodijas (gospeļi), piesitot klāt plaukstas, kurpes, darbarīkus (blūzs); vēlāk, apvienojot ar ielas orķestru un bāru pianistu spēlēšanas stilu, izveidojās mūsdienu džeza priekštecis Ņūorleānas diksilends.
Balstoties uz izmantoto literatūru, varu droši apgalvot, ka džezs ir tik pat sarežģīts mūzikas stils, cik spraiga un notikumiem bagāta ir tā attīstības vēsture.
Lai spēlētu kādu no džeza stiliem (diksilends, klasiskas džezs, svings u.c.), ir perfekti jāpārvalda savs instruments, jāprot improvizēt – pati, manuprāt, skaistākā džeza iezīme – gan spēlējot solo, gan grupā (bigbends).
Apkopojot informāciju, esmu sapratis, ka džezs ir viens no bagātākajiem mūzikas stiliem, kas ir šobrīd pasaulē. Tā mūzikai nav robežu, ko savukārt nevar teikt par roku vai njūmetālu, vai kādu citu mūsdienu jauniešiem tik ļoti tīkamo stilu.
Džezs, ar savu brīvību spēlēšanā, mūziķu nodošanos sev tik ļoti tīkamajām melodijām, cilvēkam sniedz relaksāciju, spēju domāt un pat pavairo spēju koncentrēties un domāt, ko nespēj smaga stila mūzika.
20. gs. 20. – 30. gados džezs paspēja iekarot ļoti daudzu cilvēku sirdis un pat ASV radio topu virsotnes, nomainīja deju zāļu orķestrus, spēji izplatījās pa visu valsti un, par spīti pasaules ekonomikas krīzei, neapklusa, bet tieši otrādi – izveidojās jauna ēra džeza vēsturē (svings), ko veicināja amerikāņu apsēstība ar dejošanu.

TĒZES
1. Džeza galvenās sastāvdaļas ir: militāro un deju orķestru mūzika, blūzs, regtaims un gospeļu dziedāšanas tradīcijas.
2. Vārds jazz Amerikā 20. gs. 20. gados bieži tika saistīts ar seksuālām orģijām.
3. Standarta Ņūorleānas džeza ansamblis bija šāds: trompete vai kornete – spēlēja melodiju; klarnete – veidoja melodijas kontrapunktu, bija kustība virzītājspēks; trombons – veica harmonisko funkciju; bandžo, tuba un bungas veidoja ritma grupu
4. Ņūorleānas diksilenda ievērojamākie mūziķi bija L. Ārmstrongs, S. Bešē, Original Dixieland Jass Band.
5. Atšķirībā no Ņūorleānas diksilenda, Čikāgas stilā ļoti lielu lomu spēlēja tieši solo improvizācijas.
6. Čikāgas diksilenda ievērojamākiem mākslinieki bija Bikss Beiderbeke, Džo Kings Olivers, New Orleans Rhythm Kings.

IZMANTOTĀ LITERATŪRA
1. Garūta1 – Garūta Ginta. Kā notvert džezu // Mūzikas Saule – Nr. 2 (16) – 2003 – 32. – 33.lpp.
2. Garūta2 – Garūta Ginta. No džeza aizvēstures // Mūzikas Saule – Nr. 3 (17) – 2003 – 26. – 27.lpp.
3. Garūta3 – Garūta Ginta. Ņūorleāna – Čikāga // Mūzikas Saule – Nr. 4 (18) – 2003 – 30. – 31.lpp.
4. LPE – Latvijas Padomju Enciklopēdija. Galvenā enciklopēdiju redakcija, Rīga, 1983, 8. lpp.
5. LEV – Lielā enciklopēdiskā vārdnīca, Jumava, Rīga, 2005, 252. lpp.
6. PLSV – Preses lasītāja svešvārdu vārdnīca. Nordea, Rīga, 2004, 520. lpp.
7. Tilde – Tildes Datorvārdnīca 2005.
8. Atsauce 1 – http://en.wikipedia.org/wiki/A_cappella (20/01/2006 19:54)
9. Atsauce 2 – www.biblebasicsonline.com/latvian/download/02lat.doc (11/01/2006 20:20)
10. Atsauce 3 – http://members.aol.com/midimusic/strdtxt.html (10/01/2006 19:11)
11. Ārmstrongs – http://musicbase.h1.ru/PPB/ppb2/Bio_268.htm (23/01/2006 22:45)
12. Beisbols – http://news.umr.edu/news/2002/69.html (09/01/2006 20:28)
13. Bešē – http://musicbase.h1.ru/PPB/ppb4/Bio_415.htm (27/01/2006 18:47)
14. Bikss – http://musicbase.h1.ru/PPB/ppb11/Bio_1194.htm (27/01/2006 20:45)
15. Blind Willie¬ – http://www.bigroadblues.com/features/blindwillie.shtml (11/01/2006 19:11)
16. Blūzs – http://en.wikipedia.org/wiki/Blues (11/01/2006 23:30)
17. Džezs 1 – http://en.wikipedia.org/wiki/Jazz (11/01/2006 23:30)
18. Džezs 2 – http://www.scaruffi.com/history/jazz1.html (09/01/2006 21:07)
19. Džezs 3 – http://www.scaruffi.com/history/jazz2.html (24/01/2006 19:27)
20. Gospel – http://en.wikipedia.org/wiki/Spirituals (11/01/2006 23:30)
21. NORK – http://www.allmusic.com (27/01/2006 20:10)
22. ODJB – http://www.redhotjazz.com/odjb.html (03/02/2006 22:38)
23. Regtaims – http://en.wikipedia.org/wiki/Ragtime (11/01/2006 23:30)
24. Storivilla – http://en.wikipedia.org/wiki/Storyville (11/01/2006 23:21)

PIELIKUMS.
Pielikums 1.

Kornete. Pūšamais mūzikas instruments ar dziedošāku un mīkstāku skaņu nekā trompetei.

Pielikums 2.

Pielikums 3.

Pielikums 4.

Pielikums 5.

Pielikums 6.

Pielikums 7.